Taupīšana ir asinīs

Sestdien aizgāju uz tirgu nopirkt dārzeņus. Pie kādas pārdevējas, zemnieces, izvēlējos tomātus. Viņa tos nosvēra un nosauca summu – 91 santīms. Kamēr makā meklēju naudu, pārdevējai blakus stāvošā kundze, acīmredzot paziņa, sacīja: “Lai taču maksā 90 santīmu, būs apaļa summa!” Pārdevēja bija strikta: “Nē, vajag 91 santīmu. Un viss!” Ietaupīt man nesanāca, bet šis temats ir aktuāls daudzās ģimenēs: ko un par cik pirkt? Kur nopirkt lētāk? Tērēt vai tomēr taupīt? “Kurzemes Vārds” devās noskaidrot liepājnieku prasmi taupīt.  

Taupīšana ir asinīs

Santa strādā lielā uzņēmumā un nopelna labi. Algas dienā no bankas automāta viņa var izņemt 400 latu. Arī vīrs nopelna apmēram tikpat. Ģimenē ir divi pusaudži. Tātad katram ģimenes loceklim sanāk 200 latu un vēl mazliet. Vai Santa taupa un kā?

“Protams, citādāk jau ikdiena nav iedomājama,” viņa prātīgi saka. “Ar vīru esam runājuši, ka mēs ļoti priecātos par situāciju, ja par naudu nevajadzētu uztraukties, proti, ja tās būtu tik daudz, lai pietiktu ikmēneša maksājumiem, pārtikas, apģērba, degvielas iegādei, kādam izklaides sarīkojumam, bērnu tēriņiem un vēl, teiksim, 100 latu varētu nolikt nebaltām dienām. Tagad tas ir tikai sapnis, jo, lai izdzīvotu, nevis dzīvotu, iznāk taupīt. Ja vēl situācija būtu skaidri paredzama vismaz pusgadu uz priekšu! Bet nav, inflācijas rādītājs taču palielinās ar katru mēnesi.

Tā kā saimniecības jautājumi, iepirkšanās ir manā pārziņā, tad ekonome (ļoti labs vārds!) esmu es. Un mums, par laimi, nav nekādu kredītu!  Dārzeņus reizi nedēļā pērku tirgū. Ja ir patikšana, tad kaulējos un no tā nekaunos. Ikdienā braucu uz veikaliem “Supernetto” vai “Maxima”, jo tur preces ir daudz lētākas. Īpašu uzmanību pievēršu atlaidēm. Var jau būt, ka tas ir tikai veikalnieku, ražotāju triks, lai produkciju vairāk pirktu, bet man atlaides un akcijas patīk. Nu, kādēļ par ķiršu jogurtu maksāt 80 santīmu, ja tā paša ražotāja zemeņu jogurts maksā 50 santīmu?

Mājās taupām elektrību, jo esmu noteikusi, ka istabā, kurā neviena nav, lampām jābūt izslēgtām. Arī televizoru nedrīkst dedzināt pa tukšo. Taupu, pērkot apģērbu. Nekautrējos iepirkties tā saucamajos lietoto apģērbu veikalos, jo tur tiešām var atrast maz lietotas un lētas drēbes. Apavus vienmēr pērku jaunus, bet pavasara vai rudens akciju laikā. Bērniem uz skolu līdzi dodu noteiktu naudas summu, pati uz darbu līdzi ņemu pusdienas no mājām. Tā ir ievērojami lētāk, nekā ēst kafejnīcā. Atceros, kad biju bērns un dzīvoju kopā ar vecākiem, arī mana mamma un tētis taupīja. Viņi to dara joprojām, jau būdami pensionāri. Laikam man arī tā taupīšana ir asinīs… Bet vai tad var arī citādāk?”  

Mazāk atvēl izklaidei

Tikko portālā liepajniekiem.lv bija aptauja, vai cilvēki taupa un uz ko cenšas ietaupīt. Balsošanas rezultāti tādīja, ka liepājnieki atsakās no izklaides un naudu netērē lielākiem pirkumiem. Aktuāla ir arī taupīšana, pērkot pārtiku un apģērbu. Bet vai taupa pilnīgi visi? Vai visus uztrauc cenu celšanās un ikdienas tēriņu palielināšanās?

Kad aptaujājām vairākus uzņēmējus, viņi labprāt dalījās pārdomās par taupīšanu, bet lūdza viņu vārdus neminēt, tādēļ tie mainīti. Māris teica tā: “Es strādāju un pelnu ne jau tādēļ, lai dzīvotu taupības režīmā. Jāstrādā un jāpelna tik daudz, lai nauda būtu un to varētu tērēt. Es to daru. Man pietiek gan izklaidei, gan uzkrājumu konta regulārai papildināšanai. Nē, nav tā, ka visu, ko nopelnu, es notrallinu. Ir jādomā par nākotni.”

Aleksandrs: “Mana dzīve ir nodrošināta, un par sava biznesa attīstību es nesūdzos, lai arī pašlaik valstī ir tā saucamā ekonomiskā piezemēšanās. Labi dzīvo, manuprāt, tie, kuri spēj domāt ne tikai par šodienu, bet arī par to, kā izgrozīties parīt un pēc gada, neskatoties ne uz kādiem ekonomiskiem satricinājumiem. Es ieteiktu nevis taupīt, bet uzkrāt un ieguldīt. Pret naudu ir jāizturas viegli, tai nedrīkst pieķerties, pielīmēties. Naudai ir jāļauj plūst, bet jāprot to arī saturēt. Ir jāzina, kā nauda strādā. Es savai naudai lieku strādāt un nest peļņu. Es to neturu zeķē.”  

Bagātības instrumenti

Bet kurš gan negrib būt turīgs? Mēs visi vēlamies stabilitāti, nodrošinātu nākotni un… aizmirst domu par apgrūtinošo taupīšanu. Inga Meakiča ir ekonomikas, uzņēmējdarbības un mārketinga pasniedzēja, viņai ir pieredze uzņēmējdarbībā. Viņa   nodibinājusi savu uzņēmumu “Finanšu konsultācijas un treniņi” un ikvienam piedāvā iespēju apmeklēt viņas vadīto semināru “Bagātības instrumenti”. Ko Inga domā par naudu un taupīšanu?

“Nauda – tas ir pazīstams, bet būtībā abstrakts jēdziens, maksājumu līdzeklis, bez kura savu ikdienu nevaram iedomāties,” saka semināra vadītāja. “Nauda nav ne laba, ne slikta. Tā ir neitrāla. Tai nozīmi piešķiram mēs. Kāds gudrs vīrs ir teicis: “Ja cilvēkam pietiek naudas, tad uzlabojas viņa materiālā dzīve un harmoniskākas paliek savstarpējās attiecības, cilvēki vienkārši kļūst laimīgāki.” Pirms kāda laika katru dienu es rūpīgi pierakstīju visus savus izdevumus. Kad sarakstu pārskatīju, biju pārsteigta, cik daudz naudas izdots par būtībā nevajadzīgām lietām. Vai daudziem nav gluži tāpat?

Mans ieteikums: pierakstiet katru dienu savus izdevumus un, ejot uz veikalu iepirkties, obligāti ņemiet līdzi iepriekš sastādītu nepieciešamo produktu un lietu sarakstu. Citādi ir tā, ka, aizejot tikai pēc maizes un piena, mājās atgriežamies ar diviem iepirkumu maisiņiem par spīti savai taupīšanas programmai.

Sandrai, kura stāstīja par savu ekonomēšanas pieredzi, varu ieteikt izmēģināt programmu “Maksā sev”. Proti, nevis sapņot par “liekiem 100 latiem, kas katru mēnesi paliktu pāri”, bet algas dienā 10 procentu no ienākumiem (tikai saviem vai kopā ar vīru) nolikt neaizskaramajā kontā. Var vienoties, ka banka šo summu no algas atskaita automātiski. Ja vienu gadu no 400 latiem katru mēnesi uzkrāti 10 procenti, tas ir 40 latu, tad pēc gada ir radušies lieki 480 lati, ko var tērēt ceļojumam, lielākam pirkumam vai ieguldīt investīcijās.”

Ingas pieredze rāda, ka diemžēl daudzi, ļoti daudzi cilvēki ir nesagatavoti finanšu jautājumos un nezina, kā pareizi rīkoties ar naudu. Skolās to nemāca, vienīgo pieredzi bērns gūst savā ģimenē, klausoties, ko vecāki runā par naudu, kā ar to rīkojas. Ja vecāki visu laiku saka: “Mēs nevaram atļauties to nopirkt. Tas ir par dārgu”, tad bērna prātā tiek ieprogrammēts: “Kad būšu liels, es arī nevarēšu neko atļauties, mani gaida tāds pats liktenis.” Daudz auglīgāk ir meklēt un ar bērnu apspriest variantus – kā? Piemēram, jāizdomā, ko darīt, kā ietaupīt, nopelnīt u.c., lai nopirktu lelli vai rotaļu mašīnīti. Un kā pieaugušajiem, piemēram, nopirkt ledusskapi vai motociklu.

Inga saka: “Iespēju ir ļoti daudz. Aprēķināts, ka ik dienu pasaulē apgrozās apmēram 1,4 triljoni dolāru, kas ir pieejami katram. Tikai naudu ir jāprot satikt, pievilināt, ieraudzīt! Un jāapzinās, ka, lai nauda būtu, ir jādomā jau šodien. Cik laika tu esi gatavs šodien investēt, lai tev nauda būtu pēc gada, pēc pieciem vai varbūt vecumdienās? Ja esi gatavs darīt tikai to, kas ir viegli, tad tevi gaida grūta dzīve. Bet, ja esi gatavs darīt to, kas ir grūti, tevi gaida viegla dzīve. Taisi spilvenu šodien, lai kritiena gadījumā būtu mīkstāka piezemēšanās!”

I.Meakiča iesaka izlasīt Roberta Allena un Roberta Kijosaki grāmatas, pirmo – Kijosaki “Bagātais tētis, nabagais tētis”.

“Kurzemes Vārds”

Fakti
Tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju veido savu budžeta plānu.
Sievietes ir apdomīgākas par vīriešiem – nākamā mēneša ienākumus un izdevumus plāno 29 procenti sieviešu un 20 procentu vīriešu.
Vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem nākamā mēneša budžetu veido tikai 15 procentu cilvēku, vecumā grupā no 65 līdz 74 gadiem savu budžetu plāno 40 procentu iedzīvotāju.
Par ikmēneša budžeta plānošanu mazāk domā cilvēki ar lieliem ienākumiem.

Reklāmas vienmēr vilina pirkt un tērēt, nevis taupīt.