Naktsmājas ceļotājiem

“Sveiki! Esmu no Brazīlijas, bet pašlaik dzīvoju Maskavā. Es ar saviem draugiem, kas arī ir brazīlieši, gatavojamies doties ceļojumā apkārt Eiropai un paviesoties arī Liepājā, kur paliktu 2 dienas. Vai varētu pie jums sarunāt naktsmājas? Ar sveicienu – Domasio.”

“Mans vārds ir Klāra, esmu 21 gadu veca studente. Mēs ar draudzeni Sesilu augustā dosimies uz Latviju. Vispirms būsim Rīgā, bet pēc tam apceļosim Jūrmalu, Kuldīgu un Liepāju. Vai mēs varētu pie jums pāris naktis pārnakšņot?”

Tās ir tikai divas no vēstulēm, kādas pēdējā pusgada laikā regulāri saņem Liepājas 6.vidusskolas informātikas un angļu valodas skolotāja Margita Vecvagare. Viņa iesaistījusies kustībā, kas piedāvā ceļotājiem no dažādām pasaules valstīm par velti pārnakšņot savās mājās. Kā izrādās, šis process ir interesants gan atbraucējiem, gan viesu uzņēmējiem. Savā pieredzē dalījās gan Margita, gan viņas pēdējais viesis – Maikls Laurensens no Nīderlandes.

Dīvānu sērfotāji un hostotāji

Dodoties uz svešu zemi, viena no lielākajām problēmām ir naktsmājas. Protams, ja neesam gatavi maksāt lielu naudu par viesnīcām. Bet kurš tad negrib pārnakšņot ar pēc iespējas mazākiem izdevumiem? Vai pat pilnīgi bez izdevumiem? Ir iespēja meklēt lētākos hosteļus, bet ir vēl kāda iespēja – iesaistīties kustībā, kas piedāvā ne tikai pārnakšņot pilnīgi bez maksas pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, bet, ja paveiksies – ar viņu palīdzību iepazīt arī vietējos ļaudis, interesantākās vietas un vēl saņemt rekomendācijas ceļojuma turpinājumam.

Tas ir iespējams, ja kļūst par biedru  www.couchsurfing.com – tā saucamo dīvānu sērfotāju vai piereģistrējas www.hospitalityclub.com, kļūstot par tā saucamo hostotāju. Ideja ir ļoti vienkārša – piereģistrējas šajās mājas lapās, tad izvēlas valsti, uz kuru grib doties un meklē, kurš izvēlētajā maršrutā piedāvā naktsmājas. Sazinās ar šo cilvēku, dod viņam iespēju ar sava izveidotā profila palīdzību iepazīt arī sevi, un iespējams, ka pirmās naktsmājas jau ir rokā.

Galvenais noteikums šajā kustībā ir naktsmājas par brīvu. Tām nav jābūt ne ekskluzīvi iekārtotām, ne citādi izcilām – galvenais, lai atbraucējam būtu, kur pārlaist nakti. Ja viņš ir ar mieru, tas pat var būt stūrītis saimnieku istabā, kur nolikt savu piepūšamo matraci un guļammaisu. Savukārt no viesa gaida tikai vienu – esi godīgs un neapgrūtini cilvēkus, kas tevi uzņem, ar neizpildāmām kaprīzēm, jo neaizmirsti, ka viņi tevi uzņem savās mājās pilnīgi bez maksas, tātad faktiski tev izpalīdz.

Sarunas līdz vēlai naktij

Margita Vecvagare jau pusgadu darbojas dīvānu sērfotāju klubiņā. Viņa par šo ideju izlasījusi laikrakstā, atvērusi mājaslapu un sapratusi – iespējams, ka tas viņai varētu patikt. “Vēl padomju laikos mana krustmāte, kas dzīvo Jūrmalā, uzņēma pie sevis viesus,” viņa stāsta. “Tas gan bija par maksu, toties viņa man stāstījusi, cik tas ir interesanti, un, kad pastāstīju par dīvānu sērfotājiem, iedrošināja pamēģināt.” Margita gan vēl šaubījusies, ko teiks vīrs? Bet, kad arī viņam nav bijis iebildumu, nolēmusi – nav ko gaidīt, jāpamēģina!

Pirmais viesis bijis kāds skolotājs no Anglijas, tāpēc abiem vakarā izvērsušās diezgan interesantas sarunas par izglītības sistēmu tur un pie mums. Nākamā viešņa bijusi medicīnas māsiņa no Kanādas, kas pie Margitas sarīkojusi grilēšanas pārtiju un pati nopriecājusies, kā pirmo reizi grilējusi dārzeņus un tik labi izdevies. Šā pusgada laikā uzņemti viesi arī no Amerikas, Somijas, Lietuvas un citām valstīm – kopumā vairāk nekā 10. Un tagad Margita zina pavisam skaidri – tas patiešām ir interesanti!

Nenoliedzami, pats interesantākais ir tas, ka šāda dīvānu sērfošana dod iespēju iepazīties ar cilvēkiem no visdažādākajām valstīm. Margita saviem viesiem var piedāvāt atsevišķu istabu, taču viņa stāsta, ka tas nav obligāti. Kad uz pludmales svētkiem pieteikušās meitenes no Lietuvas, Margita uzreiz brīdinājusi, ka mājā notiek neliels remonts, turklāt būs vēl citi viesi. Bet meitenēm nav bijis iebildumu. Taču parasti atbraucēji ir viens, divi. Un, lai gan galvenais noteikums ir atbraukušos viesus izmitināt, Margitai rūp, lai viņi kaut nedaudz arī redzētu mūsu pilsētu. Tāpēc, cik laiks atļauj, viņa tos izvadā ekskursijā un pastāsta, ko būtu vērts apskatīt. Starp citu, tā ir starptautiska šo klubiņu biedru pieredze – ļaut viesiem iepazīt zemi, kurā viņi ir ieradušies, un vietējos cilvēkus, viņu sadzīvi un ieradumus.

Lai arī obligāts nav noteikums pagatavot viesim vakariņas vai brokastis un citas ēdienreizes, ja laiks atļauj, Margita arī to labprāt darot. Ja pati atgriežas mājās vēlu un vēlu ierodas arī viesis, abi kopā dodas uz veikalu un kaut ko nopērk vakariņām. Margita neslēpj, ka lielākoties atbraucēji ir komunikabli un interesanti sarunu biedri, tāpēc diskusijas ieilgstot līdz vēlai naktij.

Bet gadoties arī tā, ka viesi meklē naktsmājas, taču Margita tobrīd nevar viņus uzņemt. “Nekādu problēmu!” viņa saka. “Mani nemoka vainas apziņa, jo uzņemt nav obligāti, tas jādara tikai tad, kad to patiešām gribas. Galu galā tie nav ārzemju radi, kuriem nedrīkst atteikt.”

Ar to gan jārēķinās, ka par viesu uzņēmēja un viesa attiecībām uzzinās arī citi, kas šajās mājaslapās reģistrējušies, jo pēc viesošanās ir pat vēlams atstāt savas atsauksmes par cilvēkiem, pie kuriem esi mitinājies, vai par viesiem, ko esi uzņēmis. Tas tāpēc, lai pārējie zinātu, vai šim cilvēkam var uzticēties. Margita neslēpj to, cik patīkami ir šajās atsauksmēs izlasīt labus vārdus par sevi. Un arī atsauksmēs par Liepāju viņa līdz šim neko sliktu nav lasījusi – arī par to ir prieks, jo gribas taču, lai cilvēki aizbrauktu mājās apmierināti ar ceļojumu.

Margitai gan vismaz pagaidām nekādu nepatīkamu atgadījumu ar viesiem neesot bijis, taču bijusi sarakste ar meiteni, kas interesējusies par citu viesu uzņēmēju, kurš viņai uzdevis dažādus dīvainus jautājumus. “Ja rodas neuzticība jau sarakstes laikā, labāk turp doties nevajag,” saka Margita. Viņa pati gan vēl nav izmantojusi iespēju šādā veidā meklēt naktsmājas, un tas arī nav obligāts noteikums – tas, ka cilvēks pats pie kāda apmetas, tūlīt neuzliek viņam par pienākumu uzņemties arī citu viesu izmitināšanu. Taču cilvēks citiem var izpalīdzēt citādāk – kaut vai piedāvāties kļūt uz laiciņu par gidu. Bet arī tas nav obligāti. Taču iespējams, ka jau šovasar, kad Margita kopā ar draugiem dosies ceļojumā uz Horvātiju, viņa šo iespēju izmēģinās. “Diezin vai kādam atradīsies tik lielas telpas, lai izmitinātu uzreiz astoņus cilvēkus, bet mēs priecāsimies arī par vietiņu dārzā, kur uzcelt telti,” viņa smejas. Un noteikti zina, ka turpinās uzņemt dīvānu sērfotājus.

Kā lielas itāliešu ģimenes loceklis

Maikls Laurensens ir 29 gadus vecs datorspeciālists, strādā skolā. Viņš ir no Nīderlandes, dzīvo nelielajā Osas pilsētiņā. Jau gadiem ilgi viņš apceļo pasauli, dara to viens. Maikls ir apskatījis Somiju, Itāliju, Slovākiju, Beļģiju, Vāciju, Poliju, Jaunzēlandi, Malaiziju, Ameriku, arī Baltkrieviju un vēl vairākas valstis. Pie Margitas viņš ieradies no Lietuvas. Atradis ar dīvānu sērfotāju starpniecību, iepriekš izlasot citu viesu atsauksmes. Maikls par šādu sistēmu uzzinājis aptuveni pirms pusotra gada, kad meklējis informāciju saviem ceļojumiem ar google starpniecību. Un jau pēc pirmās izmēģinājuma reizes, kas bijusi turpat viņa dzimtajā Nīderlandē, sapratis – šādas nakšņošanas iespējas vienlaikus ar citiem ceļojuma jaukumiem dod lielisku iespēju iepazīst valsti, tās cilvēkus un sadzīves kultūru.

Viņš slavē cilvēkus, pie kuriem gadījies palikt: bijuši tādi, kas aizveduši uz vērienīgu teātra festivālu, citi uzņēmuši savā radu lokā kā mīļu piederīgo. “Ja tas notiek Itālijā, tad tas vien ir vērts,” smejas Maikls. Bet Somijā viņš tā pa īstam iepazīstināts ar somu pirti. Un, runājot par labumiem, ko dod šāda nakšņošana, viņš nenoliedz arī to, ka tas ir būtisks naudas ietaupījums, kas būtu jāmaksā par viesnīcām. Protams, nakšņošana ir bez maksas, tomēr, kā stāsta Maikls, katrs ceļotājs, dodoties ciemos, cenšas paņemt līdzi kādu dāvaniņu, kādu suvenīru no savas valsts. Un arī ko garšīgu, tieši savai valstij raksturīgu. Ja ceļojums ir garāks, tad nopērk kādu pateicības dāvaniņu uz vietas.

Arī Maiklam nav gadījies, kad būtu jāsāk baidīties par savu drošību. Un viņš cer, ka nebūs arī. Tomēr viņš neslēpj, ka pirms došanās pie kāda cilvēka diezgan uzmanīgi izpēta atsauksmes, kā tur klājies citiem.

Un, protams, lai apmestos pie kādas ģimenes tik privāti, svarīga tomēr ir valoda, kurā sazināties. Visbiežāk tā ir angļu, bet ir viesu uzņēmēji, kam tā nav stiprā puse. “Tas nenozīmē, ka viņiem šī iespēja iet garām,” skaidro Maikls. “Viņi var uzņemt viesus no valstīm, kuru valodā saimnieks runā.” Un smejoties viņš rāda grāmatiņu “Point it”, ko nopircis savas pilsētiņas veikalā – tā ir lielisks palīgs ceļotājiem, jo ar zīmējumu starpniecību māca sazināties. Maiklam tā lieliski palīdzējusi Baltkrievijā. Katrā ziņā Maikls ir pārliecināts, ka turpinās ceļot tieši šādā veidā, un noteikti iesaka to arī citiem. “Mazliet drosmes sākumā, un tā lieta ies!” viņš iedrošina.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Laukā līst lietus, un Maikls uz mirklīti iegriezies pie Margitas darbā, kur abi apspriež vakara plānus. Viņi nolemj doties apskatīt Karostu.