Pilsētas attīstības dokumentu izstrāde ir ļoti noderīgs
pasākums, tādēļ – visnotaļ apsveicams. Turklāt, kā zināms, attīstības plānu
izstrāde ir ierakstīta normatīvajos dokumentos.

Nopietnāk iedziļinājies esmu dokumentos, kas skar mūsu
nozari – izglītības nozari. Pats arī piedalījos publiskajā apspriešanā, kā to
paredz normatīvajos aktos noteiktās normas par iedzīvotāju iesaisti publiskajā
apspriešanā.

Dokumentā, kas izstrādāts attiecībā uz izglītību, priecē
tas, ka ir paredzētas aktivitātes dažādos izglītības līmeņos. Galvenais uzsvars
nav vērsts tikai uz pašvaldības kompetencē esošajām izglītības iestādēm, bet
arī uz profesionālo izglītību, kā arī uz augstāko izglītību. Un mūs kā profesionālās
izglītības iestādi noteikti priecē tas, ka ir ieplānoti pasākumi, kas paredz
tuvināt izglītības vidi un reālo darba vidi.

Vēl ir jautājumi, pie kā jāpiestrādā, bet uzskatu, ka
sabiedrības iesaiste šādos pasākumos noteikti ir nepieciešama. Cits jautājums,
protams, ir formas, kā sabiedrību iesaistīt un kā cilvēkiem darīt zināmu to, ka
šādu svarīgu dokumentu apspriešana notiek.

Domāju, ka lielās pašvaldībās, kāda ir arī Liepāja, publiskā
apspriešana nav tik aktīva no iedzīvotāju puses, kā tas varētu būt mazās
pašvaldībās, piemēram, novados vai ārpus pilsētām.

Taču nevarētu teikt, ka tad, kad Liepājas universitātē
norisinājās sabiedriskā apspriešana par izglītības jautājumiem, tā būtu bijusi
maz apmeklēta. Bija liela ieinteresētība no izglītības darbinieku puses.

Pēc manā rīcībā esošās informācijas gan salīdzinoši
mazapmeklēta bijusi sabiedriskā apspriešana uzņēmējdarbības sadaļā. Iespējams,
uzņēmējiem nav ticības, ka kaut kas var mainīties. Taču uzskatu, ka noteikti
jāskatās arī kontekstā ar notikumiem, kas saistīti ar ”Liepājas metalurgu” un
vispār uzņēmējdarbības vidi kā tādu Liepājas pilsētā.

Domāju, sabiedriskās apspriešanas pa nozarēm tomēr bija
jādala. Jautājums tikai par to, kā interesenti tika iesaistīti sabiedriskajā
apspriešanā. Jo, nedalot pa nozarēm, ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar
to, ka par citā nozarē notiekošajām aktivitātēm cilvēki spriež pēc sava redzes
viedokļa, pēc sava informētības līmeņa, neiedziļinoties lietās.

Uzskatu, ka vairāk bija jādomā par formu, kā iedzīvotājus
iesaistīt sabiedriskajā apspriešanā. Manuprāt, gadījumos, kad ir iespēja
izteikt viedokli elektroniski, ne pārāk liela daļa cilvēki to izmanto.

Taču kopumā sabiedriskajai apspriešanai noteikti ir jēga.
Pirmkārt, kā jau minēju, to, ka šādai sabiedriskajai apspriešanai ir jābūt,
nosaka jau normatīvie akti. Taču, piemēram, mūsu, izglītības nozarē,
sabiedriskā apspriešana noteikti bija vajadzīga un tai bija nozīme.

Par citām sfērām grūti viennozīmīgi teikt. No vienas puses,
tīri teorētiski, labumam no sabiedriskās apspriešanas vajadzētu būt. Bet jāņem
vērā arī stāvoklis, kādā sabiedrība vispār atrodas, kad ir samērā maz ticības
nākotnei un pasākumiem. Un, manuprāt, cilvēki ir arī diezgan noguruši no visām
šīm te zināmā mērā politiskajām batālijām, kas Latvijā šobrīd notiek.

Es personīgi uzskatu, ka ikvienam plānam ir kaut kāda
nozīme, ja netiek strādāts pie plāna izstrādes vien, bet tam arī seko konkrētas
rīcības, tiek turpināts konsekvents darbs. Uzrakstīt plānu ir vienkārši, tas
nav sarežģīti. Lietas un ieceres plānā iestrādātas ļoti labas, un plāna
realizēšana lielā mērā būs atkarīga no pašu iedzīvotāju godaprāta.

Tādēļ uzskatu, ka šāds plāns noteikti ir nepieciešams.
Vienīgi sadarbības forma – pie tās daudz jāpiestrādā.