viena no Liepājas vizītkartēm

Ko tur liegt – ir tik patīkami lepoties ar lietām un vietām, kas raksturo piederību savai pilsētai. Šķiet, viena no Liepājas vizītkartēm varētu būt mūsu kafejnīcas, restorāni, picērijas, bāri, jo, kopumā vērtējot, tie pelnījuši atzinīgus vārdus. Vismaz tā dzirdēts no viesiem, kas ieradušies no citām pilsētām. Arī liepājniekiem, kuri zina, ka viņiem ir visai plašas izvēles iespējas. Stiprās un vājās vietas var atrast katrā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā un ideāls, protams, nav neviens. Kā Liepājas ēdinātāji dzīvo šovasar? Kā vērtējama apkalpošanas kultūra? Kas rada problēmas? Kas patīk un nepatīk apmeklētājiem?

Pirms pāris nedēļām Liepājas domes Komercnodaļas vadītāja Sanita Linde apmeklēja gandrīz pussimts Liepājas kafejnīcu, restorānu, lai tiktos ar to īpašniekiem, vadītājiem. Tikšanās mērķis bija nodot Pilsētas domes priekšsēdētāja Ulda Seska parakstītu vēstuli, kurā uzņēmēji aicināti īpašu uzmanību pievērst klientu apkalpošanas kultūrai, pakalpojumu un piedāvājumu kvalitātei, kā arī līdzdarboties viesmīlīgas noskaņas radīšanā pilsētā. “Pilsēta šajā sezonā gaida lielu tūristu un pilsētas viesu pieplūdumu. Mēs visi vēlamies, lai iecerētie pasākumi sagādātu gandarījumu ne tikai mums – liepājniekiem, bet arī ikvienam mūsu ciemiņam,” bija teikts vēstulē.
Komercnodaļas vadītāja vispirms jautāja, vai ēdināšanas vietu vadītāji gatavi lielāka viesu skaita uzņemšanai un intensīvākam darbam? Visi kā viens apliecināja – jā. Sanita Linde: “Tā kā pilsētas pašvaldība atbalsta daudzus sarīkojumus, tad mūsu rūpe arī tā, lai Liepājas viesi gūtu vislabāko priekšstatu par pilsētu, un viens no ļoti būtiskiem aspektiem – ēdināšana.
Pērnvasar bijuši gadījumi, kad kafejnīcu saimnieki nebija rēķinājušies ar tik lielu viesu pieplūdumu un pietrūka atsevišķu produktu. Šovasar visi teica, ka problēmu nebūšot. Manā rīcībā nav faktu, sūdzību, ka kādā no mūsu kafejnīcām būtu lielas problēmas ar ēdināšanu, apkalpošanu. Neskatoties uz to, ka Liepājā ir apmēram simts dažādu ēdināšanas vietu, atkal un atkal tiek atvērtas aizvien jaunas. Tas nozīmē, ka palielinās konkurence un uzņēmēji gatavi (varbūt dažiem konkurences dēļ nav izvēles!) strādāt kvalitatīvi, nevis vienai dienai.”

Kāda ir šī vasara?

“Strādāt sabiedriskajā ēdināšanā nav viegli, un šo biznesu nav vērts sākt, uzskatot, ka varēs viegli nopelnīt,” pārliecināta SIA “Aromāts” īpašniece Ausma Talalasa, kurai ir liela darba pieredze. Uzņēmējiem jāievēro tik daudz dažādu nosacījumu, sākot no darbinieku apmācīšanas līdz pat trauku mazgāšanas, dezinficēšanas līdzekļu izlietošanai, ka darbu par vieglu nenosauksi. Šo vasaru viņa vērtē lietišķi, ar vienu vārdu: “Labi!” Tā kā kafejnīca “Aromāts” atrodas pašā pilsētas centrā (Tirgoņu ielā, šajā vietā kafejnīca strādājusi jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū!), vasaras laikā īpaši jūtams, kā vienlaikus ikdienas klientiem pieaug apmeklētāju skaits. To pašu “Kurzemes Vārdam” apliecināja vairāku citu kafejnīcu, restorānu vadītāji. Vasara ir karsts darba laiks kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.
Uzņēmuma “Pica serviss” mārketinga vadītāja Monika Jankovska: “Klienti novērtē ne tikai ēdiena kvalitāti, bet arī telpu iekārtojumu, noformējumu, tādēļ ļoti populāras ir vasaras terases, atsevišķas kafejnīcas, kas greznotas ar vasaras ziediem. Jūtams, ka pilsētā ierodas aizvien vairāk tūristu grupu, un viņi jau laikus rezervē vietas pusdienošanai, vakariņošanai. Lai viesi justos ērti, mūsu ēdināšanas iestādēs ir administratori, kuri rūpējas, lai katrs viesis būtu ievērots, ātri apkalpots. Klientam vajadzīgs ne tikai garšīgs, svaigs ēdiens, skaista vide, bet arī laipna un profesionāla apkalpošana.”
Tā kā vasarā pilsētā notiek dažādi sarīkojumi, uz tiem ierodas daudzi viesi no citām pilsētām. Kā teica Rīgas uzņēmējs Rolands, kurš nu jau vairākus gadus apmeklē Liepājā notiekošos mūzikas sarīkojumus, viņš uz Liepāju brauc labprāt, jo šeit papildu citām atpūtas iespējām ir tiešām liela iespēja izvēlēties kafejnīcas. “Salīdzinot ar Rīgu, arī cenas krietni zemākas,” atbraucējs priecājās.
Vairāki apjautātie sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu vadītāji atzina, ka, viņuprāt, veiksmes pamatā ir izturība, pieredze un prasme plānot savu darbu. Viesnīcas “Amrita” restorāna “Oskars” un konferenču menedžere Gunta Hūna: “Šī vasara mums ir darbīga un, teikšu – mierīga. Pirmkārt, darbīga, jo apmeklētāju skaitam, apgrozījumam katru gadu saglabājas tendence pieaugt, pat neskatoties uz to, ka konkurence ēdināšanas jomā Liepājā nopietna. Tas liecina ne tikai par tūristu pieplūdumu, bet arī kafejnīcu, restorānu apmeklēšanas ieraduma nostiprināšanos pašos liepājniekos. Otrkārt, uzkrājot pieredzi, nevēlamu pārsteigumu skaits samazinās līdz minimumam, jo ļoti svarīga prasme plānot. Piemēram, daudzas tūristu grupas rezervāciju piesaka jau ziemā, tāpat zinām, kad pilsētā gaidāmi tradicionālie vasaras sarīkojumi un būs klienti.” Gunta Hūna atzīst, ka konkurence starp vienas nozares uzņēmumiem ļoti svarīga, jo tad, gribi negribi, kvalitātes latiņa jātur ļoti augstu. Un liepājnieki ir ieinteresēti to darīt.
Ar ko sabiedriskajā ēdināšanā strādājošajiem jārēķinās? Ar to, ka viņi strādās tad, kad citi atpūtīsies, ne velti brīvdienās, svētku dienās ir karstākais darba laiks.

Vājākā vieta – personāls. Kadri izšķir visu

Kas pats galvenais, ko vēlas klients, ienākot vienkāršā vai lepnā, jau zināmā vai jaunā ēdināšanas vietā? Atļaušos apgalvot, ka pirmajā vietā viņam ir nevis ēdienkartē piedāvātie ēdieni, bet gan personāla attieksme pret viņu kā pret klientu. “Man pats svarīgākais sajusties gaidītai, tādai, kurai viesmīlis pievērš uzmanību un par kuras vēlmēm gatavs laipni parūpēties, ieinteresēti, zinoši,” sacīja kādas Liepājas firmas vadītāja Daira, “Ja neēdu mājās, bet restorānā, tad zinu, ka maksāju ne tikai par ēdienu, bet arī par man izrādīto uzmanību, attieksmi. Esmu gatava maksāt, bet, tikko sajūtu neieinteresētību, palieku nejauka un bez sirdsapziņas pārmetumiem meklēju citu vietu, kur atstāt savu naudu.”
To nenoliedza neviens uzrunātais Liepājas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma vadītājs, īpašnieks, ka viens no vājākajiem biznesa posmiem ir cilvēki, kuri veic viesmīļa, bārmeņa, pavāra u.c. darbu. Jo izvēle nav liela un nevienu vairs nepārsteidz fakts, ka, solot lielāku algu, no viena uzņēmumu uz otru tiek pārpirkti ne tikai labākie viesmīļi, bet arī pavāri.
Stāsta A.Talalasa: “Katrs uzņēmējs vēlas piemērotus, strādāt gribošus cilvēkus, kas savā profesijā gatavi ieinteresēti veikt savu darbu – viesmīļi, bārmeņi, pavāri, trauku mazgātāji un citi. Pieredzējušu kadru trūkums sabiedriskajā ēdināšanā visai izteikts. Mūsu uzņēmumā ir divas bārmenes – Gunita un Kristīne, kuras strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Ne katrs to spēj un grib.” Tā kā vadītājs nevar stāvēt blakus katram darbiniekam, viņam jāuzticas tā spējām un prasmei strādāt ar klientiem. Ja aiziet pieredzējis viesmīlis, tikpat zinošu Liepājā dabūt vietā ļoti grūti. Ja atnāk jauns darbinieks, tas nozīmē, ka jāiegulda pūles, laiks, nauda viņa apmācīšanā. Gadoties arī tā, ka dažam labam jaunajam darbiniekam problēmas ar alkohola lietošanu un pēc pāris nedēļām viņš vienkārši no darba pazūd. Vai uzņēmējam, klientam tas vajadzīgs?

Pusdienas laikā restorānā “Barons Bumbier’s” klientu daudz un viesmīlēm darba pilnas rokas. Nav citu variantu – klientiem jābūt apmierinātiem!

Situācija tuvu katastrofai

Uzņēmēja, kas nevēlējās atklāt savu vārdu: “Ja mani tāpat kā citu firmu īpašniekus tik ļoti nežņaugtu nodokļu slogs, protams, varētu un gribētu darbiniekiem maksāt lielākas algas. Tagad manas viesmīles pēc nodokļu nomaksas saņem apmēram simts latu. Ja meitene jauna, vēl dzīvo vecāku ģimenē, ar to varētu pietikt, jo viņa paēd darba vietā. Bet cik ilgi tā dzīvot? Un viesmīļa darbs nebūt nav viegls – visu dienu uz kājām, jābūt atbildībai, uzmanībai, laipnībai, prasmei kontaktēties ar cilvēkiem, skaitīt naudu, radīt, atstāt labu iespaidu par kafejnīcu, kurā strādā, un vēl un vēl… Vēl jārēķinās, ja darbiniece jauna sieviete, viņa var aiziet (un arī iet!) dekrēta atvaļinājumā, un meklē nu citu, kas strādās viņas vietā. Par tiem jaunajiem cilvēkiem, kas aizbrauc uz Īriju, pat nerunāsim!”
Gunta Hūna bija tieša un skarba: “Manuprāt, runājot par sabiedriskās ēdināšanas iestāžu personālu, situācija Liepājā ir tuvu katastrofai. It sevišķi jaunos uzņēmumos, jo jāņem vērā, ka ne no kā nekas nerodas, proti, labi darbinieki. Darba devējam tagad ir smags uzdevums – konkurēt ar piedāvātajām algām Rīgas uzņēmumos, ar Īriju un arī citām uzņēmējdarbības nozarēm, kur jāstrādā vieglāks, mazāk atbildīgs darbs un maksā vairāk… Ja vēl pirms pāris gadiem labs pavārs bija gatavs strādāt par 40 latiem mēnesī un priecājās par iespēju darba vietā pieēst pilnu vēderu, tad tagad vairs tā nenotiek.”
Kas uzņēmējam atliek? Darbiniekiem nodrošināt sociālās garantijas, veselības apdrošināšanu un arī palielināt algas. Daudzi to dara, palielinot cenas ēdienkartē. Kā citādi? Bet klienti diezin vai sarīkos kādu protesta akciju, ignorējot, neapmeklējot Liepājas kafejnīcas. Jo mums un pilsētas viesiem tās ir vajadzīgas un kļuvušas mīļas, lai arī apmeklētāji ļoti labi ierauga, redz un zina katras konkrētās vietas vājās puses. Nekas nav sliktāks par aizkaitinātu klientu!

Daiga Borska,
“Kurzemes Vārds”