Otrdiena, 16. augusts Astrīda, Astra
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uz priekšu – ar lozungiem, karogiem, bungām un rungām

Uz priekšu – ar lozungiem, karogiem, bungām un rungām
21.09.2006 17:47

0

Atslēgvārdi

Vēlēšanas nāk!

Varam līdzi just, dusmoties, paironizēt, varam visu noliegt un teikt, ka mūs nekas no tā neinteresē, taču šā vai tā nevienam šajās dienās, kas vēl atlikušas līdz 9.Saeimas vēlēšanām, neizdodas sevi tā izolēt, lai itin nemaz neskartu apkārt virmojošās kaislības. Kā vērtēt to, kas šajās dienās notiek? Kā uztvert partiju solījumus un reklāmu? Kā vērtēt telefonsarunu publiskošanu? Kādus vēl pārsteigumus šajās divās nedēļās gaidīt? To vaicājām diviem sabiedriski politiskās dzīves analizētājiem profesionāļiem – Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Sociālo zinātņu katedras vadītājam Arturam Medveckim un LPA Pilsoniskās izglītības centra vadītājam Ārijam Orlovskim.

It kā nekas nav mainījies

Arturs Medveckis:
– Tas, kas notiek šodien, ir parasta situācija pirms vēlēšanām. Tikai izpausmes formas ir atšķirīgākas nekā citām reizēm. Ja vērtē politisko spektru kopumā, arī nekas īpaši nav mainījies. Ik pa brīdim parādās kāda jauna politiskā partija, bet tas nenozīmē, ka parādījušās jaunas idejas. Bieži vien atsevišķi cilvēki tikai mēģina parādīt: ja mēs būtu pie varas, tad mēs gan kaut ko izdarītu ar tiem pašiem līdzekļiem!

Pārsteigumi droši vien pietaupīti pēdējam brīdim, lai tos nevarētu paspēt atspēkot. Pārsteigums varētu būt arī vēlēšanu rezultāti. Šogad nešķiet, ka varētu uzvarēt tādas partijas pārstāvji, par kuriem vairums domā: viņi nekad! Bet ko var zināt. Vācijā labējie spēki negaidīti pārvarēja piecu procentu barjeru. Zviedru labklājības valsts tradīcijas, ko centās noturēt sociāldemokrāti, tās ekonomikas augšupeja neizrādījās pietiekami stiprs pamats, lai sociāldemokrāti saglabātu varu.

Latvijā mēģinām izvēlēties kādu no relatīvi stabilākām partijām, kam jau ir varas pieredze. Varētu jau prognozēt, ka šo partiju noriets nav paredzams. Taču mūsu nesenā vēsture māca, ka to apgalvot nevar. Neviens pirms 8.Saeimas vēlēšanām neparedzēja “Latvijas ceļa” norietu. Bija nevietā pārāk lielā pašpaļāvība, ka “esam visu izdarījuši, kā var mūs nenovērtēt”. Zīgerista partija, “Saimnieks” arī piedzīvoja norietu.

Ārijs Orlovskis:
– Manuprāt, šī priekšvēlēšanu gaisotne ir iepriekšējo vēlēšanu turpinājums. Joprojām uzsvars likts reklāmai un tiek izmantotas likuma nepilnības, priekšvēlēšanu aģitācijā likumus apiet ar līkumu. Skumji, ka to dara pie varas esošās partijas, jo to rīcība jau sāk robežoties ar savdabīgu cinismu. Tāpēc uz vēlēšanām joprojām ejam diezgan sadrumstaloti. Arī partijas, no kā potenciāli varam veidot valdību, kas varētu būt koalīcijā, strādā cita pret citu. Tām vajadzētu vairāk domāt par apvienošanos uz ideoloģiskās bāzes. Nevajadzētu pieļaut, ka personību – līderu – kaprīzītes būtu dominējošās. Reklāma tagad orientē vairāk nevis uz ideoloģiskām nostādnēm, bet uz to, vai man patīk vai nepatīk šis cilvēks. Netiek aicināts balsot par ideju.

Kas var paklupināt demokrātiju?

Arturs Medveckis:
– Daudzu cilvēku mutē ir televīzijas žurnālistes telefonsarunas, kas nesen publiskotas. Ir jādomā, kā vārdā tas notiek. Tā ir neķītrība, spēlēšanās ar demokrātiju. Demokrātiju var apspēlēt veiklās reklāmās, pārvērst par paņirgāšanos. Bet var arī vērsties pret preses brīvību. Tādās brīvības zemēs kā ASV un Lielbritānija ir bijuši tiesas procesi, kuros preses pārstāvji savus avotus nav izpauduši. Visu cieņu šai sistēmai! Ja sāk apdraudēt presi, ja grib saukt: “Skatieties, kādi ir tie preses pārstāvji!” – tad jādomā, kam tas ir vajadzīgs.

Ir jāatšķir reklāma no informācijas. Atšķirība ir būtiska. Reklāmā parāda, kāds es gribu būt, kādu paštēlu piedāvāju. Vienmēr pozīcijas partijām būs lielāka iespēja pateikt: mūsu valdīšanas laikā izdarīts tas un tas. Opozīcijai vienmēr būs iemesls sacīt, ka ar tiem līdzekļiem, kuri bija valsts kasē vai kuri tai aizgāja garām, būtu izdarījusi to un to. To pārbaudīt ir grūti.

Diezin vai izveidosies situācija, ka viena partija varēs izveidot valdību. Nostādnes ekonomiskajā, tautsaimniecības attīstībā, ar labklājību saistītos jautājumos rāda, ka daudzas lietas dažādas partijas, pat tādas, kas orientētas uz vienas vai otras valodas auditoriju, varētu risināt kopīgi. Bet vienā vai citā partijā allaž atrodas cilvēks, kam it kā pret viņa godu ir sadarboties. Partijas var vērtēt arī pēc bubuļiem, ar ko tās biedē vēlētājus. Vieniem tie ir Austrumi, citi nelabvēļus saskata Rietumos (Maskava vai Brisele). Tā ir arhaiska pieeja, jau ož pēc naftalīna.

Par ko atdot balsis? Agrāk varēja izmantot socioloģiskās aptaujas. Parasti tās parādīja precīzi balsu sadalījumu, protams, ar atsevišķiem pārsteigumiem. Tagad ikviens vēlētājs var paskatīties internetā, portālā “Delfi”, pavērot, kuru partiju programmās vēlētāji ieskatās. Lielākoties – triju vai četru partiju. Līdzīga situācija ir plašsaziņas līdzekļos, kuri sniedz informāciju krievu valodā. Liela daļa no tā elektorāta, kas ir darbspējīgā vecumā, ir izbraukusi laimes meklējumos uz citām zemēm. Vai viņi balsos un par ko balsos, nav zināms. Pārsteigumi var būt lieli.

Ārijs Orlovskis:
– Tas, ko dēvējam par telefonsarunām, Jūrmalgeitu vai Rēzekngeitu, tikai parāda, ka ir iestājies morāli tiesiskais pagrimums. Kāpēc? Nelikumības ceļ gaismā pirms vēlēšanām, lai gremdētu konkurentus. Tas nozīmē, ka politiskās partijas nevar dēvēt par partijām šā vārda dziļākajā nozīmē. Tās ir atkarīgas no ārējiem spēkiem, kuri izmanto partijas savās ekonomiskajās interesēs. To parādīja Jūrmalas skandāls.

Otrs aspekts – ir apsveicami, ka mediji pilda savas sargsuņa funkcijas, seko līdzi, kāda gaisotne ir politiskajā un varas vidē. Televīzijas žurnālistes telefonsarunas parāda, cik tiesiski informācija tiek iegūta vai kā tā tiek piespēlēta, lai izraisītu skandālu. Skandāli vienus var gremdēt, citus celt. Bet sabiedrība var arī reaģēt pretēji partiju iecerēm: var palielināties skeptisko, neticīgo cilvēku skaits, kuri uz vēlēšanām neies. Pat lielākā daļa var neaiziet. Tas nozīmē, ka mazākums varēs izšķirt vēlēšanu rezultātus. Un tas būtu ļoti slikti. Satversmē, mūsu konstitūcijā, ir teikts, ka vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Cilvēkiem būtu jāapzinās, ka vēlēšanu dienā vara ir tautas rokās. Katra vēlētāja rīcībai vajadzētu būt ļoti pārdomātai. Tas veicinātu savstarpējo atbildību. Un mēs vienu solīti tuvinātos atgriezeniskajai saitei: politiķis un vēlētājs, vēlētājs un politiķis. Kurš būs politiķis, ir vēlētāja izvēle.

Mazākums kā maiņas nauda

Arturs Medveckis:
– Mazākums arī pēc vēlēšanām var spēlēt lielu lomu. Būt kā maiņas nauda. Veidojot koalīciju ar citiem, partija ar mazu balsu skaitu var saņemt daudz ministru portfeļu. Vai tas būtu vajadzīgs? Tie, kuri atturēsies balsot, to var sekmēt. Izkārtnes, ko katra partija pasludina par savu reliģiju vai nemaināmu standartu, faktiski ir domātas tikai vienam mērķim: lai iegūtu balsis. Bet ir vairāki filtri, pēc kuriem katrs vēlētājs var noteikt, cik šīs izkārtnes ir patiesas. Piemēram, kādi īpašumi pieder deputātu kandidātiem. No tiem izriet perspektīva, kā deputātu kandidāti cer īstenot savas ekonomiskās intereses. Klaji to parādīja Jūrmalgeita. Arī žargons, kas tiek sarunās lietots, norāda uz politisko cinismu. Ir absurdi sacīt, mēs amorālā veidā tiksim pie varas, bet, kad vara mums būs, būsim kristālskaidri.

Frāzes, ka politikā nav draugu, ir tikai intereses, arī ir amorālas. Par kādām interesēm ir runa? Ekonomiskās intereses vai augstākas garīgās vērtības, no kurām nevar atkāpties? Saka – politika ir kompromisu māksla. Kāpēc priekšvēlēšanu laikā cilvēki nav gatavi kompromisiem? Vai reklāmas un kompromitējošie materiāli nav tikai ārēji rejoši suņi, kuri pēc vēlēšanām var pie viena kaula vienoties un ciemoties? Man ļoti nepatīk, ka publiski spļauj bļodā vai akā, no kuras paši ēd vai dzer. Tas atgādina hameleonus: “Piedod, brāl, es laikam muļķības sarunāju! Tagad dzīvosim draudzīgi.”

Nenoliedzu, ka cilvēki dzīves laikā var mainīties un var mainīties viņu nostādnes. Kad atceramies Atmodas posmu, tad atceramies arī cilvēkus, ar kuriem saistās mūsu svētuma izpratne. Un pēkšņi, izrādās, kāds no viņiem ir tajā partijā, kas mums nepatīk. Dainis Īvāns, Jānis Jurkāns, Sandra Kalniete bija tā laika simboli. Cilvēkiem jāpadomā, kāpēc viņiem tagad tik atšķirīgs redzējums.

Ar likumiem lielākoties viss ir kārtībā. Taču tos ignorē un reklāmu, kā sacīja Ārijs, izplata pa aplinkus ceļiem. Likumu visiem dzīves gadījumiem neuzrakstīsi. Slidenās situācijās orientieris ir morāles slieksnis: ko viens uzskata par normu un ko otrs ignorē. Tādā veidā melno avi var atrast katrā partijā. Tikai, skatoties uz melnumu, uz to, kā katram nosmērēts deguns, nevajadzētu pazaudēt kaut ko lielu un patiesu.

Mani mierina tas, ka šo piecpadsmit gadu laikā ir izveidojusies ierēdniecība. Politiskās partijas nāk un iet, bet valsts aparāts strādā samērā stabili. Gribētu ticēt, ka lieli satricinājumi un pārvērtības pamatus satricināt nevar. Dažas nianses gan var mainīties. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā viena cilvēka dēļ saasinās krievu skolu jautājums, diskusija par reliģijas mācību vai tas, kā mācīt Latvijas vēsturi. Bet tas, ka viss tiek nolīdzināts tā, ka jāsāk no absolūti tukšas vietas, nav pieredzēts.

Kurš ir kungs, kurš – kalps?

Ārijs Orlovskis:
– Sabiedrībā joprojām ir aplams priekšstats par attiecībām starp kungu un kalpu. Iedzīvotājiem – vairākumam – būtu jāizprot, ka viņi ir tie, kas pasūta mūziku. Vēlētāji pasūta tādu varu, kādu grib redzēt savu ikdienu. Diemžēl mēs izvēlamies pēc principa: mazākais no ļaunumiem. Gadās, mums nepatīk viens vai otrs politiķis. Ir sena patiesība: vara pārbauda cilvēku, parāda kā lakmusa papīrītis, kas kurš ir. Piekrītu, ka visiem gadījumiem likumus neuzrakstīsim. Bet morāles slieksnis tomēr attiecībā pret pārējo sabiedrību pastāv. Dažbrīd politiskās reklāmas nolaižas līdz absurda līmenim, līdz sadismam un amoralitātei, gandrīz līdz tam, kā mums piedāvā “Sprite” vai čipsus. Otrs: vai politiķiem partijās ir tāda krīze, ka jāslavina personības. Vai tas tāpēc, ka nespēj skaidri paust savu ideoloģiju, uzskatu sistēmu, to, kā grib redzēt ekonomisko vai sociālo jomu? Ir smieklīgi izlasīt partijas dokumentos: dzimstība palielināsies par 10 vai 15 procentiem.

Arturs Medveckis:
– Partijas rīkojas gandrīz kā tautas dziesmā: “Visu gadu naudu krāju, Lielu dienu gaidīdama”. Resursus pietaupa pēdējām nedēļām. Vai tad pensiju indeksācija un palielināšana nevarēja notikt jau pirmajā pusgadā? Vai minimālo algu nevarēja palielināt jau ar šā gada 1.jūliju? Varēja. Cilvēki būtu priecīgi. Tagad tā ir tikai zalve, krāšņa uguņošana, iebarošana. Tikai jautājums: cik ilgam laikam šie pielikumi pie pensijām un algām būs pietiekami? Inflācija joprojām aug. Es vairāk gribētu zināt, vai valsts ir paņēmusi visu naudu, ko piedāvā Eiropa, un kā tā izmantota. Vai tā apēsta vai likta lietā, lai attīstītu valsti? Mani uztrauc arī solījumi samazināt ienākuma nodokli. Tas ir bumerangs. Tas nozīmē, ka samazinātos nodokļi pašvaldībām un tās varēs mazāk padarīt savu cilvēku labā. Arī kapitāla uzkrāšana pati par sevi ir laba lieta. Tikai jāskatās, kā labā tas tiek uzkrāts. Vai iegulst ārzonās, vai arī mūsu valstī tiek attīstīta ražošana, infrastruktūra? Vai tie objekti, ko Latvija pārdod ārzemniekiem, dod Latvijai labumu? Vai mēs no tā kļūstam bagātāki, vai pārvēršamies par vienkāršiem darba ņēmējiem, par kalpiem? Vēlētājiem jāvērtē arī partiju vadītie ekonomiskie procesi. Vai dividendes ir kapitāla uzkrāšanai? Vai tās apliks kādreiz ar nodokļiem? Pozīcijas partijas atturas to darīt, tāpat kā aplikt ar nodokli spekulatīvos darījumus biržās. Runāju ar ierindas zviedriem, saviem kolēģiem, viņiem šķiet nesaprotami, kā var šādus darījumus neaplikt ar nodokli. Kā tur būs tālāk, rādīs laiks.

Ārijs Orlovskis: – Uzskatu, ka Zviedrijā politika tik ātri arī nemainīsies, jo uzvaru guvušie spēki gribēs turēties pie varas. Cilvēki, kas vēlas nodarboties ar politiku, izvēlas nodarboties ar vienu īpašu nodarbes veidu: organizēt un pārvaldīt sabiedrību. Gan sliktā, gan labā nozīmē politiku ietekmē trīs faktori. Pirmais ir cilvēka faktors, viņa attieksme pret sabiedrību, zināšanas, vērtību sistēma. Mēs pārmaiņas nepiedzīvosim, ja neatgriezīsimies pie morāles. Otrs ir sabiedrības faktors – tās vajadzības un resursi. Resursus ir jāmāk sadalīt. To vienmēr būs maz, toties vajadzību vienmēr daudz. Svarīga ir prioritārā kārtība, kā notiks sadale, kur ņems, ko dalīt. Cilvēkiem jāsaprot, ka priekšvēlēšanu programmas ir tikai partijas vēlme. Ir jāskatās, vai katrai partijai ir arī konkrēta programma, kāda būs ikdiena. Trešais politikā ir laika faktors, ko es dēvētu arī par kultūras faktoru, kas sevī ietver gan tradīcijas, gan attieksmi pret pašu valsti, brīvību, darbu. Piemēram, vai darbs ir vērtība, vai cilvēki tic, ka viņi ar savu darbu var kļūt turīgi? Ko par valsti domā tie, kuri aizbrauc peļņā uz citām zemēm? Kultūras faktors ir arī attieksme pašiem pret savu valsti. Tas ir jautājums mums visiem. Jo politiķi nāk no mūsu pašu vidus. Kas ir valsts: vai mēs paši spējam izveidot normāli funkcionējošu valsts pārvaldi, vai mūsu vidū dominē uzskats, ka valsts ir tikai tie, kas atrodas pie varas? Vai sabiedrības vairākums saprot, ka vēlēšanās tas izdara savu pasūtījumu savai turpmākai ikdienai?

Sabiedrības krējums – pēdiņās?

Arturs Medveckis:
– Ikdienā lietojam vārdus politiskā elite. Tāds termins būtu piemērotāks demokrātiskai sabiedrībai zemēs, kurās ir gadu simtiem veidojušās politiskās tradīcijas, parlamentārā kultūra. Ja cilvēkam ir laba izglītība, prestiža profesija un adekvāts atalgojums, viņš varētu uz eliti pretendēt. Mums gandrīz kā greizo spoguļu karaļvalstī: ir nauda, un pasūta mūziku. Mūsu sabiedrības krējums ir liekams pēdiņās. Ja partijas pie mums būtu partijas klasiskajā izpratnē, morāli atbildīgas par to, ko dara, tad varbūt varētu runāt bez pēdiņām. Zviedrijas premjers Pēršons pēc zaudētajām vēlēšanām pateica, ka atstāj arī partijas līdera posteni. Pie mums, ja noticis kas ārkārtējs, maina vai visus apakšniekus, bet ministrs vienmēr izrādās bez vainas. Bija skandāli policijā, bija traģēdijas bruņotajos spēkos, bet ministri palika.

Tādus paklupienus, tiesa, pretinieku piespēlētus, var atrast arī visās mūsu partijās. Ir bijuši nesmukumi Tautas partijā, ir bijušas “Jaunā laika” zelta rokas vai Jaunupa kāre braukt ar viņam nepiederošu mašīnu, vai tēvzemiešu it kā netīšā saistība ar Jūrmalgeitu. Bet partiju līderi paliek savās vietās. Un tāpēc nav jābrīnās, ka dzird vēlētājus, kas nāk no latviskas vides un ir nacionāli noskaņoti, sakām: varu parakstīties zem katra vārda, ko sacīja Ždanoka. Partijām būtu beidzot jāizlemj, vai labāk priekšvēlēšanu laikā citai par citu zākāties, lai pie sevis dabūtu svārstīgo elektorātu, vai uzstādīt augstāk morāles latiņu. Citādi būs cilvēki, kuri vēlēs protestējot, kuri vēlēs par pašu nevarīgāko partiju, lai tikai būtu vēlējis, un pēkšņi izrādīsies, ka tā partija tiek Saeimā.

Ārijs Orlovskis: –  Tas nav tikai Latvijas fenomens. Tas ir laika jautājums. Ir jāpaiet laikam, lai gan politiķi, gan vēlētāji sasniegtu politisko briedumu. Politikas vēsturē ir daudz līdzīgu piemēru citās valstīs. Mūsu partiju programmas lasot, šķiet, ka visi ir vienlīdz labēji un vienlīdz kreisi. Vienīgais atšķirīgais ir etniskās nostādnēs. Vieni orientējas uz pamatnāciju, otri – uz citām etniskajām grupām. To starpā, kuri sevi dēvē par kreisajiem, ir daudz uzņēmēju. Skandālos, kas gājuši mums pāri, ir gan tā saucamie labējie, gan tā saucamie kreisie, un visus vieno šaurās ekonomiskās intereses.

Kāpēc partijas nevar apvienoties?

Arturs Medveckis:
– Politiskās partijas varētu vienoties par kopīgām lietām. Tagad katrs mēģina politiskajā sistēmā atrast kādu nišu, kā izpausties vai kā tikt pie varas. Bet Latvija ir par mazu, lai visiem pietiktu vietas. Ir vajadzīgs dialogs.

Ārijs Orlovskis:
– Ir vajadzīgs politiskais dialogs par apvienošanos. Politiskā vide, ekonomiskā vide, valstiskums. Un katrs no mums tikai iegūs, ja partijas būs spēcīgākas. Ja tās neskaldīs personības, bet vienos ideoloģija. Vieni teiktu: mēs redzam ekonomiku tādu un tam dodam priekšroku, veselības aprūpi tādu. Otri – kaut ko citu. Tagad mums mēģina iestāstīt, ka viss ir atkarīgs no viena cilvēka. Ja Viņa nebūs, tad… Nenoliedzu to, ko Viņš ir izdarījis. Bet vai viss, kas notiek, teiksim, veselības aprūpē, ar ko sastopamies ikdienā, ir tas, ko mēs, pacienti un vēlētāji, patiesi vēlamies?

Daudzu partiju 9.Saeimas vēlēšanu programmas izceļas ar populismu, daudzās solīts krasi uzlabot dzīves līmeni, sociālo jomu. Tad šķiet, ka pašas partijas nav stingri pārliecinātas, kādu virzienu tās grib ieturēt. To, ko tagad sola, taču neizpildīs. Tas ir pašapmāns. Ir jābūt darbam ne tikai pirms vēlēšanu, bet jāstrādā arī vēlēšanu starplaikos. Ne tikai papildinot partijas rindas, bet arī pulcējot atbalstītājus, kas gatavi līdzdarboties idejas vārdā. Tas ir ceļš, kas partijām vēl jānoiet. Tad programmas, kas nonāks mūsu priekšā, būs pārdomātākas, reālākas. Tad varēs programmā iekļaut arī kādu nepopulāru ideju, kas nestu tautai un valstij augļus nākotnē.

Vai veikalu vērtēt tikai pēc izkārtnes?

Arturs Medveckis:
– Ir jāsaprot, ka īsā priekšvēlēšanu programma ir veikala izkārtne – makšķere. Bet vēlētājiem derētu paskatīties, kāda ir iepriekšējā programma, ko katra partija darījusi, lai savu ideju konsekventi īstenotu. Šās Saeimas vēlēšanās startē arī vairākas jaunas partijas. Kāpēc tās rodas? Vecās partijas kļūst pašpietiekamas. No malas aktīvo ļaužu vairs nevajag. Nereti jaunas partijas veidojas ap vienu personu. Tā uznāca Einars Repše. Ja personība apdāvinātāka, partija dzīvot spējīgāka. Ja ikonu nomainītu, vai partija paliktu?

Ārijs Orlovskis:
– Ļoti bieži procesus, arī partiju veidošanos, nosaka sociāli ekonomiskie apstākļi. Nereti, ja ir kāda dziļa, ilga problēma, to mēdz risināt, izmantojot ienaidnieka tēlu. Arī kādas ģeopolitiskas intereses var īstenot ar ienaidnieka tēlu. Jārēķinās arī ar politisko harizmu: parādās idejas nesējs – pie tā pieķeras lielākas vai mazākas ļaužu grupas, pat sociālie slāņi. Vienojošā vienmēr nav nacionālā ideja, kā tas ir Latvijas mazo jaunpartiju gadījumā. Ja nav tādas partijas, kas šo ideju paceļ un notur, rodas daudzas mazas partijas, kas to galu galā padara nepopulāru. Otrs iemesls – mēs savu valstiskumu esam atjaunojuši, bet mums nav valstiskuma pieredzes. Tā tikai top. Ir cilvēku kategorija, kas to nav izdzīvojuši, izbaudījuši. Pēkšņi saduroties ar tādu realitāti kā globalizācija, rodas pretestība.

Arturs Medveckis:
– Ir grūti notvert to brīdi, kad grupa pāraug partijā. Bijušās Vācijas Demokrātiskās republikas teritorijā, kur dzīves līmenis bija zemāks, plaši zeļ skūtgalvji, pat uzvar vēlēšanās. Tādi ir arī Austrumos. Bet tie var būt arī bārdaini onkuļi, kuri ar pīķiem dursta kādas dziedātājas portretu. Un mūsu pašu tautieši ar mēsliem apmētā savus ciltsbrāļus, kuriem ir tikai cita seksuālā orientācija. Visdrausmīgākais, ka tad uzvaru gūst bara psiholoģija, pārliecība par spēka nesodāmību. Tās ir lietas, ko nevar ignorēt.

Ārijs Orlovskis:
– Mēs jau esam NATO, Eiropas Savienībā, bet tomēr kā rudiments nāk līdzi transformācijas sabiedrības stāvoklis. Mēs nedrīkstam ignorēt, ka daudzas lietas ir ilgstošas, jauna izpratne prasa vismaz vienas paaudzes nomaiņu – 20 līdz 25 gadus. Mēs nomainījām vienu nepareizo ideoloģiju pret otru – pareizo. Kad saredzam pārestību kādai sociālai vai etniskai grupai, teiksim, latviešiem, var rasties doma veidot partiju, kas stājas pret. Taču visas partiju veidošanas, vēlēšanu norises, sistēmas tapšana ir laika jautājums, ko ignorēt nevar. Mēs to izslimojam kā bērnu slimību.

Vēlētājiem man ir tikai viens novēlējums: nevajag akli ticēt, bet vajag sākt domāt. Ja izlasi programmu un tā šķiet simpātiska, tad mēģini padomāt, kā to varēs īstenot. Un tad izdari izvēli. Bet ir pienācis laiks, kad arī vēlētājiem par savu izvēli jāuzņemas atbildība. Ir jādomā par to, vai neizniekojam savu balsi.

Arturs Medveckis:
– Cilvēkiem būtu jāizšķiras par galvenajām idejām: ko es negribētu zaudēt. Neba visu izšķirs viena, otra vai trešā personība, kas atradīsies priekšgalā kā reklāmas kampaņas zīmols. Ir jāvērtē, ko katra partija aizstāv. Piecpadsmit gados izaugsme ir notikusi. Esam politiski izglītotāki, spriest spējīgāki. Un vajadzētu piebremzēt mirkļa aizvainojumu, aizkaitinājumu, neizdarīt aplamu izvēli emociju uzplaiksnījumā. Vērtēt visu vajag ar prātu.

Rāmīši:

“Politiķi nāk no mūsu pašu vidus.”

“Īsā priekšvēlēšanu programma ir izkārtne – makšķere.”

“Vēlētāji pasūta tādu varu, kādu grib redzēt savu ikdienu.”

Egona Zīverta foto – 20.09.06

0019,0020,0025 –

Arturs Medveckis: “Politiskās partijas varētu vienoties par kopīgām lietām.”

0012, 00130026-

Ārijs Orlovskis: “Arī vēlētājiem par savu izvēli jāuzņemas atbildība.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz