Paplaka

Liels un mierīgs atnāk mežs un paņem sev bijušo Paplakas 1.garnizonu, kur savulaik mituši gan Latvijas brīvvalsts armijnieki, gan padomju armijas virsnieki un lidotāji. Tagad te, uz kādreizējo militāro objektu drupām, pirmsjāņu skurbumā aug gārsas un zied meža zemenes, kaut kur aiz ozoliem iebrēcas gaiļi un mēkšķina kazas.

Te plašā spektrā ir nacionalitātes, tikpat dažāda ir attieksme pret lietām. Bet visbrīnišķīgākais un arī vismulsinošākais ir miers, kas pārņem, kad darbdienas priekšpusdienā redakcija iet pastaigā pa bijušā garnizona bijušajiem ceļiem, ko laiks pārvērtis ēnainās takās. Vieta, kas tik ilgi bijusi saistīta ar armiju un karu, tagad ir miera pārpilna.

Kaut gan, protams, zem tā slēpjas arī mazi un lielāki virpuļi un viesuļi, ko rada ne jau cikloni debesīs, bet ļaudis tepat, uz zemes.

Liepājniekiem mājiņu nepārdod

No jauna jau te cilvēki klāt nenāk, tie paši vien ir, kas palika, kad armija aizgāja, stāsta Viļņu māju saimniece Anna. Dažas ģimenes tepat sakuplojušas – te bez vecāka gadagājuma ļaudīm mīt arī skolasbērni. Kādi liepājnieki esot izrādījuši arī interesi nopirkt te mājiņu, tomēr tādu vai citādu iemeslu dēļ neviens neesot viņiem pārdevis.

Anna pati nākusi no Liepājas, bet saknes viņai Latgalē. Apprecējusi virsnieku, Paplakā viņa dzīvojot kopš 1952.gada, kad ģimenei te piešķirts dzīvoklis. Strādājusi ciemā par pastnieci, bijis darbs arī garnizona skolas virtuvē. Savulaik vīra dienests piecus gadus viņu aizmetis arī uz Vāciju.

“Ai, te gan kādreiz bija skaisti!” acis iedzirkstas. “Bet tagad viss salauzts, ķieģeļi mētājas, eh!”

Liepājā tagad dzīvo viņas meita ar ģimeni, Anna jau ir vecvecmāmiņa. “Mazmeita Žeņa vienmēr teica, ka ar latvieti nu gan neprecēsies,” Anna iemet starpā, “bet re – bija Margasova, tagad ir Lapiņa!” Meita pa laikam aicinot māti atpakaļ uz Liepāju, bet viņa nesteidzas pieņemt tādu lēmumu. Meitas un mazmeitas ģimenes šurp gan braucot regulāri.

Suņu vairāk nekā cilvēku

“Mums te nēģeru iela – pa nakti viss tumšs, apgaismojuma nekāda!” smejas Juris. Viņš kopā ar Ausmu mīt tuvāk bijušajai garnizona skolai, pašā ozolaines viducī. Juris te dzīvo kopš 1954.gada, Ausma – tikai sesto gadu, šurp atnākusi no Grobiņas. “Privātu iemeslu pēc,” viņa nosmej.

Juris nav bijis armijnieks. “Trīs gadus armijā atdevu, ko tad vairāk!” viņš izsaucas. Tepat Paplakā dažādus darbus strādājis – uz dzelzceļa, kolhozā, arī garnizona maizes ceptuvē. Tagad dzīve rit mazā mājiņā, kam labākās dienas sen aiz muguras. Šķūnīša sienas piestiķēšanai labi noder arī padomju kareivju apmācības uzskatāmais materiāls – plakāts, kur soli pa solim aprakstīta pareiza šautenes lietošana. Te klusi un mierīgi, nemaz vairs negribot ne drūzmu, ne pilsētas dūmus. “Kad esam Liepājā, tad to vien domājam, kā ātrāk atpakaļ mājās tikt,” piebilst Ausma. Ogas, sēnes tepat blakus, pašiem sētā savas celmenes.

“Tikai tie ozoli visu nospiež, nekas zem tiem lāga negrib augt,” saka Juris. Spēcīgākais un enerģētiskākais Latvijas koks citus sev blakus nepacieš. Uz veselību arī dzīve zem ozoliem atsaucoties, turklāt te krustu šķērsu zem zemes āderes. Pat televizors jūtot to radītās svārstības. Juris saka – kad naktī viss kluss, var dzirdēt, kā pa apakšu ūdens murmuļo.

Bet Fēlikss šurp no Lietuvas atbraucis 1981.gadā. Palīdzējis celt kopsaimniecības kantori, saticis te savu meiteni, apprecējušies, piedzimis dēls. Un tā tepat ar visu ģimeni palikuši. Nekādas lielās saimniecības neesot – cik tad nu pašu iztikšanai vajagot! Dārzs iekopts, siltumnīca. No lopiņiem tikai vistas. Jā, te ir ļoti mierīgi, piekrīt Fēlikss. “Tomēr agrāk, kad te vēl bija karavīri, tad bija labāk – klubs bija, kafejnīca, veikals, pirts bija. Bet tagad nekā nav. Tagad te, Paplakā, kaķu un suņu vairāk nekā cilvēku!” viņš nopukojas. “Jaunībai te nav ko darīt.”

Kraukļi krauc ozolos

Pāris šuneļu pinas runātājiem pa kājām, trešais danco pie ķēdes, bet neviens nav noskaņots dikti riet un klabināt zobus. “Tā jau mūsu zaķapastala,” Juris norāda uz piesieto suni. “Vēl nesen, kad bijām mežā, zaķis izskrēja priekšā – šī kā likās man aiz muguras!” Vai te vispār ļaudīm mierīga līdzāspastāvēšana ar meža iemītniekiem? Jā, esot gan mierīga, stirnas nereti sētā nākot, īpaši ziemā, kad cenšas mežābolīšus no sniega izkasīt. Bet visbiežāk ciemojoties lapsas, par to gan nepriecājas vistu īpašnieki.

Un, kopš darbojas Paplakas kautuve, te īpaši daudz kraukļu, vārnu, kovārņu. Kraukļi ozolos krumšķina un krauc gandrīz bez apstājas.

Bet nelūgtu cilvēku kārtas ciemiņu te neesot daudz. Nākuši te vienlaik izbijuši cietumnieki no tā otra gorodoka, Anna pamet ar roku uz Paplakas centra pusi. Var manīt, ka šejienieši par otras garnizona daļas iemītniekiem arī šodien pārmēru augstās domās nav. Jo šeit taču kādreiz mita virsnieki un helikopteru lidotāji, mācījās lidotāji, bet tur – regulārais dienests, tankisti.

No lielākiem lopiem par kazu ļaudis šajās mājās lielākoties atteikušies – vistas un kazas ir populārākie mājdzīvnieki. No apciemotajām sētām “Kurzemes Vārds” brūnaļu pamanīja tikai vienā, kas atrodas jau pašā garnizona malā, blakus pļavai.

Ķēra visu, kam tika klāt

Bet, iebraucot bijušās kara pilsētiņas teritorijā no tās puses, kur agrāk bijusi autobusa pietura, laikos, kad dzīve te rosīgāka bija, Annas meita pat kādā sarīkojumā ar citiem jauniešiem lambadu dejojusi, vispirms skatam paveras drupas. Šajā pusē mežs vēl nav tās spējis paslēpt savā zaļajā azotē. Vēl pirms gadiem sešiem te slējās no baltajiem ķieģeļiem celtas vairākstāvu mājas, tiesa gan, tukšas un izdemolētas. Tagad ķieģeļu vācēji no šejienes paņēmuši visu, kas tiem šķitis derīgs, bet pārējais atstāts laika un dabas viedajā ziņā. Liepājā un ap to droši vien slejas ne viena vien māja, kas no šiem ķieģeļiem celta.

Arī metāllūžņu vācēji naski rosījušies – tajās garnizona būvēs, kas vēl saglabājušās, par to izteiksmīgi liecina izplēstās krāšņu mutes. To pašu ceļu aizgājuši arī citi no metāla darināti priekšmeti, ko vien varēts nomontēt, izrakt vai noraut.

“Ja vien jūs būtu redzējuši, kas te darījās, kad armija tikko gāja prom – kā pēc kara, no visām pusēm te brauca, skrēja un ķēra, kam tika klāt, ko tik varēja dabūt!” Anna emocionāli stāsta, norādot uz drupu kaudzi vietā, kur agrāk slējās daudzdzīvokļu mājas. Daudzi armijnieki, prom aiziedami, esot atstājuši izremontētus dzīvokļus ar visām mēbelēm. Dažu dzīvokli aptīrītāji izvākuši, kamēr tur vēl mituši īrnieki – izmantojuši brīdi, kamēr neviena nav bijis mājās un stiepuši tik mēbeles ārā, stāsta Anna.

Lielākoties toreiz virsnieki un praporščiki ar savām ģimenēm aizbraukuši uz Krieviju. Arī Annu aicinājuši līdzi. “Nē, es teicu, no savas roģinas es nekur nelaižos,” viņa ir strikta.

“To visu jūsējie zaga”

“Varbūt tomēr vajadzēja toreiz braukt līdzi,” domīgi saka citā sētā sastapta jauna, izskatīga sieviete, ko redakcija sastop, mājputnu aploku labojam. Viņa, armijnieku ģimenes atvase, te izaugusi, apprecējusies ar puisi no Tukuma. Vīram tagad darbs Paplakas kautuvē. Pati no Čerņahovskas Kaļiņingradā, radi palikuši Baltkrievijā, Ukrainā. No vienas puses it kā būtu, kurp doties, no otras – visiem pašiem sava dzīve.

Viņas māja atrodas tieši blakus vienai no sagrautajām mājām. “Kad viņi gāja prom, te viss palika kā stāvējis. Šo visu jūsējie padarīja, visu jūsējie salauza un zaga,” viņa krieviski saka, norādot uz būvgružu kaudzēm.
Bet vislabāk no vecajām Paplakas garnizona būvēm saglabājies ūdenstornis, kuram pie durvīm tagad izteiksmīgs uzraksts: “Nepiederošām personām kustība aizliegta!” Skolas durvīm atslēgas priekšā, logiem izbiruši stikli, tukšās ailas vietumis aizsistas dēļiem. Bijušās kočegarkas apsūnojušais jumts iznirst līkloču taciņas galā, ceļš uz to ved caur smagi zaļām eglēm, caur kuru zariem laužas saules stari. Armijnieki te kādreiz sākuši būvēt peldbaseinu, bet laiki mainījušies, un iecere tā arī palikusi pusdarīta. Izraktajā iedobumā vietējie tagad vienkop krauj tukšās pudeles. Gruži un mēsli te vispār apkārt nemētājas. Un nupat vietumis, tikai kārtīgi ieskatoties, zem zaļuma var samanīt ēku drupas.

Pie Viļņu mājām aug stalta papele. Pirms daudziem gadiem Annas vīrs dzinis kazas no ganībām mājās un, kad tās neklausījušas, noplūcis dzelzceļa malā papeles vicu, ar ko uzšaut lopiem pa sāniem. Gar mājas stūri iedams, iespraudis vicu zemē un aizmirsis. Mežs te stingri piesaka savas tiesības.  

Šajās mājās kādreiz mita tie padomju armijnieki, kurus dienests vairs nemētāja pa pasauli, bet ļāva iekopt savu daudzmaz pastāvīgu dzīvesvietu. Tagad te valda klusums un miers.

Fēlikss bijušajā kara pilsētiņā dzīvo kopā ar sievu un dēlu. Lielas saimniecības nav – tikai vistas un suņi.

Anna, šķiet, te zina visu par visiem. Kā jau iedzimtā – viņa šeit mīt kopš pagājušā gadsimta 50.gadiem un ir piedzīvojusi visādus laikus.

Pēc tam, kad vēl derīgie materiāli savākti, daudzdzīvokļu māju drupas tā arī palikušas un nu lēnām ieaug zālē.

Siltā priekšpusdienā šī omulīgā trijotne cauri bijušajam garnizonam dodas pavadīt kolēģi uz darbu Paplakas kautuvē.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Armijnieku gaitas Paplakā

Padomju savienība Paplaku noskatīja kara bāzes vajadzībām. Šeit, līdzīgi kā daudzviet, padomju bāzēm izīrēja aizceļojušo vāciešu bijušo īpašumu – barona Korfa muižu. Ēka bija iespaidīga ampīra arhitektūras parauga būve ar stilizētiem romiešu motīvu gleznojumiem uz sienām, otrā stāva zāle ar virsgaismu kolonnām. Diemžēl līdz mūsdienām nekas no tā nav saglabājies, jo padomju laikā neskaitāmas pārbūves un remontdarbi visu sapostījuši.

Gatavojās uzbrukt paši

Jau 1939.gada vēlā rudenī Paplakā ienāca sarkanarmieši. No netālās dzelzceļa stacijas tika vesti kara materiāli un tehnika – te izvietojās tanku brigādes daļas, uzcēla kara hospitāli. Ar mājokļiem vien nepietika. Vajadzēja arī zemi. Turklāt daudz. Draugi Liepājas rajonā prasīja 230 hektāru un vēl septiņus hektārus novērošanas punktiem. 650 hektāru lielajā Paplakas mežā krievi gribēja iekārtot šautuvi. Kad latviešu puse prasīja, lai par ļoti vērtīgo mežu samaksā 2,5 miljonu latu, viņi to negribēja darīt. Pamazām karavīriem piepulcējās arī viņu ģimenes. Tā radās pirmie migranti, lai gan 5.oktobra pakts tādus neparedzēja.

Pēc padomju varas nodibināšanas svešā armija jau rīkojās pilnīgi netraucēti. Pamazām mežu un tīrumu vietā tapa vesela kara pilsētiņa. 1941.gada pavasarī sākās arī aerodroma būvniecība. Apkārtējo māju saimnieki nedēļām bija mobilizēti drudžainajos lidlauka celtniecības darbos. Tur, atrauti no vasaras lauku darbiem, masveidīgi bija sadzīti šķūtnieki no plašas apkaimes. Darbus gan pārtrauca karš.

Tomēr pašā kara priekšvakarā Paplakas apkaimē notika kas neparasts. Jau 20.jūnija pēcpusdienā visa Paplakas garnizonā izvietotā tanku brigāde pameta savu izvietojumu. Žvadzinot dzelzs ķēdes, krievu tanki, šķērsodami lielceļa grāvi, pāri labības laukiem un pļavām devās Lietuvas un  Vācijas virzienā. Acīmredzot gatavojās paši uzbrukt, ne gaidīt vācu uzbrukumu.

Te radās leģions

Ieņēmuši Paplakas kara bāzi, to sāka izmantot Vācijas bruņotie spēki. Paklusajā nostūrī izvietoja kādu 500 vīru lielu ukraiņu būvbataljonu. 1943.gada 15.februārī tika izdota pavēle par Latviešu brīvprātīgo divīzijas formēšanu Latviešu leģiona sastāvā. Par vairāku divīzijas vienību formēšanas vietu tika noteikta Paplaka. Te veidojās 32.kājnieku pulks ar pulkvedi Arvidu Krīpenu un 15.lauku papildinājuma bataljons majora Šmita vadībā. Paplakas apkārtnē vareni skanēja latviešu zēnu uzrautā “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos…”.

Tomēr cerības bija naivas. Trūka tehnikas, sakaru līdzekļu un daudz cita. Pat “Pulksteņrūdis”, kā leģionāri bija iesaukuši tā nominālo vadītāju ģenerāli Rūdolfu Bangerski par viņa paradumu apbalvot karavīrus ar pulksteņiem, nekā daudz līdzēt nevarēja. Tā nu latviešu zēni devās uz fronti ar vārdiem “Gaidi mani atkal mājās tad, kad ievas ziedos plauks – ja nenošaus…”.

Pērās karavīri un vietējie

Pēc Vācijas kapitulācijas visa Paplakas apkaime bija pilna ar pamesto vācu kara tehniku. Nekavējās ierasties arī jaunas okupācijas armijas vienības – kājnieki un tankisti, kurus uz brīdi nomainīja raķetnieki, līdz te tika izvietotas aviācijas karaspēka daļas – aviācijas speciālistu tehniķu skola un helikopteru pulks. Garnizons izvietojās veselās divās kara pilsētiņās – gorodokos. Viena – aiz žoga ar aerodromu, kazarmām, otra – ar virsnieku mājām, klubu, skolu un hospitāli. Karaspēka daļas pirtī pērās gan padomju karavīri, gan arī vietējie, kuriem tas īpaši netika liegts.

Padomju laikā katrā vidusskolā obligāts mācību priekšmets bija militārā apmācība. Paplakā notika ne vien dažādi militāri patriotiski pasākumi padomju ideoloģijas garā, bet arī tā sauktie Pjatidņevnije sbori – militārās nometnes vidusskolniekiem. Ik vasaru obligātā dienesta karavīru uzraudzībā rajona skolu vecāko klašu jaunekļi apguva militārās zinības, dzīvoja kazarmās, ēda karavīru ēdnīcā, sportoja, trenējās šaut, maršēt. Ierindas dziesmu ieteiktās “Ņeplač devčonka” (“Neraudi, meitenīt”) vietā maršētāji izvēlējās tolaik ļoti populāro dziesmu no lugas “Šveiks” iestudējuma “Mīļā, ķeizars mani karā sauc!” un soļoja, pilnā balsī latviski dziedot. Militārās apmācības skolotāji, parasti izbijušie padomju virsnieki, latviešu valodu nesaprata. Tomēr, noraugoties nākamajos karavīros, pat nometnes vadītājs kapteinis Šurupovs apmierināti māja ar galvu un slavēja. Galvenais bija brašs solis un skaļa dziesma.

Uzziņai

– 1939.gada oktobrī Latvija un PSRS parakstīja savstarpējās palīdzības paktu, tā saucamo Bāzu līgumu. Abas lielvalstis – Vācija un PSRS – jau bija vienojušās par ietekmes sfēru sadali. Latvijai nācās piekāpties.

– Palīdzības paktam bija pievienoti konfidenciāli protokoli, kas paredzēja sniegt savstarpēju visāda veida palīdzību, ieskaitot militāro.

– PSRS apņēmās Latvijas armijai uz izdevīgiem noteikumiem palīdzēt ar bruņojumu un citiem kara materiāliem. Tas gan nekad netika izpildīts. Latvija, lai balstītu Padomju Savienības drošību un nostiprinātu pati savu neatkarību, piekrita izvietot savā teritorijā kara bāzes.

– Līgums paredzēja PSRS tiesības turēt šajās bāzēs uz sava rēķina līdz 25 tūkstošiem vīru lielu gaisa un sauszemes karaspēku. Latvijas armijā 1940. gada jūnijā bija kopskaitā 30 843 cilvēki.

– Tomēr padomju prasības bija pamatīgas. Mūsu pusē vien svešajai armijai nācās atdot valsts sanatoriju Vaiņodē ar dažām saimniecības ēkām un bijušo vācu cepelīnu aerodromu, Liepājas Karostu, Bunkā – Izriedes bērnu vasaras koloniju un bijušo kungu māju, kā arī Bunkas muižu, Līgutos – lauksaimniecības izmēģinājumu staciju, Cīravā – valsts mežsaimniecības skolu un vēl, un vēl.

Juris Raķis,
“Kurzemes Vārds”