Cilvēkam atliek ar to sadzīvot un piemēroties

Jūra mainās. Bet tā vienmēr ir mainījusies, tas nav nekas jauns, saka ļaudis, kas dzīvo tai līdzās. Cilvēkam atliek ar to sadzīvot un piemēroties.

Paņem ar visu stāvkrastu

Anitai Priedenai pie pašas jūras pagājis gandrīz viss mūžs. Laikposmi, kad būts no tās tālāk, ir pavisam nebūtiski, salīdzinot ar gadu desmitiem, kad dzīvots, skolā iets un veikalā strādāts Ulmalē, apdzīvotā vietā Sakas novadā, starp Pāvilostu un Ventspils rajona Jūrkalni. Vietā, kur kādreiz atradusies Ulmales muiža, omulīgi ierīkojies vairāku māju puduris. Anita Priedena vienā no tām, “Viļņos”, dzīvo jau 64 gadus.

Labs orientieris, lai noteiktu, kā Ulmalē mainījusies krasta līnija, ir padomju laikos artās robežapsardzības joslas atrašanās vieta. Kādreiz šādas visai platas joslas, kurām pārlēkt pāri vienā paņēmienā cilvēkam pa spēkam nebija, ar traktoru izara visā piekrastes garumā – padomju laikus piedzīvojušie ļaudis to labi atceras. Ulmalē šī josla tolaik atradās diezgan tālu no ūdens līnijas. Bet tagad, rāda Anita Priedena, vietām tā vispār vairs nav redzama, iepūsta jūrā ar visu stāvkrastu.

Savulaik tūrisma projektā “Dzintara taka” stāvkrastā uzlikto koka zīmi ar uzrakstu “Ulmale” un norādēm uz tuvākajām apskates vietām pirms gadiem trim jūra jau noskalojusi. Tad tā novietota tālāk no krasta, bet redzams, ka jūra tai atkal piegrauzusies soļa attālumā. Turpat blakus pirms dažiem gadiem kāds no vietējiem ļaudīm ierīkojis trepītes noejai uz liedagu – arī tās jūra paņēmusi sev. Kādreiz, kad vēl gājuši zvejot, šejienes ļaudis laivu pievešanai pie krasta izmantojuši ceļu, kas tagad, jūras sapostīts, nebūtu vairs izbraucams. Šai pusē vispār vēl tik viens tāds spītīgs vīrs vēl esot, kas pa laikam ar savu laiviņu iziet zvejā.

Katru reizi tā ir citādāka

Nevienu māju, cik Anitai Priedenai zināms, gan jūra sevī šajā pusē neesot ieskalojusi, bet vienu kūti gan. Tiesa, nav vairs to pļavu, kur viņa bērnībā govīm sienu pļāvusi, nav arī vairs vilkābeļu rindas, kas iezīmējusi kaimiņmājas robežu. Netālu no viņas mājām uz paša stāvkrasta aug ābele, kurai saknes jūras pusē jau atsegtas, bet arī tā taču kādreiz slēpusies dārza aizvējā. Kas zina, vai smagie, augļu pilnie zari šā rudens vētras vēl izturēs.

Vai ulmalniekiem nav bail, ka jūra nāks sētā? “Tas process jau droši vien turpināsies, bet mana mūža laikā līdz manai sētai neatnāks,” “Viļņu” saimniece atmet ar roku.

Pēdējo gadu laikā jūra diezgan pamatīgi iegrauzusies Ulmales stāvkrastā. Pēdējā īsti spēcīgā vētra bijusi pirms diviem gadiem, tās sekas bijušas skaidri redzamas – uz stāvās krasta sienas nav bijis nevienas pašas zaļas lapiņas, viss bijis kā svaigi uzarts. Bet Anita Priedena nepiekrīt, ka agrākajos gadu desmitos tāda parādība nebūtu bijusi novērojama. “Jūra vienmēr ir mainīga. Un ļoti spēcīga. Atceros, pirmo reizi mamma mani pieveda te pie jūras tajā gadā, kad man bija jāsāk iet skolā. Man bija bail! Tik ļoti bail no tās varenības un spēka, ka tagad vēl skaidri atceros to,” Anita Priedena pārvelk plaukstu pār acīm. Tagad bail vairs nav nemaz, un ulmalniece nevar iedomāties dzīvošanu kur citur.

“Redzat tos akmeņus liedagā?” viņa pamāj uz krastu. “Reizēm to ir daudz un lieli, reizēm nemaz nevar redzēt – jūra mainās visu laiku, te slēpj, te atklāj. Es katru dienu atnāku te, un katru dienu jūra ir citādāka.”

Otrā dienā mētājās vien zārks

Uz otru pusi no Liepājas jūras rosīgo dabu uzskatāmi atklāj Bernātu piekraste. Viens no objektiem, kas šai pusē nevar palikt nepamanīts, ir “Veckrūmu” mājas Bernātu ceļa galā, pašā jūras krastā. No jūras ienākšanas pagalmā to sargā akmeņu un būvniecības atlikumu krāvums. Ekskursantus un jūrmalas pastaigu mīļotājus šī māja piesaista kā jūras un cilvēka savstarpējās cīņas tēlojums, bet dabas aizsardzības aktīvisti savukārt iebilst, ka jūra tiekot piesārņota ar būvniecības un citādiem atkritumiem.

Vēl viens uzskatāms piemērs ir Bernātu mols, stāsta vietējie iedzīvotāji. Pirms gadiem četrdesmit tur vēl piestājušas laivas, bet tagad šī būve jau atrodoties savus simt metrus iekšā jūrā. Savukārt mājas “Bangas” jūrā ieskalotas 1993.gadā. Tās stāvējušas pašā jūras krastā. “Iepriekšējā vakarā tur vēl biju un redzēju, bet aizbraucu nākamajā rītā – tukša vieta,” “Kurzemes Vārdam” stāstījis Nīcas pagasta iedzīvotājs un vietējo dabas norišu zinātājs Andris Maisiņš. “Mētājās vairs tikai koka detaļas un zārks, kas bijis bēniņos.” Vietējie iedzīvotāji lēš, ka katrā lielā vētrā tiek noskaloti apmēram pieci līdz desmit metri Bernātu krasta. Tāpēc, iespējams, pēc kāda laika Bernātu rags no zemes virsas vispār var tikt noskalots.

Taču jūra attiecībā pret krastu nav tikai destruktīva vien. Piemēram, Liepājas pludmalē Dienvidu mola ziemeļpusē krasts tiecas iekšā jūrā – straumju sanestās smiltis te akumulējas.

“Redzēt darbā jūras spēkus, kas zemi pārveido, nekur nevar tik labi kā jūrmalā,” – tā rakstīts jau 1935.gadā izdotā grāmatā par jūrmalas ģeoloģiju “Kaiju valstībā”. “Galvenais darbonis te – vējš. Saceldams un pret jūrmalu mezdams viļņus, vējš liek viļņiem vietāms grauzt no jūrmalas nost, bet citur sērēt klāt.” Un vēl senāk, 19.gadsimtā, apmēram 30 gadu laikā ūdens līmenis jūrā pie Liepājas cēlies par deviņiem centimetriem.

Pirmo ķīnieti atrada Papē

Mainās jūras krasts, un mainās arī jūras vide. Iespējams, abi mainās globālu klimata pārmaiņu ietekmē.

Aizvien biežāks viesis Baltijas jūras Latvijas un Liepājas piekrastes ūdeņos ir no Tālajiem Austrumiem ieceļojušais Ķīnas krabis. Bet, izrādās, tā nebūt nav tikai pēdējām desmitgadēm raksturīga parādība, saka zivju pētnieks ar divdesmit gadu pieredzi Ēvalds Urtāns. “Pirmais Ķīnas krabis mūsu pusē atrasts 1931.gadā Papes ezerā, zušu murdā. Ziemeļjūrā pie Vācijas tas atklāts jau 1912.gadā, tad pamazām izceļojis aizvien tālākās jūrās,” stāsta Ē.Urtāns. Šis radījums, kam visai šerpa daba, bet maz gaļas pie kauliem, ceļo apkārt pa pasauli ar kuģu balasta ūdeņiem. Masveidā mūsu pusē tas neesot sastopams, jo vairošanās apstākļi tam neesot īsti piemēroti – ūdens par maz sāļš. “Bet mazulīši ar kuģiem visu laiku ienāk no jauna.” Lielākais posts, ka šādām invazīvām sugām šeit nav dabisko ienaidnieku, kas dabiskā kārtā regulētu to skaitu. Un dabā tā iekārtots – kā par daudz, tas no ļauna.

Grundulim gan ir ienaidnieks

Par laimi Baltijas jūras videi, vēl vienai invazīvajai sugai – melnmutes jūras grunduļiem – gan šeit pretī ir zivs, kas tos ķer un ēd. Tā ir menca, stāsta zivju pētnieks. Melnmutes jūras grunduļi izcēlušies no Azovas vai Kaspijas jūras, tas vēl neesot īsti noskaidrots. Mūsu pusē pirmais šāds radījums atrasts 2004.gadā pie Šķēdes. “Un četru gadu laikā to skaits palielinājies simtkārt, tam vairošanos nekas daudz nekavē,” saka Ē.Urtāns. Grundulis rosās pa jūras grunti, skrubina tārpiņus un gliemežus. Bet itin nopietni tas apdraud arī piekrastes zivju sugas, nolasot no aļģēm, piemēram, vēja zivju un reņģu ikrus. “Vēl nevar skaidri zināt, ko jūrai nesīs šīs sugas izplatīšanās,” piebilst zivju pētnieks.

Pa laikam mūsu piekrastē ieklejo arī citi eksotiski radījumi, piemēram, zobenzivs. To Ziemupes piekrastē izskaloja pagājušajā vasarā. Šogad pie Liepājas zvejnieki lomā dabūjuši arī daudz skumbriju – šo zivju dabiskā dzīves vide ir Atlantijas okeāns. No Baltijas jūras dienvidiem uz ziemeļu pusi pārvietojas sudrabkarūsas izplatības areāls, agrāk mūsu piekrastē tādas zivs neesot bijis. “Jo siltākas ziemas, jo vairāk vēju. Jo vairāk vēju, jo vairāk ūdeņu no Atlantijas okeāna puses ieplūst Baltijas jūrā,” skaidro Ē.Urtāns. “Periodiski jūrā upju pārplūdes dēļ nonāk arī tai neierastas saldūdens zivis, kuru tur noteikti nebija zvejnieka Oskara laikā. Taču tām dzīves apstākļi jūrā tomēr izrādās nepiemēroti, lai tur ilgstoši uzturētos.”

Uzziņai

– Latvijā gar atklātās Baltijas jūras un Rīgas līča krastu 5 līdz 10 km platā joslā dzīvo vairāk nekā miljons cilvēku. Tik liela iedzīvotāju koncentrācija jūras piekrastē kā Latvijā nav nevienā citā Baltijas jūras valstī.
– Latvijā Baltijas jūras krasta līnija ir 496 km gara.
– Apmēram 240 km no tās ir smilšu pludmales.
– Aptuveni 67 procenti no krasta līnijas ir jutīgi pret noskalošanu vētru laikā.
– Pēdējo 70 gadu laikā, vētrās noskalojot no 50 līdz 200 metru platu pamatkrasta joslu, Latvija kļuvusi mazāka par 1000 hektāriem.
– Noskalošana jeb erozija visvairāk apdraud Nidu, Bernātu zemesragu, Pāvilostas piejūras daļu, Sakas pagasta krastu Liepājas rajonā, kā arī Jūrkalnes un Užavas krastus Ventspils rajonā.
– Kopš Baltijas teritoriju pirms pārdesmit tūkstošiem gadu atstāja pēdējais lielais ledājs, jūra vairākkārt ir mainījusi savus krastus. Jūrai atkāpjoties, veidojušies lagūnu tipa ezeri, piemēram, Liepājas un Papes ezers.
– Stāvkrasti ir jūras krasti, kas radušies noskalošanas ietekmē. Tie piekrastē sastopami 123 km garumā. Augstākie no tiem – Jūrkalnē. Ulmalē stāvkrastu augstums ir ap 20 metru.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

(Attēls no profesora Gunta Eberharda pētījumiem)

Kartē ar mīnusa zīmi atzīmēts maksimālais noskalotais pamatkrasta joslas platums, ar plusa zīmi – maksimālais pieaugušās krasta joslas platums pēdējo 70 gadu laikā.

Pēdējā īsti stiprā vētra Ulmali plosījusi pirms diviem gadiem, tomēr arī bez tādām stihijām piekraste mainās katru dienu, saka ulmalniece Anita Priedena.

Stāvkrasti atsedz zemes dabu tā, kā citur neredzēsi. Piemēram, ūdens āderes kā tērcītes, pa kurām no krasta lāso skaidrs ūdens.

Greisija viļņos. Labradoru no Ulmales “Viļņiem” nebiedē nekādi vēji un šļakatas.

Pēdējais stars, ko saule sūta zemei, pirms aiziet aiz apvāršņa, esot zaļš. Un jūrmala ir labākā vieta, kur pārliecināties, vai tā patiešām ir.