Trešdiena, 20. janvāris Aļģirds, Orests, Oļģerts, Alģis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

XX gadsimta izcilākie Liepājas skatuves mākslinieki

XX gadsimta izcilākie Liepājas skatuves mākslinieki
07.07.2006 00:23

0

 

Sarmīte Pujēna

Kalendārs nepavisam nav tas, kas nosaka mākslas procesa likumības, reiz teicis Māris Grēviņš, un ko tur piebilst, ja tā tas tiešām ir. 2000.gada 1.janvāris, ko visi gaidām kā vārtu pavēršanos uz jaunu gadsimtu, nebūt nav tāda robeža, aiz kuras viens teātris beigsies un cits – sāksies. Turpināsies tas pats vecais, labais dzīves teātris, un arī Liepājas teātris joprojām atradīsies savā vecajā vietā. Protams, tas mainīsies līdzi laikam un saviem iekšējiem attīstības likumiem. Kā jau tas noticis kopš teātra pastāvēšanas pirmās dienas.
Jā, interesanti, ka tieši divdesmitais gadsimts radīja profesionālo teātri Liepājā. Un, ja mēs gribētu teikt, ka pirmie simts gadi ir tie grūtākie, tad simts gadu jubileju teātris Liepājā svinēs ne vairs šajā, bet jau 21.gadsimtā. Jo profesionāla latviešu teātra pamati Liepājā likti laikā no 1906.gada vasaras līdz 1907.gada 11.martam, kad vērās priekškars Liepājas Latviešu teātra pirmajai izrādei – Antona Čehova lugas “Tēvocis Vaņa” iestudējumam.
Kuri ir tie divdesmit skatuves mākslinieki, bez kuriem Liepājas teātris nebūtu Liepājas teātris? Kuri ir tie, kas par Liepājas teātri lika runāt arī Rīgā un citur latvijā? Nešaubos, visi te nosauktie ir pelnījuši būt gadsimta laureātu pulkā, bet es arī nešaubos, ka viņu varēja būt nevis divdesmit, bet piecdesmit. Nu, vismaz trīsdesmit. Vai divdesmit pieci. Bet šoreiz ir tikai divdesmit. Salikti alfabēta secībā, nevis pēc iegūto punktu skaita. Jo kurš gan var pateikt, kas vairāk vērts – Hamlets vai Elizabete, Anglijas karaliene? Spīdola vai Pērs Gints?
Šo divdesmit vidū nebūs tādu skatuves mākslas zvaigžņu kā Ēvalds Valters, Anta Klints, Teodors podnieks, Alfreds Amtmanis-Briedītis un citi, kas darbojās arī Liepajā, bet savu īsto slavas spozmi tomēr ieguva, būdami rīdzinieki. Nebūs vesela virkne gadsimta pēdējo desmitgažu aktieru, jo, nosaucot vienu, tūlīt pat būtu jānosauc vēl pieci.

 Juris Bartkevičs

Šis talsos dzimušais liepājnieks (par tādu kļuvis sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito gadu sākumā) par Liepājas teātra aktieri kļuva vēl pirms teātra pirmās studijas un toreizējā Liepājas Pedagoģiskā institūta absolvēšanas. Kopš 1996.gada Juris bartkevičs ir arī teātra mākslinieciskais vadītājs, interesants režisors (“Lilioms” u.c.), un vienu gadu viņš bijis pat teātra direktors. Visu šo laiku Bartkevičs turpinājis būt arī aktieris, turklāt katrā jaunā lomā pārsteigdams skatītājus un teātra kritiķus ar jaunām meistarības izpausmēm.
No mūziklu un operešu varoņa, lirisku jaunekļu un “Skroderdienu Silmačos” Kārlēna tipa lomu atveidotāja Juris Bartkevičs izauga par aktieri, kuram režisori labprāt uzticēja galvenās lomas. Pavērsiens aktiera radošajā biogrāfijā saistās ar režisora Oļģerta Krodera laiku Liepājas teātrī, ar lomām tādos iestudējumos kā “Marija Stjuarte”, “Noziegums un sods”, “Kastīliešu gods”, “Hamlets”, “Aija”, “Kaija” u.c. Taču Juris Bartkevičs veiksmīgi pārdzīvoja arī režisora Oļģerta Krodera aiziešanu no Liepājas, un viņa aktiera talants turpināja izpausties citu režisoru iestudējumos. Pie Bartkeviča aktieriskajām veiksmēm jāpieskaita “Veco zēnu atvasara” (režisors F.Deičs), “Kam no Vulfa kundzes bail?” (režisors N.Klētnieks), “Paula kungs” (režisors Juris Rijnieks) u.c. Pēc gadiem vēlreiz satiekoties ar Oļģertu Kroderu, tapa Pērs Gints – kārtējais apliecinājums aktiera meistarības izaugsmei. Vēl viena pēdējā veiksme saistās ar aktiera debiju teātrī “Mūris” Laura Gundara iestudējumā “Art”.

 Mārtiņš Blūms

Aktieris, režisors un dziedātājs. Liepājā ienācis no Sakas mežiem, kur tēvs strādājis par meža taksatoru. Vēl mācīdamies vidusskolā, iesaistījies operas korī un nepilna gada laikā jau kļuvis par solistu. Strādājot teātrī, Mārtiņš vienlaikus mācījies un 1933.gadā absolvējis Tautas konservatorijas dziedāšanas klasi. Mārtiņš Blūms vēsturē ieies kā vienīgais Ferija lomas atveidotājs visos Imres Kālmāna operetes “Silva” iestudējumos Liepājas teātrī. Pirmo reizi šo lomu viņš atveidoja 1926.gadā. Tieši operešu iestudējumos visā pilnībā izpaudās viņa artistiskais, humora pilnais talants. ”Čigānu barons”, “Zilā maska”, “Zaļā pļavā” – tie ir tikai daži no operešu nosaukumiem, kuru iestudējumos daudzi liepājnieki vēl atceras Mārtiņu Blūmu. Taču viņš bija ne tikai dziedošais aktieris, bet arī daudzu dramatisko lomu atveidotājs, sākot no Rūda “Skroderdienās Silmačos” līdz Berndam “Rozē Berndā”. Mārtiņš Blūms arī pats iestudēja virkni operu un operešu: “Marica”, “Monmartras vijolīte”, “Toska”, “Čigānu barons”, “Zaļā pļava”, “Minhauzena precības” u.c.
Mārtiņš Blūms ir to nedaudzo skatuves mākslinieku vidū, kas savā Liepājas teātrī nostrādāja apaļu pusgadsimtu.

 Indra Briķe

Indra Briķe ir no tām aktrisēm, par kurām var teikt – zvaigzne. Turklāt par tādu viņa kļuva tieši Liepājā. Teātrī viņa ienāca pavisam jauna – vēl vidusskolniece būdama. Teātra 2.studiju Indra beidza 1977.gadā, bet izrādēs piedalījās jau kopš 1973.gada. pateicoties režisoram Oļģertam Kroderam un savam talantam, Indra briķe karjeru teātrī sāka ar ievērojamām lomām pasaules klasikas darbu inscinējumos, piemēram, viņa atveidoja Soņu Krodera iestudējumā “Noziegums un sods”, Spīdolu tā paša režisora iestudētajā Raiņa “Uguns un nakts” uzvedumā. Trauslas būtnes ar intensīvu garīgo un jūtu dzīvi – tādas lielākoties ir Indras Briķes atveidotās varones aktrises karjeras sākumposmā.
Liepājnieki viņu atceras tādās lomās kā Adela studijas diplomdarba izrādē “Bernardas Albas māja”, donja Sola (“Kastīliešu gods”), Mirdza (“Vaidelote”) u.c. Ar laiku Indras Briķes lomas kļūst sarežģītākas: Ludmila (“Vasa Žeļeznova”), Larisa (“Līgava bez pūra”), Randa (“Ko tur liegties, nav vērts…”), Aija (“Aija”), Margarita Gotjē (“Kamēliju dāma”), Skārleta (“Vējiem līdzi”), Ņina Zarečnaja (“Kaija”). Bet ne jau tikai Krodera izrādēs vien, Indrai ir bijušas veiksmīgas lomas arī citu režisoru iestudējumos: “Štillers”, “Santakrusa”, “Valentīnas ceriņkrāsas kleita” u.c.
Tomēr ilgas pēc sava režisora bija tik lielas, ka deviņdesmito gadu sākumā Indra devās Oļģerta Krodera pēdās uz Rīgu. Arī tur viņas aktrises karjerta veidojusies veiksmīgi. Taču tas jau ir cits stāsts.

 Amālija Jaunvalka

Liepājniece caur un cauri. Dzimusi, augusi, skolā gājusi Liepājā, bet uz skatuves atveidojusi ne vienu vien spilgtu lauku sievietes tēlu. Pēc vidusskolas beigšanas iesaistījusies Liepājas Jaunā teātra korī, pēc tam uzņemta dramatiskajā trupā. Amālijas Jaunvalkas (teātrī visu mūžu viņa saukta vienā vārdā – Lušiņa) pirmā loma ir Šūberta dziesmu spēlē “Trejmeitiņas”. Zinātāji stāsta, ka katru viņas parādīšanos uz skatuves publika gaidījusi ar nepacietību. Un katru reizi, Amālijai Jaunvalkai uznākot uz skatuves, visu sejas atplaukušas smaidā. Viņu dēvējuši par “labas omas meistari”. Ne velti savus lielākos laurus Amālija Jaunvalka plūkusi, spēlējot lomas latviešu klasikas darbu uzvedumos, īpaši Blaumaņa lugās – Trīne, Rembēniete, Lavīze, Eda, Pupiņa. Bet Amālijas Jaunvalkas Tomuļu māte “Skroderdienās Silmačos” bijusi uz skatuves gandrīz piecdesmit gadus! Taču viņai pa spēkam bija arī krievu sieviešu raksturi, Brehta varone Sallija Pīčema izrādē “Trīsgrašu opera” un daudzi citi tēli.

 Oļģerts Kroders

Lai gan Kroders ir nospēlējis ne vienu vien lomu teātrī un kino, vēsturē viņš tomēr ieies galvenokārt kā režisors. Režisora Oļģerta Krodera laiks Liepājas teātrī ir atstājis, iespējams, visspilgtākās pēdas. Kroders Liepājas teātrī ienāca divas reizes: 1959.gadā un atgriezās desmit gadus pēc pirmās aiziešanas – 1974.gadā. Teātra deviņdesmitajai gadadienai veltītais lieluzvedums “Pērs Gints” bija režisora otrā atgriešanās Liepājā, ko šoreiz pareizāk laikam būtu saukt par iegriešanos.
Režisoram otrreiz ienākot Liepājas teātrī, tā aktieru kolektīvs pārdzīvoja smagu radošu krīzi, no kuras izkļūt teātrim palīdzēja tieši Kroders. Galvenokārt ar savu novatorisko pieeju klasikas interpretācijai. Vēl “Krodera laiks” ieies vēsturē kā jaunu talantu atklāsmes un aktieru profesionālās meistarības izaugsmes laiks teātrī. Ja vieni, kā Indra Briķe un Jānis Makovskis, bija Krodera jaunatklājumi, tad citi, kā Vera Šneidere, viņa izrādēs parādīja savu talantu pilnīgi jaunā kvalitātē.
Kroders Liepājas teātrim ir devis “Lapsēnus”, “Figaro kāzas”, “Mariju Stjuarti”, “Noziegumu un sodu”, “Vasu Žeļeznovu”, “Uguni un nakti”, “Bernardas Albas māju”, “Tetovēto Rozi”, “Ziemas pasaku”, “Annu Kareņinu”, “Vaideloti”, “Gestu Berlingu”, “Līgavu bez pūra”, “Hamletu, dāņu princi”, “Zītaru dzimtu”, “Aiju”, “Donu Karlosu”, “Kaiju”, “Vējiem līdzi”, “Zaļo zemi” u.c.

 Žanis Kopštāls

Liepājnieks. Te dzimis, te arī apglabāts. Aktieris un režisors, kas savas skatuves gaitas Liepājā sāka 1911.gadā ar Induļa Zvaigznītes lomu Alunāna “Sešos mazos bundzeniekos”. Pēc tam bijis vairākos teātros, bet katru reizi atkal atgriezies Liepājā. Spēlējis Raiņa, L.Tolstoja, Igo, Aspazijas varoņus. Kā režisors kļuva pazīstams ar Raiņa “Spēlēju, dancoju”, “Jāzepa un viņa brāļu”, Goldoni “Meļa” iestudējumiem. Liepājā uzvedis astoņpadsmit operas un operetes, kā arī Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”, Blaumaņa “Pazudušo dēlu”, “Indrānus”, Brigaderes “Maiju un Paiju”, Lopes de Vegas “Dārznieka suni”, Goldoni “Divu kungu kalpu” u.c. drāmas izrādes. No 1950. līdz 1956. gadam, kad slimības dēļ teātri atstāja, strādājis tikai par aktieri. Tēlojis vairākās Rīgas kinostudijas filmās: “Kā gulbji balti padebeši iet”, “Zvejnieka dēls”, “Salna pavasarī”.

 Leonīds Locenieks

Mākslinieks, kas kopā ar Liepājas teātri svinējis ne vienu vien dzīves un darba jubileju, bet joprojām – jau vairāk nekā pusgadsimtu – ir kopā ar teātri. Leonīda Locenieka augstākais lidojums vismaz sieviešu acīs noteikti bija neatvairāmais siržu lauzējs Mekhīzs Nazis “Trīsgrašu operā”, bet viņu mīlēja arī kā rāmo Dūdaru “Skroderdienās Silmačos”, kā salonu varoni Armānu no “Kamēliju dāmas” un arī kā vīrišķīgo un izskatīgo lauku puisi Andru no Blaumaņa “Salnas pavasarī”, kā Šekspīra un Arbuzova tēlu atveidotāju un Kālmāna operešu varoni. Vienlīdz pārliecinošs bijis gan muzikālajās, gan dramatiskajās lomās.

 Amālija Mencele

Aktrise, viena no trim visu laiku Liepājas teātra skatuves māksliniekiem, kas apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Savas skatuves gaitas sāka jau gadsimta sākumā. Dzimusi rīdziniece, Liepājā viņa ieradās 1921.gadā pēc darba gadiem latviešu strēlnieku pulku frontes ansambļos. Visu atlikušo darba mūžu Amālija Mencele aizvadīja Liepājā un ir apglabāta Līvas kapos. Viņas lomu klāstā ir operu un operešu varones, galvenās lomas Rietumeiropas klasikas darbu iestudējumos (Šillera, Šekspīra, Moljēra u.c. lugās). Visā pilnībā Amālijas Menceles talants atplauka, kad viņa sāka tēlot padzīvojušu sieviešu lomas: Pindacīšu (pirms tam arī Antonija) “Skroderdienās Silmačos”, aukli Šekspīra “Romeo un Džuljetā”, Blaumaņa Indrānu māti utt. Liepājā uz Menceles pleciem gūlās viss repertuāra smagums, ko neierobežoja žanrs, bet tikai gadu atbilstība.

 Irmgarde Mitrēvice

Jaunā aktrise rīdziniece Irmgarde Mitrēvice Liepājā ieradās tieši tajā pašā laikā, kad viņas vēlākais dzīvesbiedrs Nikolajs Mūrnieks, – 1936.gadā. Te sākās viņu četrdesmit gadus garā kopīgā dzīve, “bez kuras viņi nebūtu kļuvuši par tiem, kas viņi ir latviešu teātrim” (Līvija Akurātere). Liepājā Irmgarde Mitrēvice kļuva gan laba aktrise, gan režisore un aktieru jaunās paaudzes audzinātāja. Liepājā viņa iestudēja Raini, Brehtu, Blaumani, Kālmānu, Turgeņevu. Viņa spēlējusi Baibu (“Pūt, vējiņi!”), Kristīni (“Ugunī”), Džemmu (“Dundurs”), Annu (“Anna Kareņiona”) un daudzas cita lomas.

 Nikolajs Mūrnieks

Piebaldzēns, kas nospēlēja nozīmīgu lomu Liepājas teātra vēsturē, būdams gan aktieris, gan režisors, gan teātra vadītājs. Sākot ar piecdesmito gadu otro pusi, latviešu teātra vērtētāji viņu jau pieskaita Smiļģa un Amtmaņa-Briedīša paaudzei. Savas skatuves gaitas sācis divdesmitajos gados Rīgas Intīmajā teātrī, kad pašam bija deviņpadsmit gadu. Liepājā Mūrnieks ieradās 1936.gadā, kad teātri vadīja Visvaldis Silenieks. Te ne tikai krustojās viņa un Mitrēvices dzīves ceļi, te pagāja viss atlikušais Mūrnieka darba mūžs – līdz 1967.gadam, kad Mūrnieks kopā ar Mitrēvici sāka “Balādes par nezināmo zēnu” iestudējumu, bet nepabeidza. Ārsti aizliedza viņam atgriezties darbā.
Mūrnieka kontā ir virkne lomu, kas Liepājas teātrī nospēlētas trīsdesmitajos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados. Un desmitiem izrāžu iestudējumu, kurus uzskaitīt nav iespējams.

 Austra Pumpure

Teātrī ienāca 1955.gadā. Un, lai gan Austra tikai retumis spēlējusi pa kādai nelielai lomiņai uz Liepājas teātra skatuves, un, pat Lāču mātes ādā ietērpusies, nevarēja noslēpt to, kas viņa ir, bez Austras Pumpures Liepājas teātris nebūtu Liepājas teātris. Austra ir fenomens, kas piedzima Liepājā un pieder tikai un vienīgi Liepājai. Visu mūžu aizvadījusi Liepājas teātrī un štatā vai ārpus tā ir tajā vēl joprojām. Tos garīgos apvāršņus un tās jūtu dzelmes, ko Austra caur Imanta Kalniņa dziesmām, caur latviešu tautas dziesmām pavēra vispirms jau pašiem teātra ļaudīm un pēc tam arī saviem skatītāju un klausītāju tūkstošiem, nav spējis neviens cits Liepājas skatuves mākslinieks. Jaunākā no trim Liepājas teātra Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierēm.

 Zigrīda Rūtiņa

Viena no nedaudzajām Liepājas teātra aktrisēm, kas pēc aiziešanas uz Rīgu tomēr atgriezusies savā Liepājas teātrī un nav to nožēlojusi. Pirmo reizi Liepājas teātrī kā aktrise viņa ienāca 1947.gadā. Otro reizi – kad viņu atgriezties pierunāja režisors Oļģerts Kroders. 1997.gadā apritēja piecdesmit gadi, kopš Zigrīda Rūtiņa spēra pirmos soļus uz skatuves, bet pašas piecdesmito dzimšanas dienu viņa, tāpat kā kolēģe Vera Šneidere, sagaidīja ar vairāk nekā simts nospēlētām lomām. Pagrieziens aktrises biogrāfijā esot bijusi galvenā loma Upīša “Peldētājā Zuzannā”, ko režisors Nikolajs Mūrnieks viņai uzticēja 1953.gadā. Vēlāk sekoja daudzas lomas gan Liepājā, gan Rīgā, gan atkal Liepājā. Laimdota uzvedumā “Uguns un nakts”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Ponsija “Bernardas Albas mājā” ir tikai dažas no tām.

 Visvaldis Silenieks

Liepājnieka Visvalža Silenieka aktiera un režisora talants veidojās divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. No 1936. līdz 1940. gadam Silenieks bija Liepājas teātra galvenais režisors. Pirmo reizi uz skatuves viņš kāpa 1913.gadā, būdams vēl tikai korists. Otrreiz teātrī Silenieks ienāca 1918.gadā un strauji izvirzījās mākslinieku priekšpulkā. Te Silenieks – Uldis sastapa arī savu Baibiņu – aktrisi Mirjamu Štāli. Viņi bija ne tikai tandēms uz skatuves (Džemma un Arturs, Vents un Magone, Inkena un Matiass Kluzens, Grietiņa un Fausts), bet arī dzīvē. 1933.gadā Silenieks skatītājiem parādīja savu pirmo režijas veikumu. Sekoja citi iestudējumi: “Valmieras puikas”, “Rudens rozes”, “Tīreļpurvs”, “Mūžīgi vīrišķais”, “Rudens rozes” u.c. Arī savu 60.jubileju mākslinieks ar Indrānu tēva lomu svinēja Liepājā, lai gan kopš 1944.gada bija Nacionālā teātra aktieris.

 Ance Silnovska

Jaunākā no trim māsām Silnovskām, Liepājas teātra aktrisēm. Skatuves gaita sāka 1908.gadā, no teātra atvadījās 1961.gadā ar aukles lomu Tolstoja romāna “Anna Kareņina” dramatizējumā. Apglabāta Liepājas Centrālkapos. Sevišķi krāšņi aktrises talants bija sazaļojis trīsdesmitajos gados, kad viņa izvirzījās par vienu no teātra galvenajām aktrisēm. Garajā skatuves mūžā bieži vienā lugā tēlojusi vairākas lomas: Zani, pēc tam Ortu Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!”, Lieni, pēc tam Annužu brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” u.c. Daudz spēlējusi Blaumaņa un Brigaderes lugās. Viens no spilgtākajiem pēdējo gadu veikumiem – Marija Ļvovna L.Rahmanova “Nemierīgajā vecumā” 1957.gadā.

 Vera Šneidere

Aktrise, kas teju teju svinēs pusgadsimta jubileju, kopš strādā Liepājas teātrī. Viņas kolēģe Dzintra Klētniece stāstu par “sarežģīto zvirbulēnu” Veru Šneideri iesāk kā pasaku: “Tēvam bija trīs dēli, un piedzima arī meitiņa. Vecākie dēli bija gudri, bet pastarīte Vera Teātra institūtā izmācījās par aktrisi?” 1950.gadā Vera Šneidere kļuva par Liepājas teātra aktrisi. Un ir vēl šodien. Pirmā lielākā veiksme – Redžīna Helmanes “Lapsēnos”. Pēc tam – Flāma kundze Hauptmaņa “Rozē Berndā”, Elizabete Šillera “Marijā Stjuartē”. Veras Šneideres mīļākā loma – Vasa Žeļeznova tāda paša nosaukuma izrādē. Trīsdesmit gadu laikā Liepājas teātrī viņa jau bija nospēlējusi simts lomas. Un pēc tam spēlēja vēl divdesmit gadus. Zāra, Antonija, Bebene – vienās vienīgās “Skroderdienās Silmačos”, Ekebijas majoriene “Gestā Berlingā”, Estere “Mīlestības neprātā”, Leonija “Nejaukajos vecākos”. Un tā tālāk. Nupat skatītāji viņu var redzēt jaunākajā no Liepājas teātra izrādēm “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”.

 Mirjama Štāle

Liepājas teātrī par aktrisi strādāja no 1917. līdz 1940. gadam, bet skatuves gasitas sāka sešpadsmit gadu vecumā 1913.gadā kā Liepājas Latviešu teātra koriste. Viena no skatītāju visiemīļotākajām aktrisēm, draisko (Kārlēns “Skroderdienās Silmačos”, Elīza “Pigmalionā” u.c.) un lirisko varoņu atveidotāja. Māksliniecei pašai īpaši tuvas bija Raiņa lugu varones Vizbulīte, Maija, Dina, Magone, Saulcerīte, īpaši Baiba no “Pūt, vējiņi!”, ko Štāle atveidojusi četros iestudējumos.

 Rūdolfs Štreihfelds-Varkalis

Viens no Liepājas teātra dibinātājiem. Aktiera gaitas sāka vēl pirms profesionāla teātra izveidošanas. Liepājas teātrī strādājis ne mazāk kā pusgadsimtu. Viens no trim Liepājas teātra māksliniekiem – Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem. Dzimis, audzis, skolojies un strādājis Liepājā. Arī apglabāts Liepājā. Iestudējis Blaumaņa, Brigaderes, Hauptmaņa, A.Ostrovska un citu autoru darbus. Pirmā lomā 1904.gadā – Brencis Blaumaņa “Trīnes grēkos”. Pēdējo reizi uz skatuves kāpa 1951.gadā. Vislielāko popularitāti iekaroja kā spilgts epizodisko lomu tēlotājs. Visa mūža garumā atveidojis vairāk nekā 600 skatuves tēlus.

 Malvīne Ustube

Malvīne Ustube savas skatuves gaitas sāka Liepājā, tad veica apli pa dažādiem Latvijas teātriem, lai atkal atgrieztos Liepājā, kur laikā no 1945. līdz 1976. gadam arī sasniedza augstākās mākslas virsotnes. Māte Raiņa “Pūt, vējiņi!” uzvedumā, Roplainiete “Pazudušajā dēlā”, Pelageja Vlasova Brehta–Gorkija lugā “Māte”. Un tās nebūt nav vienīgās Liepājas iedzimtās Malvīnes Ustubes mātes, ko viņa atveidojusi uz skatuves. Taču viņa spēlējusi arī kaislību plosītus un vieglas uzvedības sieviešu tēlus. Arī dziļi traģiskas lomas. Latvijas robežas pārskanēja Ustubes atveidotā Nadežda Monahova Gorkija “Barbaros”, bet par izcilāko viņas lomu tiek uzskatīta Pelageja Vlasova. Bijušas arī daudzas citas: Katrīne Bernarda Šova “Lielā Katrīne”, Kaije Maija “Purva velnos”, Lusija Kupere “Viņu pēdējā valsī”, viena no pēdējām – krustmāte Anna “Forsaitu teikā” un daudzas citas.

 Mārtiņš Vilsons

Aktieris no Dieva žēlastības – tā saka par tiem, kam aktiera talants ielikts jau šūpulī. Mārtiņš ir viens no tiem. Jo pēc tam, kad Krodera “Pēra Ginta” uzvedumā Mārtiņš pilnīgi apgaismotai skatītāju zālei norunāja savu solonumuru (kārtējais no Krodera iemīļotajiem huligāniskajiem izlēcieniem), kļuva pilnīgi skaidrs, ka šis aktieris uz skatuves varētu atļauties pilnīgi visu un tik un tā tas būtu baudāmi.
Liepājas teātrī Mārtiņš parādījās 1976.gadā. Un laikam no savas pirmās desmitgades Liepājā skatītāju (vismaz sieviešu kārtas) atmiņā viņš pirmām kārtām paliks kā Rets Batlers no Mičelas romāna “Vējiem līdzi” dramatizējuma. Visā bijušajā Padomju savienībā Mārtiņu joprojām atceras kā Aloiza Brenča filmas “Mirāža” galveno varoni. No Liepājas teātra viņš atvadījās ar Peligrīna lomu izrādē “Santakrusa”.
Nu jau trīs gadus Mārtiņam ir pašam savs teātris – “Mūris”, kuram viņš ziedo visu savu laiku. Pagājušajā sezonā tur tapa Čaka dzejas uzvedums un “Art” – izrādes, kur Mārtiņu atkal var redzēt uz skatuves. Bet šosezon viņš ir iegriezies arī Liepājas teātrī, kur atveido Puntilas lomu Jura Rijnieka izrādē “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”.

 Valdemārs Zandbergs

Par Valdemāru Zandbergu ir un būs rakstītas grāmatas, tāpēc vienā rindkopā pateikt visu par viņu nav iespējams. Varbūt pietiktu, ja pateiktu, ka viņš bija talantīgākais no talantīgākajiem, kā reiz par Valdi teicis Olafs Gūtmanis. Viņu vajadzētu apskaust visiem jaunajiem un arī vecajiem aktieriem, jo Valdemāram Zandbergam pietika uz skatuves pateikt vienu frāzi, un, ja viņš tā gribēja, tad ar šo vienu frāzi aktieris kļuva par izrādes galveno varoni, pastumdams malā “īstos” galveno lomu tēlotājus. Jā, tādu joku viņš varēja izstrādāt, jo bija pietiekami trakulīgs. Arī dzeju Valdemārs Zandbergs prata lasīt tā, kā neviens cits. Viņš bija ne tikai ievērojams teātra aktieris, bet arī izcils latviešu kino aktieris, kas citos apstākļos varbūt būtu kļuvis pasaulslavens (pēc kāda krievu režisora vārdiem – Ričards Bartons un Garijs Kupers vienā personā). Zandbergs bija arī režisors, lai gan nepaguva iestudēt pārāk daudz izrāžu. Taču kaut vai viņa “Skroderdienas Silmačos” ir pieminēšanas vērtas. Par teātra lomām runājot, pašam Valdemāram Zandbergam būtiskākā esot bijusi Marmeladova loma “Noziegumā un sodā”.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz