Kā ēdina slimniekus mūspuses slimnīcās

Ikvienam cilvēkam nonākšana slimnīcā ir nopietns pārbaudījums. Arī tāpēc, ka, ej nu sazini, ko pasniegs brokastīs, pusdienās vai vakariņās un vai ēdiens ies pie dūšas. Tāpēc nedaudz pavērām mūspuses slimnīcu ēdināšanas bloku aizkulises, mēģinot noskaidrot, kā top ēdienkarte un kā to sabalansēt starp vēlmēm un iespējām. Ekspertu lomā – bijušie slimnieki.

Veselīgs ēdiens ne vienmēr it garšīgākais

“Es ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka mūsu slimnīcā ir labākais ēdiens no visām Latvijas slimnīcām,” saka Centrālās slimnīcas galvenais ārsts Egils Freidenfelds. “Taču uzreiz piebildīšu, ka veselīgs ēdiens ne vienmēr ir pats garšīgākais.” Kāpēc tā? Viņš skaidro: tāpēc, ka pastāv 15 dažādi diētu veidi un atkarā no slimības cilvēks saņem savādāk pagatavotu ēdienu. Piemēram, nieru slimniekam, guļot slimnīcā, pasniegs ēdienu bez sāls, bet mēs zinām, ka ir daudz cilvēku, kas tādu ēdienu mutē neņem. Pieņemsim, ka pusdienās pasniedz vistas stilbiņu. Slimniekam, kas guļ Gastroenteroloģijas nodaļā, to gatavo nevis ceptu, bet sutinātu, jo šādu diētu prasa viņa slimība. Bet viņš, izrādās, ir neapmierināts, jo vistas gabaliņš nav cepts un ar kraukšķīgu ādiņu.
“Ir bijuši gadījumi, kad pie manis atnāk radinieki un ir sašutuši, kāpēc vienu cilvēku vienā nodaļā baro ar vienu ēdienu, bet citā pasniedz pavisam kaut ko citu,” atceras E.Freidenfelds. “Un man viņiem grūti ieskaidrot, ka ēdienkarti mēs sastādām, vadoties no katra cilvēka slimības.”
Centrālajā slimnīcā viena slimnieka ēdināšanai diennaktī tērē vidēji 93 santīmus. “Tā ir nauda, ko valsts maksā par slimnieku ēdināšanu, un vairāk mēs nedrīkstam atļauties,” skaidro galvenais ārsts. “Un katra profila slimnīcai šī summa ir citāda. Mēs esam neatliekamās palīdzības slimnīca, un mums tā ir šāda.” Lai par šādu naudu ēdienu pagatavotu, ir ļoti cītīgi jākalkulē, ko pirkt.
Dārzeņus lielākoties pērk no zemniekiem, gaļu – no vietējā ražotāja A.Griģa uzņēmuma un arī pārējo meklē pēc iespējas izdevīgāk. E.Freidenfelds pastāsta, ka nav mazums cilvēku, kas rudenī no saviem dārziem nolasa dažādas ogas un ābolus un uzdāvina tos slimnīcai, vai atkal pavasaros – rabarberus. Tas arī palīdz dažādot ēdienkarti. Un vēl viņš piebilst, ka radinieki, protams, slimnīcā gulošajiem ik dienu nes visdažādāko ēdienu, taču ir vērtīgi paskatīties, kas no rītiem ir nodaļu atkritumu kastēs. Tur atrodama liela daļa no pienesuma.

Eksperta viedoklis. “Es nepiekrītu iepriekš avīzē teiktajam, ka bez radiniekiem Centrālajā slimnīcā nav iespējams izdzīvot. Tomēr uzskatu, ka ir labāk, ja ir rūpīgi radinieki, kas atnes kreftīgu, sulīgu kotleti, kūpinātu zivi, kārtīgu pienu vai kaut ko citu. Nu, pasakiet, kas vīra cilvēkam tās ir par brokastīm: trīs maizes šķēles un trīs šprotes? Kā var ēst pliku maizi bez sviesta? Par pusdienām gan neko sliktu nevaru teikt – uz brīdi vēders ir pilns, bet kas tā ir par biešu zupu, kurā peld divi kartupeļi? Vai vakariņas – pusšķīvītis piena zupas? Tomēr labi ir tas, ka, lai arī cik liesu, tomēr slimnīcā ēdienu pasniedz diezgan bieži. Nu, kaut vai kefīra glāzīti. Ja pašam ir kas ko piekost klāt, nav nemaz tik slikti. Man šķiet, ka iespēju robežās slimnīca noteikti cenšas slimojošos paēdināt, tomēr vienmēr var vēlēties labāk.”

Onkoloģijas un psihiatrijas slimniekiem gatavo vienā virtuvē

Jau aptuveni desmit gadu vecās slimnīcas teritorijā esošajām “Piejūras slimnīcas” klīnikām – Onkoloģijas un Psihiatrijas – ēdienu vecās slimnīcas virtuvē gatavo firma “Sakta”. “Piejūras slimnīcas” valdes priekšsēdētājs Aigars Puks sacīja, ka  vidēji dienā viena slimnieka ēdināšanai tērē 2,06 latus, kas ir lielākā summa mūspusē. Onkoloģijas klīnikas vadītāja Anna Krilova piebilda, ka sadarbība ar firmu ir veiksmīga, jo tāda profila slimniekiem ir vajadzīgas dažādas diētas.
Psihiatrijas klīnikas vadītājs Imants Strolis atzina, ka, viņaprāt, ēdiens ir pilnvērtīgs, jo līdzās ikdienas maltītēm ir arī salāti, augļi un daudz kas cits. “Bet pie mums savādāk nevar,” viņš saka. “Jo ir slimnieki, kas te uzturas gadiem, un viņiem šī ir vienīgā ēdināšana. Labi, ir pensija, un viņi var nopirkt kādu kārumu papildus, bet pamatiztikšana ir jānodrošina slimnīcā.”

Eksperta viedoklis. Psihiatrijas klīnikas pacients: “Diezgan ilgi uzturējos šajā slimnīcā, nodaļā, kurā ārstējas depresijas slimnieki. Un teikšu atklāti – man nebija nekādu problēmu tajā ziņā, ka būtu pietrūcis, ko ēst, lai gan man nav tādu tuvinieku, kas varētu ko piegādāt. Es iztiku ļoti labi. Brokastīs bija maizīte ar sardeli vai sieru, vai biezpienu, vai olu, vai vēl ko citu, pusdienās bija gan zupa, gan otrais ēdiens un vakariņās – parasti kāda biezputra vai piena zupa. Bet pašā vakarā māsiņas mums vēl vārīja tēju un varējām dabūt maizīti, kas pa dienu palikusi pāri.”

Eksperta viedoklis. Onkoloģijas klīnikas paciente: “Es neesmu izvēlīga ēdienu ziņā, tāpēc man nekādu problēmu nebija. Man grūti pateikt, kā būtu bijis, ja man neviens neko nebūtu atnesis, jo, kurš nāca, tas uzskatīja par savu pienākumu nest ko ēdamu. Tomēr man šķiet, ka lieliski būtu iztikusi arī bez pienesumiem, jo ēdiena bija pietiekami, un tas bija garšīgs. Vienīgi gribējās klāt kādu jogurtiņu, augļus un sulas.”

Tuberkulozes slimnieki vispirms ir jāpabaro

Sātīgu galdu klāj Tuberkulozes slimnīcā. “Mēs nevaram atļauties savus slimniekus slikti barot,” situāciju komentē slimnīcas galvenais ārsts Andris Kristons. “Jo tas ir viens no galvenajiem faktoriem, lai turberkulozes slimnieki atveseļotos.” Tuberkulozes slimnīcā ir četras ēdienreizes un katrā no tām pasniedz patiešām sātīgu ēdienu. Un tad nav brīnums, ka cilvēks ārstēšanās kursa laikā, kas ilgst aptuveni sešus mēnešus, diezgan manāmi pieņemas svarā.
Šajā slimnīcā viena cilvēka ēdināšanai diennaktī atvēlēti 1,85 lati. To pašu ēdienu, ko pasniedz slimniekiem, ēd arī slimnīcā strādājošie. Un, kā atzīst daļa no viņiem, pusdienu porciju visu pat nav iespējams pieveikt. A.Kristons vēl piebilst, ka lielākā daļa tuberkulozes slimnieku ir tādi, kam nav piederīgo, kas varētu vēl papildus piegādāt pārtiku, tāpēc gribot negribot slimnīcai par viņiem ir jārūpējas. Dārzeņus Tuberkulozes slimnieku vajadzībām iepērk no saimniecības Durbē, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, un gaļu no firmas “Lankalni”.

Eksperta viedoklis. “Es kā sieviete to, ko mums slimnīcā deva ēst, ļoti bieži nemaz nevarēju apēst. Tāpēc reizēm darīju tā – kaut ko no brokastīm atstāju, lai notiesātu vakarā pirms gulēt iešanas. Man gan attāli radinieki piedāvāja šad un tad kaut ko atnest, kad nāca ciemos, bet man īpaši pat neko negribējās. Jā, dažreiz vienīgi kādas konfektes vai cepumus un kādu ābolu vai banānu. Iedomājieties paši, brokastīs ir biezputra un vēl desa, siers, kūpināta vista vai kas cits ar maizi, pusdienās kārtīgs šķīvis ar kartupeļiem, gaļas mērci un svaigiem salātiem, zupa, saldais, launagā smalkmaizīte vai biezpiena sieriņš ar tēju un vakariņās vēl kārtīgs šķīvis ar soļanku.”

Lētāk ir pasūtīt, nevis gatavot pašiem

Jau četrus gadus Aizputes slimnīcā slimniekiem ēdienu gatavo zemnieku saimniecība “Kāpenieki”. Un, kā atzīst slimnīcas direktore Laima Ķēniņa, sūdzību no slimniekiem neesot. Viena slimnieka ēdināšanai diennaktī tērē aptuveni 1,30 latus, taču, kā saka direktore, precīzu skaitli nevarot nosaukt, jo atsevišķi vēl nāk maksa par transportēšanu. Taču ieguvums, kā atzīst aizputnieki, ir tas, ka līdz ar to slimnīcai nav jāraizējas ne par virtuves uzturēšanu, ne arī par lētāku produktu meklēšanu. “Ēdienu dažādība ir pietiekami liela, diētas māsa ik dienu piedalās gan ēdienkartes sastādīšanā, gan arī ir klāt uzņēmumā, kur ēdienu gatavo, un mums šī sadarbība ir gan ērta, gan izdevīga,” saka slimnīcas direktore.

Eksperta viedoklis. “Es Aizputes slimnīcā pavadīju aptuveni nedēļu. Tā kā man tajā pusē nav neviena tuvinieka, bet radi un draugi no Liepājas atbraukt nevarēja, tad, protams, man neviens neko klāt nenesa. Bet nevajadzēja arī – es lieliski iztiku ar to, ko tur pasniedza, tas viss bija pietiekami garšīgs un nebija tādas reizes, kad varētu pateikt: šoreiz gan paliku neēdusi. Bija gan reizes, kad pusdienās pasniedza ko dīvainu, tādu, ko agrāk nebiju ēdusi. Tā, piemēram, tur pirmo reizi ēdu biešu kotletes, un jāteic, bija pavisam labi. Man patika tas, ka ikdienā bija gan dažādi salāti kā piedeva pie ēdiena, gan arī saldie ēdieni.”  

Žēl, ka daudz ko nedrīkst pirkt no zemniekiem

Priekules slimnīcā gatavojas vērienīgam remontam. Tās galvenā ārste gan vēl īsti nevar pateikt, kad tas varētu sākties, bet dokumentācija jau sagatavota. “Es ceru, kad tad viss būs vēl labāk,” viņa saka. Šajā slimnīcā viena pacienta paēdināšanai diennaktī tērē aptuveni 1,20 latus. Taču, kā atzīst galvenā ārste, aizvien grūtāk ir visu sabalansēt, regulāri jāmeklē iespējas, kā dabūt produktus lētāk, bet kvalitatīvus. Tāpēc viņa saka: žēl, ka ne visu atļauts pirkt no zemniekiem. Tas noteikti būtu ekonomiskāk.
T.Ešenvalde uzsver arī to, ka daudz kas atkarīgs no pavāra. “Mēs zinām, ka no viena un tā paša gaļas gabala vai citiem produktiem katrs cilvēks vienu un to pašu ēdienu pagatavos citādu,” viņa saka. Un tāpēc viņa slavē savus virtuves darbiniekus, kas cenšas, gan lai būtu ēdienu dažādība, gan lai tie būtu garšīgi un sātīgi. Arī liela daļa slimnīcas personāla ēd turpat gatavoto ēdienu. Lai vismaz ko ietaupītu, no ābeļdārza, kas ir pie slimnīcas, ņem ābolus saldo ēdienu gatavošanai, sulām.

Eksperta viedoklis. “Ēdiena ziņā Priekules slimnīcā es jutos patiešām kā mājās: tas bija gan garšīgs, gan sātīgs, gan arī pietiekami daudzveidīgs. Tiesa gan, bija cilvēki, kas vakara pusē vēl pirms došanās gulēt gribēja ko uzkost, jo vakariņas pasniedza pēc pulksten pieciem vakarā. Bet turpat netālu ir veikaliņš.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

“Mēs zinām, ka no viena un tā paša gaļas gabala katrs cilvēks vienu un to pašu ēdienu pagatavos citādu.”