Jauniešu nostāja pret vēlēšanām ir ļoti atšķirīga. Runājot ar vienaudžiem par gaidāmajām vēlēšanām, daudzi jautāja, kad un kā tās vispār notiek. Var noprast, ka vairumam jauniešu tas šķiet vēl tāls process, līdz kuram ir daudz laika apdomāties.

Citi aizvien domā – kāda jēga? Es uzskatu, ka tas ir pilsoņa pienākums – katram izdarīt savu izvēli.

Tajā pašā laikā ir jaunieši, kas ļoti, ļoti seko līdzi visam notiekošajam, politiskajiem procesiem, jo viņus tas interesē. Viņi arī pēc vēlēšanām sekos līdzi tam, vai politiķu solījumi ir attaisnojuši cerības. Taču tie, kas būs aizgājuši “ķeksīša pēc”, tā arī neinteresēsies par to, viņiem būs vienalga. Iespējams, draugu kompānijā parunās par rezultātiem, vispārīgām lietām, taču uzskatu, ka lielākā daļa pat neiedziļināsies.

Arī jaunieši paši visai reti vēlas iesaistīties politiskajos procesos. Manuprāt, tieši Rīgā dzīvojošie jaunieši vairāk cenšas iesaistīties, darīt.

Liepājā šķiet, ka zinu vien dažus politiski aktīvus jauniešus, bet lielākā daļa aizvien domā:”Ko es tur iešu? Ko darīšu? Es tāpat neko nevaru ietekmēt!”

Tajā pašā laikā, es ļoti priecājos, ka jaunieši aizstāv savas idejas, pārliecību. Pati vairākkārt esmu piedzīvojusi, ka pasēdēšanā ar draugiem kāds piemin šo “sāpīgo” tēmu – politiku un vēlēšanas, un visbiežāk sākas asas diskusijas. Katrs norāda, par ko vajadzētu balsot, reizēm pat ar argumentēšanu sākas viedokļa ietekmēšana. Tādā ziņā mūsdienu jaunieši ir apbrīnojami. Taču, protams, ir arī klusie, kas nevēlas skaļi paust savas domas un nevēlas pat teikt, par ko balsos.

Es esmu izlēmusi, par ko balsošu, jo tas šķita vienkārši. Izvēloties, domāju par to, kas vairāk atbilst manām interesēm, kas man pašai ir vajadzīgs. Taču es nekādus bukletus, partiju programmas nelasu, tāpat, kā gandrīz visi jaunieši. Tas liekas pārāk sarežģīti, gari un ne vienmēr atspoguļo patiesību. Es gan esmu skatījusies politiķu diskusijas televīzijā.

Šobrīd ir tā, ka man pret kādu partiju ir ļoti liela nepatika, jo viņu rīcība bieži ir izsmiekls, bet es ieklausos pieredzējušos politiķos, kas saka: “Lai jau bļaustās jaunie!” Vecie politiķi zina, ka vēlētājam ir ļoti īsa atmiņa, tādēļ viņi neskrien kliegdami, taču, zinot, kas jādara, pārvalda savu nišu.

Kādam, protams, priekšvēlēšanu kampaņa izvēršas visai teatrāla, taču, manuprāt, tiem, kas iet ar nopietniem mērķiem un uzdevumiem, ar savu skatījumu arī visu dara nopietni, nevis uzjautrinoties. Politika nav teātris un tā nav izklaide – tas ir smags darbs, kuru, nav viegli darīt.

Alīna Katrīna Kūtre, Liepājas Universitātes Studentu padomes priekšsēdētāja