Kas nosaka to, ka cilvēks kļūst par sabiedriski politisku darbinieku? Viņa izglītības līmenis? Dzīves uztvere? Rakstura īpašības? Vēlme būt ievērotam? Nepieciešamība pārveidot sabiedrību? Prasme saskatīt tās nākotnes perspektīvas?

To cilvēku, kuru dzīve un rīcība, katra savā veidā, ietekmējusi Liepājas sabiedrisko dzīvi, pat likteni, pēdējā gadsimta gaitā bijis daudz. Un izvēlēties tikai divdesmit no viņiem zināmā mērā ir loterijas vērts uzdevums. Abi 20.gadsimta pasaules kari, divu svešvaru okupācijas neapšaubāmi ietekmējušas Liepājas cilvēku domas un uzskatus, bijušas par pamatu tai vai citai rīcībai. No laika tāluma skatoties, no šodienas sabiedrības pozīcijām viņu veikumu vērtējot, dažs varbūt visgudri pasmīnēs: ko nu viņi zināja, toreiz vajadzēja rīkoties tā un šitā! Bet viņi katrs bija savā laikā, zināja tikai to, ko viņu dzīves laikā varēja zināt. Un rīkojās atbilstoši sava laika situācijai un izpratnei. Arī par Liepāju domājot.

 Miķelis Valters

Varbūt pat vienīgais no aizejošā gadsimta liepājniekiem, par kuru bez šaubīšanās var teikt – izcila personība. Izcils politiķis un valstsvīrs. Bet bija arī rakstnieks, dzejnieks (pseidonīms Andrejs Paparde). Visā savā dzīvē – bezkompromisu ideālists. Dzimis 1874.gada 7.maijā Liepājā. Politikā iesaistījies agri. Jau 1897.gadā apcietināts par iesaistīšanos jaunstrāvnieku kustībā. Bijis viens no Latvijas sociāldemokrātu galvenajiem ideologiem, iesaistījies 1905.gada notikumos. Vīrs, kam pieder Latvijas valstiskuma ideja. Pirmo reizi tā publiski pamatota Miķeļa Valtera 1914.gadā iznākušajā grāmatā “Mūsu tautības jautājums”. Bijis Vidzemes zemes padomes loceklis, viens no Zemnieku savienības dibinātājiem. 1918.–1919.gadā bijis Latvijas iekšlietu ministrs. Kopš 1920.gada – diplomāts. Bijis sūtnis Romā, Parīzē, ģenerālkonsuls Karalaučos, Briselē, Varšavā. Līdz pat 1940.gadam. Liels viņa nopelns, ka Latvija tika atzīta un uzņemta Tautu savienībā. Pēc Latvijas okupācijas dzīvojis Šveicē un Francijā. Viņa mūža traģēdija: domstarpības ar Kārli Ulmani. Valters bija pašaizliedzīgs demokrātijas aizstāvis. Viņš neatbalstīja Ulmaņa tiekšanos pēc vienpersoniskas varas. Viņaprāt, autokrātija bija priekšnoteikums valsts bojāejai. Diemžēl viņa pareģojums piepildījās. Arī pēc Otrā pasaules kara, trimdā dzīvojot, Valters daudz darījis, lai Eiropas diplomātiskās aprindas neaizmirstu, ka Latvija okupēta. Spilgta ir viņa grāmata “Noziegums pret Baltijas valstīm” (1962.g.). Miris – 1968.gadā Francijā, Nicā.

 Kārlis Lasmans

Viens no tiem latviešiem, kas uzskatīja, ka savu valsti un pilsētu var uzcelt vienīgi zinoši cilvēki, ka valsts ekonomiskais spēks nosaka arī tās pastāvēšanas iespējamību. Nav bijis slinks ne mācīties, ne strādāt. Komerczinības apguvis Liepājā un Skotijā. Dzimis 1872.gada 11.aprīlī Liepājā. No 1899. līdz 1913. gadam bijis tvaikoņu satiksmes un apdrošināšanas nozares veikalu īpašnieks Maskavā un Pēterpilī. 1913.gadā atgriezies dzimtenē un tūdaļ ievēlēts par ādu fabrikas “Korona” direktoru rīkotāju, vēlāk, līdz pat padomju okupācijai, bijis fabrikas valdes priekšsēdētājs. Ilgus gadus bijis Liepājas fabrikantu apvienības priekšsēdētājs, arī Liepājas biržas komitejas loceklis. Viņa rosinājumi palīdzējuši daudziem pirmskara Liepājas uzņēmējiem nebīties no grūtībām, strādāt sev un savai valstij.
Otrā pasaules kara laikā emigrējis.

 Emīlis Eduards Skubiķis

Viens no tiem cilvēkiem, kas savu dzīvi un politisko darbību saistīja ar Latvijas valsts idejas realizēšanu. Dzimis 1875.gada 3.februārī Dzērvē. Ar politiku sasaistījies jau pusaudža gados, 19.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, vēl mācīdamies ģimnāzijā, iesaistījās Liepājas latviešu ģimnāzistu pulciņā. Studējis ģeoloģiju Freibergas Kalnu akadēmijā un Cīrihes universitātē. Sakarā ar jaunstrāvnieku arestiem bija spiests palikt ārzemēs. Taču arī tur piedalījies politiskajā dzīvē, sasaistījies ar strādnieku revolucionāro kustību. Bija pirmais (1898.g.) starp latviešu politiskajiem emigrantiem, kas klaji uzdrošinājās rosināt domāt par nacionālajiem jautājumiem, respektīvi – par Latvijas autonomiju. Tādēļ viņam iznācis ass konflikts ar vienu daļu latviešu emigrantu, kas katru nacionālu domu sociālistiskajā kustībā uzskatīja par ķecerīgu.
Vairākkārt slepus braucis uz Latviju, 1903.gadā žandarmi viņu arestējuši, 1905.gadā atbrīvots no Centrālcietuma, atkal emigrējis, Latvijā atgriezies 1913.gadā. Vācu laikā piedalījies latviešu politisko partiju informācijas centra darbā. 1918.gada 18.novembrī kā Tautas padomes prezidija loceklis piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanas aktā. Bija Tautas padomes un Satversmes sapulces izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs. Taču, kā daudzi tajā laikā, vīlies savos mantkārīgajos biedros, no politikas aizgājis. Miris 1944.gadā.

 Jānis Annuss

Ļoti plaša vēriena un zināšanu cilvēks. Dzimis 1897.gadā Liepājā, mācījies Liepājas draudzes skolā, kā eksterns beidzis Pēterpils vidusskolu un ieguvis matemātikas skolotāja tiesības, bet Pēterpils komercinstitūtā ieguvis komerczinību skolotāja tiesības. Pēc tam bijis Liepājas proģimnāzijas pārzinis, tirdzniecības skolas direktors. Strādājis arī Pēterpilī. Latvijā atgriezies 1918.gadā. Laikā, kad Rīgā proklamēja Latvijas valsti, Liepājā atvēra komercskolu. Uzskatīja, ka tikai zinoši cilvēki spēs veidot valsti. Pēc pāris gadiem pārgājis uz Liepājas tehnikumu, kur bijis komercnodaļas vadītājs. Rosīgi piedalījies Liepājas kredītiestāžu veidošanā. Un ne tikai. Aktīvi darbojies dažādās sabiedriskās dzīves norisēs, viņam patikusi mūzika, sevišķi teātra māksla. Līdz 1925.gadam darbojies arī kā Liepājas Jaunā teātra direktors. 1925.gadā ievēlēts Saeimā no namsaimnieku listes. Skujenieka kabineta laikā iecelts par Latvijas Hipotēku bankas direktoru. Bijis arī finansu ministrs. Pēc 1934.gada apvērsuma no politikas aizgājis.

 Evalds Rimbenieks

Viens no populārākajiem Liepājas pilsētas galvām pirms Otrā pasaules kara. Šo amatu pildījis divas reizes. Pirmo – no 1922.gada februāra līdz 1928.gada novembrim. Otro – no 1934.gada 15.maija līdz 1940.gada jūnijam.
Pēc izglītības un aicinājuma – garīdznieks. Mācījies baptistu teoloģiskajā seminārā Polijā, bijis Aizputes un Liepājas Nācaretes draudzes mācītājs. Ieguvis arī skolotāja tiesības. Strādājis Liepājas tehnikumā. Tieši darbs tehnikumā licis viņam jo dziļi saskarties ar skolu problēmām. Lai tās risinātu, viņš iesaistījies Liepājas sabiedriskajā dzīvē. 1921.gadā viņu ievēlēja Pilsētas domē, pēc tam – par pilsētas galvu.
Pilsētas saimniecība, kad to saņēma Rimbenieks, bija Pirmā pasaules kara izpostīta. Tāpēc viņš atbalstīja ārzemju kapitāla ieplūšanu, un tika atjaunotas rūpnīcas, paaugstinājās ienākumi no tirdzniecības ostas. Rimbenieka nopelns bija arī tas, ka tika popularizēta un uzplauka Jūrmalas parka peldiestāde, organizēta Tautas konservatorija, Liepājas Filharmonija, Tautas konservatorija, Vēstures un mākslas muzejs, vīru koris “Dziedonis”, nodibināta Mākslas amatniecības skola, uzcelta Draudzīgā aicinājuma pamatskola, izbūvētas un pārbūvētas daudzas ielas, utt.
Evalds Rimbenieks bijis arī Saeimas deputāts, pavisam īsu laiku – no 1934.gada 16.marta līdz 15.maijam – finansu ministrs.
Mūža nogale traģiska. 1941.gada 14.jūnijā viņu izveda uz Sibīriju un 1943.gadā nobendēja.

 Visvaldis Sanders

Mācītājs. Šā vārda visdziļākajā un plašākajā nozīmē. Kopš 1910.gada darbojies Svētās Annas draudzē. Viņa sprediķus, kas veselus trīsdesmit gadus liepājnieku paaudzēm mācīja dzīves un sirds gudrību, viņa spēju saskatīt cilvēku vājības un problēmas, māku palīdzēt vēl tagad atceras tie vecie liepājnieki, kuriem palaimējās viņu sastapt un dzirdēt. Dzimis 1895.gada 15.novembrī Pēterpilī. Arī viņa tēvs bija mācītājs. Teoloģiju studējis Tērbatā un Leipcigā, filozofiju – Minhenē, kur ieguvis filozofijas doktora grādu. Bijis ļoti spējīgs students, aicināts palikt strādāt Minhenes universitātē. Kurzemi iemīlējis, vasaras pavadīdams tēvam piederošajā Vībiņu muižā.
Bijis aktīvs pilsētas un valsts sabiedriskās dzīves rosinātājs. Vairāku sasaukumu Saeimas deputāts. Arī aktīvs publicists, rakstījis reliģiski filozofiskus apcerējumus “Liepājas Avīzei”, “Latvijas Sargam”, “Kurzemes Vārdam”. Arī komponists, sacerējis vairākas garīgās dziesmas. Beidzoties Otrajam pasaules karam, emigrējis uz Vāciju. Bijis Bavārijas latviešu draudžu prāvests. Miris 1979.gadā Otavā.

 Ansis Petrēvics

Viens no pirmskara spožākajiem prātiem. Jurists. Dzimis Grobiņas pagasta Vērpjos 1882.gada 6.martā. Saimnieka dēls. 1916.gadā beidzis Jaroslavļas juridisko liceju, pēc tam Krievijā darbojies kā skolotājs.
Latvijā atgriezies 1918.gada nogalē. Dzīvojis Liepājā. Strādājis par advokātu. Uzskati pirmajos Latvijas brīvvalsts gados vairāk saistījuši pie radikāldemokrātiem, vēlāk pieslējies Nacionālajai apvienībai. Piedalījies 1905.gada notikumos. Bijis pirmais Latvijas delegāts Viskrievijas skolotāju kongresā. 1926.gadā bijis tieslietu ministrs, bet 1928.gadā – finansu ministrs.

 Leonhards (Leo) Lapa

Leo Lapu vecās paaudzes liepājnieki atceras kā aptiekas vadītāju (viņš bija arī tā saucamās Tirgus aptiekas līdzīpašnieks) un pilsētas galvu.
Dzimis 1882.gada 21.septembrī Gārsenes Vecmuižā. Studējis farmāciju Tērbatas universitātē. Pilsētas dzīvi vadījis no 1928.gada novembra līdz 1934.gada 15.maijam. Šajā laikā atklāta dzelzceļa satiksme ar Rīgu, atklāti Centrālkapi, pie Liepājas jūrskolas nodibināta zvejniecības nodaļa, atklāta brīvosta, atklātas pilsētas radiofona telpas pasta ēkā, atklāts Liepājas komercinstitūts, pilsētas stadionā sāk izbūvēt velotreku, atklātas Liepājas jūrskolas telpas Kūrmājas prospektā 3 utt. Leo Lapa šajos gados pilsētas labā paveicis ļoti daudz, bijis ļoti demokrātisks, laikabiedru cienīts vīrs. Nav bijis autoritatīvā režīma piekritējs, līdz ar 15.maija apvērsumu atbrīvots no pilsētas galvas amata. Kad sākās Baigais gads, joprojām turpinājis strādāt aptiekā. Arestēts 1941.gada 14.jūnijā. Tā teikt, drošības pēc, lai arī ziņojumā čekai par viņu teikts: “Pretpadomju uzskatus nav izteicis, bet acīmredzami – neapmierināts”. Miris 1942.gada 18.jūnijā Vjatkas koncentrācijas nometnē.

 Ansis Roberts Bušēvics

Dzimis 1878.gada 10.novembrī. Pretrunīga personība. Jurists. Žurnālists. Beidzis Pēterpils universitāti. Sociāldemokrāts. Ar revolucionāro kustību saistīts kopš 1894.gada. No 1904. līdz 1906. gadam bijis Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Centrālās komitejas loceklis. 1905.gada revolūcijas atplūdu laikā pieslējās meņševikiem. Bijis viens no tiem, kuri 1918.gadā rakstīja Zemnieku savienības programmu. Taču pēc tam atkal pievienojās sociāldemokrātiem. No 1919.gada janvāra līdz 1922.gada februārim bija Liepājas pilsētas galva. Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis, 1. un 4. Saeimas deputāts. No 1922. līdz 1923. gadam bijis finansu ministrs. Pirms Otrā pasaules kara strādājis Rīgā par zvērinātu advokātu. 1940.gadā pieslējies komunistiem, kļuvis par Latvijas kompartijas biedru. Iespējams, viens no iemesliem – 1935.gadā viņu kā sociāldemokrātu ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1940.gada 23.jūlijā piedalījās Tautas saeimā, kurā nolēma veidot padomju Latviju.

 Teodors Breikšs

Ļoti spilgta personība. Daudz darījis, lai koptu un celtu latviešu pašapziņu. Dzīvojis no 1855. līdz 1922. gadam. Bijis Liepājas pilsētas galvas palīgs no 1906. līdz 1914. gadam, bet no 1914. līdz 1915.gadam – pilsētas galva. Pēc izglītības – skolotājs. Beidzis Baltijas skolotāju semināru. No 1884. līdz 1907. gadam bijis Liepājas 2.pamatskolas pārzinis. No 1907. līdz 1922. gadam – pilsētas valdes loceklis un skolu kolēģijas priekšsēdētājs. Bijis arī Liepājas Bāriņtiesas priekšsēdētājs. Cariskās Krievijas laikā cīnījies par latviešu tiesībām Liepājas pašvaldībā, gādājis, lai skolās būtu arī latviešu klases, lai Liepājā būtu latviešiem domāti kultūras pasākumi. Viens no Latviešu biedrības, Namsaimnieku biedrības, Labdarības biedrības dibinātājiem, bijis tās priekšsēdētājs.

 Zigfrīds Anna Meierovics

Latvijas ārpolitikas pamatlicējs. Dzimis Liepājas apriņķa Durbē 1887.gada 6.februārī. Tēvs bijis ārsts, māte mirusi, kad viņam bijuši divi gadiņi. Ieguvis labu izglītību, beidzis Rīgas politehnikuma tirdzniecības nodaļu. Strādājis par skolotāju, apdrošināšanas sabiedrības darbinieku, kredītbankā, par pasniedzēju Maskavā. 1917.gadā Rēzeknē vadījis bēgļu apgādāšanu, vēlāk piedalījies Latgales un pārējās Latvijas apvienošanas darbā. Bijis Vidzemes zemes padomes loceklis, kopā ar Kārli Ulmani darbojies Zemnieku savienībā. Kamēr vēl nebija pasludināta Latvijas neatkarība, sarunās ar Krievijas Pagaidu valdību centies panākt Latvijai lielāku nacionālo patstāvību. Latvijas Nacionālā padome sūtīja Meierovicu uz Londonu, kur viņš jau 1918.gadā panāca Latvijas atzīšanu de facto. Kad nodibinājās Tautas padome, bija aktīvs tās dalībnieks. Kļuva par pirmo Latvijas ārlietu ministru. 1920.gadā noslēdza miera līgumus ar Vāciju un Krieviju. Meierovica nopelns – arī Latvijas valsts atzīšana de jure un uzņemšana Tautu savienībā. Bijis Satversmes sapulces un Saeimas loceklis (no Zemnieku savienības). Gājis bojā autokatastrofā 1925.gada 22.augustā.

 Ernests Rolavs

Publicists, latviešu politiskā nacionālisma paudējs. Dzimis 1874.gada 14.augustā Nodegu Mikās. Beidzis Liepājas ģimnāziju, studējis tieslietas Maskavas, Cīrihes un Odesas universitātēs. Kopš 1896.gada aktīvi darbojies latviešu nacionālo revolucionāru kustībā. Krievu-vācu varas vajāts. 1896.–1899.gadā bijis apcietināts. 1899.gadā emigrējis uz Londonu, vēlāk uz Cīrihi. 1901.gadā atgriezies Latvijā, 1902.gadā izsūtīts uz Sibīriju, 1903.gadā aizbēdzis uz Šveici, 1905.gadā atgriezies Latvijā, 1906.gadā emigrējis uz Angliju, 1907.gadā ieradies Odesā, kur apcietināts. Rakstījis nelegālos latviešu nacionālrevolucionāru izdevumos un ārzemju presē par brīvas, neatkarīgas Latvijas nepieciešamību. Bijis sociāldemokrāts-meņševiks, nostājies pret marksismu. Kad atgriezies Liepājā, pēc vācu baronu Noldes, Ropa un Henkeļa rīkojuma bez tiesas sprieduma 1907.gada 18.augustā noslepkavots ceļā no Grobiņas uz Liepāju.

 Matīss Edžiņš

Ir vēsturē tādi brīži, kad viena cilvēka vietā pateikts vārds var sagraut un var izglābt ne tikai kāda cita cilvēka darba mūžu, bet veselu paaudžu krātās bagātības, kultūrvēsturiskās vērtības. Viens no tādiem, kas īstajā brīdī atradās īstajā vietā un tālab šajā lappusē pieminams, ir Matīss Edžiņš.
Viņš bija komunists. Caur un cauri. Dzimis 1899.gadā Mažeiķos, agri iesaistījies komunistiskajā kustībā. 1919.gadā bijis Lielezeres strādnieku un bezzemnieku padomes deputāts, līdz ar boļševikiem aizgājis uz Krieviju, kur 1922.gadā beidzis Rietumtautu komunistisko universitāti, pēc tam atgriezies Latvijā un darbojies pagrīdē. Daudzi viņa darbošanos Liepājas pilsētas vecākā amatā (1940.g.) un izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā (1945.g.) atceras ar pamatotu sašutumu un pat šausmām. Jo, grozi kā gribi, bet Edžiņš bija starp tiem, kuri realizēja padomju varas ieviešanu Liepājā.
Taču acīmredzot kaut kur sirds dziļumos viņš tomēr bija latvietis un kultūras cilvēks. Kad 1945.gada maijā sākās lielās cīņas pret “buržuāzisko mantojumu”, Edžiņš bija tas, kas pie pilsētas muzeja durvīm pielika zīmīti, ka muzejs ir neaizskarams. Un viņš bija tas, kas nepiekrita, ka jāiznīcina pilsētas bibliotēku pirmskara krājumi. Varbūt tāpēc viņš pilsētas izpildvaras priekšgalā atradās tik īsu brīdi.
No 1945. līdz 1961. gadam Matīss Edžiņš darbojās dažādās Kultūras ministrijas iestādēs, bet no 1961. līdz 1965. gadam vadīja Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Miris 1979.gadā Rīgā.

 Ernests Ekšteins

Pēc profesijas – ārsts. Pēc darbības stila – sabiedriskais un teātra darbinieks. Latviskā apliecinātājs nevis vārdos, bet darbos. Viens no tiem, kas savas dzīves laikā jūtami ietekmējuši Liepājas sabiedriskās norises, tostarp – vairāku gadu garumā Pilsētas domes vēlēšanas.
Dzimis 1872.gada 29.augustā Lielgramzdā. Mācījies ģimnāzijā Liepājā, studējis medicīnu Tērbatas universitātē, 1899.gadā atgriezies Liepājā. Līdz ar ārsta darbu sācis aktīvi līdzdarboties Liepājas sabiedriskajā dzīvē. Bijis Liepājas Latviešu biedrības un Labdarības biedrības priekšnieks. Viens no aktīvākajiem Liepājas latviešu dramatiskās biedrības dibinātājiem, vēlāk bijis tās priekšsēdētājs. Kad tika atklāts Liepājas latviešu teātris, kļuvis par tā vadītāju. Paralēli tam strādājis ārsta darbu un nopelnītajā dalījies ar aktieriem. Iesaistījies Liepājas operas dibināšanā, kļuvis par tās pirmo direktoru (1922.g.). Bijis arī “Kurzemes Vārda” un “Kurzemes Vēstneša” izdevējs. Miris 1941.gadā.

 Kārlis Strautiņš

Dzimis 1932.gada 19.janvārī. Septiņpadsmit gadu vecumā sācis strādāt rūpnīcā “Sarkanais metalurgs”. Mācījies vakara vidusskolā, pēc tam Rīgas Politehniskajā institūtā. Pilsētu vadījis trīs sasaukumus – no 1965. līdz 1971. gadam. Šajā laikā sāka būvēt Dienvidrietumu mikrorajonu, no Līvas laukuma uz šo pilsētas daļu pagarināt tramvaja līniju. Kārļa Strautiņa nopelns, ka, viņam esot priekšsēdētāja amatā, kardināli sakārtota pilsētas kanalizācijas un ūdensapgādes sistēma, iekārtots centrālais ūdensvads. Viņa laikā pilsēta pievienota Dašavas gāzes vadam. Uzcelta viesnīca “Līva”, pārkārtots pilsētas centrs, uzlabota transporta kustība, tramvaja līnijai izbūvētas dubultsliedes, iekārtotas gājēju pārejas, apstādījumi. Kārlis Strautiņš bijis arī LPSR Augstākās padomes deputāts. No izpildkomitejas atkal atgriezies “Metalurgā”, vadījis lietuves cehu.
Bija sava laika cilvēks. Neskatoties uz cilvēciskajām vājībām, bija autoritāte. Laikabiedri viņu cienīja galvenokārt viņa vienkāršības un cilvēciskuma dēļ.
Miris 1991.gadā.

 Jānis Vagris

Jāņa Vagra un Liepājas vārds saistīts septiņus gadus: no 1966. līdz 1973. gadam, kad viņš šajā pilsētā ieņēma kompartijas pirmā un otrā sekretāra amatus.
Dzimis 1930.gadā Dobeles rajonā. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Mehānikas fakultāti (1955.g.) Pirmos trīs gadus pēc tam strādājis Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā. Vēlāk – tikai padomju un partijas darbā Jelgavā, Liepājā, Rīgā. Kopš 1985.gada bija Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs. Pēdējos LPSR gadus vadīja Latvijas kompartijas centrālo komiteju.

Liepājā strādājot, bijis samērā stingrs, bet, protams, savā izpratnē, arī taisnīgs. Lai arī ir daudz cilvēku, kuri nekad viņam nepiedos atrašanos kompartijā un darbošanos tās labā, daudzus satrieca (pozitīvā nozīmē) viņa uzdrošināšanās 1988.gada 7.oktobrī, dienu pirms Latvijas Tautas frontes 1.kongresa, Mežaparkā nostāties tautas priekšā un sacīt, ka viņš latviešu tautai nekad nav pāri darījis.

Linards Grantiņš

Linarda Grantiņa vārds saistīts ar cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu “Helsinki 86”. Viņš bija tas, kas kopā ar Raimondu Bitenieku un Mārtiņu Barisu jau tad, kad Latvijā un Liepājā neviens par Atmodu pat nesapņoja, sāka atklāti runāt patiesību par to, kas notiek ar latviešu tautu, tās valodu, zemi. “Helsinku 86” dalībnieki bija tie, kas pirmie 1987.gada 14.jūnijā, padomju represiju upurus godinot, atklāti nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Linards Grantiņš kopā ar domubiedriem sagatavoja arī mikrofilmu, kurā bija vairāki svarīgi grupas izstrādāti dokumenti, kas pauda par situāciju Latvijā. To izdevās nogādāt ārzemēs un ar masu informācijas līdzekļu palīdzību iekustināt sabiedrisko domu.
Linards Grantiņš ir dzimis 1950.gadā Sibīrijā, tur vecāki un vecvecāki bija izsūtīti 1949.gadā. Atgriezies Latvijā 1956.gadā, bērnu dienas pavadījis Tadaiķos. Atmodas gadu sākumā bija dzintara apstrādātājs Liepājā. Tagad dzīvo un strādā Vācijā.

 Teodors Eniņš

Viens no cilvēkiem, kurus politiskās un sabiedriskās dzīves virsotnē uznesa Latvijas trešās Atmodas vilnis. Viņš nebaidījās, kādas varētu būt sekas, tam, ko viņš dara. Teodoru Eniņu vadīja sirdsapziņa un atbildība savas tautas priekšā.
Dzimis 1934.gada 6.decembrī. Beidzis Rīgas Medicīnas institūtu (1960.g.) Viss mūžs saistīts ar Liepāju. No 1962. līdz 1990. gadam bija Centrālās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītājs. 1986.gadā kļuva par Nopelniem bagāto ārstu un tika apbalvots ar M.Pirogova medaļu.
1988.gadā Teodoru Eniņu ievēlēja par Tautas frontes Liepājas nodaļas līdzpriekšsēdētāju, 1989.gadā – par priekšsēdētāju. No 1990. līdz 1993. gadam bija Augstākās padomes deputāts. Balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu (1990.g.4.maijā). 1991.gadā kļuva par labklājības ministru. No 1994. līdz 1997. gadam bija Liepājas Pilsētas domes priekšsēdētājs.

 Jānis Lagzdiņš

Vienīgais starp liepājniekiem, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas visus desmit gadus ir starp valsts likteņa lēmējiem un likumdevējiem. Un visus šos gadus gādā, lai valsts mērogā tiktu risinātas arī Liepājas problēmas.
Dzimis 1952.gada 15.jūnijā. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti (1983.g.) Kopš 1988.gada bija zvērināts advokāts Liepājas Juridiskajā konsultācijā. Politisko darbību sāk līdz ar Tautas frontes izveidošanos. 1988.gadā ievēlēts pat Tautas frontes Liepājas nodaļas valdes locekli, bijis arī LTF domes loceklis. 1990.gadā ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ievēlēts arī par 5., 6. un 7. Saeimas deputātu. Saeimā darbojas ar pašvaldību lietām, kopš 6.Saeimas – arī Pilsonības likuma izpildes komisijā, 7.Saeimā ir tās priekšsēdētājs.

 Jānis Vanags

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps. Garīgo kalpošanu Atmodas laikā saistījis ar E evaņģēliski luteriskā baznīca kļuvusi par Latvijas garīgās atdzimšanas veicinātāju.
Dzimis 1958.gada 25.maijā Liepājā. Beidzis 5.vidusskolu, Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas semināru. Strādājis par skolotāju Rīgas 31.vidusskolā. Kopš 1984.gada – garīdznieks. Darbojies Aizputē, Saldus Svētā Jāņa draudzē. Par arhibīskapu ievēlēts 1993.gadā.