Skola un skolas pusdienas.

Problēma, kura sākta risināt tieši pēdējā laikā, jo ir padomāts par to, lai bērniem būtu iespēja ne tikai remdēt izsalkumu, bet arī paēst garšīgi un kulturāli. Bet katra pārmaiņa nes sev līdzi dažādus viedokļus.

Rindas garas, porcijas mazas

Tādi ir arī Raiņa 6.vidusskolā, kurā tieši ar šo mācību gadu rekonstruēta virtuve un izremontēta ēdamzāle.
“Skolas ārdurvis drošības apsvērumu dēļ tiek slēgtas, un līdz ar to arī ēdienreizes iespējamas tikai skolā un konkrētāk – tās ēdnīcā,” savu stāstījumu iesāka viena no vidusskolas pedagogu saimes pārstāvēm. Viņa pauda neapmierinātību ar ēdnīcas darba stilu. Starpbrīžos tur esot lielas rindas, un bērni ne vienmēr paspējot paēst. Iepriekšējā mācību gadā skolēns varēja no rīta iegādāties talonu par noteiktu summu un par to komplektēt sev pusdienas, bet tagad audzēkņi vispirms izstāv rindu pie ēdienu izsniedzēja un otrreiz ir spiesti stāvēt rindā, lai samaksātu. Ne visi līdz ar to paspēj paēst starpbrīdī, kas ilgst minūtes divdesmit, bet, kad stunda sākusies, kavētāju vairs klasē neielaiž. Tā mazais pusdienotājs vai nu steigā notiesā savu porciju, vai netiek mācīties.

Otrs iebildums skolotājai bija par ēdienu porcijām.
“Tās ir mazas, ar tām paēdis neesi, sevišķi jau vidusskolēns,” viņa teica un paskaidroja. “Tāpēc skolēni skrien uz ēdamzāli bezmaz katru starpbrīdi. Un cenas arī, manuprāt, ir pārāk augstas. Par vienu kartupeļu pankūku vienā dienā jāmaksā 20 santīmu, otrā tā jau maksā 25 santīmus. Ja par 80 santīmiem ņem kartupeļus, salātus un gulaša mērci, tad tur nekas daudz uz šķīvja uzlikts netiek. Tiem, kas ēd brīvpusdienas, viens talons maksā 60 santīmu, bet par to summu nekādas kārtīgas pusdienas nesanāk. Bufetē var nopirkt šokolādi, bet tā ir dārgāka nekā veikalā.”
“Maltītes skolas ēdnīcā gatavo garšīgas, to es varu teikt pats un to esmu dzirdējis apgalvojam mūsu skolēnus,” sacīja skolas direktors Imants Kurvins. “Jā, rindas gan tur ir vienmēr. Bet ēdnīcas zāle ir tāda, kāda tā ir. Un jāņem vērā, ka mums skolā mācās pāri par astoņiem simtiem skolēnu. Es gan uzskatu, ka skolas ēdnīcā bērniem nav jāēd savas vienīgās pusdienas pa visu dienu, bet gan tikai jāieēd, lai mācību laikā vēders nebūtu tukšs.”

Ērti un garšīgi

Direktors pastāstīja, ka vidusskolēni mācību laikā drīkst atstāt skolas telpas, tā ka viņi, ja vajadzīgs, var aiziet uzēst netālajā kafejnīcā Strautu ielā. Pirmajā pusdienu starpbrīdī, pēc trešās stundas, maltīti nāk ieturēt paši mazākie skolas audzēkņi – piekto un sesto klašu zēni un meitenes. Pēc tam ir divi garie starpbrīži – viens ilgst divdesmit minūtes, otrs pusstundu –, kuros pusdieno pārējie audzēkņi.
Ciemojāmies skolā tieši garajā starpbrīdī. Ēdamtelpā pie ēdienu izsniegšanas ir rinda, bet zālē visas sēdvietas nebūt nav aizņemtas. 9.klases meitenes Signe un Monta saka, ka ēdnīcā varot paēst labi, garšīgi, un lēti. Signe izvēlējusies kartupeļus ar mērci un karbonādi, kas kopā izmaksājis 75 santīmus. Monta ēd makaronus ar sieru, viņa piebilst, ka tā ir dubultporcija, un kopā ar sulas glāzi meitene par savām pusdienām samaksājusi 50 santīmu.
Vienpadsmitās klases audzēkņi Inga un Mārtiņš stāv pie bufetes. Abi pastāsta, ka skolas ēdnīcā nepusdienojot, arī bufeti izmantojot gaužām reti, tikai šoreiz tā gadījies, ienākuši nopirkt, lai padzertos. Mārtiņš saka, ka nenākot uz šejieni tāpēc, ka nevēlas stāvēt lielās rindās, kur mazie maisās pa kājām, labāk aiziet uz veikalu vai kafejnīcu. Bet grupa draiskuļu no septītajām klasēm pastāsta, ka viņiem te garšojot viss, ko dod, bet visvairāk picas un ka ēdiens nebūt neesot dārgs.

Izvēlei ir jābūt

Sarunā par 6.vidusskolas ēdnīcu iesaistījās SIA “Zālītes A” komercdirektore Ineta Kupše un 6.vidusskolas pārtikas bloka ražošanas daļas vadītāja Sanda Pāvila.
“Salīdzinot ar pagājušo gadu, ēdnīcā pusdieno trīsreiz vairāk cilvēku,” paskaidroja Ineta Kupše. “Zālē mums ir simt vietu, rindas, protams, ir lielas, bet starpbrīža piecpadsmit minūtēs mēs paspējam visus apkalpot. Bet krēslu ir tik, cik ir, un, ja visas sēdvietas ir aizņemtas, bērns jau nevar ar savu šķīvi stāvēt kājās.  Tātad vairāk apkalpot nevaram – tur var likt desmit strādnieku un ierīkot desmit lodziņu, bet vietu skaits ar to nepalielināsies.”
“Tā ir skolas problēma, cik liela ir ēdnīcas zāle,” piebilda Sanda Pāvila.
Runājot par cenām, ēdināšanas speciālistes sacīja, ka, viņuprāt, bērniem jādod izvēles iespējas. Cūkgaļas karbonāde un cūkgaļas kotlete maksā 50 santīmu, vistas fileja – 55 santīmus, bet cīsiņš – 10 līdz 15 santīmu, mednieku desiņa – 20 santīmu, simts gramu salātu maksā 10 santīmu, porcija (divas rauga pankūkas ar ievārījumu) maksā 25 santīmus. Bērniem tiek sagatavots arī plovs, sakņu sautējums, makaroni ar sieru, cenas – 35 līdz 50 santīmu par porciju. “Mums ir arī liela augļu izvēle –  āboli, bumbieri, vīnogas, persiki,” papildināja S.Pāvila.
“Es uzskatu, kas tās nav lielas cenas, esmu apbraukājusi arī citas skolas. Salīdzinot varu teikt, ka 6.vidusskolā tās nav augstas,” sacīja I.Kupše. Viņa paskaidro, ka tiesības ēdināt bērnus viņas firma ieguvusi konkursa kārtībā un uzņēmums skolēnu ēdināšanā ir ieguldījis lielus līdzekļus, jo bija jāiegādājas jauni trauki un citas lietas.
“Mēs apkalpojam vēl septiņas mācību iestādes pilsētā –  2.vidusskolu, no kuras ved maltīti Centra pamatskolai, Kristīgās sākumskolas pirmsskolas izglītības iestādei un Jūrniecības koledžai, 5.vidusskolas Raiņa ielas mācību korpusu, 8.vidusskolu un Katoļu pamatskolu, un neesam saņēmuši pretenzijas no tām,” sacīja I.Kupše.    

Vajadzīga silta maltīte dienā, lai var vakariņas sagaidīt

Apzinājām citu skolu pusdienotāju viedokli.

Baiba Stoma, Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolas 12.klases skolniece:
“Par skolas ēdnīcu mēs pagājušajos gados rakstījām arī savas skolas avīzē, un panācām, ka situācija ir uzlabojusies, ir labāka ventilācija. Manuprāt, vidusskolas blokā esošajā ēdnīcā var paēst labi. Par piecdesmit vai sešdesmit santīmiem. Mūsu klase gan mazāk izmanto ēdnīcu, aizejam uz tuvējiem veikaliem vai benzīna uzpildes staciju. Reizēm vidusskolēni paēd arī pamatskolas mācību korpusā. Iespējams, tas ir bērnības atmiņu iespaidā, bet šķiet, ka tur ir gan garšīgāk, gan patīkamāk – var atsevišķi silto ēdienu dabūt, vai nopirkt uzkodas bufetē. Redzam, ka mazie arī tur labprāt iet, rindas nav lielas, starpbrīdī var pagūt iestiprināties. 

Santa Altāne, Centra pamatskolas trešās klases skolnieces mamma:
“Cik esmu dzirdējusi meitu stāstām, tad ar šo gadu skolā ir gan garšīgākas, gan labākas pusdienas. Es uzskatu, ka ir jādod nauda bērnam pusdienām, lai viņš pa dienu vismaz kaut ko siltu paēd. Skaidrs, ka ne jau viss kopgaldā celtais vienādi garšo visiem bērniem, cik zinu, klases audzinātāja arī mudina mazos paēst. Jo vecāki, vismaz lielākā daļa, taču pa dienu aizņemti darbā, un mājās līdz ar to siltā maltīte iznāk krietni pievakarē.”

Everita Kalka, Kristīgās sākumskolas pirmsskolas izglītības iestādes medicīnas māsa:
“Ar šo mācību gadu mums mainījās ēdienu piegādātāji, jo pārgāja uz centralizēto pusdienu gatavošanu. Līdz ar to sākumā gan skolēniem, gan mazajiem bija jāpierod pie cita veida ēdiena. Bet, jāteic, ka esam apmierināti. Sākumā bažījāmies, vai piegādātā maltīte būs pietiekami silta, bet, tā kā manos ienākumos ietilpst pārbaudīt tās temperatūru, varu droši teikt, ka ēdienu saņemam pietiekami karstu. Ir izvēle. Bērnudārza audzēkņi ēd brokastis, pusdienas un launagu, skolēni – pusdienas. Pedagogi var izvēlēties, kā komplektēt savas pusdienas. Mēs arī vecākus sapulcēs informējam par to, kā un ko bērni ēd. Jāteic, ka daudz kas atkarīgs no tā, ko mazais pieradis ēst mājās, un bieži vien var redzēt, ka viņi maz dabū dārzeņu salātus, arī pie saldajiem ēdieniem bija jāpierod. Cik zinu, tad gan mūsu audzēkņi, gan skolotāji ar ēdiena kvalitāti ir apmierināti.”

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”