“Normāli!” par šā gada ābolu ražu saka Mārcis Jukša. Viņam Gaviezes pagasta Vēžos pieder divus hektārus liels ābeļu dārzs. Pusei koku šogad zari vai lūst, pusei – ābolu tikpat kā nav. Bet tas ir gudras saimniekošanas rezultāts. Saulainajā atvasaras dienā vedot rādīt savu jauno ābeļdārzu, apkārt spriņģojot trim šuneļiem, Mārcis prātīgi stāsta, ka ražas novākšana sāksies nākamnedēļ. Viņam ir vecais un jaunais dārzs. Hektāru liels viens, un tikpat arī otrs.

Jaunajā dārzā aug tikai puspundurābelītes. “Te viskaut kas ir sabakstīts,” Mārcis saka. Pašā dārza pievārtē aug “Forele”. Saimnieks gan īpaši pozitīvi par šo šķirni neizsakās. “Es to īpaši augstu nevērtēju. Ziemā baigi bojājas.” Kaut vai blakus augošā “Telesāre” esot labāka. Tai āboli līdzīgi “Sīpoliņiem”, tikai lielāki. Vēl tiek pieminēta poļu “Kružonka”. Bet vienu, labāko šķirni Mārcis nenosauc. “Katra izceļas citādāk,” Vēžu saimnieks uzskata.

Daudzām jaunajām ābelītēm stumbri tuvojas zemei, zari noliekušies. Mārcis skaidro, ka pirmajiem potcelmiem, ko dabūjis, saknes bijušas sliktas, stingri neturas zemē. Lietus un vējš kociņus izgāž.

Mārča ābeles vienu gadu ražo, otru atpūšas. Lai nav tā, ka vienā rudenī ābolu tik daudz, ka nav, kur likt, bet nākamajā dārzs tukšs, saimnieks izmanto savas metodes. Puse ābeles ražo vienu gadu, puse – otru. Jautāts, kā to var panākt, Mārcis smaida: “Vienkārši koks kārtīgi ir jākopj, jāmēslo.” Agrāk bijusi tāda ābele, kas ražojusi reizi trijos gados. Kad sācis aplikt ar govju mēsliem, āboli bijuši biežāk.

Vēlais pavasaris ābelēm kaitējis maz. Vajagot pareizi dārzu iestādīt, tad viss būšot kārtībā. “Tiem, kam ābeles ielejā, viss ir nosalis. Man aug kalnā, nekas nekaitēja. Varbūt kāda vecā ābele drusciņ apsala.”

Iepuvušos pērk plātsmaizēm

Ābeles esot gan Mārča bizness, gan vaļasprieks. Pats uz tirgu ar āboliem nesēžot. Pirms diviem gadiem gan mēģinājis vest ābolus uz Rīgu. “Ai,” viņš atmet ar roku. Tagad tepat esot noņēmēji. Tie gan viņu sākot meklēt tikai, tuvojoties ziemai – novembrī, kad rudens ābolu kokos vairs nav. Pērkot gan tādi, kas ved uz tirgu, gan ēstuves, bērnudārzi, gan konditorejas. “Viens čalis iepuvušos ņēma plātsmaizēm,” to atceroties, Mārcis smejas. “Metu ārā, viņš sauca – dod šurp, samaksāšu.”

Ziņu aģentūra LETA raksta, ka šogad Latvijas ābolu audzētāji var cerēt uz augstāku cenu savai produkcijai, jo Polijas augļkopjiem raža šogad nebūs liela. Tā cietusi no pavasara vēlajām salnām. Arī Mārcis pieļauj, ka cena šajā sezonā būs laba: “Ar katru gadu maksā vairāk.” Cik par ābolu kilogramu varētu saņemt šogad, viņš vēl neņemas spriest.

“Ja izdosies normāli novākt, neuznāks kāds draņķa laiks, viss būs kārtībā,” Mārcis optimistiski saka. Ražu novācot saviem spēkiem. Reizēm palīdzot brālis. Ar puspundurābelēm vieglāk – blakus noliek kasti, pielasa, ķerrā iekšā un uz pagrabu prom. Vecajā dārzā jāložņā pa kokiem ar grozu rokās. “Esmu jau piešāvies. Mierīgi!” kāpelēšana Mārcim rūpes nemaz nesagādājot. Tomēr kādu reizi gadījies arī nokrist. “Bet cik tad tur ir ko krist! Kādi trīs metri,” viņš ir bezrūpīgs.

Mēneša laikā ābeļdārzs parasti esot novākts. Pagājušajā gadā pagrabā sanestas četras tonnas ābolu. Šogad, iespējams, būšot mazāk, skaidri vēl nevarot zināt.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”