Kā valdība gatavojas apkarot inflāciju…

Inflācija ir būtisks valsts makroekonomiskā stāvokļa indikators. Tāpēc ekonomiskās politikas izstrādē vienmēr liela loma tiek pievērsta cenu stabilitātes jautājumiem.

Pasaules pieredze liecina, ka augsts inflācijas līmenis negatīvi ietekmē tautsaimniecību:

1) izkropļo uzkrājumu un investīciju lēmumus (investīcijas tiek novirzītas riskantākos projektos, kas ne vienmēr var būt produktīvi, vairāk patērē un mazāk uzkrāj, līdz ar to mazāk iekšējā finansējuma investīcijām);

2) notiek ienākumu pārdale – no subjektiem ar fiksētiem ienākumiem (pensionāri, strādājošie) uz subjektiem ar mainīgiem ienākumiem (kapitāla turētāji, kuriem līdz ar inflāciju aug arī peļņa);

3) pie fiksēta kursa augstas inflācijas ietekmē pasliktinās ārējā konkurētspēja, kas ir svarīgs faktors mazai un atvērtai tautsaimniecībai, kāda ir Latvija;

4) rodas relatīvo cenu izkropļojumi, kas var veicināt resursu novirzīšanu uz mazāk produktīviem sektoriem un efektivitātes mazināšanos, kas galā noved pie korekcijas, jo kādā sektorā cenas tiek pārvērtētas.

Latvijas inflācijas līmeni nosaka daudzi, dažkārt savstarpēji nesaistīti faktori, t.sk. gan strukturālas dabas izmaiņas saistībā ar dalību ES, gan pasaules cenu kāpums energoresursiem, gan administratīvi regulējamo cenu izmaiņas u.c. Vienlaicīgi statistikas dati liecina, ka cenu kāpums nav bijis būtisks šķērslis augstai izaugsmei un sabiedrības pirktspējas pieaugumam, ko veicina gan augošais darba ražīgums, gan ļoti augstie kreditēšanas tempi, kā arī ekonomiskie ieguvumi no dalības ES. Tas savukārt liecina, ka pieprasījuma kāpumam arī ir bijusi vērā ņemama ietekme uz kopējo inflācijas līmeni. Būtisks faktors ir arī inflācijas gaidas, kas pašlaik ir nostiprinājušās esošajā inflācijas līmenī.

Ziņojums apskata esošo situāciju (1.daļa), tālāk tiek detalizēti aplūkoti inflācijas cēloņi (2.daļa), inflācijas attīstības iespējamie teorētiskie scenāriji (3.daļa) un sniegti priekšlikumi inflācijas un makroekonomiskās nesabalansētības samazināšanai (4.daļa).

1. Patēriņa cenu dinamika

Pēc ilga zemas inflācijas perioda 2003. gada beigās iezīmējās straujāka cenu pieauguma tendence, kas būtiski pastiprinājās 2004. gada laikā. 2004. gada augustā 12 mēnešu inflācija sasniedza 7,8% līmeni. Pēc tam bija vērojama inflā­cijas līmeņa pakāpeniska samazināšanās, tomēr tā nebija stabila un nozīmīga.

Skatoties galvenos inflācijas ietekmes avotus 2004. – 2006. gadā, redzams, ka laika gaitā tie mainījās. Visu laika periodu stabili augsts ir bijis tikai pārtikas un gāzes (līdz ar to arī siltuma un mājokļa) izmaksu kāpums. Būtisks bija arī degvielas cenu kāpums, tomēr stabilizējoties pasaules naftas cenām, 2006. gada beigās degvielas cenas kļuva pat par cenu indeksu pazeminošu faktoru. Citi lielākie cenu kāpumi, kas vairāk ir vērtējami kā īslaicīgi inflācijas faktori, dažādos gados bija saistīti ar netiešo nodokļu harmonizāciju ES ietvaros (akcīzes likmes, PVN bāze) un citām institucionālajām izmaiņām saistībā ar iestāju ES (piem., OCTA, medikamenti), medicīnas pakalpojumu cenu pacelšanu, ilgstošu eiro kursa kāpumu pirms lata pārsaistes no SDR, laika apstākļu ietekmi uz lauksaimniecības produktu ražu u.c. Būtiski palielinājies arī pakalpojumu cenu kāpums.

1.att Inflācija 1998 -2006, %

2. Inflācijas cēloņi2.1. Piedāvājumu puses, izmaksu faktori

Pašlaik ievērojamu daļu inflācijas rada no monetārās politikas ietekmes neatkarīgu faktoru tiešā un netiešā ietekme, tostarp, netiešo nodokļu, administratīvo lēmumu, naftas tirgus, ražas, valūtas kursa u.tml. faktoru ietekme.

• Augsto pārtikas produktu cenu pieaugumu, kas izskaidro vairāk kā trešo daļu no inflācijas, lielā mērā var saistīt ar izmaksu pieaugumu, gan arī strukturālām izmaiņām pārtikas cenu veidošanās mehānismā saistībā ar Latvijas dalību ES Kopējā lauksaimniecības politikā, kas ierobežo kopējo pārtikas piedāvājumu ES (ar ražošanas kvotām un ievedmuitām), bet vienlaicīgi atvieglo pārtikas tirdzniecību ES dalībvalstu starpā, veicinot cenu izlīdzināšanos.
• Liela ietekme uz kopējo cenu līmeni ir arī energoresursu cenu kāpumam pasaules tirgū. Degvielas cenas pieaugums ietekmēja inflācijas līmeni arī netieši, palielinot transporta izmaksas. Lai arī pasaules naftas cenas 2006. gada pēdējos mēnešos ir stabilizējušās, otrās kārtas efekti joprojām ietekmē kopējo cenu līmeni.
• Pēdējos gados palielinājās administratīvi regulējamo cenu kāpums, ko arī daļēji var saistīt ar energoresursu cenām, jo lielākie kāpumi ir notikuši dabas gāzes, elektroenerģijas un siltumenerģijas cenās. Ietekme bija arī citām administratīvi regulējamām cenām, piemēram, medicīnas pakalpojumu cenām, kā arī īres maksai.
• Netiešo nodokļu harmonizācija ar ES prasībām arī ietekmēja gala cenas pieaugumu atsevišķām precēm un pakalpojumiem (tabakai, degvielai, alkoholam u.c.).
• Importa preces ievērojami sadārdzinājās eiro vērtības pieauguma iespaidā 2003.-2004. gadā, taču pēc lata pārsaistes no SDR uz EUR (2005. gada janvārī), kad tālākas nozīmīgas cenu pārmaiņas kursa ietekmē vairs netika novērotas, bāzes dēļ saglabājās augsti cenu pieauguma tempi, jo eiro vērtības kāpums bija turpinājies līdz pat piesaistes brīdim. Šāda lata vērtības pazemināšanās pret eiro izskaidro lielu daļu no inflācijas līmeņu starpības starp Latviju un citām jaunajām ES dalībvalstīm, lielākajā daļā no kurām bija vērojams pat pretējs efekts (nacionālo valūtu sadārdzināšanās pirms vai pēc iestājas ES).

2.att. Administratīvi regulējamo cenu un PCI pieaugums (%, gada vidējais)

3.att. Lata kurss pret eiro

Vienlaikus pie augstākminētajiem faktoriem, kas kopumā izskaidro lielāko inflācijas daļu, var minēt arī nepietiekamas konkurences efektus, kas arī ir viens no augstās inflācijas faktoriem.

2.2. Pieprasījuma puse, ekonomikas cikliskā pozīcija

Par pieprasījuma puses ietekmi uz kopējās inflācijas rādītājiem liecina faktoru izslēgšanas metode, kas pēc izmaksu, valūtas kursa, galveno tirdzniecības partnervalstu inflācijas, regulējamo cenu u.tml. faktoru ietekmes izslēgšanas uzrāda aptuveni 2-3 procentpunktus lielu neizskaidroto inflācijas daļu, kas vēl, piemēram, 2003. gadā bija negatīva.

Pieprasījuma puses inflācijas efekti izpaužas, pieprasījuma apjomam pieaugot straujāk par piedāvājumu, tādejādi radot dabisku tirgus reakciju – cenu augšupejošu korekciju. Iemesli šādai situācijai Latvijā ir saistāmi ar kopējās pirktspējas strauju kāpumu, ko nosaka gan ekonomiskā attīstība (darba samaksas, peļņas pieaugums), gan straujie kreditēšanas tempi.

Inflāciju ietekmē normāla ekonomikas cikliskā attīstība. Faktiskajam ražošanas apjomam pārsniedzot tā potenciālo līmeni, ražotāji cenšas palielināt cenas (savukārt lēnākas attīstības periodus pavada arī zemāka inflācija). Finanšu ministrijas aprēķini liecina, ka 2006. gadā pozitīvā izlaides apjoma starpība bija 1,8% no IKP, kas apliecina, ka Latvija attīstās ar pieauguma tempiem, kuri pārsniedz potenciālu.

4.att. Faktiskā un potenciālā IKP pieaugums

5.att. Bezdarbs un reālā darba alga

Darba spēka tirgus situācijai arī ir būtiska ietekme uz cenu izmaiņām. Ekonomikā bezdarba līmenis ir saistīts ar darba algu un inflāciju. Zema bezdarba apstākļos pieaug spiediens uz algu līmeni, kas savukārt palielina ražotāju izmaksas, un tie var palielināt cenas. Ilgāku laika periodu Latvijā bija augsts bezdarba līmenis, bet ekonomiskās izaugsmes un ekonomikas struktūras sakārtošanās rezultātā tas ir pakāpeniski samazinājies. Turklāt kopējo situāciju darba tirgū būtiski ietekmē strādājošo emigrācija.

6.att. Rezidentu finanšu iestādēm, nefinanšu sabiedrībām un mājsaimniecī-bām izsniegtie kredīti, milj. latu latu

7.att. Reālās procentu likmes izsniegtajiem kredītiem, %

Kopš 2002. gada beigām mājsaimniecībām izsniegto kredītu apjoms pieaug par apmēram 80% gadā. To nosaka mājsaimniecību ienākumu un nodarbinātības pieaugums, optimistiskais nākotnes redzējums, konkurence banku sektorā, ārvalstu finansējuma pieejamība, zemās procentu likmes, kā arī būvniecības pieaugums. Straujāko pieaugumu uzrāda hipotēku kredīti, sasniedzot lielāko īpatsvaru banku aktīvos starp visiem kredītu veidiem. Joprojām turpina augt arī patēriņa kredīti.

Kreditēšanas ekspansijas efektu pastiprina fakts, ka liela daļa kredītresursu tiek gūta no ārvalstīm.

Vēl viens būtisks faktors, kas veicina inflācijas līmeņa noturīgumu ir inflācijas gaidas. Lai arī to līmenis pēc maksimuma sasniegšanas pirms iestāšanās ES ir nokrities, tomēr tas stabilizējies augstākā līmenī nekā iepriekš.

8.att. Patērētāju aptauja: Kā mainīsies patēriņa cenas nākamajos 12 mēnešos?

Vienlaikus ir redzams, ka, neskatoties uz cenu pieauguma prognozēm, patērētāji ir noskaņoti samērā optimistiski par saviem nākotnes ienākumiem, kas palielina to pārliecību par kredītu atmaksu nākotnē un veicina patēriņa preču iegādi uz parāda.

3. Teorētiskie vidēja termiņa inflācijas scenāriji

Analizējot inflācijas attīstību vidējā termiņā, var noteikt trīs atšķirīgus scenārijus atkarībā no vispārējās ekonomiskās izaugsmes un īstenotās valdības politikas.

Pārkaršanas scenārijs – nākošajos gados turpinās strauja ekonomiskā izaugsme, iedzīvotāju ienākumiem pieaugot straujāk par darba ražīguma kāpumu. Joprojām augsts saglabāsies gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu optimisma līmenis, kas nodrošinās tālāku kreditēšanas ekspansiju, vienlaikus sākot pasliktināties kredītu kvalitātei. Fiskālā politika saglabājas izteikti procikliska un stimulējoša. Daudzos tirgos izpaužas oligopolisks cenu veidošanās mehānisms, pastāv jūtams konkurences trūkums. Šie faktori kopā jau ar paredzamajiem kāpumiem administratīvi regulējamās cenās veicina strauju uzņēmumu izmaksu kāpumu, kas samazina to konkurētspēju. Pirmais cieš eksporta sektors, produktivitātes pieaugumam nespējot sekot līdzi izmaksu kāpumam, sāk kristies eksporta apjomi. Notiek ķēdes reakcija, pazeminot arī pieprasījumu pēc citu tautsaimniecības nozaru precēm un pakalpojumiem. IKP pieaugums kļūst būtiski zemāks par potenciālu, patērētāju noskaņojums izmainās uz pesimistisku, bankas ierobežo kreditēšanu risku kāpuma dēļ. Fiskālā politika nespēj dot papildus stimulus ekonomikai, jo, krītoties ekonomiskajai izaugsmei, samazinās arī budžeta ieņēmumi, tuvinot deficītu Māstrihtas kritērijos noteiktajai augstākajai robežai. Ekonomikai nonākot šādā depresīvā situācijā, rodas liels pretinflācijas spiediens, kas strauji samazina arī inflāciju. Tomēr iespējamo inflācijas samazinājumu ierobežos administratīvi regulējamo cenu un plānotais akcīzes nodokļu pieaugums.

Neskatoties uz straujāku izaugsmi perioda sākumā, izaugsmes kritums perioda beigās ir ļoti straujš, radot kopumā mazāku labklājības pieaugumu. Saistībā ar eiro ieviešanu, neraugoties uz inflācijas kritumu, pastāv iespēja, ka tā vienalga pārsniegs Māstrihtas kritērija atsauces vērtību vai arī inflācijas samazinājums netiks novērtēts kā ilgtspējīgs.

Straujas izaugsmes scenārijs – IKP pieaugums ir augsts, tas ir tuvu potenciālajam līmenim, vai pat pārsniedz to. Izaugsmes pamatā balstās uz iekšzemes pieprasījumu, bet tās noturību nodrošina augsts investīciju pieaugums un pozitīvas strukturālas izmaiņas tautsaimniecībā. Darba samaksas pieaugums būtiski nepārsniedz produktivitātes kāpumu, kas ir augsts. Lielākajās eirozonas valstīs uzlabojas ekonomiskā situācija, kas sekmē Latvijas eksportu, neskatoties uz inflācijas noteiktu izmaksu kāpumu. Darba tirgus uzrāda nepieciešamo elastību, būtiski pieaug iedzīvotāju nodarbinātības līmenis. Pozitīvā ekonomiskā attīstība, kas joprojām stimulē patēriņa straujo kāpumu, vienlaikus ar administratīvi regulējamo cenu un plānoto akcīzes nodokļu likmju pieaugumu neļauj ātri samazināties inflācijas līmenim, un Māstrihtas cenu stabilitātes kritērija izpilde nav iespējama. Vienlaikus augsta, noturīga inflācija paaugstina ekonomiskās lejupslīdes riskus līdzīgus kā pārkaršanas scenārijā.

Ilgtspējīgas izaugsmes scenārijs – Ekonomiskā attīstība samazinās līdz potenciālajam vai nedaudz zemākam līmenim, samazinot arī inflācijas spiedienu. Kreditēšanas pieauguma tempi krītas, saglabājot augstu kredītu kvalitāti. Fiskālā politika kļūst pretcikliska. Darba samaksas kāpums nepārsniedz produktivitātes izaugsmi, nodrošinot Latvijas uzņēmumu konkurētspējas saglabāšanos. Darba tirgū turpinās nodarbinātības līmeņa kāpums, un mērenāka izaugsme noņem spriedzi sektoros, kas uzrāda pārkaršanas pazīmes. Inflācijas gaidas aizkavē ātru inflācijas kritumu, tomēr to ietekme krītas. Administratīvi regulējamo cenu un plānotais akcīzes nodokļu pieaugums ierobežo pretinflācijas pasākumu efektivitāti, tomēr parādās izteikta inflācijas samazināšanas tendence, kas perioda beigās nepārsniedz Māstrihtas cenu stabilitātes kritērija atsauces vērtību. Stabila un skaidra inflācijas samazinājuma tendence uzlabo iespējas saņemt pozitīvu novērtējumu par zemas inflācijas ilgtspēju.

Valdības politikai ir jābūt orientētai uz ilgtspējīgas izaugsmes scenārija izpildi, novēršot problēmas un riskus, ko rada alternatīvas attīstības iespējas. Šāda scenārija īstenošana ne tikai palīdzēs atrisināt inflācijas problēmu, bet arī ļaus samazināt maksājumu bilances tekošā konta deficītu, kas ir cits būtisks makroekonomiskās sabalansētības indikators.

4. Pasākumi patēriņa cenu pieauguma ierobežošanai

Ekonomiskā analīze liecina, ka, ņemot vērā inflācijas pieauguma cēloņus un tās saistību ar kopējo situāciju tautsaimniecībā, patēriņa cenu pieauguma ierobežošanas pasākumiem jāaptver plašs ekonomisko politiku loks. Turklāt nav iespējama tūlītēja pretinflācijas pasākumu atdeve, bet to varēs skaidri just jau nākošajos gados, vidējā termiņā inflācijai atgriežoties tautsaimniecības attīstībai ilgtspējīgā līmenī.

Būtiskākie inflācijas ierobežošanas pasākumi ir saistīti ar budžeta un nodokļu politiku, kreditēšanu un citām jomām, kas var uzlabot situāciju nekustamo īpašumu tirgū, darba tirgu un produktivitāti, kā arī konkurences politiku. Izaicinājumi enerģētikas sektorā, savukārt ir saistīti ar nepieciešamību samazināt paredzamo cenu kāpuma iespaidu uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kur liela loma ir energoefektivitātes paaugstināšanai, kas ļautu ierobežot enerģijas patēriņu, kā arī ar iespaidu, ko uz Latvijas enerģijas cenām un ražojošā sektora attīstību atstās ES vides aizsardzības plāni un direktīvu interpretācija.

Pašlaik un tuvākajos gados nebūs iespējams izvairīties no virknes administratīvi regulējamo cenu kāpuma, kas pamatā ir saistīti ar enerģijas importa cenām, kā arī akcīzes nodokļa likmju (īpaši cigaretēm) harmonizācijas ar ES prasībām. Tāpat valdības rīcībā nav pieejami administratīvi instrumenti, lai tiešā veidā mazinātu kādu preču vai pakalpojumu cenas. Tas norāda, ka vienīgais iespējamais un efektīvākais ceļš inflācijas samazināšanai ir atbildīga fiskālā politika un uz problēmsektoriem (piem., nekustamais īpašums) mērķētas politikas rīcības. Tas tiešā veidā samazinātu valdības sektora pienesumu pieprasījuma inflācijā, kā arī mainītu tirgus dalībnieku motivāciju un rīcību, ievirzot tās ilgtspējīgas attīstības gultnē.

Monetārie jautājumi viennozīmīgi arī ir būtiski cenu stabilitātes mērķa sasniegšanai, un inflācijas ierobežošanas politika balstās uz Latvijas Bankas īstenoto monetāro politiku – stingru lata kursu, atbilstošiem monetāriem pasākumiem (rezervju normas, refinansēšanas likmes u.c.).

Pasākumu plāns inflācijas mazināšanai ir vērsts uz vidēja termiņa mērķu sasniegšanu (inflācijas līmenis zem 3%), vienlaikus paredz arī ātri īstenojamas politikas izmaiņas, kuru atdeve ir sagaidāma jau tuvākajā laikā. Tādejādi pasākumus var iedalīt divās grupās: Fiskālie, nodokļu, kreditēšanas pieauguma ierobežošanas priekšlikumi paredz īstermiņa un vidēja termiņa politiku īstenošanu, kamēr darba tirgus, produktivitātes, enerģētikas un konkurences pasākumu atdeve pamatā ir plānota vidējā un ilgtermiņā.

1.tab. Pasākumi patēriņa cenu pieauguma ierobežošanai

Saīsinājumi: FM – Finanšu ministrija; EM – Ekonomikas ministrija; IEM – Iekšlietu ministrija; IZM – Izglītības un zinātnes ministrija; LM – Labklājības ministrija; RAPLM – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija; TM – Tieslietu ministrija; VidM – Vides ministrija; FKTK – Finanšu un kapitāla tirgus komisija; LB – Latvijas Banka.

Šo pasākumu īstenošana jau tuvākajā laikā atstātu jūtamu ietekmi uz tautsaimniecību un tirgus dalībniekiem, kas samazinās inflācijas spiedienu un inflācijas gaidas. Tādejādi jau nākošo gadu laikā ir iespējams samazināt Latvijas inflācijas līmeni par vairākiem procentpunktiem (t.i. sasniegt pašreizējo inflācijas līmeni mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā), bet vidējā termiņā atgriežoties pie inflācijas līmeņa, kas nepārsniedz 3%.

10.att. Gada vidējā inflācija 2007-2011