Roberts Džeriņš
Laikraksta "Kurzemes Vārds" pielikums "Liepāja sporto"
– Kā nokļuvi līdz trenera arodam?
– Netīšām. Nedomāju, ka viss izvērtīsies tik nopietni. Agrāk strādāju Valsts policijā, operatīvajā reaģēšanas grupā, teiksim, vietējā specvienībā. Visi zināja, ka es trenējos, vēl piedalījos sacensībās, gan amatieros, gan bija arī profesionālās cīņas.
Viens kolēģis palūdza patrenēt viņa bērnu. Dēls spēlēja hokeju, un tēvs stāstīja, ka puika trenējas, spēlē labi, bet, kad laukumā notiek kādi kautiņi, neko nevar izdarīt, visu laiku dabū pa galvu. Piekritu, un kolēģis atveda dēlu un viņa draugu, arī hokejistu.
Sākām mazliet kustēties, rādīju boksa tehniku. Pēc nedēļas atnāca vēl četri hokejisti. Tad vēl četri, un bija jau 10, puse komandas faktiski. Šo bērnu vecāki un mani kolēģi sāka runāt pa pilsētu, citi pazīstamie sāka jautāt, vai varu paņemt vēl kādu. Tā arī viss aizgāja.
– Kā iegāji sporta pasaulē?
– Kopš 10 gadu vecuma nodarbojos ar boksu. Bija 60 cīņas amatieros. Treneris bija labs, bet ar viņu kā ar cilvēku bija grūti. Kad biju pusaudzis, man pašam bija smags raksturs, nevarējām atrast kompromisu, un aizgāju.
Trīs mēnešus pasēdēju mājās, sapratu, ka man vajag kaut ko darīt, nevaru vienkārši sēdēt vai tusēties. Tēvs aizveda uz kikboksu, kas tajā laikā pie mums tikai sāka parādīties un bija visai populārs. Tur arī paliku.
– Kāpēc pats pārstāji cīnīties?
– 2010. gadā Liepājā notika Latvijas čempionāts kikboksā, kur es arī piedalījos, klasiskajā ”full contact” disciplīnā. Sanāca tā, ka mūsu svaru kategorijā darbojās viens favorīts, kas arī bija pieckārtējs Latvijas čempions, Latvijas jaunā zvaigzne, varētu teikt. Protams, viņam palīdzēja gan tiesneši, gan pats federācijas prezidents viņu atbalstīja, un man vispār nedeva iespēju viņu pārspēt.
Es biju jauns, asinis karstas, izteicu visu, ko par to domāju. Mani par to uz diviem gadiem diskvalificēja.
Cīņā pret viņu man labi gāja, bet visu laiku saņēmu kaut kādus brīdinājumus par it kā nepareiziem sitieniem – zem jostasvietas, ar atklātu cimdu –, lai gan tā nebija, situ pa vēderu, strādāju korpusā. Referijs man par to ņēma nost punktus. Tīri cīņā pēc punktiem biju vadībā, bet to atņemto punktu dēļ mani jau ringā diskvalificēja. Neizturēju, pateicu visu, kas sakāms.
Pēc tiem diviem gadiem tā arī neatsāku cīnīties. Turpināju trenēties, bet paralēli sākās arī otrais darbs, jo ar policista algu tā normāli nepadzīvosi.
– Kāda bija tava statistika amatieru boksā?
– 60 cīņas, 46 uzvaras. Tostarp liela daļa ar nokautiem, jo esmu kreilis, mans mīļākais sitiens bija no apakšas, aperkots pa aknu. Ja tādu trāpa, tas visu atrisina.
– Kā pašam šķiet, esi pilnvērtīgi realizējis sevi boksā?
– Boksā nepaspēju realizēties. Man bija lielas perspektīvas, bet kaut kā tajā laikā par to nedomāju. Kikboksā tāpat biju iecerējis vēl šo to izdarīt, bet diskvalifikācija… Tagad realizēju visu caur audzēkņiem.
– Izgaršoji abus, bet kas tev tuvāks – bokss vai kikbokss?
– Vairāk kikbokss, tatami disciplīnas, jo tieši tur ir tas skaistums. Tādas dinamikas un tehnikas citur nav. Ringā ļoti labi strādā tas viens veiksmīgais sitiens – trāpi, un viss, esi uzvarējis. Tatami tā nevar, tur visu izšķir tehnika. Varētu teikt, ka tā ir prāta spēle. Uz tatami uzvar nevis stiprākais, bet viltīgākais.
– No ringa uz policiju – kāpēc izlēmi par labu šādam lēcienam?
– Vienkārši. Mans tēvs ir policists, principā man nebija variantu (smejas). Sākumā pat nevēlējos mācīties Policijas akadēmijā, gribēju iet uz Jūrniecības koledžu, bija domas arī par Sporta akadēmiju. Tētis uzreiz pateica, neko daudz vari nedomāt, iesi uz policiju.
Jā, policija ir laba dzīves skola. Daudz naudas tur nenopelnīsi, bet psiholoģiski tur bija baigi vērtīgi, tāpēc, iespējams, tagad varu atrast kopēju valodu ar visiem cilvēkiem.
– Bet specvienībā droši vien uzreiz nenokļuvi?
– Nē, nē. Protams, kad pieņēmu to, ka mācīšos policijas skolā, uzreiz arī izlēmu, ka strādāšu specvienībā, nevis vienkārši sēdēšu iecirknī. Jau, kad biju praksē, sameklēju komandieri, aprunājos, un viņš teica, ka uzreiz tā gluži neņems specvienībā, jo ir jāiepazīst, vajadzēs kā minimums divus gadus nostrādāt patruļā vai kur citur, un tad runāsim, būs testi jākārto, fiziskie, sparinga, un, ja to visu nokārtošu, tad viņi vēl tikai domāšot.
Beigu beigās gan es gadu nostrādāju policijā, un mani paņēma specvienībā.
– Cik ilgi tur nostrādāji?
– 11 gadus. Bet pēdējos trīs gadus jau apvienoju ar trenēšanu. Bija vēl haltūra, otrais darbs. Sāku trenēt, tobrīd jau trīs darbi vienlaikus.
– Sanāca reizēm arī pagulēt pārmaiņas pēc?
– Dažas brīvdienas mēnesī bija (smejas). Tad izlēmu, ka to haltūru vairs nevajag, jo trenēšana labi aizgāja, naudiņa ienāca. Vēlāk jau radās jautājums, ko darīt tālāk – turpināt strādāt policijā un trenēt vai koncentrēties tikai trenēšanai, darboties ar sporta zāli.
Pieņēmu lēmumu, ka vairs netrenēšu policijā, atradīšu telpas, uztaisīšu savu zāli un tad iešu prom no policijas.
Atradām telpas, grupas jau bija caurmērā noformētas. Šo zāli kopā ar ģimeni mēs visu paši esam iekopuši.
– Kā šobrīd jūties trenera apavos?
– Labi. Man patīk. Šobrīd pat nevaru nosaukt to par darbu. Tas ir mans dzīvesveids, es ar to dzīvoju. Tā ir neatņemama manis sastāvdaļa. Arī audzēkņi nu ir viena no dzīves daļām, daudz pavadām laiku kopā, esam ļoti tuvi. Otrā ģimene. Kā saka, treneris jau ir kā otrais tētis.
– Cik tev audzēkņu?
– Šobrīd aptuveni 100. No marta sāka darboties otra grupa bērniem, kuru trenē divi mani audzēkņi – Maksims Viktorovs un Sergejs Tarasovs. Ir jau 10 cilvēku.
Sākumā gāja grūtāk, jo bērni ir bērni, viņi par kaut kādiem uzvedības principiem vai disciplīnu neko nezina, tas viss vēl priekšā, bet abi jaunie turpināja trenēt. Tagad trīsreiz nedēļā ar mazajiem darbojas, domājam nokomplektēt viņiem 20 cilvēku grupu, un sākumam pietiks.
– Redzi savos audzēkņos lielas perspektīvas?
– Jā, tas pat nav viens, ir vairāki. Piemēram, Maksims. Viņš grib 2028. gadā piedalīties olimpiskajās spēlēs, kas notiks Losandželosā. Tur kikbokss kā disciplīna būs pirmoreiz, un plānojam tur nokļūt. Vēl, protams, Sergejs, arī Daņiils Tišins un Timurs Strelēvics, bet viņam laikam gadi vēl varētu neatļaut startēt olimpiādē.
– Šim trio tikt uz olimpiskajām spēlēm ir reāli?
– Manā bērnībā par to pat nedrīkstēja domāt, bet šobrīd tas ir reāli. Kad būs jau zināms, ka olimpiskajās spēlēs iekļaus kikboksu, notiks atlases turnīri. Ja tajos nostartēsim, kā nākas, sanāk, ka Latvijas Olimpiskā komiteja sāks mūs atbalstīt, būsim jau tajā līmenī, tiksim arī pie valsts finansējuma. Atliks tikai gatavoties. Izklausās viegli, bet tā gan nebūs. Bet reāli tas ir.
– Kādi vēl mērķi nosprausti?
– Šobrīd olimpiskās spēles, bet pirms tam nepieciešams izcīnīt uzvaru pasaules čempionātā. Uzskatu, ka varam to sasniegt. Tāpat manā mērķu sarakstā ir filiāļu izveidošana. Gribas atvērt sporta zāli Rīgā un varbūt arī ārzemēs. Pirms pandēmijas sākām spert pirmos soļus šajā virzienā, bet šobrīd nācās mazliet to visu iesaldēt.
Vizītkarte
Aleksandrs Maslovs
- Dzimis: 1986. gada 12. oktobrī Liepājā.
- Izglītība: Liepājas 7. vidusskola, Valsts policijas koledža, sociālā pedagoga programma un ”C” kategorijas sporta speciālista programma Liepājas Universitātē.
- Darbs: 11 gadu Valsts policijā, tostarp 10 operatīvās reaģēšanas grupā, biedrības ”Sporta klubs ”Ballistic Boxing Club”” dibinātājs, vadītājs un vecākais treneris.
- Laulība: precējies ar Lidiju Maslovu, nav bērnu, bet sunītis gan – čivava vārdā Riki.
