Vēsturisko ēku kompleksu funkcionālās iespējas

Liepājā ir ļoti maz lielu, greznu namu sabiedrisko pasākumu reprezentācijām, tomēr mūsu pilsēta var lepoties ar vairākiem sakārtotiem senu ēku kompleksiem. Tāpēc ir nopietna vajadzība rūpīgi izsvērt šo vēsturisko ēku kompleksu funkcionālās iespējas Liepājas pilsētvidē un atbildīgajām institūcijām konkrēti rīkoties.

“Rietumu frontē” bez pārmaiņām

Tiešām – šeit vietā piesaukt rakstnieka Ērika Marijas Remarka slaveno romānu. Jau vairākus gadus esam pievērsuši uzmanību 17. un 18.gadsimtā celto kultūrvēsturisko ēku kompleksam, kas atrodas Kungu ielas 24 un Bāriņu ielas 32 stūrī. Liepājnieki un pilsētas viesi to vairāk pazīst kā folkloras centru “Namīns” un tā saucamo Pētera Pirmā namiņu. Kā zināms, Liepājas Pilsētas dome savulaik atteicās no šā kompleksa pirmpirkuma tiesībām un to savā īpašumā iegādājās uzņēmējs Ivars Kesenfelds jeb kompānija “MIG Holding”. Ēku, kurā darbojas “Namīns”, īpašnieki joprojām laipni izīrē folkloras centra vajadzībām.

Jau rakstījām par to, ka tautas mākslas studijām un kolektīviem jau sen trūkst normālu apstākļu un telpu darbam Latviešu biedrības namā. Savulaik par domes piešķirto finansējumu Ulda Pīlēna arhitektu birojs apsekoja biedrības nama tehnisko stāvokli un izstrādāja lielisku tā rekonstrukcijas un renovācijas projektu, kur būtiska vieta bija ierādīta arī tautas mākslas kolektīviem. Diemžēl viss apstājās pēc otrās kārtas, arī daļa nama projekta izmainījās, jo vienu spārnu ieņēma kinoteātris, bet amatierkolektīviem telpu paliek arvien mazāk, un tās pašas sliktā stāvoklī. Ļoti žēl, ka Pilsētas dome šo darbu nenoveda līdz galam un par to neiestājās arī pats uzņēmējs un deputāts Uldis Pīlēns. Laiks ir nauda, un ar katru gadu izmaksas aug ģeometriskā progresijā.

Taču tikpat kā Dieva dāvana gandrīz pilsētas centrā, uz izstrādātās pilsētas tūrisma takas atrodas raksta sākumā minētais ēku komplekss, kas ir dabiska, ideāla vide tautas mākslai, radošajām darbnīcām, mēģinājumiem, izstādēm. Tajā pašā laikraksta numurā stāstījām, ka Ivaram Kesenfeldam ir doma kultūrvēsturisko kompleksu papildināt ar vēl vienu namiņu no Peldu ielas.

Gan folkloras centra “Namīna” un aktrišu folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja, gan Tautas lietišķās mākslas studijas “Kursa” vadītāja Ilma Rubene un citu studiju un kolektīvu pārstāvji vairākkārt teikuši, ka viņi būtu vairāk nekā priecīgi darboties šajā kompleksā. Savu atbalstu šai idejai izteikušas gan Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna, gan arī Liepājas domes priekšsēdētāja pirmā vietniece Silva Golde. Ir izstrādāti vairāki projektu varianti un kompleksa ēku apsaimniekošanas un nomas izcenojumi, lai ļaudis te varētu darboties un uzņemt tūristus. Bet viss ir apstājies pie mūsu deputātiem un finansējuma. Pa to laiku Bāriņu un Kungu ielas stūra ēku ansambli sagaida jauni pārkārtojumi.

Jaunpienākušais namiņš

“Mums ir jaunumi,” ar ziņu redakcijā vēršas Ivars Kesenfelds. “Tikko no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas esam saņēmuši atļauju, ka drīkstam nojaukt 18.gadsimta koka ēku Peldu ielā 42, kas burtiski ieaugusi zemē, un pārvietot uz ēku kompleksu Kungu un Bāriņu ielas stūrī. Peldu ielas mājiņu demontēsim un turpat sētā, iepretim “Namīnam” novietosim vietā, kur tagad atrodas padomju laikā uzceltie šķūnīši. Pašlaik norisinās garais, birokrātiskais dokumentu un darbu  sagatavošanas process, bet arhitekts Agris Padēlis-Līns projektē. Tas viss varētu ilgt kādu pusgadu, jo vēl arī jānojauc šķūnīši, jāiebetonē pamati, līdz mājiņu varēs pārcelt un no jauna uzsliet jaunajā vietā. Šo, apmēram 9,5 metrus augsto, mājiņu Peldu ielā nopirku no kundzes Kaijas Liepiņas. Tā esot viņas dzimtas māja. Es viņai apsolīju šo ēku nenoplēst, bet saglabāt un priecājos, ka solījumu esmu turējis.”

Vēsturiskos faktus papildina Gunārs Silakaktiņš: “Māja celta 18.gadsimta beigās. Izpētes laikā atklājās pieci būves periodi, jo tur laiku pa laikam kaut kas lipināts klāt, vēlākā periodā izbūvēti bēniņi. Arhitekts Padēlis-Līns īpaši kā par tādu konfekti priecājas, ka mājiņai piebūvēta sīklopu kūtiņa, kas pēc tam iekļauta apdzīvojamā daļā.”

“Pirmkārt, mēs pārvietojot dosim šai mājiņai otru mūžu, un otrkārt, noslēgsim Kungu un Bāriņu ielas stūra kompleksa četrstūri,” turpina Ivars Kesenfelds. “Starp trim senajām ēkām paliek ceturtā, kura uzcelta padomju laikā uz veciem pamatiem un kurā savulaik darbojās teāris “Mūris”. Ar laiku to mēģināsim apdarināt ar tādiem materiāliem, lai tā iekļautos kopējā ansamblī. Starp citu, manā praksē tas savā ziņā ir otrais gadījums, kad sastopos ar ēku pārcelšanu. Arī “Pastnieka māja”, izrādās, pirms kāda gadsimta tikusi pārvietota uz Brīvzemnieka ielu, par ko liecināja sanumurētie baļķi.”

Par Pētera namiņa atdzimšanu

“Neskatoties uz grūtiem laikiem, inflāciju, naftas produktu cenu nemitīgo celšanos un tamlīdzīgi, esam šim kompleksam pievilkuši gāzes vadu,” vēl vienu jaunumu izstāsta Ivars Kesenfelds. “Tāpat esam kopā ar arhitektu Padēli-Līni uzsākuši Pētera namiņa fasādes, iekštelpu un jumta izbūvju rekonstrukcijas projekta izstrādi, atbilstoši šīs vēsturiskās 18.gadsimta ēkas pamatprincipiem. Laika gaitā tajā gan veiktas dažas pārbūves un piebūves. Arhitekts, iespējams, labprāt vēlētos tur iekārtot savu Liepājas biroju.

Mēs negribētu šajā kompleksā un pašā Pētera namiņā iekārtot kaut kādus birojus, krogus vai viesnīcas. Mums gan no kādas Rīgas firmas ir jau bijis piedāvājums, Pētera namiņā, atbilstoši tā nosaukuma zīmolam, ierīkot krievu restorānu, bet mēs no tā atturamies, jo uzskatām, ka tas nebūtu labākais variants. Mēs priecātos, ja pārvietotajā ēkā varētu iekārtot tējas namiņu – ar Latvijas laukos un pļavās savāktām zāļu tējiņām, sklandraušiem, plāceņiem,” saka I.Kesenfelds.

Ir lietas, par kurām nevajadzētu ilgi diskutēt

Patiešam nevajadzētu, jo laiks rit. Tiek izstrādāti projekti un atkal noraidīti, meklētas ēkas, tad domas un plāni atkal tiek mainīti. Cik ilgi? Deputāti joprojām neķeras klāt šā jautājuma konkrētai risināšanai, aizbildinoties ar lielām nomas naudas izmaksām. Un tomēr neviens nevar pateikt, cik izmaksās kādas jaunas ēkas celtniecība, kāda jauna piebūve vai vecas ēkas pārbūve. Te var minēt kaut vai ļoti sliktā stāvoklī esošās ēkas promenādē, blakus vecajai muitas mājai. Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna ir nobažījusies, ka praktiski vairs nav pašvaldības ēku, kuras varētu nodot tautas mākslas kolektīvu vajadzībām. Arī pašlaik tam tiek īrētas vairākas telpas.

Tomēr jautājums par tautas mākslas kolektīvu izvietošanu Kungu un Bāriņu ielas kompleksā nav norakts. Ivars Kesenfelds joprojām apstiprina savu atvērtību šī jautājuma risināšanā: “Protams, mums simpātiskāks ir variants, ka te ienāktu tautas māksla. Mums pašlaik ir citas prioritātes, tādēļ varam gaidīt vēl kādus gadus trīs. Tomēr jābūt nospraustām vadlīnijām, drošībai, ka dome šajā virzienā strādā. Jāteic, ka bumba ir Pilsētas domes un Kultūras pārvaldes pusē. Liekas, ka domei interese būtu, bet saprotu, ka pilsētai pašlaik ir savas grūtības ar budžetu, savas problēmas un prioritātes. Bet pašlaik sētas ēku izīrējam folkloras centram “Namīns” un tur joprojām darbojas “Atštaukas”. Tas mūs priecē, jo gan senās ēkas, gan folklora viena otru lieliski papildina. Pa pilsētas tūrisma maršruta metāla notiņām ceļotāji atnāk līdz šai vietai, pieklauvē pie Pētera namiņa slēgtajām durvīm un nesaprašanā dodas projām, jo ne jau katru dienu “Atštaukas” darbojas un uzņem viesus sētas mājā. Mēs joprojām pārrunām esam atvērti. Kultūras pārvalde ir ļoti precīzi nodefinējusi, kas un kādi tautas mākslas pārstāvji šajā kompleksā varētu darboties, bet atkal apstāšanās ir pie finansēm.” 

Tie bīstamie zemūdens akmeņi

Jā, patiešām būtu gaužām žēl, ja tikai kaut kādu partiju vai savstarpējo attiecību, citu nezināmu iemeslu un zemūdens akmeņu dēļ tiktu pazaudēta unikāla kultūrvēsturiska vieta tautas mākslas attīstībai un cilvēkiem par prieku.

Jāpiekrīt Ivara Kesenfelda teiktajam: “Varbūt daļai no šīm ēkām nav liela tirgus vērtība, kaut arī viena otra ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis, kas prasīja dārgas restaurācijas izmaksas. Bet, tās atgriežot dzīvē, mēs izrādām pietāti Liepājas vēsturiskajām ēkām, pilsētas savdabīgajai videi, vizuālajam tēlam. Neslēpšu – kādas ēkas kultūras pieminekļa statuss mani interesē tiktāl, ka tam blakus neuzbūvēs kaut ko idiotisku, piemēram, skābbarības torni.”

Kompānija “MIG Holding” ir pierādījusi, ka spēj un prot ne vien sakārtot senas ēkas, bet arī tās prasmīgi pielāgot sabiedriski funkcionālajām vajadzībām. Par savām pērlēm viņi sauc piecus kompleksus: “Pastnieka māja” F.Brīvzemnieka ielā 53, tā saucamais Pētera Pirmā namiņš Kungu ielā 24, ēku komplekss, kas saistās ar “Promenade Hotel”, komplekss, kur atrodas veikals “Māja”, un ārpus Liepājas tā ir Līgutu muiža. Kā zināms, abos minētajos kompleksos restaurēti un izbūvēti vecie spīķeri, savukārt “Mājas” kompleksā ietilpst vēl arī senā cirka ēka.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

18.gadsimta koka ēka Peldu ielā 42.