“Liepājas gāzei” – 125

Viss sākas no galvas

Akciju sabiedrības “Latvijas gāze” Liepājas iecirkņa vadītājs Aivars Ķirsis kā vienmēr omulīgs. Un kā ne? Uzņēmumam jau 125 gadi. Tas ir viens no retajiem, kas Liepājā būvēts deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā, un vēl šodien, pēc 125 gadiem, ir dzīvs un darbīgs. Un nebūs pārspīlēts, ja kāds sacīs, ka tas arī iecirkņa vadītāja Aivara Ķirša nopelns. Pēdējos 22 gadus viss notiek viņa vadībā. Vīrs, kas pieradis pie pamatīguma savā dzīvē, daudz pa pasauli nav mētājies. Bijušas tikai trīs darba vietas, pirms tam 25 gadi Metalurgā un 8 – Labības produktu kombinātā.

No sākuma gan bijis citādāk. Uzņēmumam bijusi lielāka patstāvība. Bijis pašiem savs budžets, un paši sev bijuši noteicēji. Tagad viss notiek centralizēti. “Būtībā tas nav slikti,”  diplomātiski nosaka Aivars Ķirsis. “Domā Rīgā, te tikai strādā. Bet pilnīgi bez iniciatīvas arī nav lieta. Jo pastāvēt var tikai tas, kas mainās uz augšu. Tāpēc pašu iniciatīva ir nepieciešama,” viņš gandarīti pasmaida.

Kāpēc?

Gāzesvadi Liepājā lielākoties atrodas ūdenī vai tik mitrā vidē, ka tur kaut ko remontēt nav patīkami. Agrāk attaisīja akas lūku un gaidīja, kad remontējamā vieta apžūs. Tagad izdomājuši, ka var izmantot speciālas žāvēšanas iekārtas – pūš akā ap 70 grādu siltu gaisa strūklu, īsā laikā viss nožūst, un var strādāt.

Lai gāzesvadu remontētu tranšejā, vienmēr vispirms jāpazemina ūdens līmenis. Rīdziniekiem par to bijis liels brīnums, ka bez sūkņa neko nevarot izdarīt. Arī par to, ka liepājnieki pirmie sākuši gāzesvada hidroizolācijas nomaiņu ar moderniem materiāliem.

Pēdējā laikā visas automašīnas arī nomainītas pret jauniem. Gan tās, ar kurām pārvadā cilvēkus, gan tās, kas būtībā ir darbnīcas uz riteņiem – ar metināmiem aparātiem, sūkņiem un citām iekārtām.

“Tas viss iespējams,” saka Aivars Ķirsis, “tikai tāpēc, ka mums visi ir lieliski darbinieki. Lielākā daļa uzņēmuma strādā 20–30 gadu. Visi profesionāļi.”

Objekts pie objekta, un jāsāk cilpot

Pēdējo piecu gadu laikā gāzesvadi izbūvēti 57 kilometru garumā. Liepājā – 34,6 kilometri. Vecos pagaidām nemaina, ierīko tikai jauniem abonentiem. Uz dzīvojamām mājām, arī uz privātmājām, rūpnieciskiem patērētājiem. Daudz gāzes patērē uzņēmums “DG Termināls”. Tur ar gāzi uzsilda no Lietuvas ievestos naftas produktu rezervuārus, jo pirms iekraušanas kuģī tai jābūt šķidrai. Pēdējais objekts bijis aiz vecās Linoleja fabrikas. “Grūts objekts,” vērtē Aivars Ķirsis. “Teritorija noklāta ar betonu kā Grobiņas šoseja.” Bijis jāzāģē. Darbus veikusi Grobiņas SPMK, ko vada Ilgonis Jēčis. Tikuši galā. Paši gāzinieki ne ar montāžu, ne celtniecību nenodarbojas. Darbus pasūta speciālistiem.

Liepāja padomju laikos skaitījusies viena no vislabāk gazificētām pilsētām Latvijā, rēķinot pēc gāzesvadu garuma uz vienu iedzīvotāju. Tā tas bijis arī pēcatmodas gados. Tagad nu Rīgas rajons ar saviem jaunajiem ciematiem sit mūsējos pušu.

Bet mūsējiem citas raizes. Gāzesvadi, kam pievieno klāt arvien jaunus patērētājus, kļūst par tievu. Tāpēc tiek veikta procedūra, ko gāzinieki sauc par cilpošanu. Tas nozīmē – liek vadus no vienas ielas uz citu, krustu šķērsu, lai spiedienu izlīdzinātu tā, ka visiem labi. Nu šis darbs pagaidām vairs nebūs jādara. Kā atzinās Aivars Ķirsis, viss sakārtots tā, ka nav ko nākamā gada budžetā ieplānot. Vēl tikai Grobiņā viena katlumāja palikusi, kam lielāks spiediens vajadzīgs. Un, ja nenāks klāt kādi īpaši lieli objekti, būs jārūpējas tikai par uzturēšanu.

Vai dzīvosim virs gāzes?

Gāzes cenas kāps. To neviens no gāziniekiem neslēpj. Taču arī piebilst, ka ne jau Latvijā to nosaka. Par kādu cenu iepērk no Krievijas, par tādu pārdod. Protams, ar peļņu. Bažas par to, ka Krievija vispār varētu atteikties pārdot Latvijai gāzi, viņaprāt, nav pamatotas. Tiesa, Krievija būvē gāzesvadu pa Baltijas jūru. Taču Latviju tas neietekmēšot, ja kādam neienāks prātā izmantot mūsu zemes unikālās pazemes krātuves – ap Dobeli, Aizputi, Snēpeli un citām vietām pie Kuldīgas. Tās ir tik unikālas, ka būtu grēks no tām atteikties. Tajās varot satilpt ap 20 procentiem no visas Eiropas gāzes patēriņa gadā. Iespējams, tad arī kaut ko par gāzes uzglabāšanu saņems arī Latvija. Un, iespējams, kaut kas no tā tiks novirzīts, lai samazinātu gāzes cenu.

Bet pagaidām par gāzi jāmaksā tik, cik tā maksā. Ja kādam nevar iestāstīt, ka jāmaksā, to iesūdz tiesā. Gadā notiek ap 25–30 tiesas procesiem. Nepatikšanas sanāk arī tiem, kuri mēģina pagriezt gāzes skaitītājus atpakaļ. Naudassods tad tiek palielinātas trīskārt.

Likstas un ķibeles

Lai arī jubilejas reizē par slikto nav pieņemts runāt, kur tu spruksi – kur gāze, tur ķibeles nav tālu jāmeklē Tā ir bijis laiku pa laikam. Taču, kopš šķidrās gāzes iecirknis atdalīts no Liepājas filiāles, tajā par virtuvēs sprāgstošiem baloniem vairs galva nevienam nesāp.

Visgrandiozākais bijis vēsturiskais sprādziens, kas Gāzes fabrikā noticis pirms… 97 gadiem – 1910.gadā. Tolaik pilsētas ielas naktīs apgaismoja gāzes laternas. Pēc tam dažas dienas pilsēta bijusi tumsā. Tas kļuvis par vienu no stimuliem, lai ielas sāktu apgaismot ar elektrību.

Vidēja gadagājuma ļaudīm atmiņā arī sprādziens Brīvības ielas gāzes sadales stacijā pirms gadiem divdesmit. Šī notikuma aculiecinieki stāsta, ka liesmas cēlušās pāri koku galotnēm, bet ļaudis runājuši: “Vai traki tie gāzinieki palikuši, ka tīši dedzina dzīvu gāzi?” Domājuši, ka deg pārplūdes gāze. Arī toreiz pilsētniekiem vajadzējis vairākas dienas iztikt bez gāzes.

Pēdējais lielākais blīkšķis pirms dažiem gadiem bijis kādā privātmājā. Ziemā pārsalis gāzesvads, bet gāze pa kanalizācijas caurulēm ieplūdusi mājas pagrabā. Protams, mājas iemītnieki neko nav nojautuši.

Pēdējā laikā – ptu! ptu! ptu! – nekādu dižu jautrību jeb nepatikšanu neesot. Karostā kāds dīvainis tīšuprāt pielaidis dzīvokli pilnu ar gāzi. Labi, ka kaimiņi saoduši tās smaku un nekas liels nav noticis.

Ka Karostā izgudrotāju netrūkst, kontroldienesta cilvēkiem iznācis pārliecināties vairākkārt. Ir redzēts dzīvoklis, kurā nogriezts aizplombētais gāzesvada gals, tam pievienota veļas mašīnas šļūtene, kas tālāk ved uz gāzesplīti. Kādā citā dzīvoklī vienam gāzesvadam bijušas pievienotas uzreiz četras plītis, uz tām divi milzīgi katli, kurās vārās brāga.

Kā liepājnieki tiek pie gāzes

Gāze uz Liepāju nāk no Bauskas, kas to savukārt saņem no Inčukalna krātuves. Pie pilsētas robežas tā plūst cauri lielajai gāzes regulēšanas stacijai “Liepāja”. Diennaktī vasarā caur to izplūst ap 400000 kubikmetru gāzes, ziemā – no 800000 līdz pat 1000000 kubikmetru. Vislielākais gāzes ēdājs ir “Liepājas metalurgs” – ap 300000 kubikmetru katru diennakti.

Regulēšanas stacijā gāze tiek izvadīta caur milzīgu cauruļu sistēmu, kuros tiek samazināts tās spiediens no 34–38 bāriem līdz 3–8. Ar speciālu iekārtu gāzei pievieno arī odorantu – Japānā ražoto etilmerkoptānu. Dabasgāzei pašai nekāda aromāta nav. Ja nebūtu odoranta, nevarētu pamanīt tās noplūdi. Gāzes regulēšanas stacijā ir arī caurulēs iemontēti daudzi filtri, lai mūsu gāzes pavardu un krāšņu degļos nenonāktu smiltis. Inčukalna krātuvē gāze tiek iesūknēta irdenajos smilšakmens slānos 600–800 metru dziļumā. To izsūknējot smilšu daļiņas tiek rautas līdzi.

Vecākais operators Vladimirs Nikolajevs lepojas gan ar elektriskajiem lielo cauruļu aizbīdņiem, gan ar jauno vācu firmas “Petzold” iekārtu odoranta pievienošanai gāzei.

Spiediens vēlreiz tiek pazemināts gāzes regulēšanas punktos. Liepājā tādu ir četrpadsmit. Gāzes regulēšanas punkts Nr.1 atrodas pie Brīvības ielas. Tajā ir jaunas vācu iekārtas. Arī daudz jaunu iekārtu. Nomainītas arī caurules, īpaši līkumos. Tas jādara regulāri. Smilšu plūsma dažos gados tās spēj gandrīz pilnīgi sadeldēt. Tāpēc arī te caurulēs iemontēti filtri.

Bez šiem ir vēl 64 mazāki – gāzes sadales un regulēšanas punkti, no kuriem gāze plūst uz apmēram 26000 dzīvokļu vairākiem simtiem privātmāju, pie citiem patērētājiem. Bez tiem ir vēl 316 mājas regulēšanas iekārtu, kas lielākoties atrodas privātmājās.

Ekspluatācijas un montāžas dienesta vecākais meistars Miervaldis Trautmanis te pazīst katru aizbīdni, katru manometru.

“Tas ir viens trakums, ko tās koku saknes dara!” – tā nereti novaidas gāzinieki. Arī gandrīz visas Liepu ielas garumā sabojāta gāzesvada izolācija. Saknītes ieurbušās kādreiz par labāko izolācijas materiālu atzītajā bituma slānī, mitrums tiek pie gāzesvada, un tur jau rūsa klāt. Tagad pirms četrdesmit gadiem zemē iebūvētās caurules tiek apvītas ar īpaša materiāla – raikena – plēvi, to ar metināmiem aparātiem piekausē pie metāla. Darbi sākti jau aprīlī, bet vēl līdz ielas galam tālu. Darba izrādījies vairāk, nekā plānots.

No sākuma vīri izrok pamatīgu bedri. Pēc tam izsūknē ūdeni, notīra veco izolācijas klājumu un uzliek jaunu. Lēni. Pamatīgi. Metru pa metram. 

Lai nenotiktu nelaime, katrā Liepājas namā ik pēc pieciem gadiem pārbauda, kāda ir iekšējo gāzesvadu izturība. Ja spiediens ir mazāks, nekā vajadzīgs, tiek pārlūkots katrs dzīvoklis, pārbaudīti vadi visā mājā.

Krūmu ielā 28 to šonedēļ darīja atslēdznieki autovadītāji Vilnis Valdenburgs un Mareks Kažis.

No Gāzes fabrikas līdz gāzesvadam

1881.gads. Avīze “Libaushe  Zeitung” publicē sludinājumu, ka uzņēmēji vēlas pirkt 147 tūkstošus kvadrātpēdu lielu zemes gabalu ostas dienvidpusē. Pilsēta zemi piešķir par brīvu un noslēdz līgumu ar Berlīnes būvuzņēmēju C.F.Pipigu par Gāzes fabrikas celtniecību Liepājā. Līgumā paredzēts, ka pēc 50 gadiem fabrika būs pilsētas īpašums. Darbus veic Ķīles-Hamburgas firma “Schmidt und Bicehel”.
1882.gads. 1.februārī iededz pirmās laternas. Gāzi ražo no akmeņoglēm. Izbūvē 24 kilometrus gāzesvada un ierīko 450 laternu. Uz gāzes apgaismojumu Vecliepāja pāriet augustā, Jaunliepāja – decembrī.
1886.gads. Fabriku paplašina. Tajā ir gāzes rezervuārs ar 120000 kubikpēdu lielu tilpumu. Ražo arī darvu.
1890.gads. Fabriku nopērk akciju sabiedrība “Gasanstal-Gaarden”
1899.gads. Pilsētā sāk ierīkot elektrības fabriku. Uzstāda pirmās 10 elektriskās spuldzes.
1900.gads. Ielās deg 662 gāzes un 426 petrolejas lukturi.
1908.gads. Deg 1500 gāzes lukturu. Gāzes tīklu garums ir 70 kilometru.
1910.gads. Fabrikā sprādziens. Ostmalas apgaismošanai uzstāda 28 elektriskās spuldzes.
1920.gads. Gāzes apgaismojumu ielās nomaina elektrība.
1930.gads. Gāzi lieto tikai mājsaimniecībās.
1932.gads. Gāzes fabrika kļūst pilsētas īpašums.
1941.–1945. gads. Saposta 2200 kubikmetru lielo gāzes tvertni un lielu daļu gāzesvadu.
1946.gads. Atjauno Gāzes fabrikas darbu. Gāzes patēriņš ir 670 kubikmetru gadā.
1962.gads. Uzstāda pirmo šķidrās gāzes iekārtu.
1963.gads. Sāk darboties gāzes sadales stacija Grīzupes ielā.
1966.gads. Sāk būvēt jaunus gāzesvadus.
1969.gads. 18.novembrī Dašavas gāzi saņem rūpnīca “Sarkanais metalurgs”.
1996.gads Pilsētā izlieto 116 miljonus kubikmetru dabasgāzes.
2000.gads. Atdala dabasgāzes un sašķidrinātās gāzes apgādes sistēmas.
2007.gads. Akciju sabiedrības “Latvijas gāze” Liepājas iecirknis aptver Liepājas, Saldus un Kuldīgas rajonus.

Strādā 60 cilvēku.

Apkalpo gāzesvadus 367, 96 kilometru garumā, Liepājā – 220,94 kilometrus. Pēdējos piecos gados izbūvēti 57,85 kilometri jaunu gāzesvadu.

Iecirkņa teritorijā atrodas 858 dažādas ar gāzes pārvadi saistītas iekārtas.

Gāzi izmanto vairāk nekā 31000 daudzdzīvokļu un individuālo māju patērētāji. Pēdējos piecos gados no jauna gazificēti 375 dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās un 547 privātmājas, 226 komunālie dabasgāzes lietotāji un 136 rūpniecības uzņēmumi.

Gāzes kantoris vēl šodien tāds, kā to savulaik Pauls Maksis Berči uzcēla.

Aivars Ķirsis pie Berči rasētā Gāzes fabrikas plāna: “Mūsu vēsture jāsaglabā, lai varētu pastāvēt un tālāk iet.”

I.Ķergalves glezna “Dzelzs tilts un Gāzes fabrika”.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”