Pagājušajā nedēļā, lai piedalītos Centrālās slimnīcas jubilejas svinībās, Liepājā bija ieradies veselības ministrs Gundars Bērziņš. Viņš viesojās arī jauniekārtotajā Grobiņas doktorātā un tikās ar Centrālās slimnīcas vadītājiem. Arī mums bija iespēja ministram uzdot dažus liepājniekus interesējošus jautājumus.

– Kad tikāmies pirms pusotra gada, jūs pārliecinoši sacījāt, ka ar laiku mūsu Centrālajai slimnīcai jākļūst par šās puses Stradiņiem, kur veiks pat sirds operācijas. Vai jūs joprojām domājat tāpat?

– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā arī notiks. Un tas notiks daudz ātrāk, nekā jūs varat iedomāties, jo pirmais solis šajā virzienā Liepājā būs kardioloģiskā angiogrāfija. Es atzīmēšu, ka ārpus Rīgas šādu palīdzību sniegs tikai divās vietās – pie jums un Daugavpilī. Speciālists jums jau ir apmācīts. Otrs – ir apstiprināta onkoloģijas programma saistībā ar lineārajiem paātrinātājiem. Šobrīd Liepājā ir šie aparāti, kas lietoti ievesti no Zviedrijas, bet ir izstrādāta jaunā programma, un tas nozīmē, ka būs jauni aparāti. Un atkal – ārpus Rīgas tie būs tikai Liepājā un Daugavpilī. Vēlākais pēc diviem gadiem.

– Tas, protams, iepriecina, tikai ar katru gadu ārstu paliek aizvien mazāk un mazāk. Vai neiznāks tā, ka beigu beigās nebūs ārstu, kas strādās ar šo moderno aparatūru un veiks sirds operācijas?

– Ārstu problēma patiešām ir pietiekami nopietna, jo ārstu rezidentu skaits pēdējos gados ir tikai aptuveni 55, taču valstī ir vajadzīgi vismaz 150–180 ārsti. Šogad rezidentūrā uzņemti 140 jaunie ārsti. Viņi mācības beigs 2008.gadā. Un līdz ar to viņi nodrošinās vismaz esošā līmeņa saglabāšanu vai pat nelielu situācijas uzlabošanos. Bet es teikšu tā: kopumā rēķinot ārstu skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, tas ir pietiekami. Cita lieta, ka visā valsts teritorijā šis skaits nav vienmērīgs. Un šeit ir divas lietas.
Pirmkārt, tādēļ arī uzsākta slimnīcu apvienošana un optimizēšana, jo ārstam nav jānodarbojas ar lietām, ko var izdarīt vidējais medicīniskais personāls. Un, otrkārt, pat visbagātākajās valstīs ir vērojams ārstu trūkums reģionos, tomēr Liepājai nevajadzētu rasties problēmām, jo tā ir pietiekami liela pilsēta ar dažādām iespējām un normāliem dzīves apstākļiem. Tāpēc, lai piesaistītu speciālistus reģioniem, ir jāsāk kaut kas jauns. Viens ir tas, ko var darīt pašvaldība: stipendijas, dzīvokļi un tā tālāk, un es domāju, ka par to Liepājā tiek domāts.
Es patiešām redzu, ka te cenšas, jo tiek pētīts, kādu speciālistu vajag, un domāts, kā viņiem palīdzēt. Savukārt valsts sāks maksāt pārcelšanās naudu tiem jaunajiem ārstiem, kas būs ar mieru pārcelties strādāt teritorijās, kur ārstu trūkst. Sāksim ar ģimenes ārstiem un vēlāk turpināsim ar citiem speciālistiem. Šī summa būs 15 tūkstoši latu dzīves un prakses iekārtošanai.

– Kuru speciālistu valsts redzējumā trūkst visvairāk?

– Reģionos vispirms tie ir ģimenes ārsti. Tad reanimatologi, ķirurgi, arī kardiologi un citi.

– Runājot par palīdzību jaunajiem ārstiem, atceros mūsu sarunu pagājušā gada decembra vidū, kad jūs nosaucāt konkrētas summas, kas paredzētas šiem mērķiem. Taču, runājot ar mūspuses jaunajiem ārstiem, atklājas pavisam cita aina. Viņi visi kā viens apgalvo, ka nekādu pretimnākšanu neesot saņēmuši un patiesībā nejūtas šeit gaidīti. No viņiem prasa pilnu atdevi, taču nav kas uzklausa viņu vajadzības. Kaut vai par elementārāko – dzīvokli. Diemžēl ar viņu ienākumiem ņemt kredītu ir gaužām sarežģīti. Un tā ir diezgan slikta vēsts.

– Tā nu tas ir – viena pašvaldība spēj šos jautājumus risināt, bet cita ne. Man ir kāds ļoti labs piemērs. Pie Rāznas ir pavisam neliela slimnīciņa, kurā pēdējos trīs gados darbu uzsākuši seši jauni ārsti. Kāpēc viņi var un citi nevar? Es vienmēr esmu uzsvēris, ka jaunajiem ārstiem gan pašvaldībā, gan arī savā ārstu saimē ir jājūtas gaidītiem. Tur, kur viņi tā jūtas, arī šo ārstu trūkums mazinās, bet tas palielinās tur, kur šie speciālisti ir kā važas kaklā – sak, tev atkal nav kur dzīvot, tev atkal kaut ko vajag. Un, lai tā nebūtu, katram ir jāsniedz palīdzība savā līmenī: gan valstij, gan pašvaldībai, gan arī ārstniecības iestādei, kurā jaunais ārsts strādā. Ar tādu domu arī valsts sāks šo atbalsta programmu, par kuru stāstīju. Bet es negribētu domāt, ka Liepājas pašvaldība ir pēdējā vietā, kas pilnīgi ignorē jaunos ārstus. Nu, kaut vai šīs pašas stipendijas. Bet neapšaubāmi var darīt vēl vairāk. Un ne vienmēr tas ir jākārto ar ministra palīdzību. 

– Kad sāka veidot “Piejūras slimnīcu”, apvienojot Onkoloģisko un Psihoneiroloģisko slimnīcu, pirmo reizi izskanēja runas par veselības pilsētiņas veidošanu uz Centrālās slimnīcas bāzes. Jūs toreiz sacījāt, ka tās ēka ir pietiekami liela, lai nevajadzētu domāt par papildu ēku celtniecību. Tikmēr mūsu speciālisti apgalvo: lai to sakārtotu, ir nepieciešami vismaz 10 miljoni latu. Cik tas ir reāli?

– Ļoti reāli! Ja jūsējie paspēs sagatavot nepieciešamos dokumentus, ja nākamgad būs iespējams saņemt 1,3 miljonus latu no Eiropas Savienības, kas būs paredzēti energoefektivitātes paaugstināšanai – ēkas siltināšanai, logu un ventilācijas sistēmu nomaiņai. Nākamajā Eiropas Savienības ciklā veselības aprūpei ir atvēlēts būtiski vairāk naudas – valstī kopumā tie varētu būt 247 miljoni eiro, kam nāks līdzi arī valsts finansējuma daļa un citas naudas. Tas nozīmē, ka šis finansējums būs aptuveni 30 reižu lielāks nekā iepriekš. Un lielajām slimnīcām, pie kurām pieder arī jūsējā, nauda būs! Es droši varu apgalvot, ka no šīs summas jūsējā varētu būt ne mazāk kā 6–7 miljoni, lai slimnīcu varētu sakārtot. Jo jāsaprot arī tas, ka laiks iet ļoti ātri, tehnoloģijas attīstās strauji un nav daudz laika gaidīt. Taču, ja nebūs nākotnes redzējuma, kā arī pašvaldības un slimnīcas finansiālās līdzdalības un ieinteresētības, mēs, protams, izvērtēsim šo ieguldījumu lietderību.

– Skeptiķi saka: vai nav vienkāršāk uzcelt jaunu un modernu slimnīcu, nevis ieguldīt tik lielu naudu atjaunošanā?

– Stradiņos tā patiešām darīs, bet Liepājā tas nebūtu lietderīgi, jo šī slimnīca ir celta pirms 20 gadiem, un tas nozīmē, ka tā vēl ir jauna un daudzmaz piemērota mūsdienu prasībām. Tāpēc modernizācija ir daudz izdevīgāka nekā jaunas celtniecība. Tas izmaksātu aptuveni 40 miljonus latu. 

– Vai ir vīzijas, kāda tomēr varētu būt Aizputes un Priekules slimnīcas nākotne?

– Skaidrs ir viens – tās noteikti paliks kā ārstniecības pakalpojumu sniegšanas vietas. Cita lieta – ir jāpanāk kopsaucējs, kas tur atradīsies: kādā vietā būs ambulatorā palīdzība, kādā – neatliekamā, kādā – sociālās gultas un kas vajadzīgas rajonam kopumā. Jo varu pateikt to, ka pie sociālās palīdzības ir ļoti daudz jāstrādā tāpēc, ka neatrisināti sociālie jautājumi pēc kāda laika atsaucas medicīnā. Ir, piemēram, cilvēki, kam pēc slimības nav vairs vajadzīga intensīva ārstēšanās stacionārā, tomēr viņi vēl nevar tikt galā pašu spēkiem, viņiem ir vajadzīga vidējā medicīniskā personāla aprūpe. Ir jādomā par to, kā šiem cilvēkiem palīdzēt un kur. Es viesojos Igaunijā kādā mazā slimnīciņā, kur uz 55 šādām sociālām gultām bija viena ārsta slodze. Pārējais bija vidējais medicīniskais personāls. Īpaši bieži šāda aprūpe ir vajadzīga hroniskiem slimniekiem. Un tas ir jaunums, pie kā esam gatavi strādāt un pārveidot mazākās slimnīcas par šādām aprūpes vietām. Daļa tur būs medicīniskā un daļa – sociālā slodze.

– Un viena šāda vieta varētu atrasties Priekulē vai Aizputē?

– Es vēlreiz atkārtoju to, ko esmu teicis jau daudz reižu: neviens no augšas neko nelems. Ministrija neko ne slēgs, ne arī atvērs, šīs problēmas un vajadzības būs jārisina tepat, vietējām pašvaldībām kopīgi sadarbojoties tā, lai gan veselības, gan sociālā aprūpe būtu efektīva. Es teikšu tā: no jums pašiem ir jānāk piedāvājumam, ko tālāk kopīgi izskatīsim.

– Un tagad viens vēl mazliet lokāls jautājums. Pēc pagājušā gada 1.aprīļa izmaiņām veselības aprūpē notika tā sauktā ģimenes ārstu mājas vizīšu brīvlaišana – tas nozīmē, ka valsts vairs nenoteica tās cenu iepriekšējo 2 latu apmērā, bet gan tās kļuva par maksas pakalpojumu. Jau toreiz daudz cilvēku bažījās, ka līdz ar to šīs vizītes sadārdzināsies, taču jūs mierinājāt, ka var notikt pavisam pretējais – tās var kļūt lētākas, jo ārsti izmaksas diferencēšot pēc attāluma, cik tālu jādodas. Tā tomēr nenotika, un pie mums ir situācijas, kad ģimenes ārsts par došanos vizītē pie slimnieka, kas dzīvo poliklīnikai līdzās esošā mājā vai blakus ielā, prasa 10 latu. Laikam tomēr ir pieļauta kāda kļūda?

– Es jums piekrītu, īsti korekti tas patiešām nav, taču  pieļauju, ka jūs neminējāt vēl otru cilvēku neapmierinātību – to, ka pie ģimenes ārsta ir jāgaida ļoti ilgi uz pieņemšanu. Tāpēc es atkārtoju, ka noteikumos ir punkts, kas paredz, ka piecu dienu laikā cilvēks obligāti ir jāpieņem un tāpat katram ārstam obligāti ik dienas jāparedz laiks akūto slimnieku pieņemšanai. Un, ja tas netiek ievērots, cilvēkam ir tiesības sūdzēties par šo ārstu kaut vai līdz ministrijai. Tas ir jāievēro obligāti, jo citādi ir tiesības ar šo ārstu lauzt līgumu. Tajā pašā laikā, kamēr ārsts apkalpo mājas vizītes izsaukumu, viņš kabinetā var pieņemt vismaz piecus, sešus pacientus. Turklāt mājas vizīte nav pamatpakalpojuma veids. Varbūt risinājums varētu būt Igaunijas variants: tur mājas vizīšu apmaksā eksistē četri varianti, vadoties no dažādiem aspektiem. Brīvlaižot mājas vizītes, tā ideja bija šāda: bija ne mazums ģimenes ārstu, kas no ļoti trūcīgiem cilvēkiem par šo vizīti vispār naudu neņēma, lai gan likumīgi tas bija jādara. Un tieši tāpēc arī palaida vaļā, lai ārsti varētu brīvi rīkoties un no tiem, kas ir maksātspējīgi un labprāt to dara, varētu ņemt šo naudu vairāk.
Es esmu lūdzis speciālistus analizēt Igaunijas pieredzi, taču mums ir jāņem vērā arī tas, ka, piemēram, daudzviet laukos šīs vizītes tiešām nerada nekādus šķēršļus un problēmas. Ir vietas, kur jauno sistēmu izmanto ļaunprātīgi, ģimenes ārsti savstarpēji vienojas un prasa visi vienu cenu, neskatoties uz to, cik tālu jābrauc. Turklāt nereti šī cena nav maza. Un šeit ir jāmeklē kāds kompromiss, un šī problēma jārisina, taču tā, lai nenograutu sistēmu. Starp citu, man regulāri notiek tikšanās ar Pensionāru federāciju, un arī tur mani vairākkārt informējuši par mājas vizīšu problēmu. Tāpēc šai federācijai notiek diskusijas ar ģimenes ārstiem, kā to risināt, un ārsti ir gatavi mainīt noteikumus. Bet vispirms ir jābūt spēkā noteikumam, ka ģimenes ārstu var sasniegt piecu dienu laikā un ka ir jābūt jau minētajam neatliekamo pacientu pieņemšanas laikam.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”