Garnizona kapsēta

Iespējams, daudzi liepājnieki nemaz nezina, ka pilsētā ir kāda kapsēta, kuras teritorija aizņem tikai 1 hektāru. Tā ir Garnizona kapsēta, kas atrodas uz robežas starp Tosmari un Karostu – Ģenerāļa Baloža un Laboratorijas ielas krustojuma tuvumā. Savulaik to iekārtoja armijas vajadzībām, un ilgu laiku tā šādiem mērķiem arī kalpoja. Tagad noteikti var apgalvot, ka sakoptības ziņā šī ir viena no kārtīgākajām kapsētām pilsētā, turklāt tā glabā savus noslēpumus.

Pirmie kapsētas iemītnieki – Latvijas armijnieki

Vēstures avotos minēts, ka pirmie apbedījumi Garnizona kapsētā veikti 1927.gadā, taču, uzmanīgi izpētot necilos pirmo apbedījumu krustus, atrodam tur jau 1915.gadā mirušo atdusas vietas. Vēstures zinātāji teic, ka, iespējams, šo cilvēku mirstīgās atliekas tur ir pārapbedītas vēlākos laikos. Pirmie mūža mieru šai kapsētā atrada pirmās Latvijas brīvvalsts armijā dienošie karavīri un virsnieki. Un arī turpmākajos gados tā kalpoja dažādos režīmos mirušo ar armiju saistīto cilvēku apbedīšanai. Vēsturnieks Juris Raķis pastāstīja, ka šo kapsētu sāka ierīkot jau 19.gadsimta beigās, kad cēla Karostu, kas bija iecerēta kā atsevišķa pilsētiņa. Un tādai, līdzās visai citai infrastruktūrai, nepieciešama arī sava kapsēta.

Ja iedziļināmies pirmo apbedījumu izvietojumā, tad varam saskatīt tās veidošanas tradīciju – stingri izteiktās rindās un vienādiem neciliem betona krustiem, uz kuriem ir vēstījums par aizgājēja militāro pakāpi un armijas daļu. Un zīmīgi ir tas, ka pat šo cilvēku ģimenes locekļiem ir tieši tādi paši krusti un uz tiem plāksnītes, kas vēstī, kura armijai piederīga cilvēka radinieks tur apglabāts. Un nevis Jāņa vai Pētera meita, dēls vai sieva, bet atkal ar militāro pakāpi, piemēram, kaprāļa (vārds un uzvārds) meitiņa (un minēts mirušās vārds). “Tas tāpēc, ka tolaik dienēt Latvijas armijā bija ļoti prestiži,” skaidro J.Raķis. Armijnieku bēres arī tolaik bijis liels notikums. Izvadot viņus, kapos pulcējušies ap simt cilvēku, spēlējis kara orķestris, šķirstam pa priekšu gājuši mirušā dienesta biedri, uz spilventiņiem nezdami aizgājēja apbalvojumus, bijusi goda sardze un pēc kapa aizbēršanas sekojis militārais salūts.

Laika gaitā šīs vēsturiskās kapu kopiņas saglabājušās vairs tikai nedaudzās vietās kapsētā, turklāt izklaidus. Savulaik, kad padomju laikā šī kapsēta bija pārvērsta gandrīz vai par gružu izgāztuvi, daudzas no tām tika nolīdzinātas un pazuda. Šīs kapsētas pārzinis Voldis Prancāns stāsta, ka vēlāk vairāki krusti atrasti kopā ar gružiem izmesti. Tie uzlikti atpakaļ. Kā piemēru viņš min neatkarības cīņu dalībnieka Oskara Šulca krustu, kas bija izmests žogmalē. Šajos kapos apglabāts arī Lāčplēša ordeņa kavalieris Roberts Radziņš. Bija gan arī tādi reti izņēmumgadījumi, kad Garnizona kapos guldīja ne ar kādām militārām lietām nesaistītu cilvēku mirstīgās atliekas.

Jādomā, ka nebūs daudz liepājnieku, kas nezina, ka turpat netālu no kapiem atrodas Karostas cietums, kas tagad ir ļoti iecienīts tūrisma objekts, taču savulaik tur bija Liepājas kara slimnīca, kurā strādājis arī Liepājā populārais ķirurgs, Latvijas armijas virsnieks Nikolajs Zandbergs. Un netālu no tā – arī hospitāļa morgs. Tagad šī cara laikā būvētā skaistā ēka stāv tukša un izdemolēta, taču savulaik tieši no tās saslimušos un vēlāk mirušos armijas karavīrus un virsniekus izvadīja pēdējā gaitā. Šiem nolūkiem ēkā bija ierīkota arī grezna kapela. “Un no tās bija tikai divas izejas – viena pa labi un otra pa kreisi,” stāsta J.Raķis. “Sākotnēji vairāk izmantoja to, kas pa kreisi – no tās mirušos veda apglabāt uz Ziemeļu kapiem, bet kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem arī pa kreisi – uz Garnizona kapiem.”

Kapsēta kļūst par izgāztuvi

Padomju laikā Garnizona kapsēta atradās slēgtajā militārajā zonā. Taču šim laika raksturīgos padomju militāros apbedījumus tur daudz neatrodam, tikai vietām par šo laiku liecina pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās tapušās betonā atlietās piemiņas zīmes ar sarkanu zvaigzni un sirpi un āmuru. Kā skaidro J.Raķis, vēlākos gados varenā un bagātā padomju armija varēja mirušos cinka zārkos nosūtīt uz dzimto pusi apbedīšanai, vienalga, kurā Savienības malā tā atradās. Taču kapsētā atrodam memoriālu padomju karavīriem, kas gājuši bojā 2.pasaules kara laikā Liepājā. Tā sakopšanu finansējis Krievijas ģenerālkonsulāts Liepājā. Un konsulāts uzņēmies arī atbildību par vēl dažu padomju armijnieku pēdējām atdusas vietām šajā kapsētā. 

V.Prancāns stāsta, ka tieši padomju laikā šīs iepriekš tik sakoptā kapsēta sāka zaudēt skaistumu. Par padomju armijnieku attieksmi pret cilvēku pēdējo atdusas vietu liecina kaut vai tas, ka gar kapsētas iekšmalu jau cara laikā tika ierīkota dzelzceļa līnija un arī padomju laikos, kad kapsēta jau bija pilna ar apbedījumiem, tur kursēja vagonu sastāvi. Tiesa gan, dzelzceļa līniju un kapsētu šķīra žogs. Nu gan sliedes tur vairs nav, kapsēta paplašināta bijušā dzelzceļa virzienā un acīgākam vērotājam koka gulšņi joprojām ir redzami. Turklāt kapsētā bija ierīkots arī armijas kontrolpostenis, lai uzraudzītu, kas pa Laboratorijas ielu dodas uz tālāk esošajām armijas munīcijas noliktavām. Sargbūdiņu kurināja ar oglēm, un pāri palikušie izdedži nonāca kapsētas teritorijā. Un ne jau tie vien, bet arī visi sadzīves atkritumi. No armijniekiem neatpalika arī tuvējo māju iedzīvotāji, kas, pat īpaši neslēpjoties, uz turieni maisiem vien stiepa un atstāja savus sadzīves atkritumus.

No 1956.gada šī kapsēta apbedījumiem bija slēgta. To atkal atvēra tikai 1995.gadā. Un, tā kā visu šo laiku kapsēta bija neuzraudzīta, nu pavērās šausmu skats: gružu kaudzes, krūmi un drazas. Komunālā pārvalde darīja, ko varēja: izcirta krūmus, aizvāca gružus un ķērās pie agrāk akurāto apbedījumu rindu atjaunošanas. Šajā pašā gadā, klātesot domes priekšsēdētājam Teodoram Eniņam, Jūras spēku kapelāns kapsētu iesvētīja. Atmodas gados šo kapsētu apmeklēja, pati kopa un organizēja talkas nu jau pensionētā skolotāja Dzidra Zeļenko. Raksturojot šo kapu tagadējo sakoptību, V.Prancāns min divas zīmīgas lietas.  Pirmkārt, šajos kapos nav krūmu, un tas rada to caurskatāmību. Otrkārt, tajos visas kapu apmales ir akurāti taisnās rindās, kas veido taisnus celiņus. To, lai šī kārtība netiktu izjaukta, stingri uzrauga kapsētas pārzinis, un, ja kāds vēlas ieviest savu kārtību, viņš nav īpaši saudzīgs ne vārdos, ne arī darbos – iesākto tad var nākties darīt otrreiz un tā, kā to paredz kapsētas kārtības rullis. Jā, un vēl ziedi, kas tur zied gandrīz visu gadu, bet par to vēlāk.

Liela pateicība par šīs kapsētas uzturēšanu kārtībā noteikti pienākas tās sētniecei Franciskai Jančukai. Viņa pati dzīvo netālu no kapsētas un savulaik brīvprātīgi nāca uz kapiem kopt tur dusošo pirmās Latvijas brīvvalsts kareivju kapu kopiņas. Tas bija viņas mīlestības darbiņš. Tā V.Prancāns ar viņu iepazinās un, kad atbrīvojās sētnieces vieta, viņš to piedāvāja čaklajai kopējai, kas to ar prieku pieņēma. Un, kā saka kapsētas pārzinis, viņa dara daudz vairāk, nekā ietilpst viņas pienākumos, tāpēc arī kapsētā ir tāda kārtība. Turklāt sakoptības iespaidu noteikti rada arī šīs kapsētas īpašais metālā kaltais žogs, kas tapis vēl cara laikā.

Pašlaik kapsētā ir aizņemtas aptuveni tūkstoš kapavietu, bet vēl aptuveni tikpat brīvas, taču, kā atzīst V.Prancāns, lielākā daļa no tām ir rezervētas tur jau dusošo piederīgajiem. Un paplašināšana šai kapsētā nav iespējama – to nepieļauj likumdošana, kas nosaka, cik lielai ir jābūt ap kapsētām esošajai aizsargjoslai.

Vandalisms neiet secen nevienai kapsētai

Tāpat kā visas citas Liepājas kapsētas, arī Garnizona kapi nav palikuši vandaļu neskarti. Pirmām kārtām postījumi nodarīti laikā, kad 19 gadu tā bija apbedījumiem slēgta. Tad tā bija īsta paradīze tiem, kam citur nebija kur piemesties, lai iztukšotu savu grādīgā dzēriena pudeli. Un, tāpat tā visos laikos, ir piesaistījusi to huligānu uzmanību, kam nav kur citur savus spēkus likt. Tomēr postīts ir ne tikai agrāk, bet arī pavisam nesen. Pirms dažām ziemām bija gadījums, kad kādam vandalim pietika spēka kapos ālēties, salaužot savā ceļā vismaz pārdesmit krustu. Tā kā bija ziema, viņš tos nevis vienkārši izrāva no zemes un turpat arī nosvieda, bet zemē iesalušos krustus barbariski nolauza. Savukārt pirms trim gadiem vasarā divi gados vēl pavisam jauni huligāni bija ķērušies ne tikai pie krustu, bet arī pieminekļu postīšanas. Pārzinis gan šos nedarbus laikus pamanīja un lielāko daļu postījumu saveda kārtībā saviem spēkiem tā, ka piederīgie pat neuzzināja, kas noticis. Tiesa gan, vēlāk notvēra arī nekārtību cēlājus, taču nekādu sodu tiem nepiemēroja, jo abi nāca no pavisam nelabvēlīgām ģimenēm. Bija arī gadījums, kad kapsētu par rotaļu vietu bija izvēlējies bariņš netālu dzīvojošo bērnu, kas no kapu kopiņām savāca svecītes un sarīkoja sev uguns izpriecas.

Lai uzturētu kārtību visās Liepājas kapsētās, Kapsētu pārvalde ir aizliegusi tur iebraukt ar transportlīdzekļiem. Ja tas nepieciešams, piemēram, lai ievestu un uzliktu pieminekli vai veiktu citus labiekārtošanas darbus, šādai vajadzībai var nopirkt iebraukšanas atļauju. “Bet ir darboņi, kas uzskata, ka viņiem visas durvis ir vaļā,” saka V.Prancāns. Taču reiz kādam no viņiem Garnizona kapos nepaveicās un nācās maksāt sodu.

Koši ziedi visu gadu. Kā tas var būt?

Tikai dziļā ziemā, kad visu klāj bieza sniega sega, Garnizona kapsētu nekrāšņo ziedi. Pārējā laikā tā rotājas visu iespējamo krāsu daudzveidībā. Un nejaušs garāmgājējs vai braucējs var tikai nobrīnīties, kur agrā pavasarī vai vēlā rudenī, kad dabā jau iestājies miers, kapsēta var tik koši ziedēt. Tikai ieskatoties cītīgāk, ieraugām, ka liela daļa šo puķu ir… mākslīgās, kas zied visās varavīksnes krāsās. Tā ir viena no šīs kapsētas īpatnībām. V.Prancānam par to ir savs skaidrojums: “Nenoliedzami, ka vairums no šeit apbedītajiem, kuru kapu kopiņas radinieki regulāri apkopj, nav vis latvieši, bet cittautieši. Un viņi no latviešiem kapu kultūrā ir pārņēmuši to labāko – kapsētas pārvērst ziedošos puķu dārzos. Taču dara to atbilstoši savai mentalitātei un, atšķirībā no latviešiem, kam lielākajai daļai mākslīgās plastmasas puķes šķiet neierastas, cittautieši kapu kopiņu izdekorēšanā un krāšņošanā tās izmanto ar vērienu visa gada garumā. Tāpēc arī pašlaik, kad citās Liepājas kapsētās tikai sāk plaukt sniegpulkstenītes vai aizgājēja jubilejas reizē tās rotā pirmās tirgū nopērkamās pavasara puķes vai citi ievestie ziedi, Garnizona kapos zied tik krāšņi kā vasarā. Šīs puķes atšķirībā no dabiskajām ir jānomaina divas reizes gadā, kad tās sāk izbalēt. Un kurš teica, ka tā nevar vai ka tas ir slikti?”

Ja pievēršam uzmanību apbedījumu gadiem, tad noteikti ievērojam arī to, ka daļu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados veikto apbedījumu ieskauj metāla iežogojumi. Tādu gan nav daudz, taču zīmīga ir to izcelsme. Jā, ir daži, ko pašmāju meistari sametinājuši no metāla caurulēm un, kā nu mācēdami, mēģinājuši savus veidojumus vērst mākslinieciskākus. Bet lielākā daļa šo žodziņu tomēr ir ar īstu māksliniecisku vērtību. “Un kā jūs domājat, vai tiešām tie ir speciāli darināti kapiem?” jautā J.Raķis. “Nebūt ne!” Lai noskaidrotu, no kurienes tie nākuši, dodamies uz Karostu un apstājamies pie vairākām ēkām, kas savulaik celtas cara laikā kā dzīvojamās mājas virsniekiem. Te nu tie ir! Pagājušā gadsimtā katrai mājai kā dekoratīvu elementu apkārt aplika nelielu, metālā kaltu māksliniecisku žogu. Daļu ēku tie joprojām ieskauj, bet daļa ir izlauzti un nonākuši metāllūžņos, un daļa kapsētā, kur atkal kalpo par iežogojumu.

Cilvēcisku traģiku liecība

Atturīgi elegants kapakmens garnizona kapos rotā jūras kapteiņa Jāņa Krūmiņa un viņa kundzes Sarmītes atdusas vietu. Tā ir vienkārša kapa kopiņa, kas glabā dziļi cilvēcisku traģēdiju. Kad aizsaulē aizgāja Jānis Krūmiņš, viņa dzīvesbiedre, ko vīrs visa mūža garumā bija neprātīgi mīlējis un lolojis, pēc viņa nāves vairs nespēja rast spēkus turpmākajai dzīvei. “Pēc vīra nāves viņa ik dienas nāca uz kapsētu, stāvēja pie vīra kopiņas un stundām ilgi raudāja,” atceras Voldis Prancāns. “Mēs ilgi runājāmies, un es mēģināju bēdu nomāktajai sievietei iestāstīt, ka jāpārdzīvo notikušais un jāatrod spēks dzīvot tālāk.” Taču tas atraitnei nepalīdzēja. Viņa krita depresijā un nepilnu mēnesi pēc vīra nāves pati nolēma aiziet no dzīves. Par to gan mediķi, gan tiesībsargi sprieda pēc atvadu zīmītēm, ko atrada mirušās sievietes kabatā. Vienā no tām bija lūgums viņu nereanimēt, ja gadījumā būtu palikusi dzīva, bet, remdējot sāpēs, palīdzēt aiziet. Šis lūgums bija pamatots ar Ārstniecības likuma 49.pantu, kurš nosaka, ka cilvēkam ir tiesības ārstēties vai ne. Turklāt tas bija notariāli apstiprināts. Otrā zīmītē bija informācija ar meitu telefonu numuriem, lai paziņotu par notikušo. Sievietei līdzi bija arī dokumenti, kas apliecināja, ka ar viņas apbedīšanu saistītās formalitātes jau ir nokārtotas apbedīšanas firmā. Kā vēlāk stāstīja cilvēki, kas pazina šo ģimeni, viņi bijuši kā gulbju pāris, kas nespēj viens bez otra dzīvot – ja no dzīves šķiras viens, par šādu soli izšķiras arī otrs. Tagad šo stāstu, tāpat kā citu mūža mieru radušo dvēseļu zemes dzīves gājumu, uz mūžiem glabā Garnizona kapsēta. 

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Šādi – taisnās rindās – savulaik tika apbedīti Latvijas pirmās brīvvalsts kareivji, un viņu kapu kopiņas rotā pieticīgi betona krusti. Un tieši tādus pašus lika arī viņu piederīgajiem.  

Memoriālu padomju karavīriem atjaunot finansiāli palīdzēja Krievijas Ģenerālkonsulāts.

Garnizona kapsētā nav daudz krūmu, tāpēc tie ir caurskatāmi, un arī tas rada sakoptības iespaidu.

Līdzās cara laika dzīvojamo ēku žogu fragmentiem varam redzēt arī zīmīgus padomju armijnieku apbedījumus.

“Garnizona kapsētas centrālo krustu uzstādīja 1928.gadā, kad kapsētu arī iesvētīja,” stāsta kapsētas pārzinis Voldis Prancāns.

Mākslīgie ziedi ir šīs kapsētas vizītkarte. Tie tur rotājas visu gadu.