Vaira Vīķe-Freiberga

Vēl tikai nepilns mēnesis, un būs beidzies viens posms Latvijas vēsturē – Valsts prezidenta posteni atstās Vaira Vīķe-Freiberga. Pirms astoņiem gadiem ienākusi Rīgas pilī, šaubu pavadīta, viņa no tās aiziet, paliekot atmiņā kā viena no spilgtākām figūrām Latvijas politikas vēsturē.

Diez vai ir nepieciešams par katru cenu mēģināt salīdzināt Vairu Vīķi-Freibergu ar pārējiem Latvijas prezidentiem un atrast viņas vietu to vidū. Katrs šo darbu darījis citā laikā un tātad pavisam citos apstākļos, un katram bija cita sūtība un cita loma, griežot Latvijas vēstures ratu. Ne labāka, ne sliktāka, bet citādāka.

Protams, Vaira Vīķe-Freiberga paliks mūsu valsts vēsturē ar to, ka viņas laikā Latvija iekļāvās Eiropas Savienībā un NATO, tādējādi nostiprinot savu drošību un neatstājot mūsu valsti vienu pašu pasaules plašajos ceļos. Viņa cēlās līdzi ar Latviju un cēla Latviju, tautas atmiņā paliekot ar savu personības spēku un pārliecību.

Jā, Vaira Vīķe-Freiberga dažkārt riskanti balansēja uz savas lomas objektīvas novērtēšanas robežas, pārliecībai par savu misiju mijoties ar pašpārliecinātību par savu nekļūdīgumu. Taču viņa ātri izgaisināja šaubas, ka būs valdošo politisko spēku interešu paklausīga īstenotāja, bet ārpolitikā vienīgi reprezentēs valsti, izmantojot savu intelektu un šarmu. Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par līderi, un ne jau tikai Latvijas mērogā. Viņa ar savu prāta spēku un ticību ne tikai nesa Latvijas vārdu pasaulē, bet arī lika Latvijas sabiedrībai pacelt galvu augstāk, mudinot apzināties tādas vērtības, kā savas tautas pašcieņu, lepnumu par savu valsti un ticību tai.

– Vai var teikt, ka prezidentūras posms ir bijis pats spožākais posms jūsu dzīvē? Ja ne tā, tad kāds tas ir bijis?
– Varētu to tik tiešām apstiprināt. Ja ar spozmi apzīmē redzamību, tad ir skaidrs, ka ievēlēšana Valsts prezidenta amatā jau automātiski cilvēku uzceļ uz tādas, kā amerikāņi saka, runātāja platformas, uz tāda podesta, no kura viņa teiktais iegūst pavisam citu rezonansi un citu uzmanību. Man gribētos ticēt, ka par spozmi var saukt arī novērtējumu. To, kā jebkuru uzstāšanos vai lēmumu novērtē eksperti. Te nu man jāsaka, ka es nevaru sūdzēties. Komentāri par to, ka es esmu spoži uzstājusies, ir dzirdēti jau diezgan sen un nav izpalikuši daudzu gadu garumā. Man prieks, ka, gadiem ritot, personīgo dotību spozme nav pazudusi.

– Ko uzskatījāt par galveno darbu, stājoties šajā amatā, un vai to izdevās izdarīt?
– Vissvarīgākais bija nodrošināt Latvijas neatkarības atgūšanā iegūtās tiesības un iespējas pašiem lemt par savu likteni. Darīt to tādā veidā un virzībā, kas mums nekad neļautu nokļūt atpakaļ tajos vēstures posmos, kas ir nesuši katastrofālas sekas Latvijai. Tātad vissvarīgākais uzdevums bija gādāt par savas valsts starptautisko drošību, un ne tikai pašu spēkiem, bet arī meklējot sabiedrotos. Un arī tīri politiski nostiprināt demokrātiskās tradīcijas, kuras mums ir bijušas pārāk īsas, pārāk neilgas. Tas darbs, kas ļoti aktīvi bija veicams deviņdesmitajos gados, vēl ne tuvu nav galā, un pie tā būs jāpiestrādā arī nākotnē.

– Tas nozīmē, ka mans nākamais jautājums ir lieks, jo gribēju vaicāt, kas no paveiktā gandarījis visvairāk.
– Man absolūta prioritāte bija tā, lai Latviju, atgriežoties neatkarīgu valstu saimē, arī citi atzītu par demokrātisku un brīvu valsti, kurā valda cilvēktiesības un visas tās vērtības, kurām, atgūstot neatkarību, esam pieslējušies. Lai atzīst to, objektīvi mūs izvērtējot. Tas bija izaicinājums. 1999.gadā tas vēl nebija pats par sevi saprotams. Kā trimdā aizgājušu bēgļu bērnam, kam neviens neprasīja, vai grib doties prom no mājām vai ne, tā man bija īpaši vērtīga debesu dāvana. Izdevība atgriezties dzimtajā zemē pēc tik gariem gadiem un ar vienu domu sirdī, ar vienu pārliecību – ka Latvijai ir jābūt brīvai, neatkarīgai, demokrātiskai. Tā bija mana mūža galvenā tēma un manas prezidentūras galvenā tēma.

– Vai ir kas tāds, ko ar pašreizējo pieredzi darītu citādāk?
– Pēc tiesas jau visi gudri. Tad var atpakaļ raudzīties un spriedelēt dažādi, kā būtu, ja būtu, un tamlīdzīgi. Bet izaicinājums jau ir pirms tiesas būt gudram. Tātad ir jāizvērtē lēmumi, vadoties no tā, kas tajā brīdī bija pieejams kā informācija. Un te nu man jāsaka, ka es varu likt roku uz sirds un teikt, ka esmu vienmēr ļoti izsvērti, ar vislielāko atbildību un pēc iespējas plašāk konsultējoties, svarīgākos lēmumus pieņēmusi tiešām ļoti atbildīgi. Paldies Dievam, nav nekas, par ko man būtu jāsarkst un ko es gribētu izdzēst no ļaužu atmiņas vai no vēstures lappusēm.

– Vai, tik lielu uzmanību veltot ārpolitikai, jūs tomēr neesat upurējusi iekšpolitisku jautājumu risināšanu?
– Neesmu bijusi gatava iesaistīties ne politisku partiju, ne dažādu grupējumu savstarpējos kautiņos. Nekad neesmu gribējusi atļaut, lai katrs, kam nav slinkums, prezidentes mutē ieliek savus vārdus un izmanto prezidentes prestižu un autoritāti. Uzskatu, ka Latvijā ir pietiekami spējīgi ļaudis, kuri paši var savus viedokļus paust, argumentēt un aizstāvēt. Prezidentes funkcijas ir ieņemt neitrālu stāju starp politiskām partijām, ne lobējot vienus, ne īpaši noliedzot citus.

– Kas astoņos gados visvairāk mainījis jūsu iepriekšējo priekšstatu par Latviju?
– Daudz kas. Katru dienu kaut ko ieraugu un atklāju, ko agrāk nezināju. Varbūt to varētu izteikt vienā jēdzienā – Latvijas daudzveidība. Jo latviešiem ir tendence vienkāršot, arī tiem, kuri savulaik aizgāja bēgļu gaitās tālu no Latvijas un uz Latviju ilgu laiku raudzījās pa gabalu. Cilvēki grib raksturot dažos vārdos. Bet man šajos astoņos gados ir bijusi izdevība iepazīties ar Latviju tās daudzkrāsainībā, daudzšķautņainībā un dažādībā. Un tādēļ jau pirmajās intervijās esmu noraidījusi tādus vispārinājumus, ar kādiem mēdz mētāties par Latviju. Mums ir jābūt niansētākiem un jāatzīst – jā, kaut arī šī zeme nav visai liela, tā ir ļoti sarežģīta, un paldies Dievam, ka mēs esam ļoti dažādi.

– Kuros brīžos izjutāt vislielāko lepnumu par Latviju?
– Man pašai emocionāli tas ir Dziesmu svētkos, 18.novembrī. Kad ierodas ārvalstu augsts viesis un skan mūsu valsts himna. Vai svešās zemēs, piemēram, Ķīnā blakus Mao portretam redzot plīvojam sarkanbaltsarkano karogu un tur dzirdēt skanam “Dievs, svētī Latviju!”. Tie man katrreiz no jauna ir ļoti aizkustinoši momenti. Bet tādi vēsturiski, kas paliks atmiņā, ir tas brīdis, kad mēs pacēlām Eiropas Savienības un NATO karogus. Uzskatu, ka pie tā arī man bija sūri un grūti jāpiestrādā, un tas bija liels gandarījums, kad tos brīžus piedzīvoju.

– Kurš lēmums bija visgrūtākais?
– Pats pirmais. Kad, tikko stājoties amatā, tikko atnākušai no inaugurācijas balles, vajadzēja izlemt, ko darīt ar Valsts valodas likumu. Pils priekšā demonstrēja divas pretējas nometnes, dažs labs Saeimas deputāts jau draudēja, ka varot Valsts prezidenti tūlīt arī atlaist, ja nepatīk viņas lēmums. No EDSO augstā komisāra un citām amatpersonām bija dzirdams – ja nebūs Latvijai labāks izvērtējums par cilvēktiesībām un valodas likumu, tad mēs varētu kā bārenīši vieni paši palikt aiz Eiropas Savienības strīpas. Bija ļoti īss laiks, lai to visu varētu izlemt, un tas arī bija grūtākais lēmums. Pieņemt bija viegli, bet izskaidrot grūti.

– Ar ko visvairāk apgrūtināja vara?
– Ar nepieciešamību sevī uzņemt un pārstrādāt ārkārtīgi lielus informācijas daudzumus. Un ar tiem rīkoties. Tā ir smaga atbildība un smags darbs.

 – Jūs ienācāt ar citām vērtībām. Aicinājāt aizmirst nedrošību, neticību, tā vietā liekot paļāvību uz saviem spēkiem, savu vērtību apzināšanos, kuru dēļ mūs var apskaust kā Rietumi, tā Austrumi. Vai sabiedrība, jūsuprāt, to saklausīja?
– Kam ir ausis, tas dzird, un kam ir acis, tas redz. Man šķiet, ka dzirdīgas ausis un redzīgas acis ar katru gadu vairojās.

– Vai bija kāds tīri cilvēcisks vājuma brīdis, kad šaubījāties, vai vajadzēja uzņemties šo atbildību – vadīt valsti?
– Dažreiz ir bijis tā – kāpēc es tik ļoti pūlos un tik smagi strādāju, es jau varētu ņemt to lietu arī vieglāk. Bet tad es vienmēr atcerējos, ka es jau pati sev to nastu uzlieku. Jā, dažreiz nācies vilties cilvēkos. Kā jau trimdinieki, es latviešu tautu biju idealizējusi. Protams, arī trimdā sapratu, ka visi latvieši nav ideāli. Mani satriec, ja es redzu zemiskuma parādības – kā cilvēki cits par citu runā, kā attiecas cits pret citu. Mani ļoti satriec noziegumi pret bērniem, pret neaizsargātiem cilvēkiem. To es dziļi pārdzīvoju.

– Ko visvairāk ieguvāt un ko visvairāk zaudējāt šajā postenī?
– Lielu gandarījumu guvu ar iespēju rakstīt vēstures lappuses. Tā ir reta laime un izdevība, ne katram tāda ir dota. Ar savu rīcību un saviem lēmumiem rakstīt vēstures lappuses. Piemēram, pirmo reizi Latvijā tiek uzņemts Japānas imperators un imperatrise. Tā ir vēsture. Un vēl vairāk tajos gadījumos, kad mani lēmumi un rīcība ir šo vēsturi pavirzījuši, šo vēstures ratu pakustinājuši vēlamā virzienā. Zaudēta ir sava personīgā brīvība un sava privātā personīgā telpa.

– Vai prezidentūras laiks mainījis kādu jūsu rakstura iezīmi?
– Es pieņemu, ka šis darbs gadu garumā mani noteikti ir iespaidojis. Jo prezidents saņem atgriezenisko saiti vairāk nekā vidusmēra iedzīvotājs. Vai tas būtu no komentāriem presē, vai uz ielas cilvēkus satiekot, vai raugoties ziņu pārraidēs. Tā atgriezeniskā saite – kā citi tevi uztver, tā ir ļoti intensīva un neizbēgami tā vai citādi iespaido cilvēku.

– Ar ko, jūsuprāt, ieguvāt Latvijas iedzīvotāju simpātijas?
– Ar patiesumu. Un ar savas tautas un savas valsts mīlestību no sirds. Ka es esmu Latvijas patriote, tas katram saprotams,

– Kā jūs atgūstaties pēc lielajām fiziskajām un garīgajām slodzēm? Kur jūs rodat spēkus, lai atkal varētu turpināt darīt savu darbu?
– Kad fiziski pietrūkst spēka, zāles ir vienas – vajadzīga atpūta. Bet garīgais spēks nāk no iekšējā spēka. Šo iekšējo spēku veido dzīves pieredze, vecāku audzināšana un tā iedvesma, ko katrs gūst no savas izglītības, pašizglītošanās. No mūsu tautas, no visas pasaules kultūras vērtībām. Bet cik es no visa esmu atguvusies, to mēs vēl tikai 8.jūlijā redzēsim. Spēku man dod arī pārliecība, ka es tiešām daru svarīgu un vērtīgu darbu. Ļoti paceļ spārnos citu cilvēku sirsnīga attieksme. Tas man ir bijis jau no bērnības. Kad ir bijis ļoti grūti un sveša meitenīte, garām ejot, pasmaida ar tādu jauku smaidu. Arī tādi momenti, kad paveras mākoņi un saulīte uzspīd. Daudz jau nevajag.

– Mums radies tāds iespaids, ka Liepājā viesojāties biežāk nekā citās Latvijas pilsētās. Ja tā ir, tad kāpēc pievērsāt tik lielu uzmanību Liepājai?
– Es esmu vienmēr devusies tur, kur kaut kas notiek. Kur ir iemesls ierasties, lai kaut kur piedalītos. Un Liepājā tādu iemeslu nav trūcis. Man ir prieks bijis dzirdēt, ka arī daudzi tūristi no Lietuvas vai arī no Baltijas jūras otras puses Liepāju apmeklē arvien biežāk. Mēs esam arī karaliskās majestātes veduši uz Liepāju. Liepājniekiem ir ar ko lepoties.

– Ko novēlat liepājniekiem?
– Savu pilsētu turpināt veidot, lai tā atgūtu to spozmi, par ko stāsta, kāda tai esot bijusi cara laikos. Kad cara tētiņš braucis tur atpūsties un tāpēc tur ieguldīti līdzekļi. Gribētu novēlēt, lai pilsēta pati ar saviem spēkiem, pati ar savu ļaužu spējām izveidotu to par skaistu Latvijas un Eiropas pilsētu.

– Un tagad jautājums, kas interesē arī mūsu lasītājus – ko darīsit pēc 7.jūlija?
– Baudīšu dzīvi. Domāšu, lasīšu, runāšu. Kontaktēšos ar jaukiem cilvēkiem. Videomagnetofonā skatīšos filmas, kuras nepaguvu redzēt kinoteātros. Bieži vien ar vīru gribējām aiziet uz kino, kad rādīja interesantas filmas. Tikai nepietika laika. Kad brīvs laiks radās, izrādījās, ka filmas sen vairs nedemonstrē. Gribam arī atrast tādu vietu laukos, kur aiziet prom no pilsētas karstuma. Kas tad tas par latvieti, kas nevēlas būt pie dabas?

– Jautājums gan bija domāts citādi – vai turpināsit politisko darbību, teiksim, veidojot kādu jaunu partiju?
– Demokrātiskā sabiedrībā tādas privilēģijas ir jebkuram balsstiesīgam pilsonim.

– Tad varbūt tāds jautājums – kas būs jūsu pirmais darbs pēc prezidenta pilnvaru beigām?
– Gribētos jau kaut kur zaļumos atgulties paēnā un ar saviem kaķīšiem un sunīti, tā sakot, klausīties, kā putniņi čivina. Es tikai baidos, ka var būt tā, ka ar vīru gribam sev uzvārīt tēju, bet nevaram tējkannu atrast, jo mums jāpārvācas uz citu mītni un visas mūsu mantiņas sakravātas dažādās kastēs. Un tad jau var nākties doties uz kādu kafejnīcu. Mēs ar vīru kādreiz kā viens, tā otrs esam stāvējuši pie plīts. Jāatzīstas, ka tagad gan būsim aizmirsuši, kā gatavot. Un tagad abiem diviem tas būs jāmācās no jauna. Bet visgrūtākais būs atrast tās vietas, kur iepirkties un atrast tādus produktus, kas man patīk.

– Cerams, ka jūs Liepāju apmeklēsit, arī vairs nebūdama Valsts prezidentes statusā.
– Nu, protams. Man tur ir radinieki palikuši un uz Liepāju es vienmēr aizbraukšu labprāt.

– Paldies, ka neatteicāt interviju šajās tik noslogotajās dienās, kad jāgatavojas atvadu pieņemšanai Rundāles pilī un braucienam uz Brazīliju.
– Kā tad lai es liepājniekiem atteiktu?!

Andžils Remess,
“Kurzemes Vārds”

Kopā ar Liepājas  teātra direktoru Ivaru Lūsi Starptautiskajā pianisma zvaigzņu festivālā.

Kopā ar dzīvesbiedru Imantu Freibergu Līgo vakarā Nīcā.