Piektdiena, 4. decembris Baiba, Barba, Barbara
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Tas fantastiskais, traģiskais un skaistais laiks

Tas fantastiskais, traģiskais un skaistais laiks
18.01.2007 18:15

0

Barikādes pirms 16 gadiem

Viļņas televīzijas torņa ieņemšana, tanki brauc tieši cilvēku pūlī, skan šāvieni. Liepājā, Latvijā un, protams, Lietuvā tūkstošiem cilvēku neguļ nakti, tver ziņas no Kauņas, kas turpina raidījumus, ko omonieši pārtrauca Viļņā. No rīta visi, kas sevi uzskata par Latvijai piederīgiem, dodas uz Rīgu, lai ar simtiem sarkanbaltsarkano karogu apliecinātu, ka vēlas dzīvot brīvā zemē. No Daugavas pūš ledains vējš, virs galvām rēc padomju armijas helikopteri, bet zem karogiem ir droši, jo plecs pie pleca, vienā  domā un elpā… Daudzi vīri  pēc manifestācijas uz mājām vairs nebrauc. Iet uz Vecrīgu, uz Radio namu, uz Jēkaba ielu, uz Augstāko padomi, uz Ministru padomi, uz Latvijas televīzijas ēku Zaķusalā. Tur sarodas tehnika, mašīnas, traktori, kāds atved malku, kāds iekur uguni. Vienīgie ieroči, bez dažām bozēm dūšīgāku lauku vīru rokās, ir savu zemi mīlošas sirdis un augumi, kurus briesmu brīdī izmantot par dzīvu posmu kopīgajās barikādēs. Sākas tas fantastiskais, skaistais un arī traģiskais laiks, ko tagad saucam par barikādēm.

Kādas izjūtas šodien ir cilvēkos, kuri pirms 16 gadiem, 1991.gada trauksmainajās janvāra barikāžu dienās, bija notikumu pašā centrā. Kā viņi vērtē tā laika notikumus, kā – šodienu? Kā par to runā tie, kas palika mājās? Kā tie, kas toreiz dzīvoja sava mūža pirmos mēnešus, pirmo gadu? Par to runājām nelielā saietā Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas bijušajā mītnē K.Ukstiņa ielā, no kurienes daudziem liepājniekiem sākās ceļš uz Rīgu.

 
Tā bija cilvēku brīva griba

Aigars Štāls, Pilsētas domes sabiedrisko attiecību speciālists, tolaik – laikraksta “Liepājas Vārds” redaktors, uzskata, ka par barikāžu dienām nevar runāt atrauti no citām Atmodas laika norisēm, kas sākās 1987.gada 14.jūnijā pie Brīvības pieminekļa. Barikādes un 1991.gada augusta pučs, viņaprāt, ir spilgtākie notikumi, kas pielika punktu Baltijas tautu ceļā uz valstisko neatkarību.

8.vidusskolas direktore Jevgeņija Mickēviča, toreiz – Pilsētas valdes locekle, uzsver, ka viņai barikādes nozīmē otrās brīvības cīņas. Pirmās bija 1918.–1920. gadā. Ja tāda situācija, kāda bija 1991.gadā, veidotos tagad, cilvēki rīkotos tāpat. Neskatoties uz to, ko savā nīgrumā sakām par šodienu. Barikādes bija pārāk svarīgi, pārāk būtiski notikumi, lai pret tiem izturētos nicinoši. Barikādes, viņa saka, faktiski bija referendums par valstiskumu, jo tās neviens īpaši neorganizēja. Tā bija cilvēku brīva griba, kas lika būt vienotiem. Viņu joprojām saviļņo nevardarbīgās pretošanās ideja, tas, ka cilvēki parādīja, ka var uzvarēt ar garaspēku, nevis karaspēku.

Advokāte Silvija Demme tajā laikā arī bija Pilsētas valdes locekle un Pilsētas padomes sekretāre. Viņā vēl tagad saviļņojumu izraisa lielā vienotība, kāda bija cilvēkos. Un tas, ka vairāki toreizējie interfrontieši, redzēdami, cik ļoti latviešiem svarīgi atgūt valsti, ka viņi gatavi tai ziedot sevi, sākuši labvēlīgāk skatīties uz notiekošo. Viņa min uzvārdus Timohins, Černohins, tie  esot bijuši aktīvi Latvijas valstiskuma pretinieki, organizējuši pretestību lēmumiem, ko tautfrontiskie deputāti centās pieņemt, rīkojuši samērā neģēlīgas provokācijas, bet 16.janvārī, kad bija zināms, kas noticis Viļņā, atnākuši uz Pilsētas valdi un brīdinājuši, ka arī Liepājā gatavojas pretestība neatkarības kārotājiem. Taču pretiniekiem neizdevās uzvarēt, viņa atceras, jo mēs visi ļoti gribējām neatkarību.

Imants Aizkalns no 1990.gada oktobra līdz 1991.gada septembrim bija Tautas frontes Liepājas nodaļas priekšsēdētāja vietnieks. Šo laiku, viņš uzsver, nemūžam neaizmirsīšu. Tas vienmēr manā dzīvē būs svēts. Dzīvojām tolaik tā sauktajā 4.maija Republikā. Neatkarības deklarācija bija pieņemta. Latvijā bija it kā tautas ievēlēta vara, bet faktiski mēs dzīvojām Padomju savienībā. Spēkā vēl bija PSRS likumi, tāpēc radās kuriozas situācijas. Bija jocīga sajūta. Runājām vienu, bet bijām spiesti darīt ko citu. Ironiski skatījāmies uz PSRS zaldātiem, kuri, piemēram, Liepājā sargāja Ļeņina pieminekli.

Arī Liepājā bija barikādes

Imantam Aizkalnam šķiet mazliet nepareizi, ka pārāk maz runā un atceras Liepājas barikādes. Jā, vienu reizi gadā tās atceras, bet vajadzētu, lai paaudzes, kas aug, to dienu notikumus saprotošām acīm neredzējušas, zinātu, kas te noticis. Imants Aizkalns atzīst, ka tās nevar salīdzināt ar Rīgas barikādēm. Bet būt tajās dienās un naktīs uz ielas, sargāt Pilsētas valdi, pastu, “Kurzemes Vārda” redakciju un televīzijas torni nebija mazāk svarīgi, un tas no cilvēkiem neprasīja mazāku drosmi kā tiem, kuri bija Rīgā. Pilsētā tolaik bija ļoti daudz padomju militāristu. Latviešu bija trešā daļa no iedzīvotāju skaita. Bija spēcīga interfronte. Nebija izslēgta iespēja, ka tā centīsies pārņemt varu pilsētā. Pirmās pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes saraksts, bet interfronte zobus trina. Jāņa Čakstes laukumā tā bija pat izsludinājusi mītiņu, it kā lai izteiktu neapmierinātību ar tā laika situāciju pilsētā. Bet bija pilnīgi iespējams, ka tā gaitā tiktu satracināts pūlis, izprovocēts iet uz valdes namu un ņemt varu savās rokās. Lai to aizkavētu, tautfrontiešu rīcībā nebija ne ūdensmetēju, ne asaru gāzes, milicija joprojām dzīvoja pēc padomju likumiem. Vajadzēja izvēlēties citus tautiskus ieročus: traktoru piekabes piekrautas ar kūtsmēsliem, ko Andris Jaunsleinis bija sarunājis ar zemniekiem, un mucas ar mazmājiņu zeltu. Ar tām nobloķēja pieeju Rožu ielas namam.

Katrai Tautas frontes grupai bija atvēlēta sava sargājamā vieta pēc grafikiem. Liepājas barikādes noturējās vairāk nekā nedēļu.

Sava veida barikāde bija arī pati Tautas frontes mītne, kurā organizēja braucienus uz Rīgas barikādēm. Tur notika nepārtrauktas diennakts dežūras. Tas bija satraucošs laiks. Kad 21.janvārī notika šaudīšanās pie Iekšlietu ministrijas, kad bija pirmie kritušie, nezinājām, ko darīt tālāk, atceras Imants Aizkalns. Salēkuši mašīnās, vīri drāzās uz Rīgu, tikās ar liepājnieku deputātiem Augstākajā padomē – Lagzdiņu, Eniņu, Einiņu, Bērzu, lai noskaidrotu situāciju. Tolaik Gorbunovs jau bija Ļeņingradā ticies ar Jeļcinu, kurš savā ziņā atbalstījis latviešu centienus.

 
Ko var izdarīt ar kailām rokām?

Tagad dzird skeptiķus šķaudām: nu ko jūs būtu izdarījuši ar savām plikajām rokām? Nāktu tanki, sabradātu visus kā knišļus!  Iespējams, gandrīz piekrīt Imants Aizkalns, bet mums galvenais bija stāvēt un neatkāpties.

Aigars Štāls uzskata, ka tieši šī gatavība stāvēt ar kailām rokām apmulsinājusi Maskavu. Gorbačovs nav bijis gatavs tādai masveida pretestībai.

Jevgeņija Mickēviča piebilst: liela nozīme bija tam, ka Latvijā tolaik bija daudz ārzemju žurnālistu, ka ziņas par notikumiem Viļņā un Rīgā tika pārraidītas lielākajos ziņu kanālos.

Kad iznāca Jeļcina uzsaukums atbalstīt demokrātiju, arī tas bija ierocis tautfrontiešu rokās. Imants Aizkalns kopā ar Sandru Šēniņu simtiem tā eksemplāru vadāja pa Karostu, meta pār karaspēka daļu žogiem, lai karavīri lasa un sāk domāt. Sargi dažviet lapiņu mētātājiem skrēja pakaļ, gribēja noķert. Bet tas bija jādara, uzskata Imants Aizkalns. Pilnīgi iespējams, ka bija paredzēts šiem karavīriem likt ar ieročiem vērsties pret barikāžu sargiem. Bet viņiem bija jāzina, kas patiesībā notiek.

Jānis Kazāns, tagad liela uzņēmuma projektu vadītājs, tolaik – Tautas frontes Liepājas nodaļas valdes loceklis un Latvijas Tautas frontes domes loceklis, atceras, ka LTF domes 11.janvāra sanāksmē runāts, kā pretoties interfrontiešiem, jo Latvijā bija sagaidāma tāda pati scenārija attīstība kā Viļņā. Proti, impēriskie spēki ar varu centīsies apspiest tautfrontiešus. Jānis Kazāns barikāžu laikā bija atbildīgais par Pilsētas valdes nama aizstāvēšanu. Ko darīt jau nebija, cilvēki visu darīja paši, viņš secina, vienīgais, ko sarunāju, lai visas dienas un naktis mums būtu atvērts Pāvila baptistu draudzes nams, tā cilvēki bija gatavi palīdzēt jebkurā mirklī. Taču, ja notikumi būtu izvērtušies citādi, viņš uzskata, gan jau neticīgie būtu barikāžu dalībniekus izsvēpējuši.

Tajās dienās notiekošais nebija tikai joki vai bravūra, vai draudzīga patērzēšana pie ugunskuriem, tējas vai kā stiprāka malkošana. Ja būtu uzvarējuši melnie spēki, diezin, kā būtu klājies tautfrontiešiem. Jānis Kazāns atceras: tādā gadījumā bija nolemts, ka darbs jāturpina pagrīdē. LTF nodaļas valde izraudzījās trīs cilvēkus, kuriem, citiem nezinot, bija jāizvēlas trīs cilvēki, kas varētu vadīt pagrīdi. Tiem bija jābūt patriotiski noskaņotiem, bet ne aktīvistiem. Jānis Kazāns, kurš bija viens no tiem, kam citi uzticējās, tolaik izvēlējās ārstu Imantu Zemi. Imants neizskatījās nobijies, atceras Jānis Kazāns, bija ar mieru sākto turpināt.

 
Neesot uz barikādēm, būt kopā ar visiem

Valija Lejniece 1989.gadā kļuva par Tautas frontes grupas vadītāju Piena kombinātā. Viņa atceras, ka tajā laikā kompartija bijusi vēl ļoti vadoša un stipra, ar to bijis jārēķinās arī uzņēmumos. Kaut kā sadzīvojuši uzņēmumā tikai tāpēc, ka tajā bijis daudz latviešu. Viņa šo laiku salīdzina ar kritienu upē, kad krīti un nezini, kas būs, kas ne. Viņa pati gan tēlojusi ļoti drosmīgu un pārliecinātu cilvēku, lai pārējos varēti vilkt sev līdzi. Viņa atzīst, ka bijuši arī tādi, kas izvairījušies stāties Tautas frontē. 1990.gadā ap Jāņiem par direktoru kļuvis Saldovers, un Valija Lejniece no darba atlaista ar pamatojumu, ka samazināms štats. Viņš bija, atceras Valija Lejniece, stingri pret Tautas fronti, pret neatkarību, lepojies ar brālēnu, kurš bijis VDK darbinieks, izšķirošos brīžos savu rīcību pamatojis ar viņa aizstāvību. Vēl tagad lepojos, ka esmu pirmā, ko Saldovers atlaida, viņa saka, taču tas man netraucēja sadarboties ar kombināta tautfrontiešiem, būt kopā ar citiem barikāžu laikā.

Juris Demme, Silvijas Demmes vīrs, savukārt atzīstas, ka nav bijis starp baļķa nesējiem, tikai atbalstītājs. Viņam bijis jāstrādā. Taču diži no malas skatīties uz to dienu notikumiem nav iznācis. Nereti vajadzējis tiem baļķa nesējiem palīdzēt, vienā otrā kritiskā brīdī sievu pat laukos paslēpt, tālāk no pārāk uzmācīgiem padomju varas aizstāvjiem.

Maija Neimane tolaik bija un tagad ir 15.vidusskolas direktore. Barikāžu dienās bijusi ļoti satraukta. Apjukusi. Dzīvojusi bailēs, nav zinājusi, kas notiks. Bet barikāžu dienās viņa atcerējusies gaišreģa Finka paredzējumu: kad gads būs no abiem galiem lasāms vienādi, tad Latvija būs brīva. Bērni stundās daudz runājuši par to, kas notiek, kas ir brīvība, kāpēc vajadzīgas barikādes. Bet līdzi tam satraukums: kā viņus pasargāt, ja notikumi, nedod Dievs, pavērstos uz melno pusi?

 
Kas atmiņas nesīs tālāk?

15.vidusskolas 11.klases audzēknis Pēteris Ozoliņš barikāžu dienās bija divus gadus vecs, par 1991.gada janvāra notikumiem lielākoties uzzinājis tikai vēstures stundās. Viņa izpratne: latviešu tauta uz barikādēm cīnījās par Latvijas neatkarību un šajā cīņā bija vienota. Viņa ģimenē par šīm lietām nav runāts. Biežāk dzirdējis pieaugušos kritizējam tagadējo valdību, to, ka viņi nav apmierināti, ka valsts tiek apzagta.

Šās pašas skolas 10.klases skolniecei Agnesei Šteinbergai 1991.gada janvārī bijuši tikai astoņi mēneši. Viņa pastāsta, ka par tām dienām vēstures stundās nav dzirdējusi. Tajās tagad mācoties par Romas vēsturi. Par 1991.gadu vairāk uzzinājusi no tā, ko savā starpā runā tautfrontieši. Viņa arī godīgi atzīst, ka nezina, vai šodien ietu uz barikādēm.

Aigars Štāls uzskata, tas tāpēc, ka tagadējie jaunieši nezina, kāpēc barikādes bija vajadzīgas, kāpēc bija nepieciešama cīņa par neatkarību, ko nozīmēja dzīvot Padomju savienībā, kā tad nācās dzīvot cilvēkiem, ko varēja, ko nevarēja dabūt veikalos, ko nozīmē, piemēram, ziepju taloni vai rindas pēc cukura vai desām. Ar jauniešiem būtu jārunā ar konkrētiem piemēriem, kāpēc mēs tā vairs negribējām dzīvot, viņš uzsver.

Imants Aizkalns piezīmē, ka viņu tik daudz nav aizskāris tas, ka veikalos nebija ziepju vai desas luņķa, ka bijusi nabadzība, bet gan tas, ka viņš juties pazemots kā latvietis. Ka padomju laikā nievāja latviešu valodu, ka bija vietas, kur latviski neko nevarēja sarunāt, ka par Latvijas vēsturi nedrīkstēja ieminēties. Ka cilvēks nekas nebija tikai tāpēc, ka bija latvietis.

Arī Jevgeņija Mickēviča, par savām padomju laika izjūtām runājot, vispirms uzsver nicinošo attieksmi pret sevi un citiem latviešiem. Viņas piedzīvotais: cittautieši izturējās pret latviešiem kā kungi pret otrās šķiras cilvēkiem.

Imants Aizkalns gan pārliecināts, ka īsti nav jāņem vērā abu jauno sarunas biedru paškritiskā attieksme pret savām zināšanām. Ka tad, ja patiešām pienāktu mirklis, kad Latvija jāaizstāv, jaunie rīkotos tieši tāpat, kā 1991.gada janvārī viņš pats darījis.

Sandra Šēniņa gan piebilst, ka nesaprotot, kāpēc vēstures skolotāji iebilst pret Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu.

Kad nomainījās vara Vācijā, piebilst Maija Neimane, visus vecos vēstures skolotājus atlaida no darba un sagatavoja pa jaunam. Nevar deklarēt: nu mācīsim pa jaunam! Ja māju ceļ, ir jābūt pamatam. Lai pilnvērtīgi mācītu vēsturi, ir jābūt kartēm, jābūt grāmatām, izdales materiāliem, filmām. Kaut gan, kā mācīt Latvijas vēsturi, tas ir atkarīgs arī no katra skolotāja paša, cik viņš lasa, cik apgūst pats.

Kad sākās Atmoda, atceras Silvija Demme, dažas viņas kolēģes-krievietes izbrīnītas vaicājušas: vai tad jums iepriekš ir arī bijusi kāda vēsture? Un, ja bija tā, kā jūs sakāt, kāpēc par to nekas nekur nav rakstīts? 

Maija Neimane no savas pieredzes zina, ka tagadējiem bērniem grūti saprast, kas noticis padomju laika Latvijā. Piemēram, par ko notiesāja Gunāru Astru? Par to, ka iztulkojis kādu grāmatu, ka noskatījies kādu filmu? Par to, ka gribējis latviski runāt? Bērni to nav izjutuši, tāpēc brīnās. Bet mēs toreiz patiešām jutāmies kā izvaroti, atceras Maija Neimane, mums bija izvarotas smadzenes. Viņa saka, ka saprotot tos skolotājus, kuri nespēj pārliecinoši mācīt Latvijas vēsturi. Viņa arī sašutusi par to, kā vēsturi māca krievu valodas skolās.

Imants Aizkalns savukārt iebilst pret to, ka krievu skolās ļauj mācīties no mācību grāmatām, kas tiek izdotas Krievijā. Tās nebūt nav sarakstītas tā, lai Latvijā dzīvojošos cittautu bērnus veidotu par Latvijas patriotiem. Tajās joprojām tiek cildinātas impērijas idejas.

 
Pastāvēja uz barikādēm, un klāt Laimes lācis?

Aigars Štāls uzskata, ka bērniem un jauniešiem vajadzētu mācīt, kas bija barikāžu vēsts, mērķis: ka mēs vairs negribējām dzīvot vecajā laikmetā. Bet, kad mērķis sasniegts, mēs vairs nevaram gaidīt no citiem, mums pašiem jāsāk parādīt to pašu drosmi un uzņēmību, patstāvību un brīvības izjūtu, kāda mums bija uz barikādēm. Uzskats – “Es stāvēju uz barikādēm, man tāpēc pienākas” – neder. Pienākas labākā gadījumā nozīmīte, ka esi tur bijis. Pārējais jāgādā pašam. Un ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem cilvēkiem, kuri paši tik labi nevar. Tas, vai mani bērni ir patrioti vai nav, ir atkarīgs no manis, patriotisms viņiem jāmāca mums, vecākiem, nevis tikai skolotājiem, viņš uzskata. Protams, ja gribam, lai Latvija pastāvētu.

Vairāk mums šodien būtu jāatceras Sūnu ciema zēni, uzskata Jevgeņija Mickēviča: ko māca Baltās mājas, ko Sūnu ciems, kuram labklājības garants ir Laimes lācis, kurš tikai jāsagaida.

Gaidīšana bija ļoti raksturīga sovjetlaikiem, uzskata Aigars Štāls: aiziešu uz partijas komiteju, skaļāk nobļaušos, un man būs viss.

Mēs taču toreiz visām bijām ideālisti, tas nu ir skaidrs jautājums, patīkami, ka tu tomēr vēl šodien esi to ideālismu sevī saglabājis, pasmaida Silvija Demme. Žēl tikai, ka jāpiedzīvo, ka augļus no tā, ko toreiz izcīnījām, plūc citi. Es nezinu, vai toreiz būtu tik aktīvi darbojusies, ja zinātu, ka tagad, pēc sešpadsmit  gadiem būsim tādā situācijā, kādā esam.

Es negribētu, ka mēs dramatizējam tagadējo situāciju, saka Aigars Štāls. Mēs aizmirstam, kādā līmenī toreiz atradās piecpadsmit padomju republikas un kādā līmenī šobrīd ir trīs Baltijas valstis. Tāpēc nespļausim paši savos kāpostos. Mēs esam kritiski pret to, kas notiek, bet mēs nevaram no noniecināt to, kas padarīts, ko esam sasnieguši.

Bet vecie cilvēki, kas toreiz uz Tautas fronti nesa pēdējo, kas viņiem bija, kā viņi dzīvo tagad? Vai viņi to ir pelnījuši? – Silvija Demme tomēr jūtas sāpināta.

Mozum bija vajadzīgi 40 gadi, domā Maija Neimane, lai tautai jaunu dzīves jēgu iemācītu. Un arī toreiz tas nebija viegli tiem cilvēkiem, kas viņam sekoja. Arī mums ir šāds smags laiks. Tas nu ir jāsaprot.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Tas bija trauksmains, bet skaists laiks – par 1991.gada notikumiem saka Aigars Štāls, Jevgeņija Mickēviča, Sandra Šēniņa, Silvija Demme, Imants Aizkalns, Jānis Kazāns, Silvija Lejniece.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz