Malka

Malka ir viens no tiem kurināmā veidiem, kas cilvēkiem bija aktuāls gan pirms vairākiem tūkstošiem gadu, gan mūsdienās. Lai arī vietā ir nākušas modernas apkures sistēmas, Liepājā netrūkst ģimeņu, kas siltumu savas mājas sienās un pavardos nodrošina ar malku. Diemžēl prognozes rāda, ka malka, kuras cena pēdējos gados ļoti strauji palielinājās, lētāka nekļūs.

Vairāk izvēlas lētāko

Tā nu iznācis, ka liepājniekus ar malku galvenokārt apgādā rajona ļaudis, un par rudens tuvošanos liecina arī ar malku piekrauto kravas automašīnu plūsma pilsētas virzienā. Taču nupat jau vairs nevar salīdzināt ar to plašo malkas piedāvājumu, kāds bija pirms 10 gadiem. Diezgan sarežģītās uzglabāšanas dēļ malkas ražotāji nelabprāt sagatavo sausu skaldītu malku. Bez tam tā ir pati dārgākā, un nav daudz cilvēku, kas to atļaujas. Piemēram, pensionāri gandrīz vienmēr izvēlas nomaļu malku, kas ir gandrīz uz pusi lētāka nekā skaldītā malka, un cenšas ar to izvilkt ziemu. Tāpēc arī malkas ražotāji vairs nepiedāvā pārāk plašu izvēli.

Vēl viens kurināmā veids, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāks, ir skaidu briketes. Tās ir vērts izvēlēties lielās siltumatdeves un samērā tīrās izmantošanas dēļ – proti, briketes ir iepakotas plēvē, tāpēc nepiegružo telpas, kurās izmanto krāsnis. Taču arī šis kurināmais nav no lētākajiem. Skaidu brikešu izgatavotājas SIA “Mans 1” līdzīpašnieks Ojārs Prelgauskis neslēpj, ka skaidu brikešu ražošanas pašizmaksa tagad jau sasniegusi 70 latu par tonnu.

Kurināmā vietā atved gružus

Diemžēl, kā jau katru gadu, laikā, kad cilvēki cenšas sagādāt kurināmā krājumus, uzplaiksnī konflikti starp malkas piegādātājiem un pircējiem. Protams, var vainot arī pircējus, kāpēc viņi kārtīgi nenopēta preci, ko pērk. Taču jāatzīst, ka arī no piegādātāju puses reizēm manāmas nekaunības pazīmes, lai viņi tiktu vaļā no mazvērtīgām skaidām. Piemēram, nesen lielus sirdēstus piedzīvoja liepājniece Regīna Miezīte, kura dzīvo Lāčplēša ielā. “Izlasīju sludinājumu, ka pārdod nomaļu un skaldītu malku. Es katru gadu pērku nomaļu malku, kas nemaz nav slikta. Prasīju, kāda ir cena, man atbildēja – 60 latu. Tas likās pieņemami, tāpēc pasūtīju vienu kravu,” atceras R.Miezīte. Atbrauca šoferis ar automašīnu “ZIL”, izgāza kravu, saņēma naudu un aizbrauca. “Kad gāza laukā kravu, redzēju, ka tur ir arī mazi skaliņi. Nodomāju, ka daudz to nebūs. Bet pēc tam, kad sākām malku kraut zem nojumes, kaimiņi atnāca talkā un sāka man taujāt: “Ko tu esi nopirkusi? Gružus pasūtīji, vai?”

Kravas vidū izrādījās paslēpti sīki skaliņi un mizas, ko var uzskatīt par atgriezumu malku. Apmēram trešā daļa no kravas. Līdz ar to R.Miezīte rēķina, ka visai ziemai ar šo kravu nepietiks. Atgriezumi sadeg ātri un bez pienācīgas siltumatdeves. Tad viņa saņēmusies, piezvanījusi piegādātājiem un aicinājusi savākt atvestos gružus un atdot naudu. “Man atcirta, ka pati redzēju, ko pērku, un nometa klausuli. Bet tad arī vajag rakstīt, ka tā ir atgriezumu, nevis nomaļu malka. Es to protu atšķirt,” ir sašutusi R.Miezīte.

Aptaujājot liepājniekus, kuri savu dzīvokļu apkurei izmanto malku, noskaidrojām, ka R.Miezītes piedzīvojums uzskatāms savā ziņā par klasisku piemēru, kā malkas piegādātāji piemāna mazāk uzmanīgos pircējus. Triks ar mazvērtīgu skaliņu un mizu novietošanu kravas vidū tā, lai, malku izberot, uzreiz to nevarētu pamanīt, esot ļoti sens. To, ka ar kravu kaut kas nav kārtībā, varot nojaust pēc šofera uzvedības. Ja viņš ir ļoti steidzīgs, grib pēc iespējas ātrāk izbērt kravu un doties prom, ir vērts ciešāk aplūkot preci. “Man reiz bija tā: atbrauc vīrs ar malkas kravu, paprasa, kur gāzt laukā, bet es viņam liku darīt to lēnām. Jau drīz pamanīju, ka zem smukajām skaldītas malkas pagalēm slēpjas slapji, nevērtīgi atgriezumi. Teicu: “Stop, stop! Vari kraut atpakaļ!” Šoferis gan sāka kliegt, kas viņam par benzīnu samaksās. Es atbildēju, ka nevajag vest man visādus gružus, tad nenāksies atpakaļ kraut,” savus piedzīvojumus malkas sagādē atceras liepājnieks Egons.

Blēžus identificēt arī neesot vienkārši, jo tikai retais malkas piegādātājs sludinājumos min zemnieku saimniecības vai cita veida uzņēmuma nosaukumu. Visbiežāk figurē tikai tālruņu numuri, kurus, pēc gada atkal meklējot malkas piegādātājus, var arī aizmirst un uzrauties atkal uz tiem pašiem darboņiem.

Vēl liela problēma ir transporta kravas kastes ietilpība, kas krasi atšķiras. Ja uzmanīgi nepaskatās, tad gaidīto piecu kubikmetru vietā, kas ir optimāls vienas kravas daudzums, var saņemt tikai četrus un pat vēl mazāk kubikmetru malkas. Tāpēc, ja malka atvesta kādā piekabē, būtu vēlams aicināt talkā kādu pieredzējušu cilvēku, kurš vizuāli spēj aptuveni noteikt kravas apjomu. Un nekad nevajag maksāt, pirms krava nav saņemta un novērtēta.

Var labi nopelnīt

Uzņēmējs Gatis Ozols, kurš nodarbojas arī ar mežizstrādes biznesu Liepājas rajonā, pastāstīja, ka malkas cenu galvenokārt nosaka ostas firmas, kas iepērk malku eksportam. Lai ieinteresētu to atdot vietējam tirgum, ir jāpiedāvā mazliet lielāka cena, lai meža izstrādātājam būtu vērts to darīt. G.Ozols pastāstīja, ka pašlaik malku ostā iepērkot par 14 latiem kubikmetrā. “Tad nu jārēķina, ka kaut ko maksā sazāģēšana klučos, vēl – skaldīšana un līdz patērētājam malka nonāk par 18 līdz 20 latiem kubikmetrā. Viena krava rajona ļaudīm izmaksā ap 70 latiem, ja ved uz Liepāju, kur iedzīvotājiem vairāk naudas, tad tie 100 līdz 110 latu par kravu iznāk,” rēķina G.Ozols.

Katrā ziņā situācija pašlaik esot tāda, ka pieprasījums pēc malkas ir liels, brīžiem tās pat trūkstot, tāpēc arī cena esot laba. Ražotājiem, protams. “Tagad patiešām ir vērts savākt visus mežistrādes pārpalikumus – galotnes, zarus – un pārdot malkā. Pirms gadiem desmit to visu uzskatīja par nevērtīgiem atkritumiem. Bet tagad var labi nopelnīt,” uzskata G.Ozols. Un arī viņš prognozē, ka vispārējas inflācijas apstākļos malka lētāka nekļūs. Tāpēc ieguvēji būs tie, kuriem ir iespēja iegādāties malku lielākā apjomā un to uzglabāt. Jo, lai cik augsta šķiet malkas cena tagad, nākamgad par šādu naudu kurināmo vairs nevarēšot nopirkt. “Ka vēl nenotiek kā Ventspilī. Tur pircējs pasūtīja malku, viņam to atveda. Bet, kad pircējs uzzināja cenu, aizgāja pēc stroķa un sāka šaut. Traģiski, bet tas zināmā mērā ataino cilvēku jūtas, kad viss strauji kļūst dārgāks,” piebilda uzņēmējs.

Ar ozolkoka malku jāuzmanās

Daudzi varbūt nemaz nezina, kādu malku izvēlēties, un ir mierā ar to, ko viņiem atved. Taču, zinot koksnes degšanas īpašības, iespējams gūt lielāku siltumatdeves efektu.

Lai malka labi degtu, tai ir jābūt kvalitatīvai un labi izžuvušai. Par vislabāko malku var uzskatīt tādu, kura vēdinātā nojumē glabāta no 18 mēnešiem līdz diviem gadiem. Pieļaujamais mitruma daudzums ir 20 procentu. No Latvijā izplatītākajām koksnēm vislielākā siltumatdeve ir ozolam. Ne jau velti zinātāji brīdina, ka ar ozolkoka pagalēm nedrīkst piebāzt pilnu krāsns muti. Tas draud ar pārkurināšanu. Pēc ozola vislabāk degot osis, tad kļava, bērzs, alksnis, apse un liepa.

Tā kā katrai apkures iekārtai atkarībā no tās vecuma ir atšķirīga darba efektivitāte, nevar skaidri pateikt, cik steru malkas nepieciešams, lai pārlaistu ziemu siltumā. Var teikt, ka 2–3 istabu dzīvoklī ar vecu krāsni ziemas laikā izkurina vidēji piecus līdz septiņus sterus malkas. Lai aprēķinātu, cik kurināmā jāizlieto gadā, var izmantot formulu: 0,03 m³ malkas – 1 kvadrātmetram apsildāmās telpas. Piemēram, ja dzīvojamās telpas platība ir 100 kvadrātmetru un griestu augstums ir trīs metri, tad, telpas kubatūru sareizinot ar 0,03, iegūsim skaitli 9. Tātad šīs telpas apsildei nepieciešami 9 m³ malkas gadā.

Nav nepārprotamas atbildes uz to, kādu malku izvēlēties. Piemēram, dedzinot skujkoku malku – egles un priedes –, rodas daudz dzirksteļu, tāpēc labāk dot priekšroku lapkoku malkai – bērzam, apsei un alksnim. Daži iesaka pamīšus bērzu un alksni, jo katram kokam ir gan savi trūkumi, gan labās īpašības – bērzs degot izdala daudz siltuma, bet reizē arī veido daudz kvēpu. Alksnis savukārt izdala mazāk siltuma, toties lieliski sadedzina kvēpus, tādā veidā aizkavējot nogulšņu veidošanos uz dūmvada sienām.

Mēģina dažādus variantus

Lauku pašvaldībās malku daudzviet izmanto arī centrālās apkures nodrošināšanai. Un atšķirībā no malkas izmantošanas individuālajām vajadzībām centralizētai kurināšanai tā iznāk ļoti dārga. “Man ir līgums ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas Valsts meži”, kas man piegādā pa trim metriem sagarinātus malkas baļķus. Kubikmetrs izmaksā ap 20 latiem. Sola, ka drīz būšot pat 30 līdz 40 lati par kubikmetru. Tad nu gan es nevaru iedomāties, kas notiks ar apkures tarifu,” neiepriecinošu prognozi izteica Grobiņas pagasta uzņēmuma “GP Komunālserviss” valdes loceklis Staņislavs Veits. Izmēģināti arī citi kurināmā veidi. Tomēr arī skaidu kubikmetrs maksājot deviņus latus. “Vienu brīdi iznomājām šķeldotāju, domājām, paši žagarus šķeldosim un būs lētāk. Nekā nebija. Šķeldotāja noma stundā izmaksāja 30 latu, patērējām elektrību, jāmaksā par darbu, iznākumā šķeldas kubikmetra pašizmaksa bija 10 latu. Tad jau lētāk to nopirkt par astoņiem latiem,” lēš S.Veits.

Viņš arī secina, ka centralizētā apkurē, rēķinot pēc tarifiem, gāze patlaban varētu būt pat konkurētspējīgāka nekā malka. Jo gāzes apkurei nav vajadzīgi traktoristi, kurinātāji u.c. Taču ir viens liels bet. Ļoti lielas investīcijas nepieciešamas, lai gazificētu kādu apdzīvotu vietu. Tāpēc pie malkas izmantošanas vien pagaidām būšot jāpaliek.

Praktiski padomi

– Ja domājat skaldīt malku paši, tas jādara agri pavasarī. Tad jūs varat sacirst malku īsos gabalos, pirms jūs to sašķeļat un pa vasaru sakraujat kaudzē ārā.
– No šīs malkas tiks izvadīts daudz ūdens, tāpēc novietojiet to uzglabāšanai vietā, kur ir pietiekama ventilācija.
– Lai pārbaudītu, vai malka ir pietiekami sausa, jūs varat pagales sasist kopā un saklausīt dziedošu skaņu.
– Ielieciet koka pagali kompaktā plastmasas maisā siltā istabā. Ja maisa iekšpusē parādīsies valgums, tad malka ir pārāk mitra.
– Vieglākais veids, kā noteikt, vai malka ir sausa, ir tajā pamanāmās plaisas. Mitrā malkā to nebūs.

Pēc www.jotul.lv

Malkas cenas izmaiņas

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Regīna Miezīte pie malkas piegādātāju atvestajiem skaliņiem. “Es protu atšķirt nomaļu malku no atgriezumiem, kas faktiski bija trešā daļa kravas,” viņa apgalvo.

Ivans Tumašs iegādājies pusi kravas skaldītas malkas par 60 latiem – ar to ziemā pietikšot. Tāpēc laikus jānogādā šķūnītī.