Makos svilpo vējš

Cenu trako skrējienu augšup jūtam visi, jostas savilkšanu – arī, vai vismaz vairums no mums. Pašlaik daudziem vairs nav runas par labklājību, bet – par izdzīvošanu. Kā jūtas Liepājas ģimenes šajā saspringtajā laikā, no kā tās atsakās, ko ietaupa, vai saglabājušas kādu optimisma kriksīti? To jautājām viņām pašām.

Makos svilpo vējš

Redakcija sadarbībā ar portālu liepajniekiem.lv tikko aptaujāja iedzīvotājus, vaicājot, kā pārtikas cenu kāpums ietekmē viņu ikdienas produktu pirkumu. No aptuveni 1600 respondentiem vairums jeb 43 procenti atzina – jā, viņiem arvien vairāk nākas no kaut kā atteikties, 39 procenti pērkot lētākas preces, bet mazākā daļa – 18 procentu – apgalvoja, ka nekādi nejūtas ietekmēti un iepērkas tāpat kā vienmēr. Te gan jāņem vērā, ka aptauja tomēr neparāda vidējo situāciju, jo jāšaubās, ka tajā piedalījās pensionāri un mazturīgie iedzīvotāji, tā kā viņiem lielākoties nav ne datora, ne interneta.

Tāpēc redakcija spēra vēl soli tālāk situācijas izzināšanā, aptaujājot dažādas liepājnieku ģimenes, kas laipni atļāva mazliet ielūkoties to budžetā un dalījās pārdomās, kā izdzīvot un ko gaidīt tuvākajā nākotnē, zinot, ka šogad pārbaudījumi kļūs arvien smagāki.

Proti, tuvākajā laikā gaidāmi vēl divi cenu kāpumi – elektrībai un gāzei. Tādēļ eksperti gada pirmajā pusē uz inflācijas samazināšanos necer – tā saglabāsies augsta. To ietekmēs gan pārtikas preču cenas, gan arī gāzes, elektrības, apkures un sabiedriskā transporta tarifu kāpums. Arī jauniešiem, kas stāsies augstskolās, par iespēju studēt būs jāmaksā vēl dārgāk nekā līdzšinējiem studentiem. Trīs lielākajās valsts universitātēs – LU, LLU un RTU par studijām būs jāmaksā jau 800–1800 latu. Daudzviet līdz ar kadastrālo vērtību pārskatīšanu ir jārēķinās ar lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Un tā vēl un vēl – reta tā joma, kur nav gaidāmi pārbaudījumi.

Taču gada otrajā pusē situācija varētu stabilizēties, un cenu kāpums nebūs tik straujš. Tā vismaz prognozē valdības vīri. Bet, lai politiķiem paliek viņu runas, kāds tām segums, to redzēsim. Lai runā iedzīvotāji paši!

Vajadzību tik daudz!

Liepājnieki Viktors un Ļena ar diviem pirmsskolas vecuma bērniem dzīvo divistabu dzīvoklī daudzstāvu mājā ar ērtībām. Ģimenes galva pastāsta, ka ienākumi viņiem mēnesī esot ap 800 latiem. Pats raujas divos darbos, sievai alga minimālā – 160 latu uz papīra. No šīs summas obligātie maksājumi: komunālie rēķini un apkure – ap 80 latu, elektrība – 10 latu. Bērniem – 30 latu par bērnudārzu katram. Vēl jāatmaksā divi kredīti: par mašīnu un datoru – kopā 60 latu. Par internetu ik mēnesi – 10 latu, par abiem mobilajiem tālruņiem – ap 20 latu. Atņemot vēl šādus tādus maksājumus par benzīnu utt., pārtikai un citām vajadzībām paliek ap 500 latu, tas ir, 125 lati, rēķinot uz cilvēku. Vai pietiek?

“Kāda tur pietikšana,” attrauc Viktors. “Tā tikai mums visiem četriem sanāk ēdienam, turklāt to pērkam tikai pašos lētākajos veikalos, meklējam, kur akcijas, izpārdošana. Gaļa mums ir reti, vairāk ēdam kartupeļus, maizi. Arī pienu, sieru, biezpienu. Kaut arī tie kļuvuši šausmīgi dārgi, mazajiem tie vajadzīgi.” Drēbes arī vajag puikām, tie aug ar katru dienu, tāpēc ģimene nav lepna pameklēt lietoto preču veikalos tā sauktās humpalas. Izklaidei, koncertiem, kino naudas neatliek. Paretam jaunais pāris atļaujas kādu vakara pasēdēšanu ar draugiem. “Par ko vairāk nevar pat domāt,” saka Viktors. “Un negribas arī, esmu nostrādājies, noguris. Tik vien kā paskatos internetā ziņas, kādu reizi mēnesī atļaujos pa aliņam brīvdienā. Tas arī viss. Vajadzētu man mācīties, iegūt labāku izglītību, lai atrastu labāku darbu, bet nav ne laika, ne naudas.”

Ģimene ar bažām gaida, kad atkal cels cenas, palielinās komunālos maksājumus. “Mums vairs nav kur ietaupīt,” saka ģimenes galva. “Jau tā mēneša beigās šad un tad iznāk aizņemties. Bet, ja viss paliks vēl dārgāks, neko darīt – ēdīsim vēl taupīgāk. Un varbūt man jāmeklē vēl trešais darbs – vienīgajā brīvdienā svētdienā vai pa naktīm?”

Vienai grūtāk

Diāna ir šķīrusies un abus dēlus audzina viena. Izpētot šīs ģimenes budžetu, ir grūti saprast, kā tā var izdzīvot, jo gandrīz visa alga un alimenti, kas gan tiek maksāti ļoti reti, aiziet par komunālajiem maksājumiem. “Trīsistabu dzīvokļa apkurināšanai ziemā vajag divas kravas malkas, kopā tā maksā ap 300 latu,” rēķina Diāna. “Mājas saimniekam par īri, gružiem, ūdeni jāmaksā 50 latu mēnesī. Bet viņš sola drīz celt maksu par īri līdz vienam latam par kvadrātmetru. Elektrība – ap 20 latu, daudz, jo ūdeni silda boilers.” Vēl sieviete ir kredītā paņēmusi dažas mēbeles – jāatmaksā ap 30 latiem mēnesī. Mobilā telefona rēķins – ap 25 latiem mēnesī, bērnudārzs mazākajam puikam – tagad jau pāri 30 latiem mēnesī. Plus vēl maksa lielākajam par treniņiem, mazajam par mūzikas nodarbībām. “Ar to jau nav gana. Bērnudārzā grupiņas nauda, tad par ūdeni, tad par teātri, kas brauc izrādīt ludziņu, mazuļi iet arī uz kino. Lielajam skolā tāpat visu ko vajag – un kā tu nedosi, lai viņš nav kā baltais zvirbulis, kas nekur nepiedalās?” nosaka māte. Par internetu – 10 latu, bet to vajadzēja pašai, kad mācījās augstskolā, ko tikko pabeigusi, un puikam arī skolā jau informātika. Visu sarēķinot, iztikai atliek ap 100 latu, rēķinot uz trim cilvēkiem, turklāt puikas aug, apetīte laba. Drēbes zēniem arī vajag.

Lai pabarotu savus resgaļus, Diāna ļoti rūpīgi iepērkas, skatās, kur lētāk, kur nocenots, kur akcijas. Lielākoties iepērkas zemo cenu veikalos, bet izvēle tur nav plaša.

“Ja nebūtu brālis, kas regulāri palīdz, atsūta naudu no Īrijas, kur tagad strādā, tad es nezinu, kā mēs izdzīvotu,” saka Diāna. “Ja vēl pacels maksu par īri, elektrību, būs jāmeklē mazāks dzīvoklis. Gaidu to ar lielām bailēm. Nemaz negribas ne runāt, ne domāt. Vēl tagad atceros Godmaņa laikus, un neesmu sajūsmā, ka viņš atkal premjera amatā. Atceros, kā toreiz salām, kad apkuri atvienoja. Tagad jau neiet labāk,” par gaidāmo uztraukta ir abu dēlu māte.

Vai mēs to esam pelnījuši?

Pensionāru pārim Mirdzai un Arnoldam visvairāk sāp, ka šogad būs jāatsakās no iekoptā dārziņa ārpus pilsētas, jo vairs nevar uz to izbraukāt. “Man sāp kājas un mugura, vīram arī slikta veselība, nevaram vairs pat autobusā iekāpt,” bēdās dalās Mirdza. “Un ienākuma jau arī tur nekāda lielā nav. Ceļš dārgs, tāpat jāpērk plēve siltumnīcai, mēslojums, stādi. Un, ja kaut kas vairāk izaug, nevaram jau mājās pārvest tās smagās somas.”

Nauda arī vajadzīga, pensionāri grib savā pusotristabu dzīvoklītī Dienvidrietumu mikrorajonā ielikt plastmasas pakešlogus, lai siltums vairāk turētos. “Gribējām vispirms paņemt kredītu, kādu tūkstoti latu, bet mums nedod. Izrādās, tiem, kam pāri 65 gadiem, vajag galvotāja. Bet kas par mums galvos? Mans vectēvs arī savulaik tā visu mantu un māju pazaudēja, galvoja vienam kredītu, tas nositās ar mašīnu, nebija naudas, ko atdot, un māju aprakstīja,” atceras Mirdza. Pašai ar vīru arī ietaupījumi gājuši zudumā, tos savulaik ielikuši bankā “Baltija” un, tāpat kā daudzi nelaimīgie, savu naudiņu vairs nav redzējuši.

“Ko nu vairs,” nopūšas Mirdza. “Gribējām nopelnīt, redz, kā sanāca. Tagad iet pavisam grūti. Pensijas tik mazas. Par apkuri jāmaksā 80 santīmu par kvadrātmetru mēnesī. Tad vēl īre, gruži, ūdens. Briesmīgi daudz par kaut kādiem nesaprotamiem ūdens zudumiem – ap 6 latiem. No parastā telefona atteicāmies. Man ir mobilais, reti jau izmantoju, tomēr kādi 10 lati sanāk norunāt, ja vēl pazvanu uz “Zelta drudzi”. Elektrību gan maz patērējam – tikai kādus trīs latus, jo ļoti taupām. Televīziju skatāmies tumsā, nemaz gaismu nededzinām.”

Par abu pensijām kopā sanāk apmēram 250 latu. No tiem puse aiziet par komunālajiem rēķiniem un citiem obligātajiem maksājumiem. Viena pensija paliek iztikai, bet tas ir ļoti maz, jo nauda vajadzīga arī zālēm. Pērn 315 latu izdots vīra slimības ārstēšanai. Mirdza gan iesniegusi deklarāciju, bet vēl nav sagaidījusi, ka kaut ko viņai atmaksātu.

Lai būtu mazliet vairāk ienākumu, pa abiem strādā viena sētnieka slodzi. “Nav viegli, īpaši ziemā, ja liels sniegs, un rudeņos, kad lapas birst. Neesam vairs jauni un stipri. Tomēr citādāk nevar, tad zobi būtu jākar vadzī,” nosaka Mirdza. Protams, viņa zina vietas, kur pārtiku var dabūt lētāk, un skaita katru santīmu. “Bet vai mēs tādu mūža nogali esam pelnījuši?” pensionāri nopūšas.

Atļauties vairāk

Ināra ir mūsdienīga, aktīva sieviete. Neatkarīgā trīsdesmitgadniece dzīvo viena savā divistabu dzīvoklī, strādā labu darbu, kur par algu, salīdzinot ar daudziem citiem, it kā nevarētu sūdzēties. Tomēr arī viņai pēc visu rēķinu nokārtošanas, izrādās, nekas pāri nepaliek.

“Nopelnu ap 600 latu mēnesī uz rokas. Bet tā tikai šķiet, ka tas ir daudz man vienai, nauda iziet līdz pēdējam santīmam. Tomēr nedomāju, ka atļautos kaut kādas superlielas ekstras, tikai normāliem dzīves apstākļiem nepieciešamo,” pastāsta jaunā sieviete un uzskaita rēķinus. Par apkuri jāmaksā ļoti daudz, pēdējais rēķins – 1,90 latu par kvadrātmetru. Maksa strauji palielināta pēc izslavētā siltummezgla ierīkošanas mājai. Tas nama iedzīvotājiem jāatmaksā pašiem. Kopā ar apkuri šis rēķins Inārai ir iespaidīgs – pāri par 100 latiem mēnesī. Plus vēl kopš siltummezgla ieviešanas vairākkārt palielināta arī maksa par koplietošanas telpu apkurināšanu.

Visi komunālie maksājumi kopā sasniedz 170 latu mēnesī. Apmēram 40 latu iziet par benzīnu, jo ar mašīnu jāpārvietojas arī darba vajadzībām. Ja aizbrauc pie vecākiem uz laukiem – vēl plus 15 latu.

Enerģiskā dāma grib arī dzīvot skaisti. Ir paņemts kredīts dzīvokļa remontam, katru mēnesi jāatmaksā 100 latu, tāpat mašīna ir uz līzinga – mēnesī jāatmaksā 200 latu. Pierēķinot vēl mobilā telefona rēķinus un citus obligātos maksājumus, kopā sanāk ap 520 latiem. Pēdējā laikā sākusi streikot veselība, iespējams, no stresa un straujā dzīves ritma, tāpēc vairāku desmitu latu liela summa jāatvēl zālēm. Tas gan nav licis viņai atmest smēķēšanu, kas tagad jau izmaksā ap 30 latiem mēnesī.

“Un vēl ir visādas nepieciešamas lietas – zobupasta, tualetes papīrs, veļas pulveris utt., tie man vajadzīgi labas kvalitātes un konkrētas iecienītās markas,” savu izvēlīgumu neslēpj Ināra. “Galu galā pie friziera arī savureiz jāaiziet, kāds apģērbs jānopērk un vajag šo to no kosmētikas, kas nav lēta.”

“Vienīgais, uz ko var ekonomēt, ir pārtika,” uzskata Ināra. Un kas gan cits viņai atliek? No lielās algas pēc visiem tēriņiem pāri paliek mazāk par 100 latiem. Jaunā sieviete atzīstas, ka ēdienam tērējot tikai ap vienu latu dienā, turklāt iecienījusi visādas diētas un badošanās kūres. Toties viņa nevar iztikt bez garīgās barības – grāmatām, tās Ināra lielākoties aizņemas.

Dārdzība kļuvusi pazemojoša

Laila kopā ar vīru Artūru audzina trīs skolas vecuma bērnus: divi mācās vidusskolā un pastarīte – sākumskolā. Ģimene mitinās nelielā trīsistabu dzīvoklī, kas sākotnēji bijis bez ērtībām. Artūrs, kurš pats pieprot dažādus saimniecības darbus, ir ierīkojis ūdensvadu, tādēļ ģimenei nav arī jāskrien uz tualeti laukā. Stāstot par savas ģimenes iztikšanu, Laila ir konkrēta: “Aizvien vairāk un vairāk ir produktu un vajadzību, no kā nākas atteikties tāpēc, ka nevaram atļauties.” Mazliet parēķinām ģimenes budžetu: kopējie ienākumi vidēji ir 700 latu mēnesī – tos veido Lailas un Artūra alga, kā arī pavisam nelielie pabalsti bērniem. Dažādi obligātie maksājumi mēnesī vidēji ir 130 latu un 250 latu aiziet līzinga maksājumiem: 150 latu par automašīnu un pārējais par veļasmašīnu un dažādām saimniecības precēm. Ap 60 latu tērē bērnu pusdienām skolā, bet 40–50 latu mēnesī – benzīnam. Iztikai un citām vajadzībām paliek tikai nedaudz vairāk par 200 latu.

“Tad nu ir ļoti jārēķina, lai iznāktu gan ēšanai, gan apģērbam,” saka Laila. Ja kādam vajag ko no drēbēm vai apavus, to, protams, nopērk, diemžēl nākas pirkt iespējami lētāko, lai gan vidusskolēniem ir svarīgi ģērbties atbilstoši tam, kā ģērbjas citi jaunieši. Un tad, cik naudas paliek, to var tērēt pārtikai. Ģimenē daudz lieto kartupeļu – 50–60 kilogramu mēnesī. Tos reizi mēnesī iepērk no pazīstama zemnieka par lētāku naudu nekā tirgū. Kad šajā saimniecībā nokauj cūku, Lailas ģimene iepērk vairumā arī gaļu, ko sadala gabalos un sasaldē, bet daļu nokūpina. Arvien biežāk nākas atteikties no siera, jo tā cenas, pēc Lailas domām, ir paaugstinātas neprātīgi. Žēl, jo sieru agrāk ģimenē lietoja daudz – uzcep siermaizīti, un garšīgas brokastis gatavas. Vai izcep olu un uzber virsū rīvētu sieru – gardi un sātīgi. Lai iztikšana būtu vieglāka, populārākais ēdiens šajā ģimenē ir dažādas zupas – Laila izvāra lielo katlu, no tā iztikt divas dienas. Tieši produktu dārdzība Lailu satrauc visvairāk, jo ēst gribas visiem un ēdienkarti taču vajag dažādot. Augļi vai kādi našķi ģimenē ir retums, bet svētku reizes – dzimšanas vai vārda dienas – liels pārbaudījums budžetam.

“Es jau sen dzīvoju ar sajūtu, ka kaut kad taču šim grūtajam laikam ir jābeidzas un ir jānāk atelpai, ir jākļūst vieglāk. Bet paliek aizvien grūtāk, nupat jau dzīve ar mūžīgo atteikšanos pat no elementārākajām vajadzībām ir kļuvusi pazemojoša.” Mēneša beigās pāri nepaliek nekas – drīzāk pietrūkst, bet Laila nespēj izdomāt, no kā vēl ģimene varētu atteikties, lai veidotos kādi uzkrājumi. “Ne no kā!”

Nepietrūkst, bet pāri arī nepaliek

Laura kopā ar vīru, astoņus gadus veco meitu un audžudēlu, kurš mācās arodskolā, dzīvo 80 kvadrātmetru lielā četristabu dzīvoklī, kurā notiek remonts. Abi strādā atalgotu darbu, un ģimenes kopējie ieņēmumi mēnesī ir vidēji 1100 latu, ja nav prēmijas. 230 latu aiziet kredītam par dzīvokli, remontu un automašīnas iegādi, aptuveni 80 latu ik mēnesi – komunālajiem un citiem maksājumiem, audžudēlam kabatas nauda ir ap 20 latu mēnesī – pārējām vajadzībām viņš pats nopelna dažādos darbiņos. Savukārt meitas vajadzībām ik mēnesi tērē ap 45 latiem – šajā summā iekļauta maksa par pusdienām skolā – 20 latu, kabatas nauda – 10 latu un 15 latu par pulciņiem. Laura ik dienu uz darbu dodas ar auto un benzīnam mēnesī tērē ap 60 latiem, 100 latu ik mēnesi pašlaik nākas atvēlēt meitas ārstēšanai, bet ap 50 latu mēnesī – auklītei, kas meitu sagaida no skolas un pieskata, līdz pārnāks kāds no vecākiem. Ja vēl pieskaita izdevumus par frizieri un citus sīkumus, sanāk 550 latu, citreiz pat vairāk.

Aptuveni tikpat liela summa ģimenei paliek citām vajadzībām. Te Laura uzreiz atzīmē, ka, iespējams, daudz naudas viņai ietaupās tāpēc, ka pati sev apģērbu pērk reti. “Neesmu no tām sievietēm, kas ļoti pošas – mans iecienītākais apģērbs ir džinsi un dažādi džemperīši,” viņa skaidro. “Toties meitas apģērbšanai gan aiziet diezgan daudz naudas.” Taču lielākā daļa naudas aiziet pārtikai. Te Laura min kādu mūsdienu tendenci: “Tā kā vairāk gribas nopelnīt, tas nozīmē, ka ir jāstrādā ilgāk. Bet tas atstāj savu iespaidu. Ja agrāk katru vakaru mājās pati gatavoju vakariņas, tad tagad daudz ko nopērku gatavu vai pusfabrikātus lielveikalā, un tas iztikšanu sadārdzina.” Jā, un aptuveni 35 latus mēnesī Lauras vīrs iztērē cigaretēm.

Uz jautājumu, vai Laura savu ģimeni uzskata par Latvijas vidusmēra ģimeni, viņa atbild noraidoši: “Nav tā, ka mums mēneša beigās vairs nebūtu naudas, taču iekrājumu arī nav, un ārzemju ceļojumos mēs nebraucam, lai gan šajā aukstajā laikā es ļoti gribētu doties uz siltajām zemēm. Bet mēs to nevaram atļauties. Tāpēc uzskatu, ka esam zem vidusmēra, lai gan kādam citam, redzot mūsu kopējos ienākumus, varbūt šķitīs, ka esam bagātnieki. Tomēr neredzu budžetā nekā tāda, ko varētu nosaukt par izšķērdību un no kā varētu atteikties, lai veidotu uzkrājumus. Kur tā nauda paliek, es nesaprotu!?”

Uzziņai

2004.gada 15.aprīlī, kad vēl bija palikušas divas nedēļas līdz Latvijas iestājai Eiropas Savienībā, “Kurzemes Vārds” uzsāka eksperimentu – ielūkojās veikalos un tirgū, lai piefiksētu pārtikas produktu cenas un pēc laika tās varētu salīdzināt. Citādāk – kurš gan var paturēt prātā, kādi cipari bija pirms vairākiem gadiem. Cenas pētījām katru gadu. Šoreiz tabulās pievērsām uzmanību cenām 2004.gada otrajā pusē, kad Latvija jau pāris mēnešu bija apsildījusi degunu Eiropas Savienībā, 2007.gada cenām, kad inflācija sāka savu uzvaras gājienu, un šā gada cenām, kas rāda, ka to skrējiens vēl nebūt nav apstājies.

Sarmīte Pelcmane,
Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds” 

2004. gada 15. oktobrī

Salaspiliete Baiba (no kreisās) ar dēliņu Kristapu atbraukusi ciemos pie radiem Liepājā un kopā ar Ievu un viņas puisēnu Horenu ielūkojas veikalos. Mazie brālēni ratiņos saldi dus, viņi nezina par šodienas rūpēm. “Vajadzētu palielināt pabalstus par bērnu kopšanu, lai jaunajām ģimenēm būtu vieglāk,” uzskata jaunās māmiņas. Taisnība, tā galu galā ir valsts nākotne!