Mūžības dārzs paliks ekskluzīvajā vietā

Braucot ārā no Liepājas Nīcas virzienā, pavisam netālu no pilsētas robežas mūsu skatam paveras plaši kapu lauki. Tā ir Dienvidu kapsēta, kas tur iekārtota pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Daudzi nespēj vien nobrīnīties, kas tā tolaik pilsētas vadītājiem bija par traku ideju vietā, ko varētu nosaukt gandrīz vai par ekskluzīvu – tā atrodas pavisam netālu no jūras un zemes cenas tur būtu patiešām iespaidīgas, ierīkot kapsētu. Pašlaik zeme šajā vietā būtu uz izķeršanu, bet nekā – tur ir un paliks Mūžības dārzs. Turklāt lielākais mūsu pilsētā, lai gan, kā lēš mūsu pilsētas nekustamā īpašuma mākleri, tagad zeme šajā vietā varētu maksāt ap 200 latu kvadrātmetrā. Un, lai gan daudziem šī vieta nepatīk, jo tā ir tālu no pilsētas, turklāt nokļūšana turp ar sabiedrisko transportu ir visai neizdevīga, kapsēta tur paliks un, kā atzīst Liepājas Kapsētu pārvaldes direktors Uldis Stelmakers, līdz ar to vismaz tuvāko desmit gadu laikā mūsu pilsētā problēmu ar apbedījumu vietām nebūs.

Uzziņai:
Dienvidu kapsēta aizņem 37,77 hektārus lielu teritoriju.
Šobrīd apbedījumiem izmanto 13 hektārus.
Papildus sagatavoti 3,5 hektāri, kur veikt apbedījumus.
Pirmie apbedījumi šajā kapsētā veikti pagājušā gadsimta 70.gadu beigās. 

Teritorija kļūst zaļāka 

Galapunktā Klaipēdas ielas galā ir pienācis kārtējais tramvajs, no tā izkāpj daudz cilvēku, no kuriem lielākā daļā ir krietni gados, gandrīz visi ar ziediem rokās, un sadalās divās plūsmās: vieni dodas pāri ielai uz Centrālkapiem, citi turpina ceļu līdz 2 kilometrus tālajai Dienvidu kapsētai. Tāds skats šajā vietā vērojams no pavasara līdz pat vēlam rudenim. Turp dodamies mēs. Kapsētas vārti plaši vaļā, turpat pa labi akmeņkaļu pakalpojumi. Cita firma tos piedāvā ārpus žoga. Cilvēkus neredz – tie izklīduši plašajā kapsētas teritorijā.

Šī kapsēta nav liepājnieku diez ko iecienīta. Kā pastāstīja liepājniece Maruta, savu mammu pirms sešiem gadiem te guldījusi tikai tāpēc, ka citās kapsētās vietu nav bijis. Sākumā bijusi pavisam sašļukusi – tik tālu no pilsētas, turklāt pašā šosejas malā un tādā klajumā! Tagad esot samierinājusies – cik bieži var, tik atbrauc, lai gan tā īsti šī vieta pie sirds viņai nav. Un Maruta slepus notrauš asaru – daudz labāk patiktu, ja mamma gulētu kādā no pilsētas vecajām kapsētām, kas atgādina parkus. Bet neko darīt. Turpat satiktais Vladimirs uz šo kapsētu brauc reizi nedēļā. Pirms trīs gadiem te guldījis sievu un arī pašam te vieta atvēlēta. Vīrietis atmet ar roku – nav ko kritizēt! Jā, Līvas kapsēta vai Centrālkapi ir skaistāki, bet ko darīt, ja tur nav ģimenes kapa vietu. Diezgan precīzi par šo vietu savas izjūtas noformulē Ilze, kura atnākusi nolikt ziedus dzimšanas dienā draudzenes mammai, kas pati no Rīgas nevar atbraukt: “Tas ir tāpat kā ar dzīvošanu: bagātniekiem tiek prestižākie mikrorajoni, bet tiem, kam rocība ir mazāka, jāsamierinās ar pieticīgākām vietām. Un tieši tāpat ir ar šo kapsētu.”

Tomēr, lai kāds ir liepājnieku vērtējums, pašlaik šī ir vienīgā kapsēta, kurā tuvāko desmit gadu laikā apbedījumu vietu noteikti nepietrūks. Turklāt, kā skaidro Kapsētu pārvaldes direktors Uldis Stelmakers, šo kapsētu ir iespējams paplašināt vēl trīs posmos. Un, ja runājam godīgi – nav vairs šī vieta tik klaja kā tolaik, kad te veica pirmos apbedījumus. Tad patiešām vējš, kas ieskrējās no jūras puses, kā traks gāja pāri visam klajumam. Organizētas koku stādīšanas kapsētā gan nav notikušas, tomēr bez kokiem tā nav palikusi. Tos pie savām kapu kopiņām iestāda piederīgie: gan skujkoku, gan arī dažādus lapaiņus. Iecienīti ir pīlādzīši un bērzi. Šāda pašdarbība tomēr zināmu haosu rada, tomēr pamazām teritorija kļūst zaļāka.

 
Zārks ar nelaiķi ieplunkšķ ūdenī! Vai tiešām?

“Nemūžam es tur neguldītu savus tuviniekus!” tā skaļi savu sašutumu pauž liepājnieks Valdis. “Pats esmu dzirdējis, kā cilvēki stāsta, ka rudeņos vai pavasaros, ja kapu izrok iepriekšējā dienā, tad nākamajā tas jau līdz pusei ir pilns ar ūdeni. Es negribētu, ka kādu no manējiem, kaut arī mirušu, iemet tādā peļķē! Un vēl tā līķu inde, kas no kapiem nonāk jūrā. Tad nevajag brīnīties, ka pēdējos gados cilvēki, kas izpeldas jūrā, vēlāk netiek vaļā no visādām pumpām un izsitumiem. Esmu pārliecināts, ka tas ir no kapiem un tāpēc jūrā peldēties vairs neeju!”

Vai tā patiešām ir taisnība, ka nelaiķus gulda ūdens mārkā? To mēģinājām noskaidrot pie šīs kapsētas pārzines Rutas Gibertes un vairākiem piederīgajiem, kas tur savus mīļos pavadījuši. Neviens no viņiem gan ūdeni savu piederīgo kapā nav saskatījis. “Bet dzirdējusi, ka tā ir bijis, es esmu,” saka jau iepriekš uzrunātā Maruta. “Tās ir pilnīgas muļķības,” saka Giberte, kura šajos kapos par pārzini strādā jau desmit gadu. “Pa visiem šiem gadiem neesmu redzējusi nevienu kapu, kurā skalotos ūdens.” To sakot, viņa vedina apskatīt iepriekšējā dienā izraktu kapiņu. Paskatāmies, bet ūdeni neieraugām, lai gan laiks ir mitrs. Jātic vien būs pārzinei. “Un līķu inde arī jūrā neieplūst,” skaidro Giberte. “Tāpēc jau pastāv stingri noteikumi, kas jāievēro, lai vispār ierīkotu kapsētas. Un arī padomju laikos tie nebija mazāk stingri.” Stelmakers piebilst, ka, izstrādājot šīs kapsētas projektu, veica visus nepieciešamos mērījumus un analīzes, lai nekas tāds nenotiktu. Turklāt, kā viņam skaidrojuši speciālisti, gruntsūdeņu svārstības šajā rajonā ir tik minimālas, ka nevar būt ne runas par līķu indes ieplūšanu jūrā.

 
Aktuālākā problēma – kapličas celtniecība

Dienvidu kapsēta joprojām attīstās un pilnveidojas, un darāmā tur ir ļoti daudz. Kaut vai žogs jāuzceļ. “Bet tas nav iespējams tikmēr, kamēr nebūs uzbērta un pabeigta labiekārtot visa kapsētas teritorija,” skaidro Uldis Stelmakers. Tāpat ir jāieliek jauni vārti. Taču pati aktuālākā problēma ir kapliča, jo pašlaik aizgājējus, ko gulda šajā kapsētā, lielākoties izvada no Centrālkapu kapličas un tai noslogojums ir liels. Stelmakers min, ka vienlaikus ar kapličas celtniecību ir jābūvē arī neliela biroja ēka, kur būtu telpas arī kapličas pārzinei. “Citādi cilvēkiem ir grūti mani atrast,” skaidro R.Giberte. “Pašlaik man telpas atvēlētas Centrālkapu kantora ēkā. Cilvēki mani atrod tur un, ja viņiem nav mašīnas, nākam kājām šurp, lai izvēlētos kapa vietu vai izdarītu kādus citus darbus, piemēram, noskaidrotu kāda tuvinieka atdusas vietu reālajā vidē. Vasarā siltā laikā vēl nekas, bet lietus laikā tas nav patīkami. Turklāt, ja es atrastos tepat, varētu arī labāk pārraudzīt šeit notiekošo un novērst dažādas nekārtības.”

Pirms vairāk nekā diviem gadiem Liepājas dome jau izsludināja skiču projektu kapličas būvei, taču sākotnēji arhitektu vidū nekādas intereses par šo objektu nebija. Kāds vēlāk iesniegtais projekts divas reizes pārsniedza to naudas summu, ko pašvaldība bija atvēlējusi šīs būves celtniecībai. Tagad ir beidzies jauns konkurss un, kā pastāstīja Komunālās pārvaldes būvniecības nozares vadītājs Juris Krastiņš, kapličas projekts ir iesniegts Būvvaldē izskatīšanai. Tā kopējās izmaksas ir lēšamas ap 350 tūkstošiem latu, un šajā summā paredzēts iekļaut kapličas celtniecību un tās apkārtnes labiekārtošanu. “Taču, cik man zināms, Pilsētas dome šīm vajadzībām atvēlējusi aptuveni 200 tūkstošus latu, tāpēc iespējams, lai šajā summā iekļautos un to nepārsniegtu, būs jāsamazina labiekārtojamās apkārtnes teritorija,” sacīja Krastiņš. Viņš domā, ka celtniecība varētu sākties šajā gadā, taču tajā nav iekļauta biroja ēka, kas nozīmē, ka kapsētas pārzinei vēl kādu laiciņu būs jāsamierinās ar staigāšanu no vienas kapsētas uz otru.

Jau sen runā arī par to, ka Liepājā būtu vajadzīga krematorija un ka Dienvidu kapsēta būtu piemērota, lai tā atrastos tieši tur. Taču, kā skaidro Stelmakers, pagaidām šī doma ir atmesta. Pirmkārt, tāpēc, ka tās celtniecība ir ļoti dārga. Un, otrkārt, tāpēc, ka vismaz pagaidām šis pakalpojums mūspusē ir maz pieprasīts. Taču tas nenozīmē, ka tas nekad nenotiks. Turklāt ir doma arī par kolumbārija veidošanu – speciālas vietas, kur pēc kremēšanas glabāt urnas ar aizgājēju pelniem. Agrāk vai vēlāk, bet mēs pie tā nonāksim, ir pārliecināts Kapsētu pārvaldes direktors.

Un, ja runājam par kapsētas un tai blakus esošās teritorijas labiekārtošanu, tad ir doma arī sakārtot vidi ap to: pie ieejas atvēlēt vietas tirdzniecībai, kur piederīgie varētu iegādāties kapiem nepieciešamo – sveces, ziedus, vāzītes un tamlīdzīgas lietas. Paredzēts sakārtot arī sabiedriskā transporta stāvvietu, ierīkojot tur nojumīti, lai cilvēkiem ir kur patverties no lietus, sniega un vēja, bet tālākā perspektīvā – arī labiekārtot personisko automašīnu stāvvietu. Kad kapsētas teritorija būs pilnībā uzpildīta un apgūta, kā arī uzlikts žogs, plānots arī ierīkot vēl vienu piebrauktuvi no Nīcas puses. “Ieceru un arī vajadzību mums ir daudz,” saka U.Stelmakers. “Taču viss būs atkarīgs no naudas – cik šiem darbiem varēsim atvēlēt.”

 
Kapsētā parādās cilvēku raksturs

Giberte, runājot par kārtību kapsētā, diezgan pikti piemin autovadītājus, kas, neskatoties ne uz kādām aizlieguma zīmēm, brauc pa kapsētu kā pa šoseju. “Tas ir cilvēku kultūras līmenis,” viņa saka. “Cik mēs par to neesam karojuši, dome pat ir apstiprinājusi iebraukšanas tarifus, ja cilvēkam ir jāatved, piemēram, kapa piemineklis vai kaut kas cits – nav nekādu problēmu. Bet braukāt pa kapsētu kā pa savu sētu tikai tāpēc, lai nebūtu pāris soļu jāpaiet un lai varētu apstāties pie paša kapa, ir necienīgi.” Par vienreizēju iebraukšanu kapsētas teritorijā ir jāmaksā 1 lats. Stelmakers tam pilnībā piekrīt un piemetina, ka ir jau bijuši gadījumi, kad braucējus par šādu rīcību soda. Un turpmāk arī to turpinās darīt.

Un vēl Giberte atgādina to, ka tikpat labi cilvēku kultūras līmeni var redzēt, ieejot pie kapsētas esošajā tualetē. Protams, tā nav nekāda izcilā, bet tas nenozīmē, ka dabiskās vajadzības ir jānokārto pie pašām durvīm, viņa saka. Stelmakers papildina, ka ar laiku ir plānots izvietot vairākas pārvietojamās tualetes, taču diezin vai tās spēs izmainīt to cilvēku domāšanu, kam pieklājīga uzvedība nav šūpulī ielikta. Giberti vēl neapmierina tas, ka netrūkst liepājnieku, kas savus sadzīves atkritumus un pat remonta atkritumus ar automašīnu atved līdz kapsētai un izmet tur esošajos atkritumu konteineros. “Mēs tos izvedam, bet nākamajā rītā es atnāku un skatos – jau atkal pilni! Un ne jau ar nogrābtajām lapām vai vecajiem ziediem, bet plastmasas maisiņiem, kuros ir atkritumi no mājām,” viņa stāsta. “Vienreiz pati redzēju, kā piebrauca automašīna, kāds vīrs no tās izmeta četras lielas kastes ar veciem vadiem – droši vien mājās taisīja remontu. Es pat pierakstīju automašīnas numuru, bet pierādīt neko nevaru.”

 
Atdusas vieta arī bezpajumtniekiem

Dienvidu kapsēta ir arī vieta, kur mūžīgo mieru rod tie cilvēki, kurus saucam par bezpajumtniekiem. Giberte gan stāsta, ka Kapsētu pārvaldes darbinieki pirms tam veic lielu meklēšanas darbu, lai tomēr atrastu kaut vai attālus mirušā piederīgos. Taču ne vienmēr tas izdodas. Tad aizgājēja bēres apmaksā pilsētas pašvaldība un, kā stāsta Stelmakers, pašlaik tas izmaksā aptuveni 80 latu vienam nelaiķim: šajā cenā ietilpst gan apģērbs un zārks, gan transports, kapa izrakšana un aizbēršana, gan cits nepieciešamais. “Tās ir muļķības, ko nereti esam dzirdējuši runājam, ka šos cilvēkus apglabā plastmasas maisos. Nekā tamlīdzīga!” viņš saka. Gibnere piebilst, ka dažkārt pēc ilgāka laika tomēr piederīgie atrodas. “Un ir bijuši gadījumi, kad viņi ir neapmierināti, ka uz kapa kopiņas nav uzlikts krusts,” viņa stāsta. “Bet to mēs nevaram darīt, jo krusts nav tikai atribūts, tas liecina par cilvēka attiecībām ar Dievu,” skaidro Stelmakers. “Mēs taču nezinām, vai šis konkrētais cilvēks vispār bija ticīgs un, ja bija, tad kādā ticībā.”

Bezpajumtnieku kapa vietas par savu naudu kopj Kapsētu pārvalde. Tiesa gan, tos nerotā puķu stādījumi, bet vismaz trīs reizes gadā tur zāli nopļauj. Vidēji gadā tur mūža mieru rod 40 – 60 bez pajumtes un piederīgajiem palikušu cilvēku. Patīkams izņēmums bija 2005.gads, kad bija tikai 23 šādu cilvēku.

 
Grūti nokļūt līdz kapsētai

Lielākais iebildums, kas jādzird no aizgājēja piederīgajiem, ir: “Tas taču ir tik tālu!” Stelmakers atgādina: “Tas ir normāli! Savulaik arī Līvas kapsēta vai Centrālkapi cilvēkiem šķita neaizsniedzamas vietas, jo tās atradās ārpus pilsētas.” Taču ir kāda cita problēma, par ko Dienvidu kapsētas pārzinei Rutai Gibertei sūdzas ļoti daudzi mirušo piederīgie un kas gan viņai, gan arī Kapsētu pārvaldes direktoram šķiet pietiekoši nopietna – tas ir transporta trūkums, lai piederīgie, kam nav savas automašīnas, varētu ērti līdz kapsētai nokļūt.

72 gadus vecā Anna stāsta, lai cik grūti arī nebūtu, bet viņai vienīgais transporta līdzeklis, ar kuru nokļūt pie saviem mīļajiem aizgājējiem, ir tramvajs un pašas kājas: ar tramvaju līdz galapunktam, bet tālāk kājām. To apstiprina arī vairāki citi todien kapsētā satiktie piederīgie, kam nav savas automašīnas. Kaut gan tā arī nevar teikt, ka nav neviena cita transporta līdzekļa. Sestdienās un svētdienās reizi stundā līdz Dienvidu kapsētai kursē 15.autobuss, kā arī tur var nokļūt ar 909.autobusu, kas dodas uz Nīcu. Un pie pašas kapsētas pieved arī 6.mikroautobuss.

Tomēr kapu kopēji ir neapmierināti – tas ir par maz, turklāt šie pārvietošanās līdzekļi ne vienmēr ir pa ceļam no mājām. “Vai tiešām nevar pagarināt līdz kapsētai, piemēram, 6.maršruta autobusu?” nesaprot vairāki no viņiem. To pajautājām Liepājas Autobusu parka Pārvadājumu daļas priekšniecei Ildzei Kržanovičai. Viņa savukārt bija pārsteigta par šādu jautājumu. “Bet mums par šo maršrutu šo gadu laikā nav nevienas pašas sūdzības. Jūs esat pirmā, kas man saka, ka ir tāda problēma,” viņa atbild. Un, ja nav sūdzību, tad nav iemeslu, lai meklētu kādu risinājumu. Vienīgais, ko dara pasažieru pārvadātāji – novembra dienā, kad kapsētās ir svecīšu vakari, maršrutā palaiž pagarināto 15.maršruta autobusu, lai visiem braucējiem pietiek vietas un nav stundu jāgaida nākamais autobuss. Tā kā, ja ir vēlēšanās, lai turp kursētu vēl kāds transporta līdzeklis, piederīgajiem pašiem ir jāvēršas pie Autobusu parka vadītājiem ar ierosinājumiem. Tad arī, iespējams, ar laiku kaut kas mainīsies.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Dienvidu kapsētas klajumā vējus aiztur tuvinieku stādītie kociņi.

Pašlaik kapsētā valda miers, bet vasarā tur plaukst koši mūža dārzi. Viens no krāšņākajiem un bagātīgākajiem ir tas, ko Ņina Sedova iekopusi savam dēlam, kurš pirms vairāk nekā trīs gadiem vēl spēka gados mira ar vēzi. Un turpat līdzās jau uzstādīts piemiņas akmens arī viņai pašai. “Lai vēlāk nevienam nav par to jārūpējas,” viņa lietišķi saka.

 Lai gan zīme pie kapsētas vārtiem vēstī, ka iebraukt aizliegts, daudzi to neievēro un brauc tik pa vārtiem iekšā, bet vēlāk brīnās – kā, vai tad šī zīme domāta mums?

Lai kā mēģinājām saskatīt, ūdeni iepriekšējā dienā izraktajā kapā tā arī neieraudzījām.