Internātpamatskola

Ik pa laikam pār Internātpamatskolu karājas Damokla zobens, jo pat valsts mēroga līmenī lauž šķēpus – vajag vai nevajag tāda tipa mācību iestādi un vēl pilsētā. Bet, apsverot visus par un pret – izmaksas, izdevumus, vispirms jādomā par to, cik šāda veida skola ir vajadzīga bērniem. Tiem, kuriem ir problēmas ģimenē, tiem, kuru vecākiem pietrūkusi naudiņa, lai iedotu visu mācībām nepieciešamo, tiem, kuriem tik ļoti vajadzīgs silts ēdiens un apklāta gultiņa.

Maltīte piecreiz dienā un bezmaksas grāmatas

Šajā mūsdienu situācijā un apstākļos, kad aizvien biežāk izskan satraucoša informācija par pazudušiem bērniem un pusaudžiem, derētu atcerēties, ka bieži vien tieši internātskola ir tā, kura meklē savus aizklīdušos audzēkņus, kad viņi uzsākuši klaiņotāja ceļu.

– Kurā citā skolā laikā, kad visi bērni jau sasēduši solos, lai kārtotu skolas beigšanas eksāmenu, skolotājs brauks uz mājām pakaļ savam noklīdušajam audzēknim? Bet mūsu skolotāji aizbrauca un atveda skolēnu uz eksāmenu, un jāteic, ka viņš šo pārbaudījumu arī sekmīgi nokārtoja, – ar šādu piemēru stāstījumu par Liepājas Internātpamatskolu iesāka tās direktora vietniece mācību darbā Kristīne Bārdule. Vēl sarunā piedalījās direktora vietniece audzināšanas darbā un atbildīgā par internātu Jeļena Bureņina, kā arī 9.b klases skolniece Marianna Oļševska.

Internātpamatskolā audzēkņi atrodas valsts aprūpē. Viņi saņem bezmaksas mācību grāmatas un materiālus, par uzturēšanos internātā, kurā bērni nakšņo, mācās un atpūšas, nav jāmaksā, tāpat kā par ēdienu, kas ir paredzēts piecas reizes dienā.

– Par to visu maksā valsts. Bet kāpēc radās jautājums par internātskolas pastāvēšanu? – turpināja problēmas izklāstu vietnieces. – Veicot teritoriālo reformu, pavīdēja ideja rūpes par šāda veida mācību iestādēm atdot pašvaldībām. Lai gan vienā no pēdējām sarunām izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe tomēr izteicās, ka to nevajadzētu darīt. Bet vēl tas nav stingri izlemts.

Domājot par internātskolu un tās pastāvēšanu, kā arī audzēkņu piesaisti, ir vēl viens problemātisks aspekts, kas saistīts ar to, kādā režīmā bērni dzīvo – vai viņi apmeklē skolu, vai arī nakšņo. Internāts pienākas tikai tiem zēniem un meitenēm, kuru saimēm ir trūcīgās ģimenes statuss. Taču tādu bērnu, kuriem būtu nepieciešams palikt pa nakti skolā, ir daudz vairāk. Te mācās arī audzēkņi, kuru vecāki ilgas stundas strādā vai ir kur prom. Skolā darbojas pagarinātās dienas grupa, tajā bērni izmācās, tāpat skolotāji ir pieejami visu dienu. Bet internāts un ēdināšana piecas reizes dienā šiem bērniem nepienākas.

– Problēma ir tāda, ka mums ir ne mazums tādu skolēnu, kuriem vajadzētu dzīvot internātā. Tad mēs viņus labāk varētu pieskatīt un kontrolēt. Mēs taču zinām tos, kuriem ir nosliece uz klaiņošanu. Bet, ja tāds nakšņo pie mums un no rīta iet uz brokastīm, tā jau ir zināma garantija, ka bērns būs arī stundā, – direktora vietnieces pauda savu attieksmi pret noteikumu, kas ļauj dzīvot internātā tikai tiem, kuriem ir trūcīgās ģimenes statuss. Bet ne vienmēr vecāki šo lietu ir nokārtojuši līdz galam.

Kā viena liela ģimene

Arī Marinanna tagad vairs nenakšņo internātā. Meitene augusi daudzbērnu ģimenē, viņi ir septiņi brāļi un māsas. Un viņas vecāki labprāt izmantoja iespējas, ko piedāvā šāda skola. Četri no Oļševskiem ir Internātpamatskolas beidzēji. Viena no māsām izveidojusi pati savu ģimeni, brālis turpina izglītību Vakara un maiņu vidusskolā, divas māsas apgūst profesiju Tūrisma un tekstila skolā. Marianna labi mācās, ir aktīva meitene, un viņa labprāt atceras to laiku, kad kopā ar māsām dzīvoja vienā internāta istabiņā.

– Man bija iespēja iet uz citu skolu, bet es negribēju, man te patīk, – labā latviešu valodā paskaidroja meitene, kuras ģimenē mājās runā krieviski. Marianna kā priekšrocību min mazo skolēnu skaitu klasē, kas ļauj katram justies labi, jo skolotāji var visus paturēt acīs, pamanīt, kad sākušās kādas problēmas.

Pedagogi savus bērnus labi pazīst. “Mēs te dzīvojam kā viena liela ģimene,” sacīja abas direktora vietnieces. Viņas nenoliedza, ka Internātpamatskolas pedagogiem tik tiešām nākas darīt daudz ko tādu, ko parasti bērna audzināšanā veic mamma, tētis, vecvecāki un citi tuvinieki. Skolotāji zina, kad bērniem kādas problēmas, zina tos, kuriem patīk no stundām, no mājām, no visurienes, kur vien ir kādas prasības, bēguļot, klaiņot un izbaudīt dzīvi, kurā valda visatļautība.

Jeļena Bureņina pastāstīja, ka, protams, neiztikt bez savstarpējiem konfliktiem un nesaskaņām, bet – un tam pievienojās arī Marinanna – nekad neviens netiek atstumts vai nonievāts sava izskata vai materiālā stāvokļa dēļ.

– Mēs piedalāmies arī dažādos konkursos. Esmu bijusi izteiksmīgās runas konkursā “Zvirbulis”, visi kopā sportojam, –pastāstīja skolniece. Pedagoģes turpināja stāstīt, ka skolēni ar panākumiem piedalās mācību priekšmetu olimpiādēs un iegūst arī godalgotas vietas.

– Mēs darām visu, lai celtu tos bērnus, kam ir spējas, sūtām uz skatēm un konkursiem. Vizuālās mākslas konkursā mūsu audzēknes darbs bija izvirzīts arī uz novada skati. Tāpat strādājam ar tiem, kuriem nav talantu un spēju, lai viņi iegūtu vajadzīgās zināšanas, lai varētu pabeigt skolu, turpināt mācības, apgūt profesiju. Mūsu beidzēji mācās profesionālās izglītības iestādēs, vakarskolā, ir arī tādi, kas pabeidz vidusskolu un iestājas augstskolā,” sacīja Jeļena un Kristīne, uzsverot, ka liela nozīme ir tam, kā bērnus ievirza vecāki. Ja ģimene ir ieinteresēta savas atvases izglītībā un turpmākā dzīvē, tad arī bērns grib gūt panākumus.

– Sadarbībai ar ģimenēm ir liela nozīme, bet ir tādi vecāki, kuri mūs negrib ne redzēt, kuriem galvenais – ka bērns ir no acīm prom, ka par viņu kāds ir parūpējies, ka pusdienas ir, gulta arī, un nekas vairāk nav vajadzīgs, – par vecākiem, kas neuzskata par pienākumu audzināt savu bērnu, ir norūpējusies J.Bureņina. Tad  pārrunas par dzīvi, par to, kas ir labs un slikts, veic skolotāji internātā. Skolā īsteno arī pedagoģiskās korekcijas programmas.

Nākotnes labā

Tā kā bērni skolā pavada daudz laika, pedagogi ir parūpējušies, lai skolēniem būtu ko darīt. Skolā darbojas interešu izglītības pulciņi, var gan zīmēt, gan muzicēt, arī spēlēt teātri un papildināt zināšanas angļu valodā. Ir padomāts par tādām iemaņām un prasmēm, kas noderēs turpmākajā dzīvē. Meitenes apgūst friziera prasmes, piekrišana ir nagu dizaina pulciņam, ir nodarbības mājturībā kā meitenēm, tā zēniem. Marianna ar prieku pastāstīja, kā meitenes šuj sev blūzītes, un jaunais tērps ne vienai vien noderēs skolas nobeiguma sarīkojumā. Sava veida svaigas pasaules vēsmas skolā ienes brīvprātīgā darba jaunieši no citām valstīm. Puisis no Beļģijas gan stāstīja par savu valsti un jauniešu dzīvi, gan arī mācīja franču valodu skolēniem.

– Mēs domājam par skolas nākotnei, par to, kā piesaistīt jaunus skolēnus, – sacīja J.Bureņina. Viņa neslēpa, ka pati personīgi iet uz sociālajām mājām, lai apzinātu tos bērnus, kas drīz būs skolas vecumā.

Ar janvāri Internātpamatskolā uzsāktas nodarbības  pirmsskolas vecuma bērnu intelektuālās attīstības grupā “Labestība”. Tā kā nodarbības ir bez maksas, tad tajās var piedalīties tās ģimenes, kurām materiālā situācija nav spīdoša. Piedevām vēl ir padomāts par to, lai piesaistītu gan latviski, gan krieviski runājošu ģimeņu mazuļus. Laikā, kamēr bērni profesionālu pedagogu vadībā attīsta savas spējas, vecākiem tiek piedāvāts gan noskatīties kādu filmu, gan uzklausīt psihologa vai sociālā pedagoga individuālas konsultācijas, pārrunas par pedagoģiskām tēmām.

Zināšanai

– Liepājas Internātpamatskolā no pirmās līdz devītajai klasei mācās 141 skolēns;
– strādā 37 pedagogi;
– agrāk varēja apgūt izglītību kā krievu, tā latviešu klasēs, tagad 9.b klase ir pēdējā ar krievu mācībvalodu;
– skola veido pirmsskolas mācības, tā piesaistot audzēkņus;
– strādā, lai atjaunotu klases ar krievu mācībvalodu.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Pedagoģes Kristīne Bārdule un Jeļena Bureņina, kā arī skolniece Marianna Oļševska (vidū) sacīja, ka Internātpamatskolā visi jūtas kā liela ģimene.

Datorklase, pēc skolēnu domām, ir viena no interesantākajām vietām skolā.