Vai tomēr – pret?

Izsludināts projekts grozījumiem Krimināllikumā, kuri no šā likuma paredz izslēgt tādu soda veidu kā nāvessods. Grozījumus izstrādājusi Tieslietu ministrijā izveidotā darba grupa, kurā ir pārstāvji no Ģenerālprokuratūras, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas, Rīgas Apgabaltiesas, Latvijas Universitātes, Latvijas Policijas akadēmijas un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes. Nav jābūt dižam gaišreģim, lai prognozētu, ka tā arī notiks: nāvessoda kā soda veida Latvijas Krimināllikumā drīz vien vairs nebūs. Ko par nāvessodu, tā nepieciešamību domā juristi, bet ko – ne-juristi? Ko iegūsim, ko zaudēsim, ja nāvessoda nebūs?

Trīs mūža ieslodzījumi

Pērn Kurzemes Apgabaltiesas tiesneši trīs krimināllietās trim tiesājamajiem piesprieda mūža ieslodzījumu. Ļoti iespējams, ka šīm personām kā sodamērs būtu piemērots nāvessods, ja vien kopš 1996.gada septembra Latvijā nebūtu noteikts nāvessoda moratorijs – nevienam tiesājamam nāvessods netiek piespriests un izpildīts. Kas tās bija par trim krimināllietām?

Kurzemes Apgabaltiesā decembrī mūža ieslodzījumu piesprieda Konstantīnam Zdepskim, kurš bija apsūdzēts par divu personu noslepkavošanu mantkārīgā nolūkā un ar sevišķu cietsirdību. Noziegums notika 2006.gada 26.novembrī dzīvoklī Brīvības ielā. Tur nogalināja divas vecas sievietes. Kā vēlāk noskaidroja, tās bija Zdepska vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Vienas ķermenī konstatēja 22, otras – 33 naža dūrienus, un abām bija pārgriezta rīkle. 

Oktobrī mūža ieslodzījumu piesprieda Vladimiram Simaņinam – vienam no apsūdzētajiem, kuru tiesāja tā saucamajā Skrundas trīskāršās slepkavības lietā, – par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos, noslepkavojot trīs cilvēkus, un par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu. Abi tiesājamie bija lietojuši psihotropās vielas, arī iepriekš pastrādājuši vairākus noziegumus, kas veido recidīvu. 2006.gada 12.oktobra naktī uzbrukumu bija plānots veikt, lai aplaupītu bistro. Ap pulksten trijiem naktī sākās apšaude, lai tiktu pie iecerētā laupījuma. Bistro no gūtajiem ievainojumiem mira trīs personas, viens sašautais izdzīvoja. 

Notikums, kas guva plašu rezonansi visā Latvijā, bija mazas meitenes izvarošana un nogalināšana Tosmarē 2006.gada aprīlī. Pērn februārī Kurzemes Apgabaltiesā par šo noziegumu mūža ieslodzījumu piesprieda agrāk piecas (!) reizes tiesātajam 28 gadus vecajam Aldim Zvirbulim. Šī persona uzskatīja, ka piespriestais sods ir pārāk bargs un spriedumu pārsūdzēja. Augstākā tiesa 28.novembrī Kurzemes Apgabaltiesas spriedumu – mūža ieslodzījums – atstāja negrozītu.

Pērn pavasarī, kā iemeslu diskusiju sākšanai par nāvessoda nepieciešamību pieminot arī Tosmares lietu, Saeimas deputāte Linda Mūrniece mudināja politiķus izteikties par nāvessoda moratorija atcelšanu. Viņasprāt, nāvessods ir jāatjauno un jāpiemēro noziedzniekiem, kas izdarījuši smagus noziegumus: slepkavības, seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem. Jā, nāvessoda atjaunošana ir pretrunā ar dažādām Eiropas direktīvām, taču pēc deputātes teiktā: “Ikviens bērns ir svarīgāks par visiem šiem dokumentiem. Lai tie, kuri uzskata, ka par bērnu seksuālu izmantošanu un nogalināšanu nepienākas nāvessods, paskatās acīs bērnu vecākiem un pasaka, ka arī slepkavam ir savas tiesības.” Šķiet, gaidītā politiķu diskusija klusi rimusi, īsti nesākusies, jo vai tad būtu tapis projekts par nāvessoda izslēgšanu no Krimināllikuma?

Ieskats vēsturē jeb Ļesiks vēl sēž cietumā

Vēl tikai gadi pieci aiz restēm būs jāpavada Vladimiram Ļesikam, kuram vēl 1998.gadā Augstākā tiesa atstāja spēkā Kurzemes Apgabaltiesā piespriesto nāvessodu. Taču, tā kā 1996.gadā prezidents Guntis Ulmanis bija pasludinājis moratoriju, nošaušanu aizstāja ar brīvības atņemšanu. Tajos gados, kad tiesāja Ļesiku, kā soda veids vēl nepastāvēja mūža ieslodzījums, un tādēļ divu cilvēku slepkavam piemēroja tolaik likumā atļauto maksimālo brīvības atņemšanu – 15 gadu cietumā. Atgādināsim, ka 1995.gada aprīlī trīs bruņoti vīrieši – Ļesiks, Protasovs un Terentjevs – iebruka diennakts veikalā “Zvaniņš”, kur V.Ļesiks  divus cilvēkus aukstasinīgi noslepkavoja, trešais viņa uzbrukuma upuris izdzīvoja. Par nežēlību, ar kādu slepkavas izrēķinājās ar nevainīgiem cilvēkiem, šausminājās pat pieredzējušie Kriminālpolicijas un prokuratūras darbinieki. Kurzemes Apgabaltiesas spriedumā bija teikts, ka jau agrāk tiesātais, sodītais V.Ļesiks nav pārmācāms un ir sevišķi bīstams sabiedrībai. Arī Liepājas cietuma administrācija šo personu bija raksturojusi negatīvi, kā tādu, kas nepakļaujas disciplīnai un plāno bēgšanu no cietuma.

Kā uzzinājām sarunā ar Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku Visvaldi Puķīti, tad Vladimirs Ļesiks pašlaik atrodas Daugavpilī, Grīvas cietumā. Soda termiņa beigas – 2010.gads.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Liepājā un rajonā notika ne viena vien asinis stindzinoša slepkavība, kas daudzos radīja pārliecību, ka slepkavām pienākas tikai un vienīgi nāvessods. Tā 1996.gada rudenī kafejnīcā “Dzelme” nogalināja divas jaunas sievietes. O.Kalpaka ielā kādā dzīvoklī darbojās Oskars Iesalnieks un viņa līdzdalībnieks Artis Akerblūms. Vēlāk šo prāvu nodēvēja par Liepājas sātanistu lietu. Vīrietim, kurš atradās dzīvoklī, Iesalnieks pārgrieza rīkli un deviņas reizes ar nazi iedūra krūtīs. Pēc tam slepkava mirušajam iesita pa galvu ar pudeli un apgānīja līķi. Tad bija kārta sievietei. Arī viņai Iesalnieks pārgrieza rīkli un reizes 50 dūra un graizīja mirušās ķermeni. Tiesā Iesalnieks stāstīja, ka pavēli nogalināt viņam devis sātans.

Slepkavību uzskaitījumu varētu turpināt. Kādā E.Veidenbauma ielas dzīvoklī asiņu peļķē atrada 1907.gadā dzimušu sirmgalvi, kuru bija nogalinājuši 17 gadu veci puiši, lai nolaupītu bērēm domāto naudu – 600 latu. Tikpat zvērīgu slepkavību gados jauni cilvēki pastrādāja Bāriņu ielā, kur par nepaklausību vienaudži nogalināja 17 gadu vecu meiteni, pēc tam apgānot mirušās līķi.

1997.gadā O.Kalpaka ielas jaunceltnē septiņpadsmit gadu vecais Sergejs Pozdņakovs nogalināja 13 gadu veco Andreju, nogrūžot viņu no mājas trešā stāva pagrabā. Pārliecinājies, ka upuris vēl ir dzīvs, slepkava sita cietušo ar ķieģeli, bet pēc tam ar nazi dūra viņam kaklā un sirdī. 

Kur nu vēl bijušais mūspuses iedzīvotājs, 38 sirmgalvju nogalināšanā un vēl astoņos slepkavības mēģinājumos apsūdzētais Kaspars Petrovs, kurš, šķiet, kļuvis par visu laiku nežēlīgāko sērijveida slepkavu Latvijas vēsturē. Viņš ar savu necilo izskatu nespēja radīt ne mazākās aizdomas par nežēlīgajiem noziegumiem, kas ir uz viņa sirdsapziņas. Viņš dzimis un audzis Grobiņā, pirmos noziegumus pastrādājis Liepājā un šeit arī pirmo reizi sēdies uz apsūdzēto sola tiesā. K.Petrovam 2005.gadā par 13 sirmgalvju noslepkavošanu piesprieda mūža ieslodzījumu. Jaunais vīrietis savu dzīvesstāstu pārdevis Krievijas televīzijai “RTR”. Viņam ienākumi vēl esot gaidāmi no grāmatas, ko par viņu raksta advokāts A.Drēbnieks.

Pietiks par pastrādātajiem briesmu darbiem. Ko par nāvessoda piemērošanu domā Liepājas juristi?

Vai mūža ieslodzījums labāks?

Valsts probācijas dienesta Liepājas teritoriālās struktūrvienības vadītāja Solvita Dīķe: “Tā kā esmu kristiete, manuprāt, nāvessods nav piemērojams un izpildāms. Mūža ieslodzījums ir smags sods un gana audzinošs. Jā, tas nozīmē, ka notiesātais par mūsu maksātajiem nodokļiem jāuztur, bet cilvēkam tomēr nebūs atņemta dzīvība. Jāņem vērā arī iespējamā tiesas kļūda, ka nāvessods tiek piespriests un izpildīts neīstajai personai. Ko tad? Ja arī uz mūžu notiesātais pēc gadiem 25 vai 30, pamatojoties uz apžēlošanas lūgumu, tiek izlaists brīvībā, domāju, sodu viņš būs izcietis.”

Liepājas cietuma priekšnieka vietnieks Raitis Žvagiņš: “Arī mans uzskats – nāvessods no Krimināllikuma svītrojams. Ir jāņem vērā, ka safabricētu pierādījumu dēļ nāvessods var tikt piemērots nevainīgam cilvēkam. Ja izpildīts nāvessods, sekas ir neatgriezeniskas, nav labojamas. Jā, pastāv risks, ka personas, kas notiesātas par smagiem noziegumiem un pēc gadiem tiek atbrīvotas, var pastrādāt jaunus noziegumus. Tādēļ valstij jādomā par speciālu uzraudzības programmu no ieslodzījuma atbrīvotajiem.”

Tiesnese Maija Jansone: “Man kā tiesnesei jāpilda likums, un es, tāpat kā jebkurš cits tiesnesis, varu piemērot tikai tādu sodu, kāds paredzēts Krimināllikumā.

Bet man kā cilvēkam – ne kā tiesnesei, juristei – ir dalītas jūtas, runājot par nāvessoda piemērošanu vai nepiemērošanu. Par to domājot, atceros “Zvaniņa” lietu. Toreiz biju tiesas zālē un klausījos apsūdzētā Ļesika pēdējo vārdu, un radās biedējoša sajūta, ka šo personu var dēvēt tikai par cilvēku bioloģiskā izpratnē, bet viņa dvēsele ir darvas melnumā. Bija sajūta, ka, ja uzbrukuma laikā viņa tuvumā būtu bijis vēl kāds bariņš cilvēku, arī tie vienā mierā tiktu nobeigti… Tad rodas jautājums, par ko bieži diskutē: ja Dievs devis dzīvību, tad tikai Dievam tiesības to atņemt… Bet kas tādas tiesības devis būtībā necilvēkam? Latviešu valodā ir šāds vārds – necilvēks.  Ja būtībā degradētām dzīvām būtnēm piespriež mūža ieslodzījumu, vai tad būs sasniegts katra soda mērķis – sodīt un labot? Jo, atvainojiet, nav jau tajā cilvēkā nekā labojama.

Visu cieņu toreizējam tiesas sastāvam un tā priekšēdētājai, tiesnesei Astrīdai Bērziņai, ka tiesneši, laikā, kad jau risinājās diskusijas par nāvessoda aizliegšanu, tomēr uzdrošinājās izlemt par nāvessoda piemērošanu. Tiesnesim emocionāli nav viegli piespriest nāvessodu vai to pašu mūža ieslodzījumu. To arī vajadzētu saprast.

Tāpat man jādomā arī par to, kā jūtas cietušie. Nogalināto, nomocīto tuvinieki, vecāki u.c. Par ko viņiem ciešanas un apziņa, ka par viņu maksātajiem nodokļiem eirostandartiem atbilstošā cietuma kamerā savas mūža dienas vada slepkava? Jā, Civillikums paredz cietušā tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzību no notiesātā. Jā, tiesa pasludinās šādu cietušajam labvēlīgu spriedumu, bet vai tad pastāv iespēja reāli šo piedziņu īstenot? Ko no ieslodzītā var prasīt?

Bieži vien tie, kas ir pret nāvessoda piemērošanu, par savu stiprāko argumentu min iespējamo tiesas kļūdu, proti, par slepkavību tomēr tiek notiesāts nevainīgs cilvēks. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka sevišķi smagu noziegumu iztiesāšanā tiesu kļūda Latvijā ir iespējama labi ja tikai kādā  0,01 procentā gadījumu. Ja vispār iespējama. Dažkārt domāju: kādēļ gan daudzos Amerikas štatos neviens negrasās aizliegt nāvessodu? 

Viesnīcas “Hotel 21” direktore Daira Jēce: “Esmu pret nāvessodu. Nogalināto vairs dzīvē neatgriezīsi, bet pastāv iespēja dzīvību atņemt nepatiesi notiesātam. Jābūt tā – mūža ieslodzījums bez tiesībām tikt atbrīvotam. Lai sēž kā zvērs krātiņā. Domāju, arī sabiedrība uzskatāma par līdzvainīgu, ka kāds cilvēks izaudzis par varmāku, maniaku. Tad lai maksā nodokļus un uztur viņu cietumā.”

Nezāles ir jāizravē

Uzņēmējs Viktors Eglītis: “Esmu par to, lai Latvijā tiktu piemērots un arī izpildīts nāvessods. Man ļoti zīmīgs šķiet salīdzinājums ar dārzu, kurā aug dažādi augi, arī nezāles. Ja nezāle nekontrolēti sāk izplatīties, ja sāk traucēt pārējiem, tad loģisks solis ir to vienkārši izravēt, likvidēt. Tas pats sakāms par noziedzniekiem, kuri pastrādājuši smagus noziegumus, slepkavības, kuri paši vainu atzīst un vēl lepojas ar izdarīto. Atcerieties 21 gadu veco vīrieti, kurš Gulbenes bērnudārzā ar nazi nodūra guļošas trīs meitenītes un viņu audzinātāju. Slepkava visu bija iepriekš izplānojis, jo vēlējās kļūt slavens jeb līdzīgs tobrīd Krievijā tiesātajam maniakam Čikatilo. Četri cilvēki miruši un nekādas nožēlas!

Zinu, ka Amerikā daudzos štatos, vainīgajam izpildot nāvessodu, notiekošajā noskatīties tiek dota iespēja nogalināto tuviniekiem. Ar domu, ka tādējādi cietušie var gūt morālu gandarījumu. Daudzi šādu iespēju izmanto. Nesaku, ka tā tas būtu jādara Latvijā, bet sava jēga tam ir.

Vai tie, kas saka, ka mūža ieslodzījums vēl briesmīgāks par nāvessodu, apzinās, ka par labu uzvedību notiesāto var arī atbrīvot no soda, vai viņš vienkārši var izbēgt. Runājot par visādiem maniakiem, manuprāt, sabiedrībai drošību var dot tikai tas, ka šādi cilvēki guļ kapā, nevis, iznākuši no cietuma, staigā starp mums, meklējot nākamo upuri. Vai labs piemērs nespējai sodīt un pāraudzināt noziedznieku nav pērn notiesātais, iepriekš piecas reizes sodītais Zvirbulis, kurš Tosmarē nožņaudzot nogalināja, piesmēja bērnu? Vai par izdarītā nožēlošanu var uzskatīt slepkavas smīnu tiesas zālē, formāli atvainojoties par izdarīto?

Un par to spēcīgo argumentu, kuru tik ļoti bieži mēdz minēt nāvessoda pretinieki: tiesas kļūda, notiesāts, nogalināts nevainīgs. Atvainojiet, bet izmeklēšanas, pierādīšanas metodes aizvien attīstās, nav jau viduslaiki, kad pietika, ka uz kādu norādīja tikai ar pirkstu – vainīgs.

Ja mēs savu valsti uzskatām par demokrātisku valsti, tad būtu tomēr jāņem vērā tautas domas, nevis akli jāskrien pakaļ Eiropas direktīvām. Amerikā, piemēram, daudzi apzinās, ka par gubernatoru tiksi ievēlēts tad, ja apsolīsi tautai saglabāt nāvessodu, proti, pildīsi vēlētāju gribu. Ja ne, tevi vispār neievēlēs. Un, kas tad tik briesmīgs notiks, ja Latvijā, neklausot Eiropas norādījumiem, paliks un atsevišķos gadījumos tiks izpildīts nāvessods? Ko Eiropa mums, neatkarīgai valstij, izdarīs? Izmetīs no Savienības?

Psiholoģe Anita Trumpika: “Domāju, ka cilvēku attieksme pret nāvessodu ir un būs dažāda. Katra attieksmi pret šo sodamēru nosaka viņa personīgā pieredze, t.i., ja dzimtā vai ģimenē nav noticis nekas tāds, par ko viņš varētu vēlēties otra cilvēka nāvi, tad nāvessods var tikt noraidīts kā nepiemērots, nevajadzīgs soda veids. Un otrādi.

Kādi varētu būt argumenti par nāvessoda izpildi? Nāvessods ienes harmoniju tiesvedības pamatprincipā, t.i., tiek īstenots taisnīguma princips. Jo ir gan upuris, gan varmāka. Ja nāvessoda nav, tad iznāk, ka upuris zem zemes, bet noziedznieks cietumā “lasa Bībeli”, turklāt dzīvo uz upura tuvinieku rēķina. Tā īsti cilvēcīgi  nesanāk…

Nāvessods veic preventīvu funkciju, brīdinot par iespējamo sodu par attiecīgajiem noziegumiem. Nāvessods kā  atmaksas funkcija. Lai arī nogalināto dzīvē neatgriezīsi, bet visiem tomēr kļūs vieglāk, ja arī slepkavas nebūs starp dzīvajiem. Atjaunosies labā un ļaunā līdzsvars.

Daži argumenti pret nāvessodu. Sods nepadara notikumus par nebijušiem. Piespriežot citu sodu, cietušajam ir iespēja gūt vēl kādu citu kompensācijas veidu, piemēram, materiālo. Nāvessods nesamazina un neaptur slepkavības. Nāvessods arī ir viens no slepkavības veidiem – apzināts, principiāls, aprēķināts.
Mana personīgā attieksme pret nāvessodu, tieši tāpat kā daudziem citiem, nav viendabīga. Vēl tagad ļoti labi atceros sajūtas, kas pārņēma mani, kad tika notiesāts un arī sodīts slepkava, kas atņēma dzīvību mīļam cilvēkam manā dzimtā. Jutos atvieglota un domāju, ka taisnība tomēr uzvarējusi. Izpildītais nāvessods radīja drošību un uzticēšanos Taisnīgajai tiesai. Domāju, ja sabiedrībai būtu iespēja balsot un lemt par šo jautājumu, liela daļa tomēr būtu par nāvessoda piemērošanu.

Kā domājat jūs?

Šis ir tas laiks, kad no cietumiem tiek vai pavisam drīz tiks atbrīvotas personas, kas par smagiem noziegumiem, arī slepkavībām, tika notiesātas deviņdesmito gadu sākumā. Nāvessods ir temats, par kuru runājot, šķiet, katram būs ko teikt. Kuram lielāka taisnība? Nāvessoda noliedzējiem vai piekritējiem? Kā domājat jūs?

Tabula

Nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda var noteikt, kad notiesātais faktiski ir izcietis divdesmit piecus gadus no brīvības atņemšanas soda, ja notiesātais ir persona, kam nāvessods aizstāts ar brīvības atņemšanu apžēlošanas vai amnestijas kārtībā, vai arī persona, kurai piespriests mūža ieslodzījums.

Krimināllikums, 6.nodaļa, 61.pants

Tabula

No 1990. līdz 1998. gadam Latvijā piespriesti 24 nāvessodi. No tiem 13 izpildīti, 7 uz nāvi notiesātie apžēloti, divus nāves spriedumus Augstākā tiesa aizstājusi ar cietumsodu.

Pēdējie 2 nāvessodi izpildīti 1996.gada janvārī.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Visu dzīvi pavadīt aiz restēm tiešām nav nekas priecīgs, bet pastāv arī iespēja pēc 25 nebrīvē pavadītiem gadiem lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu.