Liepājas teātrim – 100

Daudz cietušais, daudz apspriestais un nedienu plosītais Liepājas teātris 15.septembrī atklāja savu vēsturisko 100.sezonu ar vizuāli un psiholoģiski smalku izrādi – Ž.P.Sartra lugas “Aiz slēgtām durvīm” jauniestudējumu teātra mākslinieciskā vadītāja Rolanda Atkočūna režijā. Bet tūlīt viena otrai sekos vēl divas intriģējošas pirmizrādes. Spriežot pēc repertuāra, jubilejas gada cienīgs sākums.

Pirms runāt par jubilejas sezonu, ir jānovērtē aizvadītā. To intervijā, kas tapa kādu laiku pirms jaunās sezonas, stāsta Rolands Atkočūns.

– Kāds bija jūsu uzdevums, mākslinieciskā stratēģija 2005.–2006.gada sezonā, jo tā taču bija jūsu darbības pirmā sezona Liepājas teātrī?

– Uzskatu, ka teātris jāvērtē skatītājam, kaut arī šis novērtējums ne vienmēr mēdz būt patīkams un ne katrreiz runā par būtiskām lietām. Aizvadītajā sezonā mums bija svarīgi noskaidrot, kāds ir teātra mākslinieciskais potenciāls un kāda šobrīd ir skatītāju auditorija. Nevar noliegt, ka būtiski ir apzināt teātra vietu sabiedrībā un ap mums esošos cilvēkus. Mana misija šeit ir ne tikai apkalpot un sniegt izklaidējošu programmu, bet teātri kopā ar skatītājiem virzīt uz globālāku jautājumu uztaustīšanu, atgādināt par lietām, ko esam piemirsuši, vai varbūt atklāt ko jaunu, interesantu.
Tā bija teātra aizvadītās sezonas pamata darbība un mākslinieciskā stratēģija. Kā tas faktiski izdevās, tas jau ir cits jautājums, bet repertuāra daudzveidības trūkumu mums pārmest nevar. Tika parādītas ļoti atšķirīgu autoru dažādu žanru izrādes. Neaizmirsām arī par bērniem, kuri ir potenciālie teātra skatītāji. Un, ja ņemam vērā, ka tas viss paveikts ar maziem resursiem, nelielu aktieru ansambli, tad 8 izrādes ar 13 vai 14 štata aktieriem faktiski ir pat neticams veikums, jo, izvēloties lugu un aktierus jaunam iestudējumam, vienmēr jādomā – jā, bet kas tad mums ir un ko var paņemt? Ja vērtējam pēc desmit ballu sistēmas, tad varētu dot 6 vai 7 balles.

– Pērn parādījās arī jauni aktieri, režisori, citi radošie spēki, bet vairāki arī aizgāja.

– Šī problēma būs ilgi aktuāla. Protams, vienmēr domājam par to, kā atrast talantīgus aktierus, interesantus režisorus, kā dibināt kontaktus un tā tālāk. Aktieru sastāvu papildināja līdzšinējā Daugavpils teātra aktrise Jūlija Ļaha, pie mums strādāja Latvijā, Rīgā pazīstams un gudrs režisors Džilindžers. Diemžēl uz Valmieras teātri aizgāja Mārtiņš Eihe. Noturēt jaunos talantus arī nav vienkārši, jo jauns aktieris un režisors tiecas, mērķē tālāk. Tas ir sarežģīti. Liepājas teātris tomēr pratis piesaistīt tādus radošos cilvēkus ar vārdu kā scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmmākslinieci Ilzi Vītoliņu. Tas viss kopumā teātrī maina un veido iekšējo klimatu, rada kustību.

– Jūs, stājoties mākslinieciska vadītāja amatā, savā radošajā redzējumā bijāt pieteicis arī meistardarbnīcas, kontaktus ar citu Latvijas pilsētu un kaimiņvalstu teātriem, jaunu aktieru audzināšanu un tā tālāk.

– Kā redzat, līgumi jau noslēgti gan ar Panevēžas teātri, gan pašvaldībām, piemēram, ar Ventspili, par viesizrādēm. Vēl gribētos noslēgt sadarbības līgumu ar kādu no Igaunijas teātriem. Man sen radusies ideja nākotnē radošā sadarbībā apvienot to pilsētu teātrus, kuri atrodas netālu no Baltijas jūras, tas ir, Igaunijā – Pērnava, Polijā – Elblonga utt. Tad katru gadu varētu rīkot teātra festivālus kādā no šo valstu pilsētām. Tomēr visnopietnākais panākums ir ar Latvijas Kultūras ministrijas akceptu un Liepāja domes finansiālo atbalstu izveidotais aktierkurss, kam studijas notiek Lietuvā, Klaipēdas Universitātē. Tas ir ļoti nozīmīgs solis, jo Liepājas teātrim ļoti nepieciešams papildināt radošo potenciālu ar jauniem aktieriem. Kas attiecas uz meistardarbnīcu, tad septembra beigās šeit atbrauks izcila speciāliste skatuves kustībā pēc japāņu sistēmas.

– Kas tā ir par sistēmu un kas tā par speciālisti?

– Šo sistēmu izstrādāja pasaulē ļoti pazīstams režisors un pedagogs Tadaki Suzuki. To Japānā pie Suzuki mācījās un sertifikātu ieguva Vesta Grabštaite. Starp citu, kad Liepājas teātrī iestudēja mūziklu “Neglītais pīlēns”, viņa jau šeit strādāja ar aktieriem. Viņa māca un veido skatuves kustības iestudējumos visā pasaulē. Tas ir ārkārtīgi interesanti, jo pats pirms 15 gadiem esmu izgājis cauri šai japāņu sistēmai, kam raksturīga visai dzelžaina samuraju pieeja. Atzīstos, ka tad sāpēja kājas un visas malas. Nodarbību laikā notiek balss nostādīšana, ķermeņa enerģijas centrēšana un tā tālāk. Esmu pārliecināts, ka aktieriem pēc būtības ir absolūti nepieciešami fiziskie treniņi, mēģinājumi.

– Kas izdevies un kas varbūt arī nav paveicies aizvadītajā sezonā?

– Redziet, šobrīd daudz ko diktē laiks un apstākļi, situācija ir smaga. Var teikt, ka mēs strādājam uz izdzīvošanas robežas. Tas viss ir ļoti slideni, jo mēs taču atrodamies tirgus apstākļos, esam spiesti konkurēt ar kino, televīziju, visādiem masu izklaides pasākumiem. Galu galā skatītājs taču skaita savu naudu un izvēlas, kur viņam iet. Mums ir stipri jādomā, kā cilvēkus ieinteresēt nākt uz teātri. Ar ko teātris ir labāks vai pievilcīgāks par citiem piedāvājumiem. Un tomēr ir daudzi momenti, kuri jāsaglabā, no kuriem mēs nedrīkstam atteikties. Tas viss ir ļoti sarežģīti un noturēties nav tik vienkārši. Liepāja pēc pasaules mērogiem tomēr ir maza pilsētiņa, saprotiet.

– Atvainojiet, bet tur ir trīs ceturtdaļas lietuviešu skatītāju, bet Liepājā jāņem gandrīz puse uz pusi ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem. Runa ir par to, ka pilsētā, kur ir gandrīz viens miljons iedzīvotāju, kā, piemēram, Rīgā, teātrim vieglāk izdzīvot. Tā ir pati vienkāršākā matemātika.

– Tomēr, pazīstot Liepājas publiku, ja tiešām būs kas ļoti interesants, skatītāji nāks. Tomēr nav iespējams neņemt vērā, ka ir bijis liels stabila radošā darba pārrāvums. Liepājas teātrim vēl ilgi būs jācīnās par skatītāju uzticības atgūšanu.

– Ja runājam par aizvadīto sezonu, tad uzskatu, ka Džilindžera iestudētā “Dāma bez kamēlijām” ir veiksme, skatītāji to ļoti labi pieņem. Tāpat arī bērniem domātās izrādes ir labi apmeklētas.

– Jūs, protams, jutāt, cik pretrunīgi un dažādi tika vērtēts Atkočūna pirmais iznāciens Liepājā ar iestudējumu “Skapī māte tēvu kar, ak, tēvs, nabaga tēvs…”.

– Jā, jā. Tas ir labi un tā tam arī jābūt. Es strādāju pēc savas pārliecības un nedomāju kaut kam piemēroties. Tādēļ teātrī strādā vairāki režisori ar dažādu pieeju, lai skatītājiem būtu izvēles iespēja.

– Jubilejas sezonas repertuārs pamatā ir izveidots. Kā var nojaust, tad gaidāmi interesanti iestudējumi, dažādi pieaicināti teātra mākslinieki – aktieri, režisori, scenogrāfi, kostīmmākslinieki, komponisti…

– Jā, Liepājas teātra ansamblim pievienojas tādi aktieri kā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra premjers Jakovs Rafalsons, ir noslēgti līgumi par izrāžu iestudējumiem ar režisoriem Fēliksu Deiču, Oļģertu Kroderu un jauno režisori Ilzi Rudzīti, pie mums atkal izrādi iestudēs Džilindžers. Tāpat vēlamies uz skatuves atgriezt arī teātra seniorus, kuri varēs sevi parādīt Deiča iestudējumā – Zahradnīka “Zvanu solo”. Šo izrādi rādīsim teātra Mālderzālē.

– Tā ir tā dekoratoru darba vieta, par kuras piemērotību mazās zāles iestudējumu vajadzībām notika viedokļu apmaiņa laikrakstā “Kurzemes Vārds”?

– Pirmkārt, gribu teikt, ka nekas kardināli netiks mainīts ne teātra ārējā, ne iekšējā veidolā. Otrkārt, ja šajā zālē vajadzēs taisīt dekorācijas vai citus tamlīdzīgus darbus, tos tur veiks. Ja tā būs nepieciešama aktieru mēģinājumiem, tad tie tur arī notiks. Ja vajadzēs izmantot mazajām izrādēm, tad to darīs. Tāpēc, kā uzzināju Pilsētas domē – kamēr nebūs uzcelta Liepājas koncertzāle, vēl gadus desmit cerības par mazās zāles celtniecību ir tikai sapņi. Jo finansējums šim nolūkam netiek plānots. Tā kā mums nav citu iespēju. Gribu vēl sacīt: tā kā katram teātrim repertuārā noteikti nepieciešama klasika, tad sezonas otrajā pusē esam izraudzījušies Moljēra “Iedomu slimnieku”, ko iestudēs kolēģis Teress no Panevēžas teātra.

– Tas ir tas pats Panevēžas Joza Miltina Drāmas teātra direktors, režisors Rimants Teress, kurš ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Eiropas valstu starptautiskajos teātru festivālos ir pazīstams kā Moljēra darbu inscenētājs un ar kuru pērn pavasarī tika parakstīts līgums par viņa darbu pie iestudējuma Liepājas teātrī?

– Jā.

– To atklājam ar šobrīd Eiropā viena no interesantākā dramaturga Žana Pola Sartra lugas “Aiz slēgtām durvīm” pirmizrādi manā redzējumā. Tas ir zināms eksperiments, jo izrāde iestudēta divās valodās – latviešu un krievu. Sezonas otrajā pusē strādāšu pie Antona Čehova lugas “Tēvocis Vaņa”, jo, kā zināms, tieši ar šīs lugas iestudējumu 1907.gadā tika likti pamati latviešu profesionālajam teātrim Liepājā. Ja saņemsim finansējumu no Liepājas domes Kultūras pārvaldes, tad projektā man ir ļoti pazīstama itāliešu kulta rakstnieka Alesandro Briko 20.gadsimta sākumā uzrakstītā džeza monoluga “Novecento”. Vēl man ir padomā Ērika Emanuela Šmita luga “Mazie laulības dzīves noziegumi”, taču viss ir atkarīgs no finansēm.

Ko teātris šogad piedāvās skatītājiem

Liepājas teātra literārā padomniece Edīte Tišheizere, kura līdz jaunās sezonas atklāšanai pildīja arī valdes priekšsēdētājas jeb direktores pienākumus, pagājušajā nedēļā preses konferencē gandarīta ziņoja, ka teātris savu 100.sezonu sācis nepilnā sastāvā, bet ļoti darbīgi. Paralēli tiek iestudētas trīs jaunas izrādes, no kurām Ž.P.Sartra luga “Aiz slēgtām durvīm” jau tikko piedzīvoja pirmizrādi. Rakstnieka Garsēna lomā tajā viesojas Rīgas Krievu teātra vadošais aktieris Jakovs Rafalsons, viņa partneri ir Inese Kučinska, Jūlija Ļaha un Leons Leščinskis.

Intensīvi mēģinājumi notiek pie Ž.B.Moljēra pēdējās komēdijas “Iedomu slimnieks” viesrežisora Rimanta Teresa vadībā, scenogrāfiju veido Giedre Bražīte. Lugas galvenais varonis Argāns iedomājies sevi par smagi slimu un ar baudu ļaujas dažādu šarlatānu manipulācijām. Tikai kalpones Tuanetes atjautība ļauj Argānam palikt pie dzīvības, bet viņu meitai apprecēt iemīļoto. Lomās redzēsim Inesi Jurjāni, Maiju Romaško, Leldi Kaupužu, Leonu Leščinski, Ēriku Vilsonu, Uldi Stelmakeru, Ivaru Lūsi u.c. Pirmizrāde paredzēta 5.oktobrī.

Toties jau pēc nedēļas, 28.septembrī, ar oficiālu mazās, proti, Māldera zāles atvēršanu notiks Osvalda Zahradnīka lugas “Zvanu solo” pirmizrāde, kuru iestudē režisors Fēlikss Deičs, scenogrāfs Aldis Kļaviņš, kostīmmāksliniece Ieva Kundziņa. Šis notikums vienlaikus būs arī veltījums aktrises Izas Bīnes piemiņai, kurai bija paredzēta galvenā sieviešu loma, kuru tagad atveidos aktrise Anda Albuže. Izrādē spēlē vecākās paaudzes aktieri Jānis Dreiblats, Aivars Kalnarājs, Zigurds Akmentiņš, kuriem pievienojas arī vidējās paaudzes aktieris Juris Āboliņš.
“Zvanu solo” ir stāsts par cilvēkiem, kuru dzīve noritējusi citā laikā, taču arī tagad viņi necenšas žēloties pa jaunajiem laikiem, bet atrast savu prieka un laimes saliņu iknedēļas tikšanās reizēs.

Starp piecām jubilejas sezonas abonementa izrādēm ir Antona Čehova luga “Tēvocis Vaņa” (režisors Rolands Atkočūns) un Reja Kūnija komēdija “Skrējiens pēc sievas”, kuru iestudēs režisors Ivars Lūsis. Šī autora luga patlaban pasaulē iekaro visas skatuves, arī Maskavā jau trīs gadus uz šo izrādi tikai ar grūtībām var dabūt biļetes. Tā ir situāciju komēdija par to, cik bīstami var būt satiksmes sastrēgumi. Tieši satiksmes sastrēgumu dēļ ģimene nesagaida mājās vīru un tēvu, turklāt pēkšņi izrādās, ka šādas ģimenes ir divas. Lomās būs skatītāju iecienītie aktieri Egons Dombrovskis, Inese Kučinska, Jūlija Ļaha u.c.

Vecmeistars un kādreizējais Liepājas teātra galvenais režisors Olģerts Kroders atjaunos Kiltija lugas “Mīļais melis” iestudējumu ar mūsu teātra kādreizējiem premjeriem Indru Briķi un Juri Bartkeviču. Arī Dž.Dž.Džilindžers šajā sezonā piekritis strādāt pie jauniestudējuma. Sezonas nobeigumā Juris Rijnieks atgriezīsies pie latviešu klasiķa Aleksandra Čaka muzikāla dzejas uzveduma “Spēlē, spēlmani!”, kas savulaik kļuva par kulta izrādi kādreizējā Jaunatnes teātrī.

Bet mazajiem skatītājiem jaunā režisore Ilze Rudzīte Liepājas teātrī iestudēs pasaulslavenā Viljama Gibsona lugu “Lupatu Anna”, bet Ivars Lūsis ķersies pie leģendārās muzikālās radiolugas “Sniegbaltītes skola”, ar kuru Latvijā uzaugušas vismaz divas paaudzes. Turpināsies arī aktieru patstāvīgais darbs pie aizvadītajā sezonā iesāktā projekta “Desants bērniem”, kur taps Ērika Vilsona lugas “Kur ir mana mamma” iestudējums.
Tātad teātra jubilejas sezonas repertuārā kopumā iekļauti 10 iestudējumu vai pat vairāk, ja būs finansējums. Tiem paralēli, protams, tiks rādītas arī iepriekšējās sezonās tapušās izrādes.

“Paldies Liepājas domei, kas tomēr nolēma no privatizācijā iegūtās naudas, tas ir, 38 tūkstošus latu novirzīt un ieguldīt teātra Māldera zāles remontā un aprīkojuma iegādē, lai to, jau šo sezonu uzsakot, varētu izmantot eksperimentālajām un kamerizrādēm, mēģinājumiem un citām vajadzībām,” prieku neslēpj Edīte Tišheizere. “Turklāt Mālderzāli laikā, kad notiks izrādes uz lielās skatuves, esam iecerējuši izmantot arī kā bērnistabu mazuļiem no trīs gadu vecuma. Kamēr vecāki skatīsies izrādi, bērni rotaļāsies un klausīsies pasakas,” apgalvo Tišheizere. “Bet, lai interesenti laikus saņemtu precīzu informāciju par teātrī notiekošo, viesizrādēm un iecerēm, esam ķērušies pie savas mājaslapas pārveidošanas, kas līdz šim bija katastrofālā stāvoklī.”

Studijas Klaipēdas Universitātē uzsākuši Liepājas teātra aktierkursa 18 jaunieši. “Tas ir milzu projekts, ko esam spējuši aizvadīt līdz šādam rezultātam, ka kaimiņvalstī izglītojas mūsu teātra nākamais papildinājums,” ar lepnumu saka Edīte Tišheizere. “Mēs jau bijām aizbraukuši aplūkot, kā mūsu studenti iekārtojušies. Ja par studiju kvalitāti nešaubāmies, tad sadzīves apstākļi, atklāti sakot, bija šokējoši. Tomēr pēc sarunām augstākajā līmenī panācām, ka jaunieši turpmāk dzīvos normālos apstākļos,” apgalvoja Tišheizere. “Mēs uzturēsim ciešus kontaktus ar saviem studentiem, regulāri aicināsim uz mūsu pirmizrādēm, taču pirmos gadus izrādēs noteikti neiesaistīsim.”

Piepildīta sezona bez droša finansiāla seguma

Liepājas teātris šoreiz ne tikai atzīmē savu 100.sezonu, kuras galvenie pasākumi risināsies martā, bet arī 11.novembrī savās mājās uzņems un rīkos Latvijas teātru gada svarīgāko notikumu “Spēlmaņu nakts”, kurš pirmo reizi tā vēsturē risināsies ārpus Rīgas un kura tiešraide notiks Latvijas televīzijā.
Gan 100.sezonai, gan “Spēlmaņu naktij” vesela komanda rūpīgi gatavo īpašu programmu. Tā ir gan milzīga atbildība, gan arī finansiāli ietilpīgi notikumi, tādēļ saprotama ir liepājnieku neizpratne par Valsts kultūrkapitāla fonda līdzfinansējuma atteikumu. VKKF uzskatīja, ka Liepājas teātra 100.sezona nav valstij svarīgs notikums, lai gan Liepājas 5.starptautisko ērģeļmūzikas festivālu par tādu atzina.

Smagā nasta uz jaunā direktora pleciem

Tikko, kopš 18.septembra, Liepājas teātra direktora amatā apstiprināts tā līdzšinējais aktieris un režisors Ivars Lūsis. Viņš jau ir trešais teātra vadītājs trīs sezonu laikā. Neapskaužama situācija. Jo vairāk tāpēc, ka teātris joprojām sirgst ar nesakārtotību visdažādākajās jomās, bet vispirms nav vai arī nedarbojas atsevišķas struktūrvienības: nav Personāldaļas, jau vairākus gadus nav galvenā mākslinieka un muzikālā vadītāja, tāpat trūkst zinošu speciālistu administratīvajā darbā un radošo speciālistu izrāžu tehniskajā nodrošinājumā, nemaz nerunājot par to, ka joprojām nav aizpildītas visas aktieru štata vietas.
Un tomēr, regulāri trūkstot finansēm, mūsu pašvaldība bez SIA “Liepājas teātris” valdes pieļāvusi tādu greznību kā jumta struktūrvienību, proti, padomi. Te šoreiz nav runas par personālijām, bet gan par principu. Jā, Komerclikums atļauj šādu pārvaldes struktūru, bet neviens Latvijas teātris vai līdzīga sabiedrība ar ierobežotu atbildību ar tik samērā nelielu strādājošo skaitu un kopējo budžeta apjomu nav veidojusi šādu kontrolējošu papildvienību. Ka tāda principā ir lieka, atzīst arī teātra mākslinieciskais vadītājs Rolands Atkočūns. Bet Pilsētas domes Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna saka, ka padomes funkcijas spēj veikt un veic Kultūras pārvalde, kas, pašvaldības deleģēta, ir SIA “Liepājas teātris” kapitāldaļu turētāja un atbild gan par finanšu apriti, gan arī akceptē dažādus projektus.
Lūk, šādas un daudzas citas problēmas būs jārisina jaunajam direktoram. Atliek viņam novēlēt izturību un veiksmi tik spriegajā sezonā!

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”