Piektdiena, 26. februāris Mētra, Evelīna, Aurēlija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

XX gadsimta izcilākie Liepājas izglītības darbinieki

XX gadsimta izcilākie Liepājas izglītības darbinieki
07.07.2006 00:45

0

 

Daina Meistere

 Pēdējos simts gados ievērojami mainījusies izglītības darbinieku loma un ietekme sabiedrībā. Ja gadsimta sākumā skolotājs bija cienīta un augsti vērtēta profesija, ja tolaik skolotāji ne tikai mācīja bērnus, bet arī aktīvi piedalījās pilsētas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tad pamazām pedagogs ir kļuvis par masu profesiju. Noteikt, kurš ir atstājis paliekošu vietu ne tikai savā skolā, bet visā pilsētā, arī nav viegli. Jo mums katram ir bijis savs skolotājs, kuram šo vietu neatņemt. Aiz skolotāja nepaliek sacensībās izcīnītas uzvaras un iegūtas medaļas, nepaliek uzgleznotas gleznas un radītas simfonijas. Skolotājs strādā ar pašu jūtīgāko un vārīgāko materiālu – proti, cilvēkbērnu. Un šī darba augļus redz tikai pēc gadiem, kad jaunietis izaudzis un iegūtās zināšanas liek lietā savā profesijā un dzīvē. Tādu pedagogu, kurus gadiem cauri atceras paaudzes, arī mūsu pilsētā nav mazums.
Nosaucam divdesmit šā gadsimta pedagogus, kuri, “Kurzemes Vārda” skatījumā, ar savu devumu tautas izglītošanā un bērnu audzināšanā, jaunu izglītības iestāžu radīšanā un mācīšanas veidu ieviešanā atstājuši paliekošas vērtības.

 Roberts Akermanis

 Bioloģijas un ķīmijas skolotājs, beidzis Daugavpils Pedagoģisko institūtu, pirms tam mācījies arī Liepājas Mūzikas vidusskolā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Kopš 1953.gada viņš strādāja Liepājas 5.vidusskolā par ķīmijas un bioloģijas skolotāju un bija arī klašu audzinātājs. Skolēnu atmiņās kļuva par leģendu sava prasīguma dēļ. Viņi teica, ka tas, kurš gala eksāmenos pie Akermaņa nopelnījis kaut trijnieku, var droši stāties augstskolā, jo ķīmijā laba atzīme garantēta. Visā Latvijā zināja un pazina Roberta Akermaņa skolēnus tieši ķīmijas zināšanu dēļ. Jau kopš 1955.gada viņa audzēkņi regulāri izcīnīja godalgotas vietas pilsētas, republikas, arī Vissavienības ķīmijas olimpiādēs. Populārs bērnu vidū bija ķīmijas pulciņš un fakultatīvās nodarbības. Skolotājs atestācijā 1967.gadā ieguva metodiķa nosaukumu. Viņa portrets bijis arī pilsētas Goda plāksnē. Kolēģi Robertu Akermani atceras kā stingru un prasīgu skolotāju, viņš bijis biedrisks un sabiedrisks, bet vienmēr palicis pie saviem uzskatiem, asprātīgs un interesants kopējos sarīkojumos, spēlējis čellu.

 Hermanis Aplociņš

 Lietišķās mākslas koledžas dibinātājs. 1922.gadā Hermanis Aplociņš nodibināja zīmēšanas studiju. Viņš izstrādāja projektu skolai, kurā audzēkņi nopietni nodarbotos ar lietišķās mākslas zinību studijām. 1926.gadā svinīgi atklāja Liepājas Daiļamatniecības skolu, Hermanis Aplociņš bija tās pirmais direktors un strādāja tajā līdz 1940.gada septembrim. 1941.gada 14.jūnijā mākslinieku Hermani Aplociņu kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, 1958.gadā viņš tur nomira. 1990.gadā Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas toreizējais direktors Rihards Rubīns dabūja atļauju pirmā direktora pīšļu pārapbedīšanai dzimtenes smiltājā, tajā piedalījās Liepājas mākslinieki, Mākslas koledžas bijušie un tagadējie audzēkņi.

 Emīls Arājs

 Izglītības iestādēs strādājis vairāk nekā četrdesmit gadus, viņš šās vasaras beigās ar vārdiem “Esmu laimīgs cilvēks” aizgāja pensijā. Par laimīgu pedagogs sevi uzskata tāpēc, ka visu laiku gan darbā, gan brīvajos brīžos varējis darīt to, ko mīl, ka varējis uz darbu, proti, skolu katru rītu iet ar prieku. Emīls Arājs beidzis Liepājas Pedagoģijas skolu, strādājis par vēstures skolotāju, jau agri uzsācis skolu vadītāja gaitas. Jo toreiz, piecdesmitajos gados, vajadzēja jaunus un uzņēmīgus darbiniekus. Vēl par laimi viņš uzskata to, ka varējis būt klāt jaunas skolas tapšanā – gandrīz divdesmit gadus viņš vadīja 7.vidusskolu, kas bija iezīmīga ar to, ka tur kopā mācījās latviešu un krievu plūsmas bērni. Emīlam Arājam ir raksturīga stingrība un noteiktība, konservatīva attieksme pret izglītības vērtībām. Viņš savus uzskatus nemēdza ātri mainīt. Skolēni atceras, ka Arājs mācēja radīt interesi par mācāmo priekšmetu, savukārt kolēģi Emīlu Arāju raksturo kā kārtīgu skolas saimnieku, godīgu attiecībās ar pedagoģisko kolektīvu un personālu.

 Tālivaldis Deklaus

 Fizikas skolotājs, direktors, organizators. Strādājis par mācību pārzini 5. un 6. vidusskolā, tad par 6.vidusskolas direktoru. Savulaik vadījis pilsētas Izglītības nodaļu un bijis izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks. T.Deklaus kopā ar otru vietnieku Viktoru Matjahu bija tie, kas 1990.gadā virs izpildkomitejas (tagad Pilsētas domes) ēkas pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam viņš atgriezās 5.vidusskolā par skolotāju un pēc gadiem četriem pieciem kļuva par direktoru. Skolu vadīja līdz šim rudenim. Ir viens no atklātā sabiedriskā fonda “Skola” dibinātājiem un pirmais prezidents. Par Tālivaldi Deklauu var teikt, ka viņš ir cilvēks ar saimnieka tvērienu. Savas skolas vadītāja un izglītības nozares speciālista zināšanas viņš liek lietā, darbojoties domes Izglītības komisijā, fondā “Skola”.

 Kārlis Dobelis

 Fizikas un matemātikas skolotājs. Matemātikas doktors. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rektors kopš 1990.gada aprīļa. Mācījies augstskolā, ko tagad vada. Kārļa Dobeļa devums Liepājas izglītības sistēmas attīstībā mērojams tieši ar viņa rektora darbību. Jo viņa laikā nākamo pedagogu mācību iestāde pārtapa akadēmijā, mainījās tās saturs, sākās savu studiju programmu veidošana, līdzās profesionālajai sāka apgūt akadēmisko izglītību, Liepājas Pedagoģijas akadēmijai izveidojās ārvalstu sakari, radās sadarbības partneri ārzemēs. Kolēģi Kārli Dobeli raksturo kā iejūtīgu un labestīgu personību, rektora darbs, pēc viņu domām, kavējis Kārļa Dobeļa zinātnisko darbību, kurai tas bijis spējīgs. Studenti viņu sauc par labu matemātikas pasniedzēju, aizņemtu, bet prasīgu.

 Voldemārs Kārkliņš

 Pēc izglītības inženieris, RTU Liepājas Mācību zinātniski tehniskā kompleksa direktors un uzņemējdarbības loģistikas pasniedzējs studentiem. Izglītības jomā sāka darboties, vēl būdams students, kad viņu sāka uzaicināja strādāt RTU Liepājas Vispārtehniskajā fakultātē, kurā kopš 1977.gada mācīja tehniskos priekšmetus. Viņu ievēlēja par Vispārtehniskās fakultātes dekānu. Lielākais devums ir kopā ar kolēģiem izstrādātais un realizētais daudzpakāpju izglītības sistēmas modelis – RTU Mācību zinātniski tehniskais komplekss. Viens no mūsdienu biznesa izglītības ieviesējiem, veicinājis pasniedzēju un studentu sadarbību ar ārvalstu biznesa mācību iestādēm, piedalīšanos starptautisku programmu un projektu izstrādē.

 Biruta Kraukle

 Latviešu valodas skolotāja skolās ar krievu mācībvalodu. Pašlaik strādā 12.vidusskolā. Viņas mūža ieguldījums ir prasme iemācīt latviešu valodu cittautiešu bērniem, iemācīt saprast un mīlēt tās zemes valodu un tradīcijas, kurā dzīvo. Darīja viņa to arī laikā, kad latviešu valodu uzskatīja par lieku un nevajadzīgu. Savu darbu uzskata pat par misiju. “Ne jau tautība nosaka cilvēka kvalitāti,” – tāds ir viņas uzskats. Skolotājas lielākais guvums ir skolēnu mīlestība, un, protams, viņu labās latviešu valodas zināšanas. Un tādas nevar panākt bez stingrības, prasīguma, izpratnes. Izaudzinājusi sev kuplu sekotāju pulku no jauno skolotāju vidus.

 Elmārs Krauze

 Fizikas un matemātikas skolotājs. Viņa kopējais pedagoģiskā darba stāžs ir 47 gadi, no tiem 33 aizvadīti 6.vidusskolā, kurā viņš turpina mācīt bērnus vēl šodien. Skolotājs, kas vienmēr bijis uzticīgs savam priekšmetam un skolai, mācējis aizraut bērnus un stundu laikā radīt interesi pat tiem, kam fizika nav īpaši tuvs priekšmets, bijis arī klases audzinātājs. Stingrs, bet arī vienmēr sapratis humoru. Ilgus gadus savu pieredzi devis arī jaunajiem kolēģiem, vadījis pilsētas Fizikas skolotāju metodisko apvienību. Pārējo fizikas skolotāju vidū cienīts par erudīciju un prasmi apvienot teoriju ar praktiskajiem eksperimentiem.

 Milda Ķemere

 Ventspils puses meita, pabeigusi neklātienē Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti. Pēc kara sāka strādāt dzimtajā ciemā par pamatskolas skolotāju, darbojās pašdarbības teātrī, arī fizkultūras pulciņā. Viņas lolojums ir 5.vidusskola, kuras direktore Milda Ķemere bija trīsdesmit divus gadus, viņas laikā šī izglītības iestāde noteica to virzienu, kas to vēl joprojām atšķir pārējo vidū – svešvalodu mācīšanu, sākumā tā bija vācu valoda. Vācu valodas skolas direktoram jābūt ar svešvalodnieka izglītību, uzskatīja direktore un neklātienē Maskavā pabeidza vācu valodas kursus. Viena no viņas nopietnām rūpēm bija pedagogu kadri, tos viņa rūpīgi vāca, ņemot talantīgākos, kaut arī partijas komiteja tos neieteica, kā, piemēram, bijušo leģionāru Jāni Menci. Savā vadības stilā direktore sintezēja kā autoritārisma, tā demokrātijas elementus. Viņas iemīļotais teiciens bijis: “Drošiem pieder pasaule.”

 Ludvigs Leitis

 Matemātikas skolotājs, mūziķis, kordiriģents. Spēlējis ērģeles un flautu. Pēckara laikā bija vairāku skolu, piemēram, Liepājas 2.septiņgadīgās, 3.septiņgadīgās direktors. Tā kā viņš savā laikā pilsētā bija vienīgais skolas direktors, kas nebija komunistiskās partijas biedrs, Ludvigam Leitim nācās no pedagoģijas aiziet. Kamēr nestrādāja skolā, viņš pabeidza konservatoriju. Kopš 1962.gada strādāja Mūzikas vidusskolā par mācību daļas vadītāju, no 1962. līdz 1977.gadam bija Kordiriģentu nodaļas pedagogs. Pazīstams Latvijas mūziķu aprindās kā Liepājas rajona koru virsdiriģents. Skolēnu un pedagogu raksturots kā sirsnīgs, izpalīdzīgs, dedzīgs cilvēks.

 Jānis Mencis

 Matemātikas skolotājs, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesors, habilitētais pedagoģijas doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Pats sevi viņš vienmēr ir uzskatījis par skolotāju un lepojies ar to, piešķirot lielāko lomu sākumskolas bērnu apmācībai. Ilgus gadus strādājis 5.vidusskolā, arī mācījis nākamos matemātikas skolotājus Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Jāņa Menča uzskats ir: “Matemātika – tā ir ļoti skaidra, tīra, stingra disciplīna. Zinātne, kurā visur var skaidri izšķirt, kur ir patiesība, kur ir aplamība.” Daudzu mācību grāmatu autors un līdzautors, savulaik viņš bija populārs visas Latvijas bērnu vidū, jo televīzijā vadīja mācību raidījumus. Ievērojams arī Latvijas matemātiķu aprindās, pazīstams un cienīts arī lietuviešu un igauņu kolēģu vidū. Tartu universitāte Jānim Mencim pasniedza profesora Rjago 100 gadu piemiņas medaļu. Mīlēts kolēģu vidū ar savu humora izjūtu, dziedātprasmi un māku būt sarīkojumu dvēselei.

 Oto Ņesterovs

 Pazīstams kā latviešu valodas mācīšanas metodikas speciālists pamatskolās. Tautas izglītības sistēmā Oto Ņesterovs strādā kopš 1936.gada. 1926.gadā viņš iestājās Jelgavas Valsts centrālajā pedagoģiskajā institūtā, izglītības apguvi apgrūtināja materiālās grūtības. Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes pilnu kursu latviešu valodas un literatūras specialitātē pabeidza 1951.gadā. Liepājas Pedagoģiskajā institūtā sāka strādāt 1959.gada augustā, viņa vadībā radīta metodikas katedra, kas kļuva par Latvijas mēroga pamatskolas mācību metodisko centru. Daudzus gadus viņš veica zinātniski pētniecisko un eksperimentālo darbu skolās latviešu valodas mācīšanas uzlabošanas jautājumos. Ir mācību grāmatu un palīglīdzekļu autors. Septiņdesmito gadu vidū Oto Ņesterovs atzīts par Latvijā vienīgo zinātņu kandidātu, kas nodarbojas ar latviešu valodas mācīšanas metodikas problēmām pamatskolas klasēs. 1975.gadā Oto Ņesterovs aizgāja pensijā.

 Žanis Pelcmanis

 Liepājas 1.ģimnāzijas direktors kopš 1933.gada līdz arestam 1940.gadā. Žanis Pelcmanis ir liepājnieks, mācījies komercskolā. Karojis Pirmajā pasaules karā un piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās. 1920.gadā demobilizējies. Beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. 1924.gadā uzsācis strādāt 1.valsts ģimnāzijā par skolotāju, vēlāk bija inspektors, tad direktors. Bijušie audzēkņi viņu atceras kā gudru, iespaidīgu cilvēku, bijis stingrs. Bet arī ļoti cilvēcīgs, demokrātisks, pieejams un aprunājies ar audzēkņiem par dzīvi, pratis jokot, labi ģērbies. Bijis labs orators, ļoti emocionālas bijušas viņa runas valsts svētkos. 1940.gadā Žani Pelcmani arestēja, režīms viņam piesprieda nāves sodu, nošauts.

 Antoņina Reķēna

 Antoņinu Reķēnu var devēt par Kurzemes latgalieti, viņa dzimusi Latgalē, viņa sava mūža četrdesmit piecus gadus atdeva Liepājas Pedagoģiskajam institūtam. Viņas darbību augstskolā ritēja trīs virzienos, pirmkārt – zinātnē, otrkārt – administratīvajā jomā, jo vairāk nekā piecpadsmit gadus viņa vadīja Latviešu valodas un literatūra katedru, un, treškārt – studentu izglītošanā un audzināšanā, bijusi pasniedzēja, docente, profesore. Protams, visi šie virzieni ir ļoti cieši saistīti. Habilitētās filoloģijas doktores, profesores Antoņinas Reķēnas ieguldījums mūsu augstskolas un visas Latvijas zinātnes attīstībā ir ļoti liels un nozīmīgs. Zinātniskajam darbam Antoņina Reķēna bija izvēlējusies savu Latgales dzimto izloksni – Kalupes izloksni. “Kalupes puses izloksnes vārdnīca”, uz kuras iznākšanas svētkiem profesore slimības dēļ vairs nevarēja ierasties, ir viņas mūža lielākais darbs. Viņas zinātniskā darba nozare ir dialektoloģija. Studentiem viņa mācīja dialektoloģiju un vēsturisko gramatiku, arī vadīja topošajiem pedagogiem dialektoloģijas praksi. Tie nebija viegli priekšmeti, studenti viņu cienīja par lieliskajām zināšanām, par milzīgo atdevi darbam un prasīgumu, jo Antoņina Reķēna necieta paviršību un slinkumu. 1997.gadā Antoņinai Reķēnai piešķīra valsts emitētās zinātnieces nosaukumu, ko dod par mūža ieguldījumu. Titula “Gada liepājniece” laureāte 1993.gadā.

 Indriķis Saule-Sleinis

 Fizikas un ģeogrāfijas skolotājs. Par viņa pedagoģiskā darba aizsākumu var uzskatīt jau laiku, kad viņš vēl mācījās reālskolā, jo tad sāka piepelnīties ar stundu pasniegšanu. Viņu interesēja dabas zinības, un 1910.gadā viņš iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja agronomiju. 1919.gadā atgriezās Liepājā un uzsāka skolotāja gaitas pilsētas reālģimnāzijā un Liepājas ģimnāzijā. 1927.gadā Latvijas Universitātē pabeidza kursus un ieguva vidusskolas skolotāja tiesības. Kādu laiku strādāja Rīgā, bet kopš 1938.gada – Liepājas 1.vidusskolā. 1940.gadā viņu uzaicināja lasīt ģeogrāfijas mācīšanas metodiku un vadīt studentu ģeogrāfisko praksi Latvijas Valsts universitātē, pēc kara viņš kļuva par pasniedzēju. I.Saule-Sleinis ir Latvijas ģeogrāfijas pirmās mācību grāmatas autors. Bijušie audzēkņi viņu atcerējās ar dziļu cieņu un pateicību. Skolotājs bija sirsnīgs pret skolēniem, stundas bija interesantas, tās ļāva iepazīties ar Dieva noliktiem likumiem, viņam piemita gaišs prāts, viņš mudināja savus audzēkņus mācīties tālāk.

 Arnolds Spekke

 Liepājas ģimnāzijas organizētājs un vadītājs, direktors. Arnolds Spekke ir studējis Maskavas universitātē romāņu filozofiju, pievērsies arī jurisprudences studijām. Kopš 1915.gada strādājis Maskavas ģimnāzijās. Pēc tam atgriezies Latvijā un 1919.gadā Liepājas pilsētas galva un Izglītības nodaļas vadītājs viņu uzaicināja organizēt un vadīt Liepājas ģimnāziju. To viņš paveica ar stingrību un kārtību, pārvēršot par cienīgu mācību iestādi. Tolaik ģimnāzijā bija vācu, krievu un arī viena latviešu klase. 1922.gadā viņš kļuva par Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas profesoru, vēlāk tur pildīja arī administratīvos pienākumus. Jau 1935.gadā viņš uzsāka Latvijas diplomāta darbību, ko pildīja ārzemēs arī tad, kad Latvijā bija padomju režīms.

 Astrīda Štāla

 Latviešu valodas un literatūras skolotāja. Strādājusi arodizglītības sistēmā. Kad 48.arodskola pārtapa par mācību iestādi, kurā iegūst arī vidējo izglītību, Astrīdu Štālu uzaicināja tajā strādāt par mācību pārzini, vēlāk viņa kļuva par direktori. Viņa lauza priekšstatu par arodizglītības iestādēm, pievēršot lielu uzmanību audzēkņu spēju izkopšanai, radot skolu, kurā valda bērnam labvēlīga vide. Mācīja ne tikai latviešu valodu un literatūru, bet arī ģimenes zinības, estētiku, kultūras vēsturi, vadīja dramatisko pulciņu. Atmodas laikā kļuva par Liepājas Skolu valdes priekšsēdētāju. Izbaudīja pārejas laika grūtības. Viņai raksturīga taisnības izpratne. Vēlāk, aizejot uz Rīgu, Astrīda Štāla strādāja par Izglītības un zinātnes ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktori, par būtisku viņa savā darbā uzskatīja Bērnu tiesību aizsardzības likuma pieņemšanu.

 Jānis Strengrēvics

 Latviešu valodas un literatūras skolotājs. Pilsētas Izglītības nodaļas vadītājs. Viņš darbojās Liepājā un mācīja Komercskolas audzēkņus pirms kara. Vēlāk emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz ASV, tagad jau aizsaulē. Bet viņu vēl tagad atceras bijušie audzēkņi. Jānis Stengrēvics tā pratis iemācīt latviešu gramatiku, ka to aizmirst nevarēja līdz sirmam vecumam, pie viņa uz privātstundām gājuši arī citu mācību iestāžu skolēni, kuri vēlējušies iestāties augstskolās. Bijis stingrs, pedantisks un akurāts, atzīmēs skops.

 Jānis Sudmalis

 “Pamatprofesija – zīmēšanas skolotājs” – tā par sevi rakstīja Jānis Sudmalis, arī mākslinieks, muzejnieks un vēstures pētnieks. Ieguvis izglītību barona Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterpilī. Kopš 1919.gada Jānis Sudmalis uzsāka skolotāja gaitas Liepājā. 1921.gadā viņam piešķīra pilnas sešklasīgas pamatskolas skolotāja tiesības zīmēšanā. Viņš uzskatīja, ka “skolotāja uzdevums ir galvenām kārtām ierosināt bērnu fantāziju, modināt interesi…” Jānis Sudmalis kopš 1926.gada strādāja Mākslas amatniecības skolā, ko nodibināja kopā ar Hermani Aplociņu, mācīja speciālos priekšmetus. 1940.gadā viņu iecēla par Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas direktoru. Pēc kara Jānim Sudmalim atkal bija jāuzņemas Mākslas skolas vadība. 1947.gadā Jānim Sudmalim piešķīra Nopelniem bagātā skolotāja goda nosaukumu. 1948.gadā sakarā ar lielo slodzi muzejā J.Sudmalis pedagoģisko darbību pārtrauca.

 Aleksandrs Vēgners

 Pedagogs un pētnieks. Viņa dzīve ar Liepāju saistīta kopš 1906.gada, kad viņu uzaicināja strādāt par vācu valodas virsskolotāju Liepājas Komerckolā. Vēgners nav dzimis Liepājā, bet nelielā ciemā pie apriņķa dienvidrietumu robežām. Viņš pabeidza Liepājas Nikolaja ģimnāziju, Tērbatā studēja teoloģiju, interesējās par vēsturi. Liepājas Komercskolā viņš strādāja līdz 1915.gadam. Pēc tam bija darbs ar paša aktīvu līdzdalību izveidotajā reformskolā – reālģimnāzijā. 1919.gadā Vēgners kļuva par vācu valodas skolotāju pilsētas latviešu ģimnāzijā, kur strādāja līdz mūža beigām – 1929.gada 13.septembrim. Līdztekus ievērojams ir Aleksandra Vēgnera devums Liepājas vēstures pētniecībā. Ievērojamākais pētījums ir “Liepājas pilsētas vēsture”, arī pētījumi par Liepājas vārda izcelsmi, par Līvas upes varbūtējo tecējumu un citi. Ar savām publikācijām A.Vēgners ieguva ievērību Baltijas vācu zinātnieku aprindās.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz