Pilsēta un laime

Laime – 1. Psihisks (emocionāls) stāvoklis, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos, mērķiem, darbību un īstenību, darbības rezultātu. 2. Ļoti labvēlīgu apstākļu kopums, kuri parasti sagadās nejauši; arī veiksme.
                                                                                      Latviešu literārās valodas vārdnīca.

Vārdu laime pētnieki nelietoja, aptaujājot Latvijas 38 pilsētu iedzīvotājus par viņu apmierinātību ar dzīvi viņu pilsētās. Varētu pat teikt, ka pētījumam “Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences” ar laimi nav nekāda sakara. Un tomēr. Pat nedaudzie “Kurzemes Vārda” aptaujātie cilvēki apliecināja, ka dzīvesvietas pievilcība ir laimes sastāvdaļa. Pievilcīga vide veicina pilsētas attīstību – tāds  bija viens no zinātnieku pieņēmumiem, sākot pētījumu. Vaicājām sociologiem, ko šis pētījums pastāsta  par Liepāju? Kā pilsēta ietekmē iedzīvotāju laimi?

Vidēji apmierināti

Ar dzīvi kopumā ir apmierināts 41 procents liepājnieku, ar pētījuma rezultātiem no Liepājas viedokļa iepazīstina viens no tā līdzautoriem pilsētu sociologs Viesturs Celmiņš. Apmierinātībā ar dzīvi liepājnieki ir 30.vietā no 38 pilsētām. Laimīgākie ļaudis zinātniekiem gadījušies Krāslavā – 68% un Dobelē – 67%. Ar pilsētu, kurā dzīvo, ir apmierināti 72 procenti liepājnieku. Raksturīgi, ka cilvēki kopumā ir savu pilsētu patrioti.    

No pilsētā pieejamajām iespējām visaugstāk liepājnieki novērtējuši iespēju Liepājā iegūt izglītību, papildu zināšanas un kompetenci, iepirkties, izklaidēties un apmeklēt kultūras pasākumus. Izklaides un kultūras pasākumu pieejamībā Liepāja ir trešajā vietā pēc Rīgas un Valmieras – pēc aptaujāto domām. Nedaudz mazākas iedzīvotāji saskata savas iespējas Liepājas darba tirgū (iespēju mainīt vai iegūt darba vietu) – tas sasaucas ar bezdarba problēmas aktualitāti.

Bet viszemāk liepājnieki vērtē savas iespējas ietekmēt pilsētai aktuālu jautājumu risināšanu: šis rādītājs liepājniekiem ir viens no viszemākajiem, lai gan tas ir arī zems visās pilsētās. Tikai nepilni 6% liepājnieku tic, ka viņi kaut ko var ietekmēt. Taču vēl neticīgāki par liepājniekiem ir aizputnieki (3% optimistu šajā jautājumā) un jūrmalnieki (2%). Vai no tā var spriest, ka pašvaldība strādā slikti? V.Celmiņš gan brīdina, ka ar šo rādītāju vien nepietiek, lai izdarītu tādu secinājumu. “Bet raizes tas dara. Varbūt cilvēkiem ir sajūta, ka viņi nevar neko ietekmēt šajā valstī, nevis pilsētā,” pieļauj V.Celmiņš. 

Savukārt ar Pilsētas domes, tāpat ar Pašvaldības policijas darbu ir apmierināta apmēram trešdaļa liepājnieku – starp Kurzemes pilsētām rādītāji ir viszemākie, taču V.Celmiņš aicina arī to vērtēt piesardzīgi, lai gan atbildes noteikti liecina par iedzīvotāju priekšstatiem.

Liepāju nemainītu

Liepājas potenciālās attīstības nozares iedzīvotāju skatījumā ir pirmām kārtām tūrisms, ostas pakalpojumi un rūpniecība. Lai gan vairāk nekā puse pilsētnieku atbild, ka par ļoti labām uzskata izklaides un kultūras iespējas Liepājā, tomēr izklaidi un kultūru tikai nedaudzi saista ar pilsētas attīstības veicināšanu. Ļoti zemu – viszemāk – iedzīvotāji vērtē izglītību kā attīstības nozari, lai gan Liepājā ir ne vien universitāte, bet darbojas arī citas augstskolas un vidējās speciālās mācību iestādes, kas var būt jaunu cilvēku piesaistītājas pilsētai.

Lūgti pabeigt teikumu “Es labāka darba dēļ pārceltos uz…”, tikai 15 procentu liepājnieku atbildējuši, ka viņi pārceltos uz dzīvi citā pilsētā. Tas ir labākais rādītājs pēc Madonas. Piemēram, Krāslavā 22 procenti aptaujāto atbildējuši, ka gribētu dzīvot Rīgā, un tikai 70 procenti rīdzinieku atbildējuši, ka grib dzīvot Rīgā.  Par savas pilsētas patriotiem sevi uzskata 84 procenti aptaujāto liepājnieku.

“Galvenā sāpe ir tā, ka pilsētas savā starpā konkurē, nevis veido sadarbību. Latvija ir pārāk maza, lai katrā pilsētā būtu pa koncertzālei, pa hokeja hallei. Pilsētas dzīvo konkurences, nevis sadarbības domāšanā. Arī Liepājai ar Ventspili vajag sadarboties, nevis konkurēt,” saka V.Celmiņš. “Latvijā jau 18 gadu samazinās iedzīvotāju skaits, un tas saruks joprojām. Stīvēšanās par resursiem tik mazā valstī radīs negatīvas sekas.”

Liepājas radošums

Pētnieki izmantojuši jaunu metodi un pētījuši arī pilsētu radošumu, aplūkojot to trijās dimensijās: vērtējot tehnoloģijas (tas ietver sevī augstākās un vidējās tehnoloģijas uzņēmumu un zinātnes darbību pilsētā), talantu klātbūtni pilsētā (to mērī pēc cilvēku ar augstāko izglītību skaita un ar mākslinieku un zinātnieku skaitu) un toleranci. Radošumu bija iespējams mērīt tikai 29 pilsētās, jo daudzām trūkst kādas no šīm dimensijām. Liepāja radošuma ziņā atklājas kā viena no spēcīgākajām Latvijas pilsētām, pastāsta inovāciju un radošuma pētnieks sociologs Sandris Mūriņš. Radošuma stiprinātājas Liepājā ir pirmās divas dimensijas: tehnoloģiju un talantu klātbūtne.

Ne jau kompānijas vai rūpniecība attīsta pilsētu, bet gan radošums, inovācijas. Mūsdienu ekonomika ir radošuma ekonomika, un šādas pilsētas labāk iekļaujas mūsdienu ekonomikā. Citu pasaules radošo pilsētu piemērs rāda, ka tās ilgtermiņā attīstās labāk, stāsta S.Mūriņš. Viņš uzsver, ka Latvijā pašvaldības un valsts pārāk iestrēgusi industriālās attīstības domāšanā. “Bet tā ir rietoša domāšana. Mūsdienās cilvēki var aizbraukt, kurp vien vēlas. Tāpēc progresīvas pilsētas orientējas uz cilvēkiem pievilcīgu vidi, iespējām cilvēkiem piepildīt savas spējas un uz cilvēku piesaisti. Un ja ir cilvēki – tad pilsētā arī ierodas kompānijas, un cilvēki veido kompānijas,” saka S.Mūriņš. Tieši cilvēki ir tie, kas rada ekonomiku. 

Iecietības trūkst

Tolerances trūkums ir liepājnieku vājā (Latvijā – priekšpēdējā) vieta. Iedzīvotājiem jautāja, ar ko viņi gribētu dzīvot kaimiņos. Vislielāko neiecietību liepājnieki izrādīja pret dzīvošanu kaimiņos ar gejiem, lezbietēm, čigāniem un viesstrādniekiem, arī – musulmaņiem un citas rases pārstāvjiem. Nedaudz labvēlīgāka bija attieksme pret māksliniekiem. Katrs piektais aptaujātais gribētu sev kaimiņu – mākslinieku. Ja tas der mierinājumam, varam pastāstīt, ka tolerances trūkums izpaudies visu pilsētu aptaujā. Kādēļ tolerance ir svarīga pilsētu radošumā? Tādēļ, ka iecietība parāda, cik atvērti ir cilvēki jaunām idejām, sadarbībai, radošumam, jauniem kontaktiem.

Mākslinieku pilsēta         

Mākslinieku skaita ziņā (mūziķi, dizaineri, reklāmas mākslinieki un citi) Liepāja ir trešajā vietā Latvijā, un, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Liepājā ir vislielākais mākslinieku īpatsvars starp visām pilsētām. Statistiski šī ir mākslinieku pilsēta, stāsta S.Mūriņš. Toties zinātnieku ir visai maz.

Liepājas trumpis ir mākslinieki un radošās nozares. “Mani studenti par Liepāju vispirms zina Karostu, kultūras un informācijas centru “K@2” un Fonteina klubu. Tieši viņi pārdod Liepāju. Nesen sāktā jauno mediju mākslas programma (Liepājas Universitātē – N.D.) – tas ir īstais veids un virziens, kurā Liepājai attīstīties. Radošuma teorijā mani studenti teorijā izvēlējās pētīt tikai Rīgu un Liepāju. Būtu jāizmēra, bet iespējams, ka cilvēki Latvijā uzskata – Liepāja ir radoša pilsēta.”

Tieši radošums attīsta gan tehnoloģijas, gan saturu. Mūsu pilsētas ir Eiropas pilsētas, nevis Āzijas, kur pilsētas konkurē ar lētu darbaspēku. Noteikti ir saistība starp iedzīvotāju apmierinātību un pilsētas radošumu, uzsver S.Mūriņš. Pievilcības topā ir izklaide, kultūra, iepirkšanās, jūra. Šādās pilsētās cilvēki grib dzīvot. Radošas pilsētas paaugstina cilvēku dzīves kvalitāti, tām ir šarms. Tad cilvēkiem ir lielākas iespējas izpausties, dzīvot radoši, un cilvēkiem ir iespēja būt laimīgākiem.       

Uzziņai

Pilsēta un laime

Apmierināto iedzīvotāju īpatsvars Liepājā, procentos
Ar dzīves kvalitāti apmierināti  41
Ar pilsētu, kurā dzīvo      73
Ar domes darbu    37
Ar Pašvaldības policijas darbu         39
Ar veselības aprūpi        31
Ar komunālajiem pakalpojumiem      29
Ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu 54
Ar pašvaldības nodrošinātajiem sociālās palīdzības pakalpojumiem     43
Ar teritorijas labiekārtošanu     45
Ar sabiedrisko transportu        70

Problēmu aktualitāte: lielākās problēmas
Gaisa piesārņojums             29
Vandālisms un huligānisms   25
Bezdarbs                            25
Dzeramā ūdens kvalitāte     18
Klaiņojoši dzīvnieki             16

Pētījumu “Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences” pēc Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtījuma veica SIA “Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija”. Pēc nejaušas atlases principa tika aptaujāti 1500 Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā – 51 liepājnieks. Iedzīvotāju aptauja ir tikai pētījuma viena daļa

Liepājas domes Attīstības pārvaldes vadītāja Viļņa Vitkovska komentārs:
– Būtu interesanti ar pētījumu iepazīties pilnībā. Patīkami, ka pētnieku viedoklis par Liepāju kā radošu pilsētu un par progresīvu pilsētu attīstību sakrīt ar Liepājas stratēģiju. Tajā cilvēks ir pirmajā vietā. Radošas pilsētas ideju pasaka mūsu vīzija: Liepāja ir lepna, radoša, aktīva pilsēta jūras krastā. Arī darbos un finansējumā apliecināsies pilsētas virzība uz šo vīziju. Plānojam vismaz divus ES fondu projektus ar kultūras ievirzi un, protams, Liepāju kā Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Taču pētījums arī parāda, ka pašvaldībai ir jāuzlabo dialogs ar iedzīvotājiem, ka uzticība pašvaldībai ir zema. Vēl – mums visiem intensīvāk jāizglītojas un jānovērtē Liepājas kā universitātes un studentu pilsētas iespējas.

Tieši mākslinieki rada vidi, kurā cilvēki vēlas dzīvot. Viņi rada izklaides, kultūras iespējas, omulību – un tas ir magnēts, lai pilsētai pievilktu citus radošus spēkus. Mākslinieki ir Liepājas trumpis, atklāj pētījums.

Jānoorganizē pašam, lai būtu laimīgs
Artūrs Zeltiņš, neirolingvistiskās programmēšanas un personīgās meistarības treneris

Liepājniekiem raksturīgi savas jūtas, emocijas atklāti neizrādīt. Mēs esam uz iekšu vērsti un varbūt tādēļ izskatās, ka staigājam drūmi. Tas arī veido kopējo fonu, kas kā zīmogs ietekmē Liepājas vispārējo ainu. Ja cilvēki tikai domās: “Cik grūta dzīve, nekas labs nav gaidāms”, tad nekādu laimi, no gaisa krītam, arī nemūžam nesagaidīt. Lai laimes izjūta būtu, ir jāgrib būt laimīgam un ir kaut kas jādara lietas labā. Ir jāpamana vai jāatrod, par ko priecāties. Jāapzinās, kas jau ir tavā apkārtnē labs, un tas jāceļ saulītē. Vislabāk ir uz papīra lapas uzrakstīt visu, kas tev svarīgs, kas apkārt labs, kas dara prieku. Tāds koncentrēts, paša izveidots saraksts ļauj apjaust to, ka apkārt dzīvē ir daudz pozitīvu lietu, tas dod spēku un uzņēmību sākt veidot savu laimi pašam.

Cilvēkam ir sevi jāorganizē tā, lai būtu laimīgs!

Bet par apslēptajām emocijām runājot, ir taču patīkami būt ar tādiem, kas nebaidās izrādīt savas izjūtas. Vai tad tas kas slikts, ja cilvēks izpauž, ka ir priecīgs? Tas ir pat veselīgi! Strādāju ar cilvēkiem kā Liepājā, tā Rīgā un esmu manījis šādu atšķirību. Liepājniekiem patīk un ir vajadzīgs, lai viņus pabīda, uzmundrina, bet rīdzinieki, vai tie, kas uz turieni aizbraukuši mācīties vai strādāt, paši daudz aktīvāk pieņem lēmumus, rīkojas, organizē dzīvi, priecājas. Liepājniekiem piemīt prasme lepoties ar savu pilsētu, viņi to aizstāv un slavē. Bet vai paši ir laimīgi? Kurš to var apgalvot par visiem? Daudz svarīgāk sākt ar sevi un būt laimīgam – to var iemācīties.

Jā, šis laiks nav viegls, bet varbūt tas piespiedu kārtā iemācīs uzņemties atbildību par savu dzīvi? Tas ir katra spēkos. Tikai  jāzina savs mērķis un jātiecas uz to. Diemžēl daudziem pietrūkst mērķa izpratnes. Kad ir mērķis, tad tiek atrastas iespējas tā sasniegšanai, tiek mobilizētas visas savas stiprās puses. Zinu, kā cilvēki pārvēršas, kad notic savam spēkam, veiksmei. Tas ir ceļa sākums uz laimīgu dzīvi, un to var iemācīties ikviens. Par sevi varu teikt – es esmu laimīgs.

Liepāja – mana nolemtība
Olivers Kamerovskis, sertificēts būvinženieris 

Mans viedoklis par laimīgu vai nelaimīgu dzīvošanu Liepājā nebūs objektīvs, jo esmu šeit dzimis un 76 gadus nodzīvojis. Šī ir mana vienīgā dzīvesvieta, mana nolemtība. Sūtība darboties un dzīvot. Tādēļ Liepāja man ir visjaukākā vieta pasaulē. Es nekādi nespēju sevi iedomāties dzīvojam Ogrē vai Ventspilī. 

Šī pilsēta var patikt vai nepatikt, bet normāls cilvēks nekad nenoniecinās vietu, kurā dzīvo! Tas būtu tas pats, kas spļaut akā, no kuras jādzer. Jā, te var laimīgi dzīvot, jo ir darbs, atpūtas iespējas. Te ir mani bērni, mazbērni. Tā ir laime.

Ir cilvēki, kuriem visu, pilnīgi visu vajag kritizēt, jo tikai tā viņi jūtas labi. Bet vai laimīgi? Pašiem slinkums mācīties, sākt ko jaunu, nav iniciatīvas, nav interešu. Ja reiz viss tik slikts un briesmīgs, tad nevajag te mocīties, bet braukt uz citu vietu laimi meklēt. Katrs taču var izvēlēties, ko darīt. Cilvēka dabā ir meklēt vietu, kur viņam labāk. Kādi ir īstie liepājnieki? Patrioti. Lai arī brīžiem iet drūmi. Gluži kā futbolā. Kad mūsu komandai neveicas, tad skatītāji kritizē, acis pārgriezuši, bet vienlaikus savējie tomēr ir sirdī. Kad iesit vārtus, tad visi kritizētāji tik laimīgi un piedod visas nebūšanas, jo uzvara ir Liepājas labā.

Laime ir atkarīga no gribas būt laimīgam
Sigita Jevgļevska, Liepājas teātra aktrise

Cilvēks var justies laimīgs jebkur, ja vien viņš to pats vēlas. Laime ir atkarīga no gribas būt laimīgam. Liela nauda, iespējas ceļot un iegādāties visu nav nosacījums laimei. Bet daudzi tomēr tā domā. Laimīgs ir tas, kurš saprot, kas viņam ir un kas viņam vispār ir dots. Īpašības, kas patīk Laimei, ir pateicība un pazemība.

Liepājā, manuprāt, laimīgi var dzīvot nobriedis un stabils cilvēks, jo dzīves ritms, iespējas, piedāvājums ir mazāks nekā galvaspilsētā. Un tomēr Liepāja ir piemērotāka, lai cilvēks šeit attīstītu savas garīgās vērtības un iekšējo stabilitāti. Liepāja ir piemērota nevis tiem, kuri skrien, lai visu laiku nopelnītu, bet tiem, kuri spēj izbaudīt to, kas viņiem jau pieder. Šeit Liepājā var baudīt dzīvi, jo šeit ir viss nepieciešamais. Ar svaigu jūras gaisu sākot un kultūras iestādēm beidzot. Liepājai piestāv radoša, atvērta attīstība.

Manuprāt, lai varētu izbaudīt laimi, vispirms jābūt iekšēja miera izjūtai. Tad arī citiem varēsi ko dot. Esmu dzirdējusi sakām, ka apmierināti cilvēki ir gandrīz vai miruši, jo vairāk neko nespēj dot. Nav tiesa. Ar dzīvi apmierināts, pašpietiekams cilvēks ir mierīgs un harmonisks, viņš vairāk meklē garīgās baudas, nevis miesiskās. Viņš redz pasauli skaidrām acīm un ir gatavs dot labu citiem. Kaut vai izmazgājot daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu, lai visiem būtu tīras trepes. Katram cilvēkam ir dots justies laimīgam. Tikai jāuztur sevī šī izjūta.

Atmiņas, jūra un radīšanas prieks
Irma Markopa, pensionēta skolotāja, dzejniece

Irmu Markopu neesmu redzējusi citādu kā tikai dzirkstošu, kādas, šķiet, ar pelēko zemi nesaistītas ieceres pārņemtu. Spožie, rudie mati noviļņo kā lapsas aste. Lai ko mēs arī runātu, viņa ir aizrautības pilna. Es jautāju par grūto pensionāres dzīvi un iztikšanu. Domās vēl piemetu āķīšus par atvasēm Īrijā, par noplukušo Jaunliepāju, kas tepat aiz loga. Zinu, ka nesen Irma mazajā dzīvoklītī ir palikusi viena, neskaitot balto kuplo runci Miķeli.

Bet, lai Irmu novilktu uz zemes, vajag smagāka enkura. Viņa atver viņai dāvātu grāmatu, kurā ierakstīts – “Dzejniecei”. “Pirmo reizi mani kāds nosauc par dzejnieci, bet es taču neesmu dzejniece!” Bet viņa raksta – gan dzeju, gan prozu, un man ir nojauta, ka rakstīt viņai ir svarīgāk, nekā paēst. Kas ir Irmas Markopas iedvesmas avoti?

“Liepāja man ir asinīs. Esmu laimīga, ka varu dzīvot savas mammas dzimtajā pilsētā, pēc kuras viņa vienmēr ilgojās un kura viņai bija sirdī visu mūžu. Kad es jau dzīvoju te, viņa ar prieku brauca pie mums ciemos, un tad allaž gājām uz jūru. Es zinu, ka mamma ar jūru sasveicinājās. Kādā no pēdējām reizēm, pēc tam, kad nomira tētis, viņa paņēma no jūras līdzi kabatlakatiņā smiltis. Arī es runājos ar jūru kā ar cilvēku. Lūdzu viņai spēku un izturību. Tā jau ir tā laimes izjūta, ka es te jūtos labi. Ka te ir saknes. Dzīvesvietai ir liela nozīme. Atbrauca mazmeita no Īrijas, sacīja – omamm, cik Liepāja ir skaista! Ar apdomu veidota, ar gaumi izdaiļota!” stāsta Irma.

“Dzīve mums ir bijusi laimīga. Es neciešu ilgstošu ņurdēšanu, nerunāšanu, asumus, vienmēr biju tas zibensnovedējs. Esmu pateicīga vīram, ka man ir divas brīnišķīgas meitas un pieci mazbērni. Kur vēl lielāka laime!” Vienas meitas ģimene pašlaik dzīvo Īrijā. “Man bija skumji, kamēr nezināju, kā viņi tur dzīvo. Sēdot Rīgas lidostā, vēroju – tikai jaunas ģimenes, bērni uz rokām, ratiņos un uz savām kājām. Domāju, nabaga cilvēki, viņiem jābrauc vergot uz ārzemēm, spiesti atstāt dzimteni. Bet Īrijā es redzēju, kas es pati esmu par cilvēku. Es eju veikalā ko pirkt, un man ir vērtība! Pārdevējs kalpo cilvēkam! Es uzreiz paceļu galvu!

Protams, vecumdienas – tas ir bēdīgi. Visu nomaksāt. Šogad man bija pabalsts, kā būs nākamgad, nezinu. Bet es zinu, ka badā nenomiršu, bērni man palīdzēs. Iecietības cilvēku attiecībās, to man pietrūkst šeit – Liepājā, Latvijā. Pasniegt roku vecam cilvēkam. Kāda paziņa man stāstīja – autobusā lūgusi jaunietim, lai iedod viņai vietu. Bet viņš, ārā kāpjot, iespļāva vecajai sievietei sejā.

Varbūt mēs neprotam būt laimīgi. Laiks ir jāaizpilda. Kā viens sacījis, negribu vientulīgs būt, bet vienatne man patīk. Cilvēks ir bagāts tāpēc, ka viņam ir atmiņas. Jābūt radošam visu laiku!”

Nora Driķe,
“Kurzemes Vārds”