Kāds tam ir iemesls?

Jau vairākus gadus Latvijas mazumtirdzniecības nozarē vērojams, ka mazo veikalu skaits sarūk un to vietu arvien vairāk aizņem nozares milži – lielveikali. Tikko veiktais valstiskā mēroga pētījums arī skaitļos apliecina, ka Latvijā kopumā gadu no gada samazinās nelielo veikalu skaits, tas pats sakāms par Liepāju. Kāds tam ir iemesls?

Piemājas veikaliņiem – savs šarms

Tur, kur vēl vakar bija mazs pārtikas vai kādu citu preču veikaliņš, šodien jau durvis ciet, logi aizslēģoti, un pircējs, noskumis par ierastās iepirkšanās vietas zaudējumu, var tikai meklēt nākamo tuvāko veikalu. Šādu situāciju laiku pa laikam piedzīvojis jebkurš no mums. Visskumjāk, ja tas bijis ierastais piemājas veikaliņš, kurp varēja aizskriet vēl pašā pievakarē, ja, gatavojot vakariņas, atjēdzāmies, ka maltītei pietrūkst kādas svarīgas sastāvdaļas, vai pat brīvdienu rītā aizšļūkt čībās pēc svaigas maizītes, siera vai piena.

Nenoliedzami, mazajiem veikaliņiem ir savs šarms, ko nevar atrast lielveikalos. Šeit ar pārdevējām var parunāt ne tikai par cik maksā, bet arī par to, kā sokas tirdzniecība, kādi jaunie produkti atvesti un kādu no gaļiņu viņa ieteiktu. Un lai piedod kontrolējošās institūcijas, bet ir redzēts arī, kā zināmiem klientiem mazo veikaliņu pārdevējas nāk pretī, dažkārt iedodot uz krīta maizes kukuli vecākai kundzītei, kam pensija būs tikai rīt, vai darbā nogurdinātajam ģimenes galvam izsniedz desas luņķi un alus pudeli ar pēcmaksu, iegrāmatojot šādus pirkumus īpašā kladītē.

Ko tu lielajam padarīsi?

Tomēr straujais mūsdienu ritms ienes savas korekcijas, arī iepriekš aprakstītajā idilliskajā ainā. Daudzviet mazajos veikaliņos pārdevējas vairs nav ne tik laipnas, ne pretimnākošas, jo viņu vienkārši nav. Veikaliem nav gājusi secen pilsētā ārkārtīgi samilzusī darbaspēka problēma, par to liecina pie daudzu tirgotavu durvīm piespraustās zīmītes ar aicinājumu darbā – pārdevējām, kasierēm, veikala darbiniekiem. Bet tie pārdevēji, kas tomēr vēl raujas mazos veikaliņos, bieži vien šo mazatalgoto, bet atbildīgo darbu uzskata par pagaidu variantu, paralēli meklējot izdevīgākus piedāvājumus.

Darbinieku trūkums ir viena no problēmām, kas apdraud mazo veikaliņu pastāvēšanu, bet ne galvenā. Vēl jo draudīgāka nelielajām tirgotavām izrādās lielveikalu arvien pieaugošā konkurence, jo lielveikali var piedāvāt daudzas tādas lietas, uz ko mazie nav spējīgi, piemēram, plašāku preču klāstu, lētākas cenas atsevišķām preču grupām, autotransporta novietni un galu galā – daudzas preces vienuviet. No visiem plusiem pēdējais, šķiet, varētu būt viens no svarīgākajiem, jo darbā aizņemtajiem ļaudīm tas sniedz jau tā trūkstošā laika ievērojamu ekonomiju.

Arī portālā liepajniekiem.lv organizētajā aptaujā vairums respondentu, atbildot uz jautājumu, kur viņi labprātāk iepērkas, ap 80 procentu atklājuši, ka dod priekšroku lielveikaliem, jo tur nopērkams viss vienuviet. Ap 15 procentiem izvēlas tirgu, bet tikai 5 procenti – mazos veikalus.

Tāpēc arvien biežāk var redzēt, ka darbību pārtraucis kārtējais mazais veikals. Tādu ir vesela virkne K.Ūliha ielā, tāpat pilsētas centrā jau labu laiku durvis aizvērtas vienam no pirmajiem mazajiem privātveikaliem Liepājā – “Gaume”, arī Toma ielā vairs nav atrodams viens no šā biznesa celmlaužiem – “Tomiņš”, bet Pasta ielā regulāri pazūd iepriekšējie veikali un rodas jauni, šādus piemērus varētu turpināt vēl un vēl.

Tomēr Attīstības pārvaldes speciāliste Daiga Feldmane uzskata, ka Liepājā nav vērojama kritiska mazo veikalu samazināšanās tendence. “Vairumā gadījumu viens veikals tiek aizvērts, bet drīz vien tajā vietā rodas cits,” viņa saka. Šāda rotācija Liepājā esot ļoti izteikta. “Labas telpas tukšas nepaliek. Vai nu veikals maina saimniekus un profilu, vai tajā vietā iekārtojas citu pakalpojumu sniedzēji,” novērojusi D.Feldmane. Viņa piebilst, ka pēdējā laikā lielāka aktivitāte manāma dažādu skaistumkopšanas, relaksācijas un veselības uzlabošanas firmu izveidē. Šogad pat jau darbu uzsākušas vairākas jaunas frizētavas, skaistumkopšanas komplekss ar sāls istabu, haloterapijas iestāde u.c.

Zeķubikses un laša fileja vienuviet

Atgriežoties pie mazo veikalu situācijas, jāatzīst – koncentrācijas tendence ir pilnīgi saprotama, jo neapšaubāmi patērētājam ir vieglāk nopirkt visu, sākot ar zeķubiksēm līdz laša filejai, vienā vietā, tomēr reizēm gribas izrauties no unificētā lielveikalu produktu piedāvājuma. Gribas kaut ko īpašu, kas nav nopērkams katrā lielveikalā. Tāpēc jau pircēji pauž viedokli, ka atgrieztos mazajos veikaliņos, ja tajos būtu kāda īpaša produkcija, kāda smaržīga gaļa, kas kūpināta no tepat rajonā audzēta mājlopa, kādas interesantas smalkmaizītes ar tepat novāktu ērkšķogu pildījumu utt.

Tomēr maz ticams, ka lielveikalu uzvaras gājienu izdosies apturēt, kamēr pircēji nekļūs izglītotāki un saprātīgāki. To ar sarūgtinājumu atzīst kāds bankrotējušā veikaliņa īpašnieks, kura viedoklis ir visai skarbs. “Skaidrs, ka lielveikali aizvilina pircējus,” viņš saka. “Un mazie veikali ir pilnīgā bezizejā – cenas pacelt nedrīkst, jo cilvēkiem jau tā ir maza pirktspēja. Grūti arī izpildīt visas kontrolējošo institūciju prasības, kas prasa lielus ieguldījumus. Protams, varētu mēģināt pircējus piesaistīt ar labu produkciju, tādu, kas nav nopērkama lielveikalos, bet diemžēl cilvēki vēl nav līdz tam izauguši. Viņi labāk pērk lielveikala uzpūsto, izskaistināto un bieži vien lētāko preci. Kad vēl darbojos šajā jomā, atceros, nāk tantītes un priecājas – redz, cik liels maizes kukulis un tikai par 16 santīmiem! Bet es viņām saku, vai tad neredzat, ka tas ir uzpūsts un lielākā daļa kukulī ir gaisa? Tāpat cilvēki nedomājot pērk uzlaboto gaļas produkciju. Tai tik ilgs realizācijas termiņš, ka uzreiz skaidrs, cik daudz ķīmisku vielu tur pielietots. Gaļa apmērcēta vairākos šķidrumos – vispirms, lai palielinātu svaru, pēc tam – lai uzturētu brūnumu utt. Bail pat domāt, cik daudz kaitīgu vielu tajā visā ir!”

“Protams, ka, normāli maizi izcepot vai kārtīgu gaļas produkciju ražojot, tas būs daudz dārgāk nekā tie lētie, ķimizētie nieki. Bet pircējiem vēl daudz jāaug, lai to saprastu. Lai apjēgtu, ka ne jau tas ir svarīgākais, ka pie lielveikala var ērtāk novietot mašīnu, ka preces ir skaistāk iesaiņotas un ilgāk stāv. Kamēr to nesapratīsim, maziem veikaliem, kas gribētu pārdot labāku produkciju, nebūs nākotnes,” tā uzskata izbijušais uzņēmējs.

Viss iet savu gaitu

Bet tie, kas joprojām darbojas mazo privātveikalu biznesā, zina problēmas un gatavi ar tām cīnīties. Stāsta kafejnīcas “Pie Pētera” vadītāja Sarmīte Zusāne: “Manuprāt, situācija ar mazajiem veikaliem Liepājā un rajonā atšķiras. Pilsētā ir gan lielveikali, gan mazi pārtikas, pirmās nepieciešamības preču veikali, bet rajonā ir tikai mazie tirgotāji. Tā Nīcā tagad darbojas trīs pārtikas veikali un viens no tiem atvērts pavisam nesen. Lielo veikalu tīklu īpašniekiem rajonā acīmredzot  nav izdevīgi būvēt savus veikalus un tāpēc saimniekot var mazie. Tiem ir katram savs klientu loks. Ja pircēja uzticība iekarota, tā jāprot noturēt. Runājot par mazajiem uzņēmējiem – tirgotājiem, ēdināšanas vietu īpašniekiem, viņu ikdiena nebūt nav viegla. Ne rajonā, ne pilsētā. Jāmaksā nodokļi, darbiniekiem algas, ietirgojums nav no tiem lielākajiem, kadru problēmas. Ja darbinieki vairāki, tad nereti nodokļos vien  jāsamaksā vai puse mēneša laikā nopelnītā.

Kad atbraucu uz Liepāju, arī es izvēlos iepirkties lielveikalā nevis kādā mazā veikaliņā uz ielas stūra. Kas nosaka šo izvēli? Ērtības, jā – arī cenas. Pie tirdzniecības centriem var atstāt automašīnu, veikalā iebraukt ar iepirkuma ratiem, izvēle daudz plašāka, ir preces ar atlaidēm, organizē akcijas.

Esmu dzirdējusi daudzus mazos uzņēmējus sakām, ka, ja viņiem vajadzētu tagad sākt savu biznesu, atvērt veikalu, diezin vai uz šo soli varētu saņemties. Tas ir ļoti liels ikdienas darbs, nervu patēriņš, bet ieguvums – tikai lai izdzīvotu, nevis lai kļūtu turīgs.”

Sarmīte Pelcmane,
Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Vēl nesen te bija veikali, tagad tikai atmiņas par tiem…