Jau sešpadsmit gadu laiks aiznesis pagātnē kopš 1991.gada augusta notikumiem.

Daudziem, sevišķi jaunajiem, tā ir tikai vēsture. Tiem, kam tajās dienās nācās būt notikumu epicentra tuvumā, notikušais vēl šķiet kā baisa vakardiena, kad valsts neatkarība un daudzu cilvēku būt vai nebūt bija kā uz naža asmens.

Kas tad toreiz īsti notika?

Bija pagājis tikai mazliet vairāk nekā gads kopš 1990.gada 4.maija, kad Latvijas Augstākā Padome bija pieņēmusi deklarāciju par valsts neatkarības atjaunošanu. Bija pagājis tikai mazliet vairāk nekā pusgads kopš 1991.gada barikāžu dienām, kad Latvijas cilvēki, tāpat kā lietuvieši un igauņi, bija atklāti nodemonstrējuši, ka vēlas aizstāvēt savu neatkarību. Taču čekisti, komunisti, militāristi un citi, kuri nespēja samierināties ar to, ka PSRS impērija sairst, ka no tās atdalās Lietuva, Latvija un Igaunija, nolēma pārņemt varu. Naktī no 18. uz 19.augustu Maskavā, brīdī, kad PSRS prezidents Mihails Gorbačovs atpūtās dienvidos, notika valsts apvērsums. Varu pārņēma militāristi. Bet Krievijas cilvēki, uz brīdi ieelpojuši demokrātijas gaisu, viņiem vairs nespēja pakļauties.

To nedomāja darīt arī Latvijā. Augstākā Padome 19.augustā izdeva aicinājumu nepakļauties ārkārtējai komitejai.

Arī Liepājā tika izveidota militāra komiteja varas pārņemšanai pilsētā. Tolaik vienīgais karaspēks pilsētā bija PSRS karaspēks. Te parādi komandēja garnizona štāba priekšnieka vietas izpildītājs Valērijs Staļevs.

19.augustā notika Liepājas Tautas deputātu padomes ārkārtas sesija, kura pēc deputāta Haralda Everta ierosinājuma pieņēma paziņojumu, aicinot cilvēkus saglabāt mieru un nepakļauties Staļeva komitejai. Tā laika Pilsētas valdes priekšsēdētāja vietnieks Andris Jaunsleinis atceras, ka valde par galveno uzdevumu uzskatīja nepieļaut provokācijas, kas varētu izraisīt asinsizliešanu. Tāpēc viņš un citi valdes locekļi mēģinājuši pierunāt Staļevu neizmantot pilsētā militāru varu, noņemt apsardzi no Ļeņina pieminekļa, kas vairāk nekā gadu kaitināja liepājniekus pašā pilsētas centrā. “Protams,” atceras Andris Jaunsleinis, “es apzinājos, ka Staļeva kabinetā pret mani jebkurā brīdī var pacelt pistoli, ka šis gājiens var būt pēdējais manā dzīvē. Bet man tas bija jādara. Es taču biju citus aicinājis cīnīties par neatkarību. Cilvēki, manis aicināti, bija laukumos, karaspēka daļās izplatīja Jeļcina un Tautas deputātu padomes uzsaukumus. Tā bija mana vieta, mans uzdevums, un tas bija jāpilda.”

Naktī no 19. uz 20.augustu garnizona karavīri iebruka tipogrāfijā, lai konfiscētu “Kurzemes Vārda” metienu, kurā bija publicēts pilsētas padomes priekšsēdētāja Imanta Vismina un arī daudzu sabiedrisko organizāciju aicinājums nepakļauties pučistiem un izmantot nevardarbīgas pretošanās metodes nelikumīgās varas pārņemšanas gadījumā. Tas viņiem neizdevās, jo laikraksti bija jau aizvesti drošā vietā pie toreizējā labiekārtošanas kombināta direktora Arkadija Leiņa. Pēc tam, kad Rīgā tika ieņemti sakaru centri, pārtrūka telefona un telegrāfa sakari, sazināties ar citām pilsētām varēja tikai pa dzelzceļnieku un elektrotīklu sakaru kanāliem.

20.augustā, lai demonstrētu pretošanos nelikumīgai varai, kas centās aizstāt Latvijas Augstāko Padomi, sākās vispārējs streiks. Darbu pārtrauca arī daudzi Liepājas uzņēmumi. Lai traucētu pučistiem pārgrupēt spēkus, uz laiku pārstāja kursēt arī pilsētas transports. Tās bija smagas dienas, kad bija, kā sacīja Andris Jaunsleinis, “nevis ar vārdiem, bet ar darbiem, jāpierāda, ka mīli savu valsti, ka esi gatavs tai ziedoties”. Līdz pat 21.augusta vakaram, kad omonieši atkāpās no Doma laukuma, neviens nevarēja zināt, kāds būs puča rezultāts. Bet Latvijas cilvēki, arī liela daļa liepājnieku, bija gatavi ilgstošai, nopietnai cīņai.

1991.gada 17.augusts
– 24. reizi OMON uzbrūk Latvijas muitas robežposteņiem.
– Lai saglabātu PSRS iekārtu Baltijā, Rīgā izveido apvienību “Sodružestvo”.

19.augusts
– PSRS valsts apvērsums. Varu pārņem Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja.
– Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks paziņo par atbalstu apvērsumam Krievijā.
– Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins sāk realizēt ārkārtējo stāvokli Baltijā.
– Pulksten 12 Latvijas Augstākā Padome un Ministru Padome paziņo, ka Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja ir nelikumīga un tai nav pilnvaru Latvijas teritorijā. Iedzīvotājus aicina ar to nesadarboties. – Augstākā Padome pieņem paziņojumu ANO, pasaules valstu parlamentiem un valdībām.
– Pulksten 19.15. Omonieši un desantnieki ieņem Latvijas TV centru. Pulksten 19.30 pārtrauc raidījumus.
– Pēc tam OMON ieņem Iekšlietu ministriju, 1.policijas bataljona bāzi. Izdemolē Latvijas Tautas frontes mītni.
– Pulksten 22.15 pie Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes nošauj šoferi Jāni Salmiņu.

20.augusts
– Pulksten 4.30 OMON ieņem telefona centrāli un telegrāfa staciju, radio ēku.
– Pulksten 4.53 sāk darboties Latvijas radio nelegālais raidītājs.
– Pulksten 5 OMON ieņem Radio namu.
– Augstākā Padome pieņem lēmumu sākt vispārējo streiku, solidarizējoties ar Krieviju.
– Igaunijas Augstākā Padome pieņem neatkarības deklarāciju.
– Pulksten 23.50 PSRS desantnieki, nesastopot pretestību, atbruņo Augstākās Padomes apsardzi.

21.augusts
– Doma laukumā iebrauc OMON bruņutransportieri.
– Pulksten 13.10 Augstākā Padome pieņem Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko neatkarību. 111 deputātu balso par, 13 – pret. Tiek atcelts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.
– Pulksten 14.10 bruņutransportieri aizbrauc no Doma laukuma.
– Pulksten 19.45 desantnieki atstāj televīzijas ēku. Pulksten 20.30, cilvēkiem dziedot “Projām jāiet”, no Radio nama aizbrauc PSRS armijas karavīri.

22.augusts
– Alfrēds Rubiks un Ojārs Potreki paziņo par savu izstāšanos no PSKP un jaunas partijas veidošanu, jo negribot atrasties vienā partijā ar nodevēju Gorbačovu.
– Latvijas Republikas Augstākā Padome izveido parlamentāru komisiju 1991.gada augustā izdarītā pretlikumīgā valsts apvērsuma mēģinājuma izmeklēšanai.

23.augusts
– Islande atzīst Latvijas valstisko neatkarību.
– Latvijas Republikas Augstākā Padome atzīst Igaunijas un Lietuvas valstisko neatkarību de jure.
– Arestē Alfrēdu Rubiku.
– Augstākā Padome pieņem likumu par zemessardzi.
– Deg ugunskuri “Liesmojošajā Baltijas ceļā.”

Ļeņins aizgājis mājās…

Mītiņš, demokrātiju Latvijā aizstāvot. 1991.gada augusts.