Būt par klases audzinātāju iemāca dzīve

Skolotāji, kuru darba vieta ir vispārizglītojošā skolā, ne vienreiz vien uzsvēruši, ka bez savas audzināmās klases viņi skolā jūtoties kā pazuduši. Nav bērnu, ar kuriem 1.septembrī kopā būt skolas gada atklāšanas svinībās, nav ar ko kopā klases vakarus rīkot un ekskursijās braukt. Un tomēr tie paši skolotāji nenoliedz, ka audzināt klasi nav ne viegls, ne izdevīgs darbs. Jo pienākumu un prasību ir daudz, bet piemaksa par šo pienākumu ir visai maza. Bez tam būt par audzinātāju neiemāca augstskolā, to iemāca pati dzīve. Un nereti mēdz būt tā, ka jaunais klases audzinātājs aug kopā ar saviem pirmajiem audzināmajiem.

Bet, lai nu gluži nebūtu divritenis no jauna jāizdomā, Liepājā jau gadus četrus darbojas jauno klašu audzinātāju skola, kas dod iespēju uzzināt pieredzējušo kolēģu pieredzi un savstarpēji pārrunāt situācijas.

Esošais un vēlamais

Neapšaubāmi, ka skolēniem ir savs viedoklis, kādam ir jābūt ideālam klases audzinātājam, un tāpat viņi zina vērtēt reālo situāciju.

Vidusskolnieks Atis saka, ka ideāls skolotājs vispār nemēdz būt, bet, pēc viņa domām, tiekties pēc tā var. Tātad jābūt jaukam, modernam, izpalīdzīgam un kopumā – labam cilvēkam. Un tomēr, lai panāktu skolēnu respektu, –  ar stipru raksturu.

Septiņpadsmit gadu vecā Endija domā, ka viņas sapņu audzinātājai ir jābūt saprotošai, mīļai, laipnai, jaukai, izpalīdzīgai, interesantai, aktīvai un radošai. Tomēr visaugstāk viņa vērtē izpratni un mīļumu. Līdzīgi domā četrpadsmit gadu vecā Līga, kura vēl piebilst, ka par audzinātāju viņa noteikti vēlētos sievieti, jo viņas ir saprotošākas par skolotāju vīrieti, un piedevām vēl viņai ir jābūt gados jaunai, jo tad ar viņu vieglāk kontaktēties. Toties viņas vienaudze Beata dod priekšroku pieredzējušai pedagoģei ar ievērojamu darba stāžu. 11.klases skolniece Madara uzskata: “Jo gados jaunāks skolotājs, jo labāk viņš saprotas ar bērniem, bet – jo vecāks, jo gudrāks.”

Uz jautājumu, vai viņu tagadējais klases audzinātājs atbilst iedomātajiem kritērijiem, piecpadsmit gadu vecā Liene atbildēja, ka daļēji atbilstot, jo skolotāja esot saprotoša, jauka, bet reizēm mēdzot aizmirst par saviem pienākumiem. Bet Viktorija, kas mācās 11.klasē, sacīja, ka viņai nepatīkot pārāk skarbā attieksme un nespēja saprast bērnus. Dace, kura mācās 10.klasē, neslēpa, ka viņai sava audzinātāja labāk patīkot kā priekšmeta skolotāja, bet citādi viņa varētu būt sirsnīgāka attiecībās ar savas klases skolēniem.

Tāpat skolēni labprāt vēlas, lai audzinātājs iesaistās klases sarīkojumos un citās ārpusstundu nodarbības, lai gan, kā saka Monta: “Pārāk liela kontrole no skolotāja puses nav pieļaujama, ja, piemēram, viņš izsaka nepatīkamas replikas par skolēna raksturu un uzvedību.” Reizēm gadās, ka savu klašu audzinātāju novērtē tikai pēc gadiem, kā to atklāja Anastasija, kura pastāstīja, ka mazajās klasēs viņai nav patikusi skolotāja, jo bijusi pārāk stingra, bet tagad viņa sapratusi, ka pirmās audzinātājas stingrība ir nākusi tikai par labu.

 
Citādi, nekā iedomājamies

Pieredzē, kā notikusi viņu ienākšana skolā un savā klasē, dalās četri jauni pedagogi – Laura Ķule, kura audzina 15.vidusskolas 5.a klasi, Centra pamatskolas 5.c klases audzinātājs Artis Freimanis, Agija Svara, kura ir J.Čakstes 3.a klases audzinātāja, un Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolas 8.d klases audzinātājs Mareks Mūrēns. Viņi neslēpj, ka, neapšaubāmi, ar padomu palīdz pieredzējušie kolēģi, bet tomēr noder šo pienākumu pildītāju nodarbības, kuras jaunajiem pilsētā rīko metodiskā apvienība. Gandrīz visiem viņiem ir nācies pārņemt klasi no iepriekšējiem pedagogiem, pie kuru audzināšanas stila un veida zēni un meitenes bija pieraduši, un tāpēc ir sava veida grūtības.

“Bērni ir citādāki, nekā mēs to iedomājamies sākumā. Viņi ir drošāki, man ir jābūt gatavai, ka viņi izteiks savus iebildumus,” saka 3.klases audzinātāja Agija, kura atgriezusies skolā pēc sava bērniņa piedzimšanas un var salīdzināt iepriekšējos skolēnus ar tagadējiem. Viens no klašu audzinātāja pienākumiem ir klases kolektīva veidošana. “Viņi visi savā starpā ir draudzīgi, bet tādas atsevišķas draudzības citam ar citu neraisās. Meitenes veido tādus kā trīsstūrus, un tad sākas greizsirdība. Kamēr viena nav klāt, otra viņu aprunā,” savā pieredzē dalās trešās klases audzinātāja. Te nozīmīga ir tieši viņas loma, veicinot un veidojot savstarpējās attiecības klasē. “Man pietrūkst izejas, kā atrast problēmu risināšanas variantus, tāpēc  noder citu padoms. Es mēģinu ar spēlēm, ar ārpusklases sarīkojumiem veidot klases kolektīvu draudzīgāku, vienotāku,” pastāsta Agija.

Laura savu 5.klasi audzina no 1.septembra, no dienas, kad uzsāka skolotājas darbu. Viņa velk paralēles ar kolēģes novērojumiem, sakot, ka viņas klasē var izdalīt divas nosacītas grupas: ir skolēni, kas savā uztverē vēl ir stipri bērnišķīgi, bet otra grupa jau savā domāšanā ir pusaudži. Līdz ar to jaunajai pedagoģei jāatrod veids, kā runāt ar saviem bērniem tā, lai piekļūtu katram no viņiem.

Artis arī audzina 5.klasi. Sākumā, nokļuvuši citās telpās (no Centra skolas – 1.ģimnāzijā), viņi bijuši tādi kā nobijušies, klusi, bet pamazām iedzīvojušies. Lai iepazītu savējos, jaunais skolotājs viņus vedis ekskursijā, un atzīst, ka tas devis iespēju savstarpēji sarast. Mareks arī izjūt savu bērnu augšanas grūtības. Meitenes  astotajā klasē jūtas lielas un vairāk pieaugušas nekā zēni. Bet klases kolektīvs jau izveidojies, viņi kopā ir draudzīgi, bet meitenes, kā novērojis audzinātājs, mēdz strīdēties, cita citu aprunāt.

 
Dot to, ko pats savulaik saņēmis

Jaunie skolotāji visi ievērojuši, ka ne tikai viņi cenšas iepazīt savu klasi, bet tikpat uzmanīgi viņus vēro bērni, lai redzētu, cik un ko varēs atļauties pie tagadējā učuka. Un jaunajiem pedagogiem ir jāspēj atrast šī, viņu pašu vārdiem runājot, nenotveramā robeža, kad klases audzinātājs ir gan “draugs, gan reizē arī skolotājs”. “Manai klasei pirms manis ik pa laikam bija mainījušies audzinātāji,” pastāsta Agija. “Un viņos jau bija izveidojusies tāda kā agresija. Arī mani viņi sagaidīja ar tādu nostāju un novērtējumu: “Mēs esam briesmoņi. Redzēsim, cik ilgi tu mūs izturēsi!” Un man bija jāparāda, ka es te būšu un es te palikšu, un nekur jūs no manis neaiziesiet. Tā kā manā gadījumā man bija jābūt sākumā stingrai, draudzību veidojot pamazām.”

Artis ar savējiem iepazīties aizgājis tad, kad viņi vēl bijuši 4.klasē. Bērni jaunajam skolotājam skaidri un gaiši uzprasījuši: “Skolotāj, jūs ar mums tiksiet galā?” Viņš gan klusībā nodomājis, sak, redzēs, kā būs. Bet tagad, kad viens semestris kopā aizvadīts, viņš secina: “Saprotamies labi!” Laura atzīstas, ka viņa savus klases audzinātājas pienākumus ļoti gaidījusi: “Es zināju, ka man būs tāda aktīva klase, kas visur piedalās, un tādi viņi man ir.”

“Gribu būt labs audzinātājs!” – tāds ir visu četru uzskats. Tāpat nesen augstskolu beigušie ir pārliecinājušies, ka studiju laikā viņi iegūst daudz zināšanu par priekšmeta mācīšanas  metodiku, mazāk – par klašu audzināšanu. Kā par tādu kļūt, te viņi spēku smeļas arī paši savā pieredzē, jo nav jau nemaz tik tāls tas laiks, kad viņi vēl sēdēja skolas solā. “Man 6.vidusskolā bija ļoti laba audzinātāja, kura prata mūs iesaistīt visādos konkursus, kas mācēja strādāt ne tikai ar mums, bet arī iesaistīt vecākus,” atceras Agita.

“Es ar lielu prieku uzņēmu ziņu, ka man piedāvā kļūt par audzinātāju, kaut arī zināju, ka tā klase ir diezgan traka, ka ar bērniem ir grūti tikt galā. Bet es vēlējos dot viņiem to, ko es pats saņēmu skolas laikā no saviem 5.vidusskolas klašu audzinātājiem,” saka Mareks Mūrēns.

 
Ko redz skolotājs

“Man nepatīk klases sapulces, es negribu iet uz tām, jo skolotāja tikai runā par to, ko katrs bērns sliktu izdarījis. Bet es nevēlos citu priekšā dzirdēt, ka esmu nekur nederīga mamma,” sacīja septītās klases zēna māmiņa.

 “Mani apmierina tas, ka mūsu audzinātāja ar mani kontaktējas ar dienasgrāmatas starpniecību. Tā es varu redzēt, kā manējais ir uzvedies, kas viņam vēl vajadzīgs. Skaidrs, ka audzinātāja arī ir cilvēks, viņai ir ģimene, un es cenšos viņu netraucēt, teiksim, vēlu vakaros ar saviem zvaniem. Man pietiek ar to, ka es zinu: ja būs kāda problēma, es varēšu pie viņas vērsties, un mani neatraidīs,” – tā domā vēl viena skolēna mamma.

Taču nenoliedzami tieši skolas un audzēkņu ģimeņu sadarbība ir nenovērtējams audzināšanas faktors. Bet, ja skolotājs ir tik gados jauns, ka, liekas, pats vēl skolas solā sēdināms, vai tas neraisa problēmas saskarē ar savu skolēnu vecākiem?

“Man vecākos vairāk vai mazāk nepatīk tas, ka viņi paši neinteresējas par saviem bērniem. Es zvanu, rakstu, jautāju, informēju, kas vajadzīgs, bet no viņu puses neesmu sagaidījis, ka viņi pirmie nāktu pie manis un runātu par savu bērnu,” ir novērojis M.Mūrēns. Agija Svara novērtējusi to, ka viņas audzēkņu vecāki ir atsaucīgi, ka viņi labprāt vēlas individuālas sarunas ar audzinātāju. Un viņa atzīst, ka šīs individuālās sarunas ir daudz vērtīgākas, jo tādējādi var izvērtēt bērna individualitāti. Viņa arī zina, ko nozīmē, ka klases sapulcē citas mammas sāk rāt vienu no vecākiem par to, ka tas ne tā savu bērnu audzina. Arī Artis Freimanis novērtē tieši savstarpējās sarunas ar vecākiem, sevišķi jau tajā brīdī, kad ir jāsaka nepatīkamas lietas.

“Bērnu audzināšanā svarīgākā loma ir un paliek vecākiem, un tikai tad nāk skolotājs. Jo viss jau sākas no ģimenes,” saka Laura Ķule, kura priecājas, ka viņas bērnu vecāki ir interesēti, lai viņu atvasēm skolā nekas netrūktu, lai viņiem būtu jauki sakārtota klase, un viņi gatavi nākt palīgā.

 Lai cik ieinteresēti savas audzināmās klases dzīvē būtu jaunie skolotāji, viņiem ir jāprot nosargāt savu personīgo laiku un dzīvi. Arī to iemācās ar laiku, tad, kad pašiem audzinātājiem izveidojas ģimenes, piedzimst savi bērni. 

 
Klases audzinātāja ideāls 

Pēc skolēnu domām
Jauks, moderns, izpalīdzīgs, labs, jauns, gudrs, pieredzējis, talantīgs un vienmēr kopā ar saviem audzēkņiem.

Pēc pedagogu domām
Draudzīgs, bet neļauj kāpt sev uz galvas.
Ieinteresēts, bet tāpēc nav jāatvieto vecāki.
Ir klāt audzēkņiem sarīkojumos, bet nenomāc viņu iniciatīvu.
Ir novērtēts tad, ja pēc skolas beigšanas viņa klases skolēni vēlas ar viņu parunāt un uzticēties.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Jaunos klašu audzinātājus Lauru Ķuli, Arti Freimani, Agiju Svaru un Mareku Mūrēnu vieno tas, ka viņi patiesi vēlas būt kopā ar saviem audzēkņiem priekos un bēdās.