Ārsti visos vēstures līkločos bijuši un joprojām ir cilvēki, kuri, neraugoties ne uz kādām pārmaiņām, pirmkārt, paliek ārsti kā šīs tik humānās profesijas pārstāvji un tikai, otrkārt, un vēl citkārt ieņem citu nozīmīgu lomu sabiedrībā. Jā, un vēl ārsti nenoliedzami ir bijuši vadošās inteliģences pārstāvji. Protams, ikvienam no mums ir vismaz viens tāds ārsts, kuru mēs noteikti saucam par savējo. Un noteikti tik ļoti gribētos, lai arī viņš būtu šo skaitā (ja gadījumā nav). Diemžēl divdesmit ir tieši tik, cik ir. Tomēr šis skaitlis nenozīmē, ka šie ir vienīgie, kas būtu pelnījuši būt šajās lappusēs. Patiesībā tādu ir daudz, daudz vairāk. “Kurzemes Vārds”, pieminot divdesmit šā gadsimta ievērojamākos ārstus, atzīmē viņu ieguldījumu liepājnieku veselības aprūpē un uzsver to, ka, mūsuprāt, lielākā daļa ir cilvēki, par kuriem saka: viņi ir leģendas.

 Eglons Auders

 Neirologs, kura darba mūžs saistīts ar pilsētas slimnīcu ­ tur aizvadīti gandrīz četrdesmit gadi. E. Auders bijis gan ārsts, gan arī administratīvais darbinieks. E. Auders 1970. gadā kļuva par slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāju, bet 1986. gadā, kad liela daļa kolēģu pārcēlās strādāt uz jaunuzcelto Centrālo slimnīcu, E. Auders palika 1. pilsētas slimnīcā par tās galveno ārstu. Bijušie kolēģi viņu vērtē kā ļoti prasmīgu un prasīgu ārstu gan pret sevi, gan arī kolēģiem, tādu, kurš nekad iesākto nepameta pusratā, bet gan noveda līdz galam. Viņi atzīmē arī to, ka dakterim bijis ļoti svarīgi, lai slimnīcā gan gaiteņos, gan arī palātās būtu tīrība un kārtība. Bijis stingrs un prasīgs, bet ne piekasīgs. Tajā pašā laikā E. Auders bijis kolēģis ar ļoti labu humora izjūtu, neliedzis savu padomu medicīniskos jautājumos. Ja bijis nepieciešams, varēja būt vārdos arī skarbs. Viņa zināšanas un lielā darba pieredze bijušajiem kolēģiem bija vajadzīga arī tad, kad ārsts jau bija devies pensijā ­ viņš joprojām turpināja strādāt par konsultantu Psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

 Jēkabs Alksnis

 Medicīnas doktora ķirurga Jēkaba Alkšņa vārds ar Liepāju ir saistīts, sākot ar 1907. gadu, kad viņš pilsētā bija ne tikai daudzpusīgs ārsts un jauno mediķu skolotājs, bet arī aktīvs sabiedriskais darbinieks. Mūsu pilsētā J. Alksnis sācis darbu par armijas pulka ārstu, taču līdztekus atvēris arī privātpraksi, kas strauji paplašinājusies, un izveidojis privātklīniku ­ 1919. gada janvārī viņš tās telpas atvēlēja O.Kalpaka vīriem, bet kādu laiku tur uzturējās arī Pagaidu valdība, kad tā bija spiesta no Rīgas pārcelties uz Liepāju. Saprotot, cik liela nozīme ir pareizai slimnieku kopšanai, J. Alksnis izstrādāja programmu, pēc kuras apmācāmas žēlsirdīgās māsas. 1918. gadā J. Alksni iecēla par Liepājas Kara sanitārās daļas priekšnieku pulkveža pakāpē un uzdeva pārņemt kara slimnīcu. Viņš bija arī Pilsētas valdes loceklis un Sanitārās daļas vadītājs, arī Liepājas Latviešu biedrības priekšnieks, Liepājas krājaizdevu sabiedrības padomes priekšsēdis, kā arī iesaistījies citās aktivitātēs. J. Alksnis piedalījies arī Latvijas Universitātes dibināšanā un 1920. gadā ievēlēts par tās docentu Medicīnas fakultātē. Tad arī pārcēlies uz Rīgu.

 Māris Blūms

 Liepājnieks, bērnu ķirurgs, kurš pēc izglītības iegūšanas atgriezies savā dzimtajā pilsētā un medicīnai veltījis 29 mūža gadus. Pēc augstskolas beigšanas pieņemts darbā par Liepājas rajona galveno ārstu. Pēc četriem gadiem sācis strādāt pilsētas slimnīcā par ķirurgu, bet jau pēc gada viņu iecēla par Bērnu ķirurģijas nodaļas vadītāju. Šajā amatā un arī praktiskajā ķirurga darbā ārsts strādāja līdz pat 1996. gada rudenim, kad smagas slimības dēļ bija spiests darbu pārtraukt. Bijušie kolēģi dakteri Blūmu atceras kā ļoti taktisku un precīzu cilvēku, kurš nekad nesteidzās ar pārsteidzīgiem secinājumiem, savukārt toreizējie mazie pacienti atcerējās, cik labi ārsts pratis viņu nomierināt pirms operācijām un arī vēlāk pēc tām. M. Blūmu kā ļoti prasmīgu bērnu ķirurgu vajadzības gadījumā meklēja gan pilsētas, gan arī rajona iedzīvotāji.

 Ernests Ekšteins

 Pēc izglītības viņš bijis ārsts, pabeidzis Tērbatas universitāti, 1899. gadā ar diplomu kabatā ieradies Liepājā, lai iesāktu ārsta praksi, taču vienlaikus bijis arī aktīvs kultūras darbinieks, kas dibinājis Liepājas teātri. Ar savu izcilo organizatora prasmi prata piesaistīt ietekmīgus ļaudis, kas ar naudas līdzekļiem palīdzēja teātra tapšanā. E. Ekšteins itin bieži teātra vajadzībām izmantoja savā ārsta praksē nopelnīto naudu. Ārsts Ekšteins bija arī viens no Liepājas operas dibinātājiem, taču 1934. gadā, kad valdība kultūras iestādēm sāka veltīt lielāku uzmanību, Ekšteins pamazām no šī darba atkāpās. Bija sabojāta veselība, tāpēc dakteris saprata, ka ir jāizvēlas starp profesiju un sirdsdarbu. Virsroku guva medicīna, un turpmāk ārsts visus spēkus veltīja tai. Liepājnieku atmiņā viņš īpaši spilgti palicis kā tā saucamais nabago ļaužu ārsts, kurš nereti sniedza palīdzību bez maksas.

 Teodors Eniņš

 Medicīnas institūtā beidzis Vispārējās ārstniecības fakultāti, un ar Liepāju viņa darbība saistīta no 1960. gada, kad jaunais ārsts sāka strādāt pilsētas slimnīcā. Apguvis traumatologa ortopēda specialitāti, un jau pēc diviem gadiem viņam uzticēja vadīt pilsētas traumatoloģisko dienestu, viņš bija Traumatoloģijas nodaļas vadītājs un pilsētas galvenais traumatologs. Apguvis arī neiroķirurga specialitāti. Kā pilsētas galvenais traumatologs veicis sīku traumu analīzi, lai meklētu iespējas, kā pret šiem gadījumiem cīnīties. Daudz darījis, lai ieviestu praksē jaunas traumu ārstēšanas metodes un aparatūru ­ viņa izgudrojums ir magnētisko impulsu terapija. Strādājis arī poliklīnikā, kā arī lasījis lekcijas medicīnā Pedagoģiskā institūta studentiem un Medicīnas skolas audzēkņiem. Pirmās palīdzības sniegšanā apmācījis pilsētas iedzīvotājus un uzņēmumos strādājošos. T. Eniņš ir bijis Augstākās Padomes deputāts un pat labklājības ministrs, bet 1994. gadā ievēlēts par Liepājas domes priekšsēdētāju. Kolēģi, kas strādājuši kopā ar T. Eniņu, viņu raksturoja kā cilvēku, kas nekad nav rīkojies steigā un nepārdomāti, bijis iejūtīgs un atsaucīgs kolēģis, daudz palīdzējis jaunajiem ārstiem.

 Elza Grase

 Rīdziniece, kas veselības aprūpei atdevusi 46 sava mūža gadus un turpina strādāt joprojām. E. Grase 1953. gadā ar izcilību beidza Rīgas Medicīnas institūtu un sāka strādāt par Liepājas rajona Veselības aizsardzības nodaļas vadītāju. Šajā amatā jaunā daktere aizvadīja trīs gadus, paralēli strādādama arī par dežūrterapeiti pilsētas slimnīcā, bet vēlāk palika tikai tur, vienlaikus strādājot arī par pasniedzēju Medicīnas skolā. Pēc trīs gadiem daktere Grase kļuva par Terapijas nodaļas vadītāju un strādāja šajā amatā līdz pat 1993. gadam, kad pilsētas slimnīcu likvidēja. Kopš tā laika E. Grase strādā Medicīnas skolā. Līdztekus nodaļas vadītājas darbam E. Grase bija arī internatūras vadītāja topošajiem terapeitiem Liepājā. Joprojām Centrālajā slimnīcā strādā daudzi ārsti, kurus darbā ievadījusi E. Grase ­ pie viņiem daktere tagad dodas praksē ar topošajām medicīnas māsām. Viņa bijusi arī pilsētas galvenā terapeite. Daktere to uzskata par ļoti veiksmīgu laiku savā ārstes mūžā ­ šis darbs devis iespēju piedalīties dažādos semināros, kursos un kongresos.

 Bruno Grasis 

Rīdzinieks, kas Liepājā strādā no 1953. gada, kad nosūtīts uz šejieni pēc augstskolas beigšanas. Ķirurga darbā B. Grasis aizvadījis 39 gadus. Septiņus gadus strādājis kopā ar Nikolaju Zandbergu un no viņa pārņēmis Vīriešu ķirurģijas nodaļas vadību. 1986. gadā kopā ar kolēģiem pārcēlies uz Centrālo slimnīcu un vēl gadu bijis tās vadītājs. Paralēli tiešajam darbam ar pārtraukumiem strādājis arī Medicīnas skolā. Pēc aiziešanas pensijā līdz pat šim brīdim Medicīnas skolā strādā pastāvīgā darbā un māca ķirurģiju. B. Grasis bijis arī internatūras vadītājs topošajiem ķirurgiem Liepājā. Vairāki viņa sagatavotie speciālisti aizgājuši strādāt uz galvaspilsētu. Arī pašam dakterim vairākkārt bijuši šādi piedāvājumi, no kuriem viņš atteicies. Dakteris Grasis bija pirmais ķirurgs Liepājā, kas veica sadurtas sirds operāciju. Tas notika 1967. gada 8. martā. Vēlāk veiktas vēl aptuveni 15 šādas operācijas. B. Grasis apguvis un praktizējis arī krūšu dobumu un asinsvadu operācijas.

 Rūdolfs Hermers

 Rentgenologs, kurš, izmantojot savas labās vācu valodas zināšanas, 1930. gadā no dzimtās Liepājas devies uz Austriju, lai iegūtu izglītību Grācas universitātē. Gadu pastrādājis Austrijā, viņš atgriezās Liepājā. Dienēt armijā gan jaunajam ārstam nācās, taču no karošanas izdevās izvairīties. Taču karu viņš kā ārsts izjuta visā pilnībā ­ tā pirmajās dienās nācies operēt septiņas dienas pēc kārtas, gandrīz ne uz mirkli neatejot no operāciju galda. Viņu skārušas arī represijas, kad nācies sēdēt Zilā brīnuma pagrabos ­ dakterim Hermeram piespriesti 15 gadi ieslodzījuma, taču viņš ticis brīvībā pēc sešiem mēnešiem. Vēlāk Rūdolfs Hermers sešus gadus bijis Ostas poliklīnikas vadītājs, bet pēc tam atkal atgriezies pilsētas slimnīcā, ar kuru ir saistīta lielākā daļa viņa darba mūža. Tur viņš ilgus gadus vadīja Rentgenoloģijas nodaļu. Pirmais pilsētā strādājis ar staru terapiju, kas tolaik bija moderna ārstēšanas tehnoloģija.

 Gunārs Jaunzems

 1966. gadā beidzis Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti un kopš tā laika strādā Liepājā. Lai gan dakteris gribējis praktizēties bērnu ārstēšanā, tobrīd pilsētā nav bijušas brīvas ne šī speciālista, ne arī terapeita vai ķirurga vietas, tāpēc viņš nosūtīts specializēties par pataloganatomu. Šajā specialitātē strādājis trīs gadus. Tad pats sameklējis Bērnu slimnīcā ārsta vietu un sācis praktizēties par bērnu ārstu. Ilgus gadus bijis ārsts dažādās slimnīcas nodaļās, piecpadsmit gadus bijis Infekciju nodaļas vadītājs un pēc tam iecelts par slimnīcas galveno ārstu ­ šajā amatā aizvadījis trīspadsmit gadus līdz slimnīcas likvidācijai. Pašlaik trīs gadus strādā privātpraksē doktorātā, kurš tā veidošanās laikā bija pirmais visā Kurzemē. Jau aptuveni sešus gadus G. Jaunzems ir Amerikas ārstu labdarības organizācijas “Healing the Children” uzticības ārsts Baltijas valstīs. Ar viņa palīdzību daudzi bērni ir devušies uz Ameriku, lai tur ārstētu pie mums nedziedināmas vainas, kā arī Amerikas ārsti ir ieradušies operēt Liepājā. G. Jaunzemu par savu ārstu daudzās ģimenēs sauc vairākas paaudzes.

 Aleksandrs Kaire

 Galvenā A. Kaires darbība Liepājā ir saistīta ar pilsētas slimnīcu, kurā viņš bija galvenais ārsts no 1920. līdz 1933. gadam. Viņš uzņēmies tās vadību laikā, kad slimnīca bijusi galīgi nolaista, palātās pat žurkas skraidījušas. Viņa vadības laikā izbūvētas Ķirurģiskā (2. stāvs) un Psihiatriskā nodaļa, modernizēta ārstniecība, paplašināts rentgena bloks, uzlabotas operāciju un laboratorijas telpas. Taču pirms tam viņš īsu brīdi nodarbojies ar privātpraksi un vienlaikus bijis arī pilsētas un tiesu ārsts, bet Latvijas tapšanas laikā ­ pirmais Pagaidu valdības inspektors medicīnas jautājumos. A. Kaire vairākkārt aicināts pāriet darbā uz Rīgu, piedāvāta pat Veselības departamenta direktora un Universitātes mācībspēka vieta, taču viņš palicis uzticīgs Liepājai. A. Kairem ļoti rūpējis, lai medicīnā strādātu patiešām profesionāli sagatavoti speciālisti, tāpēc viņš nodibināja žēlsirdīgo māsu skolu. Pēc aiziešanas no slimnīcas galvenā ārsta amata vadījis pilsētas Palīdzības un veselības nodaļu, pildījis arī Skolu valdes locekļa pienākumus. A. Kaire izveidojis vienu no plašākajām bibliotēkām, ko novēlēja Latvijas Universitātei. Tajā bija 8 tūkstoši dažādu grāmatu, gleznas un laboratorijas piederumi.

 Helmuts Klēšmits

 Ķirurgs, par kuru kolēģi saka: viņam bija Dieva dots talants šajā specialitātē. H. Klēšmita vārds ar Liepājas medicīnu ir saistīts, sākot no 1947. gada. Slava par daktera vieglo ķirurga roku pilsētā izplatījās ātri, un viņam darba bija ļoti daudz. Nepilnu gadu bijis arī slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājs, bet vēlāk ilgus gadus izpildījis vadītāja pienākumus tā prombūtnes un atvaļinājuma laikos. Līdztekus darbam pilsētas slimnīcā dakteris Klēšmits strādājis arī Tuberkulozes slimnīcā un bija pirmais ārsts, kurš Liepājā veica plaušu operācijas. To darījis ilgstoši un veiksmīgi. Ieguvis arī zināšanas traumatoloģijā un strutainajā ķirurģijā. Dakteris Klēšmits kā viens no labākajiem sava amata pratējiem aicināts asistēt visās smagākajās operācijās. Kā atceras viņa kolēģi, dakteris bijis klusa un mierīga rakstura, taču ļoti darbīgs un pedantisks, savā ķirurga pieredzē labprāt dalījies ar jaunākajiem kolēģiem, ievadot viņus sarežģītajos ķirurga darba noslēpumos. Turklāt no viņa varēja mācīties ārsta ētiku. Dakteris nekad neļāvies intrigām. Līdztekus ķirurģijai labi pārzinājis arī terapijas specialitāti.

 Anna Krilova

 Viss A. Krilovas ārstes darba mūžs ir saistīts ar dzimto Liepāju, kad viņa 1969. gadā pēc Medicīnas institūta beigšanas ieradās Onkoloģiskajā slimnīcā. Jaunā daktere specializējās anestezioloģijā un strādā šajā specialitātē vēl joprojām. Savulaik paralēli tam strādājusi arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Jau divdesmit gadus viņa ir Onkoloģiskās slimnīcas galvenā ārste, un viņas vadības laikā tur ir notikušas nopietnas pārmaiņas, iegādājot gan modernas ļaundabīgo audzēju diagnostikas un ārstēšanas aparatūras, gan labiekārtojot slimnīcas operācijas bloku un citas telpas, kā arī atverot jaunas nodaļas. Deviņdesmito gadu sākumā daktere panāca, ka ar 40 Liepājas firmu un organizāciju finansiālu palīdzību tika uzcelta jauna ēka, kurā ievietot Zviedrijas valdības finansēto, viena miljona dolāru vērto lineāro pagarinātāju ­ apstarošanas iekārtu, ar kuras palīdzību agrīnā stadijā var apturēt ļaundabīgo audzēju attīstību, kā arī izārstēt vairākas vēža formas. Vēža agrīnu diagnostiku daktere uzskata par vienu no svarīgākajiem onkologu uzdevumiem. Nesen slimnīcā atklāja Ķīmijas terapijas nodaļu, un ir panākta vienošanās, ka nākamajā gadā tiks piešķirts finansējums, lai varētu sākt darboties Palliatīvās aprūpes nodaļa.

Milda Liede

 Dakteres mūžs ir saistīts ar Tuberkulozes slimnīcu. Laikabiedri par Mildu Liedi sacījuši ­ viņa bija cilvēks, kas vārda vistiešākajā nozīmē ziedoja savu mūžu tuberkulozes ārstēšanai un apkarošanai. Viņi atceras mazo, augumā sīciņo dakterīti, kas par katru slimnieku cīnījusies kā par sev tuvu cilvēku, viņi atceras arī Liedītes (tā daktere saukta) rokas, kuras bija sakropļojis rentgens ­ daži pirkstu gali bijuši pat amputēti. Viņi saka ­ dakterei nebija laika padomāt par sevi. Pat kara sākumā, kad piedāvāts evakuēties, daktere tam nav piekritusi, viņa sacījusi: es savus slimniekus vienus neatstāšu. M. Liede bijusi gan Tuberkulozes slimnīcas, gan arī dispansera galvenā ārste un devusies ārstēt slimniekus arī uz rajonu. Vaiņodē pat veikusi operācijas. Pirms divpadsmit gadiem aizejot viņsaulē, daktere ir atstājusi vairāk nekā 700 grāmatu lielu kolekciju par visdažādākajiem medicīnas jautājumiem: tuberkulozi, elpošanas ceļu slimībām, krūšu dobuma ķirurģiju, sirds un asinsvadu slimībām un daudziem citiem.

 Roberts Mauriņš

 Tērbatas universitātes absolvents, specializējies Varšavā un Berlīnē. Sniedzis medicīnisko palīdzību pusgadsimta garumā gan turīgajiem, gan arī trūcīgajiem iedzīvotājiem ­ ja viņiem nav bijis naudas, ko samaksāt, darījis to bez maksas. R. Mauriņš bijis galvenais ārsts Grobiņas apriņķī, bet kopš divdesmito gadu vidus viņa darbība ir saistīta ar Liepāju, uz kurieni ģimene pārcēlusies pēc ugunsgrēka Grobiņas doktorātā. Viņš pats bijis pedantiski tīrīgs un atgādinājis, ka netīrība un bailes ir galvenie lipīgo slimību izplatītāji. Viņš, “apsēzdamies uz slimnieka gultas, bez steigas, it kā zemes virsū eksistētu tikai šis vienīgais slimnieks, klusi runāja mierinājuma vārdus,” ­ tā par savu tēvu teikusi meita, esejiste Zenta Mauriņa. Viņa tēvu uzskatīja par ārsta etalonu un cilvēka uzvedības paraugu, piebilzdama, ka viņš saviem slimniekiem ārstēja gan miesu, gan arī dvēseli. Pats dakteris Mauriņš uzsvēris, ka “ārsts ir slimnieka kalps”.

 Edīte Meldrāja

 Viņas darba mūžs ir saistīts ar divām ārstniecības iestādēm Liepājā. Ilgākais laiks aizvadīts Bērnu slimnīcā. Tur nokļuvusi pēc augstskolas beigšanas. Strādājusi Zīdaiņu nodaļā, un jau pēc pirmā aizvadītā darba gada viņai nācās uzņemties nodaļas vadītājas pienākumus. Lai gan sākumā tas bija uz laiku, viņa tomēr tajā palika līdz pat septiņdesmito gadu beigām. E. Meldrāja tajā laikā bija internatūras vadītāja Liepājā, un viņa ir apmācījusi daudzus jaunos bērnu ārstus. Vēlāk E. Meldrāja pārgāja darbā uz Metalurgu slimnīcu, kur gandrīz desmit gadus līdz slimnīcas reorganizācijai strādāja par terapeiti. Taču daudzi liepājnieki tāpat kā iepriekš veda pie viņas ārstēt bērnus. Kopš deviņdesmito gadu sākuma E. Meldrājai ir privātprakse. Daktere ir personība, kas nav locījusies līdzi politiskajām varām un savu uzskatu dēļ bijusi ar mieru pat amatu zaudēt. Viņai svarīgākais visu mūžu ir bijis ārstēt bērnus, un E. Meldrāju pilsētā un arī rajonā zināja gandrīz ikviena māmiņa. Un zināja arī to, ka dakteri nopietnos gadījumos drīkst traucēt jebkurā diennakts laikā.

 Valdis Roze

 Rīdzinieks, kurš Liepājā nonācis pēc augstskolas beigšanas sadales kārtībā 1965. gadā un līdz šai dienai strādā mūsu pilsētā. Sācis kā ausu, kakla un deguna ārsts, vispirms darbojoties poliklīnikās, bet drīz sācis strādāt arī pilsētas slimnīcā. Kopš 1983. gada bija nodaļas vadītājs vispirms pilsētas, bet vēlāk arī Centrālajā slimnīcā un šajā amatā bijis līdz 1995. gadam, kad nodaļu likvidēja. Šobrīd V. Roze ārstē pacientus Centrālās slimnīcas Ķirurģijas nodaļā un Metalurgu slimnīcā. Dakteris Roze ir pirmais ausu, kakla un deguna speciālists, kas mūsu pilsētā veica ausu operācijas. Pirmais Liepājā un arī Latvijā iesāka deguna operācijas ar endoskopu. Ilgus gadus viņš strādājis par pasniedzēju arī Medicīnas skolā. Nupat ir iznākusi viņa sastādīta grāmata “Otolaringoloģija māsām”, kas ir pirmais oriģinālais latviešu valodā iznākušais mācību līdzeklis topošajām medicīnas māsām un arī ģimenes ārstiem par ausu, kakla un deguna slimībām. Vārdos bieži vien skops, tomēr iejūtīgs un atsaucīgs ­ tā dakteri raksturo kolēģi.

 Zoja Savostjanova

 Maskavas meitene, kas strādāt Liepājā norīkota tūlīt pēc Lielā Tēvijas kara. Lielākā daļa darba mūža aizvadīta pilsētas slimnīcas Infekciju nodaļā, kurā, kļūstot par nodaļas vadītāju, viņa turpinājusi savas priekšgājējas tradīcijas un bijusi nepielūdzami stingra un prasīga gan darba disciplīnas, gan arī higiēnas ievērošanā. Kā atceras viņas kolēģi, ja nodaļā gadījās ārstēties kādam kolēģim, nebija nekādu cerību, ka viņam kā pacientam režīms būs vieglāks nekā pārējiem. Taču tajā pašā laikā kolēģi un arī slimnieki Z. Savostjanovu atceras kā kolēģi, kas otru nekad neatstāja bēdās, kas bija enerģiska un dzīvespriecīga, vienmēr prata uzmundrināt. Z. Savostjanova bijusi arī pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītāja. Viņa strādā arī vēl šobrīd ­ Vides veselības centrā vakcināciju kabinetā. Turklāt savas dzīves laikā daktere, ārstēdama dažādas bīstamas infekciju slimības, bija uzkrājusi lielu pieredzi, kā no tām izsargāties, un ar pilsētas laikraksta starpniecību regulāri par to informēja pilsētas iedzīvotājus.

 Gunārs Valters

 Ķirurgs traumatologs, kurš ārsta darbā aizvadījis trīsdesmit četrus gadus. Pēc augstskolas beigšanas iecelts par Priekules rajona Veselības daļas vadītāju, taču pēc neilga laika sācis strādāt Liepājā, ilgus gadus bijis pilsētas slimnīcas galvenais ārsts un pilsētas Veselības nodaļas vadītājs. Šajā laikā daudz vērības veltījis profilakses darbam, tāpēc pilsētā samazinājusies bērnu mirstība, saslimstība ar tuberkulozi un zarnu infekciju slimībām. G. Valters uzmanību veltījis arī ķirurģiskā darba organizācijai, dažādu konferenču rīkošanai un ķirurgu kvalifikācijas paaugstināšanai. Līdztekus vadošajiem amatiem arī pats strādājis praktiskajā traumatoloģijā un dežurējis traumpunktā. Kā atceras viņa toreizējie kolēģi, dakteris bijis noslēgta rakstura, taču ar lielu atbildības izjūtu, turklāt vienmēr bijis atsaucīgs, ja kādam gadījušās kādas nepatikšanas, un savējos nekad nelaimē neatstājis. Savukārt toreizējie jaunatnākušie mediķi atceras, cik sirsnīgi viņš tos sagaidījis ierodamies svešā pilsētā. Pats personiski iepazīstinājis ar pilsētu un vienmēr atgādinājis, lai nekautrējas pie viņa nākt, ja ir kādas sadzīviskas problēmas.

 Fricis Nikolajs Zansbergs

 “Manuprāt, Liepājas vēsturē tik populāra cilvēka agrāk nav bijis. 38 gadus viņš atdeva pilsētas ļaužu veselības labā,” tā par šo personību, par vienu no ievērojamākajiem ķirurgiem savulaik intervijā teicis viņa kolēģis, arī ķirurgs Bruno Grasis. Viņa kā ārsta darbība ar Liepāju ir saistīta no 1922. gada, kad viņš pēc Tērbatas universitātes beigšanas, pastrādājis vairākos hospitāļos par ārstu, sāka strādāt Liepājas Kara slimnīcā un pēc gada paralēli tam arī pilsētas slimnīcā. Vēl pēc gada F.N. Zanbergs iecelts par Kurzemes artilērijas pulka vecāko ārstu un vēlāk par Liepājas Kara slimnīcas vecāko ordinatoru. Popularitāti tautā viņš ieguva ar savām plašajām zināšanām, kas papildinātas Vācijā, Austrijā un Francijā, ar savu nesteidzīgo, bet precīzo darba stilu, labo humora izjūtu un ļoti sirsnīgo attieksmi pret ikvienu cilvēku. Kā atceras laikabiedri, pēdējā gaitā pavadīt F.N. Zandbergu bija ieradušies gandrīz vai visi pilsētas iedzīvotāji. Pēc viņa nāves bija doma pilsētas slimnīcu pārdēvēt viņa vārdā, taču tas nenotika tāpēc, ka padomju varai nebija pa prātam, ka šis cilvēks Latvijas brīvvalsts laikā strādājis armijā.

 Maksims Ziks 

Beidzis Tartu Medicīnas universitāti. Viņš bija tas cilvēks, kurš pilsētas slimnīcas Ķirurģijas nodaļu pārņēma no iepriekšējā tās vadītāja Nikolaja Zandberga. M. Ziks palika tās vadītājs ilgus darba gadus un šajā nodaļā atdeva ne tikai veselību, bet arī dzīvesprieku un cerību daudziem jo daudziem liepājniekiem. Ārsta kabinets un slimnieku palātas viņam bijušas gandrīz vai otrās mājas. Diezgan ilgi viņa dzīvoklis atradās turpat slimnīcā. Viņš bija arī pilsētas galvenais ķirurgs. 1941. gadā cienījamo ārstu represēja, viņš ir pabijis Liepājas un Rīgas geto, arī Štuthofas koncentrācijas nometnē. Pēc kara M. Ziks savās zināšanās dalījies ar jaunajiem kolēģiem, audzinot tos par ārsta vārda cienīgiem cilvēkiem. Bijis arī Asins pārliešanas nodaļas galvenais ārsts ­ tajā laikā tā atzīta par vienu no labākajām republikā. Kā atceras N. Zika kolēģi, visā savā garajā ārsta mūžā, kas bija patiešām profesionālo panākumu jo ražīgi svētīts, viņš tomēr neļāva savā sirdī iezagties lepnībai un augstprātībai, ne arī pārākuma apziņai, bet vienmēr ir bijis neviltots, vienkāršs un ieklausījies kolēģu domās.