Atcere

1940.gadā Liepājas iedzīvotāju ierasto dzīves ritmu nemierīgu darīja Eiropā notiekošais karš, padomju karavīri, kas pilsētā bija ieradušies pēc 1939.gada 5.oktobrī starp PSRS un Latviju noslēgtā tā saucamā bāzu līguma, bet valsts neatkarības zaudēšana jūnijā izvērtās par lielās traģēdijas sākumu. Klāt bija asiņainie četrdesmitie gadi, kad tika postītas un salauztas cilvēku dzimtas, likteņi, bojā gāja tūkstošiem ļaužu – lielākā Latvija vērtība. Starp tiem arī – Latvijas ebreji.

20.gadsimta vidū ebreji Liepājā bija procentuāli vislielākā minoritāte. Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas datiem, te dzīvoja 57098 cilvēki. Latvieši bija 38845 jeb 68,3 procenti, ebreji – 7379 jeb 19,93 procenti, vācieši – 4620 jeb 8,09 procenti, krievi – 1943 jeb 3,40 procenti. Pilsētā darbojās daudzas ebreju sabiedriskās organizācijas un biedrības. Piemēram, kultūras biedrība “Kadima”, sporta biedrība “Makkabi”. Ebrejiem pilsētā piederēja 4 kinoteātri, 3 bibliotēkas, 9 lūgšanu nami, Lielā sinagoga. Pēc statistikas pārvaldes datiem, no 684 pirmās līdz ceturtās kategorijas tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumiem, kuros nodarbināja vismaz 15 personas, 324 piederēja ebrejiem. Pilsētā darbojās ievērojami un cienīti ebreju ārsti, farmaceiti, advokāti, tirgotāji.

Sabiedrībā starp latviešiem, vāciešiem un ebrejiem valdīja savstarpēja tolerance, sadarbība un saprašanās.

Interesanti bija Latvijas Valsts vēstures arhīvā iepazīties ar Liepājas Valsts ebreju ģimnāzijas pedagogu 1939.–1941. gada konferences materiāliem. No tiem redzams, ka no 13 pasniedzējiem 4 bija latvieši. Māksliniece Nora Drapče mācīja zīmēšanu un mākslas vēsturi, Anna Polis – latviešu valodu, Katrīne Krūmiņa – ģeogrāfiju, dabaszinības, ķīmiju, virsleitnants Artūrs Ginters – militāro mācību. 1939.–1940. mācību gadā ģimnāzijā mācījās 170 skolēnu. 34 trūcīgo skolēnu atbalstam, mācību maksas samazināšanai valsts bija piešķīrusi 2170 latu.

1940.gada fotodokumenti rāda, ka daudzi ebreji ar sajūsmu uzņēmuši varas pārmaiņas, aktīvi darbojušies strādnieku gvardē, komjauniešu aģitbrigādē “Sarkanā trauksme”, taču vadošos amatos Liepājas pilsētas pārvaldē nav tikuši izvirzīti. Iespējams, tāpēc, ka viņi nebija pagrīdnieki un kompartijas piederīgie. LK(b)P CK 1940.gada 23.oktobrī apstiprinātajā partijas Liepājas pilsētas organizācijas 137 biedru sarakstā tikai 7 bija ebreji. Padomju ekonomiskās politikas dēļ daudzi Liepājas ebreji bija zaudējuši īpašumus, jo jaunā vara nacionalizēja dzīvojamās mājas, uzņēmumus, aptiekas utt., kā arī uzkrātos līdzekļus – obligācijas, vērtspapīrus.

Radikālas izmaiņas kadru un mācību programmās skāra izglītības iestādes, kuras mērķtiecīgi sāka izmantot komunistiskās ideoloģijas propagandai, arī – Valsts ebreju ģimnāziju. Līdz ar padomju varas ienākšanu vidusskolas direktoru Borisu Grīnmani, kas pasniedza Bībeles mācību un psiholoģiju, nomainīja ar ģimnāzijas skolotāju Vladimiru Dolinu – latīņu un vācu valodas pasniedzēju. Grīnmanim uzticēja vadīt jaunnodibināto arodbiedrību un pasniegt  jauno mācību priekšmetu – krievu valodu. No mācību programmas svītroja ticības, Bībeles mācību. Nodibināja “Sarkanā Krusta” un “Osoviahima” pirmorganizācijas. Sakarā ar skolas padomes izlemto un Izglītības Tautas Komisariāta apstiprināto lēmumu Liepājas Valsts ebreju vidusskolas pāreju uz idiša mācību valodu vairāki skolotāji, piemēram, Katrīne Krūmiņa atstāja savu amatu, bet Dina Pincova, Lāzers Ferbers “būs spiesti aiziet no skolas”.

Latvijas brīvvalsts laikā ģimnāzijā mācības notika valsts – latviešu valodā. Lielu uzmanību tajā veltīja Latvijas vēstures, kultūras vēstures izzināšanai. Mācīja latīņu, vācu, senebreju, angļu valodu. Pirmais padomju gads parādīja, kā sākās padomju ideoloģijas un padomju sociālistiskās vēstures skaidrošana un propaganda. 1940.gada 27.septembra pedagogu sēdē tika apspriesti jautājumi par skolēnu aktivitāšu veicināšanas pasākumiem un pieņemts “sevišķs kampaņas plāns, kura nolūks ir izskaidrot skolēniem sociālistiskās valsts attiecības ar reliģiju un darba disciplīnas uzturēšanu”. 8.oktobra sēdē spriests par sienas avīžu saturu, skolēnu komiteju vēlēšanām visās klasēs, Oktobra revolūcijas piemiņas svinību organizēšanu, skolēnu individuālu sacensību par labāko referātu “Ko devusi Oktobra revolūcija jaunatnei?” organizēšanu un to nolasīšanu svinību pasākumā, kā arī par skolēnu sociālistiskās sacensības organizēšanu. 5.novembra sēdē komisija, kurā iekļauti 2 skolotāji un 3 skolēni, atzinusi, ka no iesniegtajiem 3 referātiem neviens nav atzīstams par pilnīgi atbilstošu izsludinātās sacensības prasībām. Skolā ticis rīkots arī “svinīgs akts” par godu Sarkanās armijas dienai, kurā piedalījušās sarkanarmijas militārpersonas, bet Valsts krievu vidusskolas direktore Soboļeva noturējusi priekšlasījumu skolēniem, vecākiem un pedagogiem par padomju literatūru un rakstnieka Furmanova darbiem. Savukārt Preses dienā, 5.maijā,   skolotājs Zakss skolēniem un skolotājiem nolasījis referātu par boļševistiskās preses nozīmi un uzdevumiem.

1941.gada 28.aprīļa  pedagogu sēdē atzīts, ka klašu “sociālistiskajā sacensībā par godu 1.maijam uzvarējusi 9.klase – lielākais procents skolēnu ar labām sekmēm un 7.klase – mazākais procents skolēnu ar vājām sekmēm. Tāpēc šīm klasēm piešķiramas ceļojošās balvas: 7.klasei – Staļina lielā glezna un 9.klasei – lozungs “Mācīties labi un teicami ir pats patriotiskākais padomju jaunatnes uzdevums”.”

1941.gada 14.jūnija deportācijā no Liepājas deportēja 181 ebreju. Šis vardarbības akts skāra arī Ebreju ģimnāziju. Pedagogu 16.jūnija sēdes protokolā teikts, ka “nolemts izsniegt vidusskolas beigšanas atestātus 25 abiturientiem. 11.klases skolēni Fredijs Landaus (deportēts, atbrīvots 1958.g. – A.B.) un Raša Spektors (deportēts, atbrīvots 1946.g. – A.B.) no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ aizbraukuši kopā ar vecākiem no Liepājas pirms pēdējo divu eksāmenu nokārtošanas.”

 Kad vērmahta vienības ieņēma Liepāju un 1941.gada 29.jūnijā pilsētā tika ieviesta vācu nacistiskā militārā pārvalde, sākās antisemītisma, nacionālsociālistu propagandētā rasisma īstenošana. Vēsturnieks profesors Andrievs Ezergailis, kas pētījis holokaustu Latvijā, norāda, ka SD (Drošības dienesta) klātbūtni Liepājā un iznīcināšanas procedūru sistematizēja Liepājas SD priekšnieks unteršturmfīrers V.Kiglers. Viņš bija tas, kurš deva pavēles, organizēja visas iznīcināšanas akcijas no 1941.gada jūlija vidus līdz 1943.gada aprīlim. Latvijas, tajā skaitā Liepājas iedzīvotāju sadarbošanos ar nacistisko okupācijas varu stimulēja pirmā padomju gada terors. Mobilajām soda vienībām jeb einzacgrupām bija pavēlēts sameklēt cilvēkus, kuru piederīgie vai radi bija deportēti, gājuši bojā čekas cietumos.

Laikrakstā “Kurzemes Vārds” tika publicēti rīkojumi, kas īpaši vērsās pret ebrejiem: aizliedza viņiem uzturēties sabiedriskās vietās, lietot transportlīdzekļus, publiskos apstādījumus, peldu un dziedniecības iestādes, sporta, spēļu laukumus, apmeklēt kinoteātrus, muzeju, teātri, skolas, būt spēkratu un radioaparātu īpašniekiem. Ebreju ārsti drīkstēja ārstēt tikai ebreju pacientus, aizliedza ebreju aptiekāru, veterinārārstu prakses, ebrejiem aizliedza strādāt par advokātiem, notāriem. Tika noteikts laiks, kad viņi drīkstēja atrasties pilsētas ielās: no pulksten 10 līdz 12 un no 15 līdz 17. Salīdzinot ar citiem iedzīvotājiem, ebrejiem gandrīz uz pusi tika samazināta pārtikas deva, iepirkšanās bija atļauta noteiktos veikalos.

Laikraksts “Kurzemes Vārds” 24.augustā nosodoši raksta par tiem latviešiem, kas “žīdu vietā iet stāvēt rindā pēc produktiem, bet ir vēl citi ļaudis, kas cenšas palīdzēt žīdiem. Tirgū uzbrauc laucinieks. Jau no tālienes redzams, ka vezumā ir vairāki spainīši un ogu kastes. Laucinieks attaisa vienu spainīti, vienu kasti, iztirgo. Ar tukšu vezumu viņš nostāv līdz pulksten 10, un, tikko tirgū sanāk žīdi, viņš atklāj ratus. Nu tik redzams, ka viņš atvedis olas, biezpienu… Trešā ļaužu šķira ir tās sievietes, kas iepērk dažādus produktus, atved tos sētā vai privātā dzīvoklī un tad pārdod, kam jau šī slepenā tirgotava zināma”.

Šiem cilvēku pazemojošiem rīkojumiem pievienojās dzeltena audekla gabala, vēlāk – sešstūru zvaigznes, obligātā nēsāšana kreisā krūšu pusē un muguras vidū. Vai tās lieto, tika stingri pārbaudīts. Arhīva dokumenti rāda, ka 26.jūlijā policisti veikuši kratīšanu Kungu ielas 17.nama 6.dzīvoklī, kur mitusi Basja Jakobsone (nogalināta Šķēdē 15.12.41. – A.B.), un “dzīvoklī bija vairākas žīdu sievietes, kurām uz drēbēm nebija uzšūti dzelteni lupati.”

1941.gada 29.augustā Liepājas pilsētas galvas vietas izpildītājs J.Blaus izdeva rīkojumu, ka visiem namu īpašniekiem vai pārvaldniekiem jāiesniedz pašaizsardzības iecirkņos pēc namu atrašanās vietām “saraksts divos eksemplāros par namā dzīvojošiem žīdu tautības iedzīvotājiem līdz š.g. 5.septembrim no plkst.13 līdz 16. Par namā dzīvojošo jāuzskata katrs žīdu tautības iedzīvotājs, kam namā ir gultas vieta. Šī rīkojuma neizpildītājus sodīs”.

Šie priekšdarbi tika veikti ebreju iedzīvotāju stingrai kontrolei, iznīcināšanas plānošanai. Vasaras vidū geto, vēlāk decembra aukstajās dienās Šķēdē dzimto jūru pēdējo reizi redzēja arī daudzi Liepājas Valsts ebreju ģimnāzijas skolēni. Salīdzinot skolēnu sarakstu ar profesora Eduarda Andersa un liepājnieka J.Dubrovska pētījumu par bojā gājušiem Liepājas ebrejiem, var teikt, ka no 25 abiturientiem holokaustā 15 gāja bojā: Ateres Aronsons, Jete Barons, Frīda Deičs, Leons Edelmanis, Malka Epšteins, Jankels Galkovičs, Paula Gutmanis, Šermanis, Marija Jakubovičs, Icchots Judelmanis, Johns Lifšics, Beatrise Lutrins, Bernhards Švabs, Riva Kuperšteins, Motels Davidovičs. No 29 skolēniem, kuri bija pārcelti 11.klasē, bojā gāja 19: Dāvids Gamza, Frīda Gentons, Harijs Gotšlags, Risja Grinkers, Estere Grīnmanis, Rita Jankelsons, Hinda Kagans, Helene Karštets, Gita Kroks, Rachele Libermanis, Jēkabs Mizrochis, Naftolijs Mizrochis, Hanna Soloveičiks, Jurijs Šulmanis, Melahs Dobrišs, Mateass Haits, Meirs Izraksons.

Tā ir traģēdija, ko nevar un nedrīkst aizmirst, kas liek domāt, saprast, ka cilvēkiem vienmēr jāsaglabā humānisms un vispārcilvēciskās vērtības.

Aina Burija

Mierīga jūra, zilas debesis un memoriāls. Arī Ebreju ģimnāzijas audzēkņu piemiņai.