Kādēļ tā notiek?

Mūsu platumu grādu iedzīvotāji zina: ja mājās ir maize un kartupeļi, tad paēdis būsi jebkurā gadījumā. Ja kartupeļus grib arī pilsētnieks, viņš tos var izaudzēt savā dārziņā, bet maize ir tāds produkts, ko pērkam veikalā. Taču tagad, pašapkalpošanās veikalos staigājot gar maizes plauktiem, kļūst skaidrs, ka šim ikdienā tik nepieciešamajam produktam cena ir mainījusies. Par maizīti maksājam aizvien vairāk. Bet masu informācijas līdzekļos kompetenti speciālisti, tirgus analītiķi iedzīvotājus turpina sagatavot tam, ka maize kļūs vēl dārgāka. Kādēļ tā notiek? Atbildi uz šo jautājumu meklējām, iztaujājot kā lauksaimniekus un ražotājus, tā tirgotājus un arī patērētājus. 

“Es vairs nebrīnos…”

Lielākā daļa “Kurzemes Vārda” apjautāto pircēju atklāti atzina, ka par maizes cenu celšanu nav ne izbrīnīti, ne satraukti. Pensionāre Dzidra Krūmiņa sacīja: “Mani jau vairs nekas nepārsteidz. Ne cena maizei, ne pienam, ne citiem produktiem. Pērn, jāatzīst, tiešām vienmēr pukojos, uz veikalu iedama: viss tik dārgs, tik dārgs! Bet, salīdzinot cenas šodien un pirms gada, saprotu, ka mana neapmierinātība neko nav mainījusi un nemainīs, tikai pati bojāju sev noskaņojumu. Kad eju iepirkties, protams, izvēlos lētāko maizi. Taču ne vienmēr. Gribas jau arī ko garšīgāku apēst, un laba maizīte maksā naudu. Kā būs turpmāk, es neprātoju. Maize ir ikdienas produkts, bez tās nevar iztikt.”

Jaunā māmiņa Sandra regulāri iepērkoties vienā veikalā un tādēļ cenu paaugstināšanu produktiem labi ievērojusi: “Mani pašlaik vairāk par maizes cenu celšanos uztrauc piena produktu sadārdzināšanās, jo piens vajadzīgs bērna maltītes gatavošanai. Man bērnu pabalsts, vīram alga – jāiztiek trim cilvēkiem. Komunālie maksājumi, pārtika, ikdienai nepieciešamās preces – tā tik varam savilkt galus. Gribējām pirkt savu dzīvokli, bet tad jāņem kredīts. Pašlaik, kamēr nestrādāju, tas nav iespējams. Maizi pērku, kā vienmēr – ja vajag, kukulīti lieku grozā. Reiz mamma stāstīja, ka padomju laikos cenas produktiem nav mainītas gadiem, gadu desmitiem. Man tas šķiet kaut kas neticams…”

Uzņēmuma darbinieks Vasīlijs Petrovs maizīti pērkot tāpat kā līdz šim: “Uz darbu līdzi ņemu sviestmaizes. Ziniet, neskatoties uz to, ka cenas ceļ, mana apetīte nav mazinājusies. Ja esmu nostrādājies, tad gribu ēst. Tikai tagad sanāk tā, ka par pārtiku jāmaksā dārgāk, un tai cena mainās ik pēc brīža, bet algu man palielina labi ja reizi gadā. Tātad to laikam sauc par inflāciju?”

Ko saka tirgotāji?

Akciju sabiedrības “LPB” Komercdaļas vadītāja Kristīne Freiberga: “Kad pircējs ienāk veikalā un redz, ka cenas pārtikas produktiem paaugstinātas, pirmā reakcija: “Tie veikalnieki gan dara, ko grib, cenas palielinot!” Taču cenu paaugstinājums ir saistīts tikai ar izejvielu sadārdzināšanos, un tādēļ veikalos, mazumtirdzniecībā produkti nonāk jau dārgāki. Par mūsu pārziņā esošajiem “Top!” tīkla veikaliem varu teikt, ka mēs tādēļ nepelnām vairāk, ja ražotājs palielina cenu. No savām tirgotāju pozīcijām mēs neplānojam gūt lielāku peļņas daļu saistībā ar cenu celšanos.”

Vērojot tirgus tendences, ir redzams, ka pēdējā laikā cenas produktiem sadārdzinātas par apmēram 15–20 procentiem un tieši par šādu summu vairumā gadījumu celtas arī izejvielu cenas. Tāda ir globālās tirgus ekonomikas būtība – viss ir saistīts ne vairs vienas valsts, bet arī Eiropas, pat pasaules līmenī. Cenas pārtikas produktiem palielina ne tikai Lietuvā un Igaunijā, bet arī Eiropā. Prognozes rāda, ka Latvijā šis process noteikti neapstāsies. Par to liek domāt stabilais inflācijas rādītājs, arī tas, ka no nākamā gada palielinās minimālo algu, dažus nodokļus utt.

Veikalu “Parks” Tirdzniecības daļas vadītāja Linda Eglīte: “Jā, cenas pārtikas produktiem ceļ, bet tā nav, ka tas notiek katru dienu. Ražotāji mūs, veikalniekus, iepriekš brīdina, ka cenu mainīs. Maize kļuvusi dārgāka par apmēram 5 santīmiem. Kad pircējs ienāk veikalā un ierauga, ka kādam produktam cena paaugstināta, reti kurš paliek vienaldzīgs. Bet cilvēki saprot, ka tas ir neietekmējams process. Pircēji ir informēti par notiekošo, t.i., par cenu paaugstināšanu un inflāciju, tā ka maizes sadārdzināšanās, manuprāt, viņus nepārsteidz.”

 Ne viena vien aptaujātā veikalnieka pārdomas par maizes sadārdzināšanu neatšķīrās, jo situācija visur vienāda. Veikalā maizi pārdod par tādu cenu, kādu prasa ražotājs, protams, veikals pieliek vēl savu peļņas daļu, bet tā tagad nemainās, neskatoties uz vispārējo cenu celšanu. Veikalnieki arī neriskē iedzīvoties uz maizes pārdošanas rēķina, jo tas tomēr ir pamatprodukts un, ja vienā veikalā tas būs ievērojami dārgāks nekā citur, šo preci vienkārši nepirks.

Vairāk ēd baltmaizi

No cenu kāpuma ieguvējs nav arī mazais ražotājs. Priekules maizes ceptuve no 1.oktobra par 20 procentiem palielināja baltmaizes un konditorejas izstrādājumu cenu, rupjmaize kļuvusi dārgāka par 30 procentiem. “Mēs neko neiegūstam, tas ir tikai uz izejvielu rēķina. Bijām spiesti pacelt cenas,” uzsvēra ceptuves vadītājs Raivo Blumbergs. Stipri dārgāki kļuvuši milti, vairāk maksā arī biezpiens, krējums. Šā iemesla dēļ vajadzētu prasīt vairāk arī, piemēram, par biezpiena plātsmaizi. Patlaban tā tiekot pārdota par cenu, no kādas uzņēmumam gandrīz nav peļņas. “Pircējs cenu pieaugumā vaino maizniekus, bet tā nav mūsu vaina,” sacīja R.Blumbergs.

Jau nedēļu pēc cenu palielinājuma jūtams, ka mazinās pieprasījums. Saražotās produkcijas apjoms oktobrī krities par 10–15 procentiem. Taču R.Blumbergs par to pārāk neuztraucas – tūlīt pēc tam, kad maize un konditorejas izstrādājumi kļūst dārgāki, tā notiek parasti. Pēc tam pirkšanas apjoms atgriežas iepriekšējā līmenī. “Piens kļuva dārgāks, siers, bet cilvēki vienalga pērk,” norādīja maizes ceptuves vadītājs. Viņš ir novērojis, ka aizvien vairāk palielinās baltmaizes un konditorejas izstrādājumu – smalkmaizīšu – patēriņš. “Latvieši pārņem Eiropas pieredzi. Jaunā paaudze vairs neēd tik daudz rupjmaizes, kā mēs gribētu.”

Pagaidām R.Blumbergam nav dokumentāli apstiprinātas informācijas, ka miltu cena varētu drīzumā pieaugt vēl. Tomēr neoficiāli viņš dzirdējis, ka cenu kāpums draud. Ceptuves vadītājs sprieda, ka vajadzētu palielināt arī darbinieku algas. Taču, ja to darīs tagad, maize kļūs vēl dārgāka. Tādēļ viņš paredz, ka vēl viens cenu kāpums varētu būt decembrī.

Ražotāji uzskata, ka tas ir neizbēgami

SIA “JLM grupa” valdes priekšsēdētājs Arvis Rove, vērtējot situāciju, atzīst, ka maizes ražotāju tirgū pašlaik norit ievērojamas pārmaiņas, kuru dēļ maizes produktu cenas Latvijā ceļas. “Lai arī kā negribētos, bet apstākļi spiež – palielina graudu cenu, aug ražošanas izmaksas, algas darbiniekiem, tādēļ jāpalielina arī maizes cena,” viņš saka.

Tā kā maizes izgatavošanai izmanto roku darbu, bet darbinieku trūkst, lai viņus motivētu strādāt uzņēmumā, ir jāmaksā labas algas un jāpiedāvā citi bonusi, skaidro Rove. Paredzama arī energoresursu sadārdzināšanās. “Bet pats galvenais faktors ir tas, par kādām cenām dzirnavnieki no zemniekiem iepērk labības ražu. Ir skaidrs, ka vairs nevar būt iepriekšējā gada cenas. Jo Latvijā ļoti aktīvi darbojas graudu pārpircēji, kas tos ved ārā no valsts, bet graudu mums ir tik, cik ir. Lai tie paliktu Latvijā, dzirnavniekiem jāpiedāvā labāka cena,” visus apstākļus izvērtē uzņēmuma vadītājs.

Tomēr, pēc A.Roves domām, ažiotāža, kas sacelta ap maizes cenu celšanu, ir pārspīlēta. Cenu celšana ir normāls process, kas rit savu gaitu, viņš uzskata: “Piemēram, Somijā kilograms maizes maksā trīs līdz četrus eiro. Pie mums – aptuveni vienu eiro. Un, ja jau mēs gribējām būt un esam Eiropā, tad arī cenas neizbēgami izlīdzināsies. Tikai, protams, tam jānotiek pakāpeniski.”

Pēc SIA “JLM” grupas valdes priekšsēdētāja aplēsēm, maizes cenas vidēji kāps no 10 līdz 30 procentiem. “Sākotnēji varbūt šķiet, ka tas ir daudz. Taču, ja parēķina, nav nemaz tik traki. Lētākajai maizei arī cenu kāpums būs mazāks, proti, būs nesagrieztie kukulīši, kas maksās ap 20 santīmiem. Dārgākajai maizei pieaugums būs lielāks, tās cena var sasniegt arī 50 līdz 60 santīmu. Bet katrs varēs atrast piemērotāko produktu savam maciņam. Starp citu, Igaunijā, kuras ekonomika ir mūs mazliet apsteigusi, maize jau tagad maksā aptuveni par 30 procentiem dārgāk nekā Latvijā.”

Tā ka cenu celšanās ir neizbēgama, atzīst A.Rove, galvenais – uzņēmums mēģinās saglabāt pircēju uzticību ar produkta kvalitāti. Turklāt uzņēmuma vadītājs ievērojis, ka problēmas ar darbaspēku nedaudz mazinājušās, iespējams, daļa no aizbraucējiem sāk atgriezties Latvijā.

“Cenšamies atgūt veco slavu, aktīvi strādājam pie jaunā zīmola – “SONO maiznīca” – popularizēšanas, tā ka darba pilnas rokas,” atzina A.Rove. Viņš uzsver, ka pašlaik uzņēmumam vissvarīgākais ir nostiprināt pircēju uzticību, lai tie novērtētu gan Liepājā, gan Jelgavā ražoto produkciju. “Vēlamies, lai pircējs pazītu mūsu izstrādājumus un zinātu, ka to ražošanā izmantoti kvalitatīvi produkti – piemēram, tikai Latvijā malti augstākā labuma milti. Mēs nepretendējam uz zemāko cenu, jo tagad ikvienam ir skaidrs, ka garšas īpašības var nodrošināt, tikai izmantojot īstus produktus – miltus, riekstus, žāvētus augļus, šokolādi, marcipānu,” saka valdes priekšsēdētājs.

Smalkmaizīšu un kūku ražotājfirmas “Rīts 1” direktore Ņina Stepanova savukārt neslēpj satraukumu par tagadējo situāciju. “Viss paliek ar katru dienu dārgāks. Tagad arī – tikko biju tirgū, pirku vistas fileju, tā jau maksā vairāk nekā 4 latus kilogramā, bet iepriekš tikko vēl bija ap 3,50 latiem. Mēs katru dienu pārskatām cenas, aug izmaksas, kļūst dārgāki milti, margarīns – viss,” viņa sacīja. Uzņēmuma vadītāju satrauc augošās energoresursu cenas. “Vēl jau mēs ar bailēm gaidām apkures sākšanos, tā arī laikam būs dārgāka. Ko darīt – tas viss jāietver smalkmaizīšu cenās, tā nu arī mēs esam spiesti celt cenas,” atzīst Stepanova. Protams, jāpalielina algas arī darbiniekiem, viņa skaidro, jo to ļoti trūkst un jāmēģina pieturēt vēl esošos.  

Pašlaik jūtami samazinās cilvēku pirktspēja, uzskata direktore. Kādreiz piektdienās labi pirka kūkas, arī smalkmaizītes, tagad pieprasījums ir sarucis, jo daudzi skaita santīmus un domā, kā izdzīvot. “Tas ir nenormāli, kas notiek. Cik ilgi tā ies? Ja tauta arī tagad klusēs, tad es nezinu, kāda mūs visus sagaida nākotne,” rūgti nosaka Ņ.Stepanova.

 Pēdējais laiks par ražu maksāt vairāk

Maizes ražotāji pārliecināti, ka vieni no lielākajiem ieguvējiem šajā ziņā ir graudu audzētāji, kuri par audzējumu saņēmuši trīs reizes vairāk naudas nekā gadu iepriekš. Paši audzētāji savukārt “Kurzemes Vārdam” pastāstīja, ka labības iepirkuma cenas nebija kāpušas kopš Godmaņa laikiem. “Ja šogad nebūtu pacēluši, es būtu atmetis lauksaimniecībai ar roku,” neslēpa individuālā uzņēmuma “Indriekus” īpašnieks Pēteris Indriekus, kurš ir viens no lielākajiem graudu audzētājiem Liepājas rajonā. Viņš gan norādīja, ka trīs reizes vairāk lauksaimniekam par graudu tonnu nemaksājot vis. Pagājušajā gadā pārtikas graudi iepirkti par 80 latiem, šogad – par 155 līdz 160. “Tas ir sešpadsmit santīmu kilogramā. Bet maizes klaips, kurā diez vai ir kilograms, maksā sešdesmit santīmu,” salīdzināja Indriekus. Viņaprāt, lielākie ieguvēji ir dzirnavnieki. Viņiem atbiruma tikpat kā nav. No tonnas graudu 84 procenti pārtop pārtikas miltos, pārējo var tirgot kā lopbarību.

Lauksaimnieki pastāstīja, ka graudu cenu kāpumu ietekmējuši vairāki faktori. Viens no iemesliem bijis tas, ka šogad visā pasaulē bijuši labības audzēšanai nelabvēlīgi laika apstākļi. Tas savukārt radījis ražas novākšanas problēmas, palielinājis izdevumus par kaltes izmantošanu.

Šogad ne vienam vien rajona lauksaimniekam labības lauks tā arī palika nenokults. P.Indriekum gan izdevies nokult visus laukus. Taču tas bijis iespējams tikai tādēļ, ka “bija lielas jaudas”. Graudu audzētājs gan neuzskata, ka iemesls cenu kāpumam būtu ražas palikšana uz lauka, jo kopumā birums bijis labs.

Otrkārt, graudu cenas palielinājumu ietekmējis izmantojamās ķīmijas cenu kāpums. Strauji pieaugušas minerālmēslu izmaksas. Piemēram, iepriekš slāpekļa mēslojums pirkts par 55 latiem tonnā, tagad par tādu pašu daudzumu nepieciešams izdot 170 latu. Un ik mēnesi lauksaimnieki tiekot brīdināti, ka būs vēl dārgāk. “Bet bez minerālmēsliem un ķīmijas neko vairs nevar izaudzēt. Vairs nav tie laiki,” noteica Indriekus.

Treškārt, tagad vairāk ir jāizdod par degvielu, ceļ tehnikas un rezerves daļu cenas.

Turklāt nelabvēlīgie laika apstākļi nebeidzas arī rudenī. Lauksaimniekiem tagad jauni kreņķi – nevar ne laukus apstrādāt, ne ko iesēt. Zeme slapja, dažs pat uz lauka iestidzis. Ja nemaksātu par ražu vairāk, daudziem būtu izdevīgāk savu saimniecību pārdot un iet strādāt pilsētā.

Cenas tikai kāps…

Jā, zemākas tās nepaliks, un tas kļūst pilnīgi skaidrs, iepazīstoties ar Valsts centrālās statistikas pārvaldes datiem, kas norāda, ka inflācijas pieauguma tempi kāpj. Iemesli – gan globālā tirgus tendences, kuru dēļ cenas kāpj pārtikai un energoresursiem, gan hroniskās inflācijas gaidas pašmāju ekonomikā. Tiek prognozēts, ka turpmākajos mēnešos inflācijas kāpums turpinās līdzšinējos tempus un gada beigās varētu sasniegt prognozētos 13–14 procentus. To noteiks tas, ka oktobra beigās, novembrī ražošanā sāks izmantot šās sezonas graudu ražu, kuru cena sasniegusi vēl nebijušu rekordu. Dārgāka kļūs maize un pārējie graudu produkti. Graudu cena ietekmēs arī gaļas un piena produktu izmaksas, jo kopš septembra celtas lopbarības cenas. Sagaidāms, ka arī apkures sezona pieaudzēs inflāciju.

Tas tagad ir skaidrs. Maizīte lētāka nepaliks, un cik prasīs… tik maksāsim.

Uzziņai

Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par augustu: Latvijā šajā mēnesī bija Baltijas valstīs dārgākā vistas gaļa, desa, piens, olas, maize un cukurs.

                  Latvija(Ls/kg)        Lietuva(Ls/kg)      Igaunija (Ls/kg)

Liellopu gaļa   2,27                      2,41                    2,12 
Vistas gaļa      1,82                      1,48                   1,79   
Piens (litrs)     0,45                      0,39                    034
Rudzu maize   0,75                      0,66                   0,73
Kviešu maize  0,84                      0,76                   0,79
Cukurs           0,76                      0,64                   0,69

Daiga Lutere,
Sarmīte Pelcmane,
Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

Maiznieki novērojuši, ka rupjmaizes un saldskābmaizes patēriņa apjoms daudz nemainās, taču aizvien vairāk tiek patērēta baltmaize.

Lai arī cik tā maksās, bez maizes cilvēks nevarēs izdzīvot. Maize būs vajadzīga vienmēr, tāpēc ražotāji var būt pārliecināti, ka arī viņu darbs būs vajadzīgs.