Pētertirgus

“Es taču neatstāšu dārziņu nezālēm! Gribas, lai tas būtu smuks. Lai puķes augtu tādas, ko var gan vāzē ielikt, gan tādas, kas tikai dobē zied un priecē,” sacīja kāda tirgū satiktā liepājniece. Aprīļa beigas, maija sākums ir laiks, kad Pētertirgus dienvidu un arī ziemeļu galā savas vietas aizņem stādu tirgotāji. Kā viņi paši stāstīja, lai katra konkrētā vieta pavasarī tiktu rezervēta tieši tev, par to nomas maksa jāmaksā gandrīz visus pārējos mēnešus gadā, kad ar stādiem vairs netirgojas. Citādi pavasarī pie vietas tirgū vari arī netikt. Kā dzīvo stādu audzētāji? Kādi viņu prieki un problēmas?

Grūts un smags darbs

Tirgus ir tā vieta, kur visskaidrāk parādās tirgus ekonomikas pamatprincips – ja ir pieprasījums, ir piedāvājums. Stādu tirgotāji nopelnīt var, lai gan nekādus zelta kalnus šis bizness neienes. Kamēr kaste ar stādiņiem nonāk tirgū, audzētājs tērē daudz laika, spēka un resursu, kas pircējam paliek neredzami. Liela daļa pārdevēju arī paši ir tirgotāji. Daļa, protams, tiek algota. Aija Meiere stādiņus tirgojot jau sešus gadus. Agri pavasarī palīdzot saimniecei pie piķēšanas, stādīšanas, kopšanas. Tad aprīļa beigās uz tirgu. “Kamēr stādiņus sagatavojam tirgum, paiet mēneši. Sēkliņas jāizsēj, un ne jau visas uzdīgs. Tad jāpiķē, jāmēslo, jālaista, jākurina siltumnīca utt. Tas ir visīstākais roku darbs, ko vairums pircēju nemaz nenovērtē. Kamēr stādiņi vēl aug, gar kastēm ik dienas ejam tupus, rāpus,” stāsta Aijas kundze. “Bet tik un tā man šis darbs patīk! Vakarā pēc piķēšanas stādiņš izskatās tāds iztraucēts, savārdzis, bet atnāc no rīta, skaties uz viņu un priecājies – saņēmies un grib augt. Katram pārdevējam ir savi ilggadējie klienti, kas zina, kādu preci audzētājs pārdod un ko no tās gaidīt. Ja pircējam saku, ka augs jāstāda ēnā vai saulē, jālej biežāk vai retāk, tad jāklausa! Un katram audzētājam ir savi meistarības knifiņi, kurus viņš konkurentiem tā nemaz neatklāj. Bet vispār jau te, tirgū, diezgan labi sadzīvojam. Lai arī esam konkurenti. Ja tā pavēro, katra tirgotāja produkcija atšķiras. Zieda šķirne viena, bet katram tās pašas puķes izskatās citādi.”

Lai izaudzētu tā saucamo leduspuķi jeb ledenīti, darbs sākoties jau novembrī, kad sēklas sasēj kastēs. Tad arī jākurina siltumnīca, jānodrošina gaisma, lai sēkliņas gribētu dīgt. Un tikai aprīlī leduspuķes tiktāl saņēmušās, ka vedamas uz tirgu. Arī pelargoniju un fuksiju stādiņus vajagot auklēt vai visu ziemu. Pirmās samtenes sējot jau janvārī.

Par to, ka daļa tirgus apmeklētāju izturas aizskaroši, rūgti pasmaidīja vai katrs uzrunātais stādu pārdevējs. Viņu reakcija pēc stāda cenas uzzināšanas: “Nu gan dārgi plēš!” Jā, salīdzinot cenas šodien un vēl pirms gadiem trim četriem, tās ir augušas. Bet kas tad palicis lētāks? Un tirgotāji sāk stāstīt, kā viņi iegulda savu naudu, laiku un darbu.

Par ko maksā audzētājs?

Tātad, galveno uzskaitot, kas ir nepieciešams? Sēklas, podiņi, zeme, kūdra, mēslojums, kurināmais siltumnīcām, elektrība, ūdens laistīšanai, mēslojums, degviela, kas vajadzīga, lai tiktu līdz tirgum. Ak, jā! Tirgum par vietu jāmaksā! 15 latu nedēļā. Vēl agrie celšanās rīti un pēc darba dienas tirgū mājās atkal pie stādu kastēm, tās aprūpējot, laistot utt. “Savu darbu mēs nemaz nerēķinām,” nosmaida pārdevēji. Kas no visa uzskaitītā pa šiem gadiem būtu palicis lētāks?

Almas kundze stādus audzējot un tirgojot jau trīs gadu desmitus. Pirms gadiem trīsdesmit strādājusi par medicīnas māsu un aldziņa bijusi visai pieticīga. Tad kādu vasaru sava atvaļinājuma laikā ar nedaudz tomātu stādiem atbraukusi uz tirgu. Toreiz tie maksājuši no 5 līdz 20 kapeikām. Bērni bija jāaudzina, jāskolo, un stādu audzēšanai pieķērusies nopietnāk. Tagad mazbērniem jāpalīdz un arī pašai ar pensiju vien grūti izdzīvot.

Inese Tože tirgo tomātu stādus. Pašas audzētus. Palīdzot vīrs, kamēr pati pa tirgu. Tomāti esot nopērkami visādi – no sarkanajiem, oranžajiem, dzeltenajiem un rozā, līdz strīpainajiem. Kādēļ viņa tos audzē? I.Tože stāsta: “Pavasaris nāk un man rokas sāk niezēt. Gribas audzēt, rūpēties. Tomātu sēkliņas zemē liek marta sākumā, bet paprikas – jau februārī. Paiet mēneši četri, kamēr paprikas stāds izaug.” Daļu tomātu sēklu pērkot no selekcionāriem vai veikalos, daļu gādājot no pašas izaudzētajiem tomātiem. Pie Ineses kundzes var nopirkt arī vecās, labās, daudzu iecienītās tomātu šķirnes “Sibīrijas”, “Piemaskavas”, “Agate”, “Peremoga”, “Jūrmala” un citas. No jaunajām šķirnēm pircēju labi ieredzētas ir “Sultāns”, “Poļu gigants”, “Sarkanais milzis”, “Solveiga” u.c. Uz I.Tožes tirgus ratiem arī puķu stādi. Balzamīnes, petūnijas, salvijas, agerāti, verbenas, helotropi.

Turpat blakus tomātu stādus pārdod 81 gadu vecā Milda Strēle. Viņa gan esot pārdevēja, ne audzētāja. Patīkot tirgū būt, jo gari darba gadi tirdzniecības sfērā pavadīti. Pensija nav tik liela, lai varētu atļauties sēdēt klēpī saliktām rokām. Tā kā pie tomātu stādiem esot jau trešo gadu, pircējiem labi varot paskaidrot, kas no katra auga gaidāms. Ar to tirgošanos tagad, mēneša beigās, ejot tā pagrūti, jo ļaudīm algas diena vēl gaidāma. Tas nu ir pierādījies, ka visrosīgāk tirdzniecība norit piektdienās un sestdienās.

Tomāti, zemenes, kabači

Ne jau tikai puķu un tomātu stādi tirgū nopērkami. Stādu kastēs arī garšaugi, kāposti, gurķi, kabači, ķirbji, pētersīļi, zemenes. Tā vien šķiet, ka visu nepieciešamo te var atrast un iegādāties. Ja vien, protams, ir zemīte, kur to visu iestādīt.

Pārdevēji zina teikt, ka stādiņus pērkot visdažādākā vecuma ļaudis. Arī gados jauni cilvēki, kas pie savām privātmājām un dārziem tikuši. Ja nepieciešams, zinošs pārdevējs pircēju arī konsultēs, kur kas stādāms, kā audzējams. Nāk vecie labie kundes, nāk pensionāri, kas nopērk dažas puķes vai tikai pa pāris tomātu vai gurķu stādiņiem. Savu gadu dēļ nespēdami vairs apsaimniekot dārziņus, viņi bez audzēšanas tomēr iztikt nevar un savus minidārziņus ierīkojuši dzīvoklī uz lodžijas, balkona vai pat virtuvē. Un izaudzē sev tomātus, kādu garšaugu.

Tirgotāja Inga Oše, kas tirgū pārdod mammas audzētos stādus, novērojusi, ka iepirkties nāk diezgan daudz gados jaunu cilvēku. Un, ja prece laba, tad arī pircēji pērk. Inga stāsta: “Man šķiet, ka ne viens vien sapratis, ka vasarā tomēr patīkamāk ir savu tomātu vai gurķi izaudzēt pašam, nevis pirkt tos veikalā – bez smaržas un garšas. Cilvēki novērtē īstas vērtības!” Olita Ozola savā tirdzniecības vietā piedāvā raibu raibo izlasi. No viengadīgajām puķēm līdz kāpostiem. “Ir jau arī tādi pircēji, kas pamatīgi nošķobās un nošņaukājas, cenu par stādiņu uzzinot. Tā, it kā mēs nebūtu tos paši audzējuši, bet pārpirkuši no vairumtirgotājiem un nu pārdotu dārgāk. Nē, viss uz tirgu vestais ir pašu rokām aprūpēts, audzēts. Meita saimnieko pa dārzu, siltumnīcās, es tā tirgotāja. Ja grib labus stādus, vajag dārgās hibrīdu sēklas. Jāpērk zeme, kūdra, siltumnīcas jākurina. Ja visus ieguldījumus saskaita naudā, summa iznāk pamatīga. Bet, ja kaut ko nevarētu nopelnīt, tad jau arī nebūtu vērts braukt uz tirgu.” Olita pārdomās dalās.

Šodien sestdiena. Nav grūti prognozēt, ka Liepājas tirgos ļaužu daudz un liela daļa turp gājuši tieši pēc puķu, tomātu un citu augu stādiem. Lai viss labi šovasar aug un zied!

Uzziņai

Stādu cenas piektdien Pētertirgū par 1.gab.
Tomāti – 25 sant.
Kāposti –10 sant.
Ķirbji – 30 sant.
Paprika – 30 sant.
Kolrābji – 30 sant.
Gurķi – 30–40 sant.
Pētersīļi – 10 sant.
Lielziedu begonijas – 3 lati
Samtenes – 20–50 sant.
Petūnijas – 50–60 sant.
Leduspuķītes – 40–50 sant.
Ziedi podos – 4–10 lati

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Aija Meiere puķu stādus tirgo jau sesto gadu un, tāpat kā citi stādiņu tirgotāji, labprāt konsultēs katru pircēju, kas vien prasīs padomu, kā puķes pareizi kopt.