Kādēļ pārdevēji krāpj?

Ikviens jūtas slikti, ja ticis apkrāpts. Ja solītā vietā nav saņēmis gaidīto. Ja kāda ierēdņa kļūdas dēļ par pakalpojumu nācies maksāt vairāk. Ja veikalā, kasē pārdevējs apskaitījis pircēju utt. Cenām aizvien palielinoties, pircējs, pakalpojumu saņēmējs aizvien rūpīgāk skatās, par ko atdod savu naudu. Liela ir vilšanās un sarūgtinājums, kad saproti – esi ticis apmānīts. Šoreiz – par krāpšanos tirgū, kad citās valstīs audzētos augļus un dārzeņus piedāvā un pārdod kā Latvijā audzētus. Kādēļ pārdevēji krāpj? Kā pircējiem netikt piemānītiem?

Latvijas tomāti janvārī?

Liepājniece V.Jansone redakcijai uzrakstīja vēstuli, kurā pastāstīja par savu iepirkšanos Pētertirgū. Tas noticis 22.janvārī. Tirgus laukumā gribējusi nopirkt sulu. Laipnā pārdevēja jautājusi, vai vēl ko nevajagot. Vēstules autore: “Tur bija divas kastes no izskata tīri pieņemamu tomātu. Pajautāju, no kurienes viņai tādi. Man ar smaidu uz lūpām paskaidroja, ka tie lielākie gan esot lietuviešu, bet tie otri – vietējie, kas maksā 1 latu un 50 santīmu kilogramā. Tik sirsnīgi pārliecināta, noticēju arī un nopirku.” Kad vēlāk mājās tos griezusi, ienākusi kaimiņiene un, vērojot saimnieces darbošanos, secinājusi: “Tu arī esi nopirkusi mūsu veikala tomātus!” V.Jansone sākusi stāstīt, ka iegādājusies tos tirgū un prece esot vietējā: “Kaimiņiene skaļi iesmējās un teica, ka veikalā tie maksājuši tikai 49 santīmus kilogramā…” Pircēja savā vēstulē vēl pauda sašutumu, ka nopirktie tomāti izrādījušies apsaluši, sabojāti, cietiem vidiem. Un vēl par tādu cenu! Lai brīdinot pircējus un izpurinot pārdevējus.

Gan Pētertirgus, gan citi Liepājas tirgi par savu galveno trumpi izspēlē to, ka tirgus reiz ir vieta, kur var nopirkt pašu mājās, Latvijas laukos un dārzos audzētos dārzeņus un augļus. Viss svaigs un īsts, tikko no dobes vai dārza nācis un pa taisno uz tirgu atvests. Protams, kādēļ pirkt Polijā vai Itālijā audzētu ābolu, kāpostu, tomātu, ja labāk un, ko tur liegt, patriotiskāk ir iegādāties vietējās preces, tā atbalstot mūsu pašu zemniekus!

Vai vienmēr zinām, ko pērkam? Vai vispār mēs būtu gatavi maksāt to cenu, kuru par paša siltumnīcā audzēto, aprūpēto tomātu vai gurķi prasītu mūsu lauksaimnieks?

Redakcija devās uz Pētertirgu, lai izpētītu situāciju.

Redīsi nav vietējie

Todien pirkšana un pārdošana ritēja, kā ierasts. Darba dienas vidū pircēju netrūka ne tirgus laukumā, ne skārņos. Pie galda, kur savu preci piedāvāja V.Jansones minētā pārdevēja, kastes ar tomātiem neredzēju. Blakus cita pārdevēja piedāvāja dažādas saknes. Painteresējos, no kurienes nāk Briseles kāposti. Esot vietējie. Ja tos pareizi glabājot, tad arī februāri iepriekšējā gada ražu varot vest uz tirgu. Turpat baltie, garie un arī sarkanie apaļie redīsi. Kad iejautājos, no kurienes tie, pārdevēja kaut ko nesaprotamu nomurmināja un pievērsās citai pienākušai pircējai. Tā jautāja, kur auguši puravi. Pārdevēja apgalvoja, ka Nīcā audzēti. Sieviete tos nopirka.

Vēlāk skārņos redzēju tādus pašus puravus, pie kuriem bija pielikta informācija, ka tie audzēti Holandē. Var jau būt, ka tie, tirgus laukumā piedāvātie, bija Latvijā audzēti. Var būt. Bet atšķirt tos nav iespējams.

Skārņu stendos, kur pārdod augļus, dārzeņus, uz tomātu cenu zīmēm uzrakstīts, ka tie, tāpat kā ziedkāposti, baklažāni nākuši no Spānijas. Katrā ziņā rodas iespaids, ka atšķirībā no tirgus laukuma skārņu stendos valda zināma kārtība un pircējs var uzzināt preču izcelsmes valsti un netiek maldināts.

Tirgū strādā produkcijas kvalitātes inspektores, kuru galvenais uzdevums pārbaudīt, lai gaļas un piena produkti būtu svaigi, kvalitatīvi, standartiem atbilstoši. Lai pie precēm būtu marķējums, kurā norādīta to izcelsmes vieta, ražotājs. Ja agrākos laikos tirgū strādāja Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti, kuriem algu maksāja šī institūcija, tad tagad kvalitātes inspektores algu saņem SIA “Liepājas Pētertirgus”.

Protams, tas nav iemesls, lai apšaubītu viņu godprātību un profesionalitāti.  Kā pastāstīja inspektore Ausma Kātiņa, neapzinīgajiem pārdevējiem regulāri tiek aizrādīts, ka pie precēm jābūt zīmei, kurā norādīta produkta izcelsme. Visgrūtāk esot ar pārdevējiem tirgus laukumā. Kad prasot, viņi izliekot informāciju, no kurienes preces, taču atliekot inspektoram pagriezt muguru, un tā jau novākta.

A.Kātiņa: “Mēs jau neliedzam tirgoties, tikai vajadzīga kārtība. Jāsecina, ka laikam jau kādam nav izdevīgi būt godīgiem, ja ir iespēja nopelnīt. Tāpat nav noslēpums, ka ne jau visi lauksaimnieki tirgojas paši. Viņi nolīgst pārdevējas, kas nereti pārdod vairāku saimnieku izaudzēto.”

Jautāta, kā rīkoties pircējam, lai viņš netiktu apkrāpts, Kātiņas kundze ieteica vispirms loģiski spriest. Vai ir iespējams, ka janvārī Latvijā izaug tomāti, par kuriem prasa tikai 1 latu un 50 santīmu kilogramā? Vai maijā Latvijā dabiskos apstākļos ienākas jauno burkānu, saldo ķiršu vai zemeņu raža? Bet pēc tam jāskatās, kā auglis vai dārzenis izskatās, kā smaržo. Vai kā vietējais vai svešais. Nevar akli uzticēties pārdevēja apgalvojumam, ka preces vietējās. Vai nu jāizvēlas savs, uzticams pārdevējs.

SIA “Liepājas Pētertirgus” direktore Dzidra Treigute: “Kad pārdevējs atbrauc uz tirgu, viņš vispirms dodas uz mūsu inventāra noliktavu, lai saņemtu svarus un citu nepieciešamo. To visu var saņemt tikai tad, ja tiek uzrādīts dokuments, kas apliecina, ka cilvēkam pieder zeme. Tā saucamā zemes zīme. Tātad viņam ir vieta, zeme, kur pārdošanai atvestie dārzeņi vai augļi audzēti. Kas pēc tam tiek likts uz galdiem pārdošanai – tas ir cits stāsts un to kontrolēt nav tirgus administrācijas pārziņā. Jā, nenoliedzami, ir pārdevēji, kas mānās, svešā zemē audzēto uzdodot par pašmāju produkciju. Pircējiem jābūt vērīgiem, uzmanīgiem, bet tirgotājiem vai nu ir godaprāts, vai tā nav. Vienīgi skaidrs, ka, piemēram, no Polijas ievestie āboli ir lētāki, nekā Latvijā audzētie. Tas pats sakāms par agrajiem dārzeņiem u.c. Pircējs ir tas, kurš izvēlas, ko un par cik pirkt.”

 Tam piekrīt arī Annas tirgus pārvaldniece Ilga Kalve: “Manuprāt, labs pārdevējs sargā savu reputāciju un negrib pazaudēt pastāvīgos pircējus. Nesaprotu, kādēļ mānīties un svešas preces uzdot par savējām? Uzticību var iekarot tikai ar godīgumu, nevis krāpšanos. Protams, saimnieki un pārdevēji grib nopelnīt. Tāpēc jau nāk uz tirgu. Bet pircējiem ir arī jāskatās, ko pērk, nevis akli visam teiktajam jāuzticas.”

…un aiz muguras smejas

Pārtikas un veterinārā dienesta Liepājas pārvaldes valsts pārtikas inspektore Arita Ķuņķe: “Mūsu dienesta speciālisti ir tie, kuru kompetencē pārbaudīt, kādus pārtikas produktus pārdod tirgū un vai produktu ražotājs ir izpildījis Ministru kabineta noteikumus Nr.470 un savu darbību reģistrējis Pārtikas un veterinārajā dienestā. Tas nozīmē, ka jebkuram, kurš tirgū nodarbojas ar pārtikas produktu tirgošanu, jābūt reģistrētam mūsu dienestā. Noteikumu 9.punktā norādīts, ka ražotājs nodrošina savākto produktu daudzuma uzskaiti sezonā, kā arī sniedz informāciju produktu saņēmējam un pēc pieprasījuma arī amatpersonai par ražotāju, produktu ieguves vietu, laiku, daudzumu. Tad, kad mūsu inspektori Liepājas tirgos ierodas veikt pārbaudes, tūlīt sāk darboties bezdrāts telefons, un tie pārdevēji, kuriem sirdsapziņa netīra, no savas darba vietas pazūd, atstājot preces turpat uz galda. Vai arī nevēlamo produkciju paslēpj un, kad dodamies prom, aiz muguras smejas.”

Inspektore atzīst, ka negodīgiem pārdevējiem, svešu preci uzdodot par savējo, tirgū ir daudz vieglāk krāpties nekā veikalā. Bet labā ziņa esot tā, ka Liepājas tirgos tomēr valda lielāka kārtība nekā vienā otrā citā Latvijas pilsētā. Tas panākts, kopīgi ar tirgus vadītājiem strādājot vairāku gadu garumā. Taču pārkāpumu arī netrūkst. Piemēram, Pētertirgus skārņu stendos iznācis pacīnīties ar pārdevējiem, kuri maldinājuši pircējus, proti, uzrakstu “Sviests” liekot pie preces, kas pēc sastāva ir piena un augu tauku maisījums, nevis sviests.

“Pārdevējiem ir jāņem vērā, ka gan marķējumā sniegtā informācija, gan arī reklāma (arī mutiskā!) nedrīkst būt maldinoša!” atgādina Arita Ķuņķe, “Nedrīkst pārtikas precēm piedēvēt īpašības, kuras tām nepiemīt, un apgalvot, ka tomāts, salāts vai gurķis ir Latvijas produkts, ja tas audzis un ievests no citas valsts. Atgādinu, ka katram pircējam tirgū ir tiesības pārdevējam prasīt pārtikas uzņēmuma reģistrācijas apliecību, tās kopiju, lai pārliecinātos, ka ražotājs vai tirgotājs savu darbību ir reģistrējis Pārtikas un veterinārajā dienestā saskaņā ar pārtikas apriti regulējošos normatīvajos aktos noteikto kārtību”.

Pircējs pērk, pārdevējs – pārdod

Pirmais par savu naudu grib iegādāties labu, reklāmai atbilstošu produktu, otrs – pēc iespējas vairāk nopelnīt. Šā iemesla dēļ daudzi pārdevēji, preces saimnieki, arī gatavi kļūt negodīgi un melot par pārdodamajiem pārtikas produktiem, svešā zemē augušo uzdodot par savu. Ko lai iesaka? Pircējiem tirgos tomēr jāuzmanās, jābūt vērīgiem, lai uzticoties neiekristu veikli izliktās lamatās.

Uzziņai 

Iedzīvotāju sūdzības, iesniegumus pieņem Pārtikas un veterinārā dienesta Liepājas pārvaldē, Graudu ielā 45. Tālrunis – 3401902.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Pētertirgū daudzi pārdevēji iemantojuši savu pircēju uzticību, un ne viens vien iepirkties dodas tieši uz šo tirgu. Bet katra negodīga rīcība vienmēr skumdina kā godīgos pārdevējus, tā arī piemānītos pircējus.