Laikā, kad lielākā daļa no mums pieraduši dzīvot un strādāt ātri, joprojām ir cilvēki, kas par savu nodarbošanos izvēlējušies kādu no senajiem amatiem. Turklāt daiļamata meistari savas prasmes gatavi nodod arī tālāk.

“Ierādu to lietu no pamatiem!”

Amatnieks Juris Ventaskrasts jau vairāk nekā 30 gadu nodarbojas ar šķelto klūdziņu pīšanu. Pats savulaik amatu apguvis Liepājā. “Studijā “Kursa” bija tāds vecs pinējs Miķelis Pumpurs, viņi darbojās abi ar sievu. Es braucu uz Kultūras namu pie viņa, pat individuāli pie meistara mājās braucu,” atceras sirmais vīrs. Pirmais paša pītais groziņš vēl tagad glabājoties mājās kā mīļa piemiņa. “Savulaik tas bija atdots Rīgā izstādei, kādus piecus mēnešus tur sabija. Bet beigās radās un izrādījās, ka aizceļojis līdz pat Portugālei. To nevienam nepārdošu!”

Bet nu jau daudzus gadus amatnieks nodod savas prasmes tālāk un pats māca jaunos pinējus. “1998. gadā sāku mācīt pinējus, sāku ar Vērgali, un tālāk Medze, Saka, Pāvilosta, Grobiņa. Tā es apguvu visu rajonu,” stāsta meistars. Kopumā esot vadījis aptuveni 39 grupas, katrā no kurām bijuši vismaz 10 audzēkņu. “Tātad aptuveni 400 cilvēkiem es esmu mācījis,” priecājas pinējs. Protams, ne jau visi arī vēlāk profesionāli nodarbojas ar klūdziņu pīšanu, viņš atzīst. Daudzi to darot tikai sava prieka pēc. “Vairāki cilvēki man ir teikuši, ka tas viņiem ir laika kavēšanai. Kad vakaros nav ko darīt, tad var kaut ko paķibināt,” smaidot stāsta J. Ventaskrasts. Daudz sanācis darboties arī slavenajās “3×3” nometnēs. “Jau astoņas nometnes man aiz muguras,” saka meistars.

Iesākumā jaunie pinēji apgūst nepieciešamākās amata prasmes. “Ierādu to lietu no pamatiem! Sāk ar klūdziņas mizošanu, sašķelšanu,” paskaidro meistars. Visus nepieciešamos instrumentus J. Ventaskrats veido pats un, kad nepieciešams, dod arī saviem skolēniem. Iegādāties tādus neesot iespējams. Kad pamatzināšanas apgūtas, jaunie pinēji veido vienkāršākās lietas, piemēram, rokassprādzītes. Tās uzpīt esot pa spēkam gandrīz ikvienam, pārliecināts ir pinējs. Bet vēlāk iemācās izveidot arī grozus, citus sarežģītākus pinumus. “Lielajiem pinumiem ir vajadzīgs laiks – dienas un nedēļas,” skaidro meistars.

Ar vienu aci skatās grāvī, ar otru uz ceļu

Klūdziņu pīšanai labākais materiāls esot viengadīgās kārklu viciņas. Vēlāk tās sazarojoties un pinumiem vairs neesot derīgas. Taču neder pelēkie kārkli, vajadzīgi tie, kas ir zaļgani vai sarkanīgi. “Tā vica, ko nevar nolauzt, ir laba. Bet tā, kas lūst, nav laba!” Tomēr par izejmateriāla trūkumu sūdzēties nevarot, tuvējā apkārtnē tā ir daudz. “Klūdziņas ir pa grāvjiem, ap Grobiņu daudz un apakšstacijās, pagājušajā gadā arī Dunalkā es atradu vietas. Es jau braucot nolūkoju – ar vienu aci skatos pa ceļu, ar otru pa grāvi,” stāsta meistars.

Turklāt J. Ventaskrasts pats virpo grozu pamatus. Un arī tiem nepieciešamā materiāla viņam netrūkstot. “Kokmateriālus es esmu savācis, gan no Aizputes, gan no Kazdangas vedis. Arī no Rāvas skolas parka gobas.”

Vislabākais laiks vicu griešanai esot pavasarī. Tad miza pati atlec, un tās neesot pirms pīšanas jāvāra. Šajā laikā savāktās klūdziņas ir baltas, bet tās, kas vāktas rudenī un pirms pīšanas vārītas, ir brūnganas.

Labāk pērk mazākus darbus

Taču darbu tirgošanai gan pavasaris nav labākais laiks, pārliecinājies J. Ventaskrasts. Lielākais noiets amatnieku darinājumiem ir dažādos gada tirgos. Bet pavasarī rīkotajos līdzās daiļamata meistaru veikumam tirgo arī stādus, sēklas un daudz ko citu cilvēkiem nepieciešamu. “Citam kam naudas neatliek,” nosaka pinējs.

Tomēr uz tirgiem ir jābrauc, uzsver meistars. Ik gadu viņš viesojas gan Liepājā, tradicionālajā “Līvas tirgū”, gan arī citos tuvējās apkārtnes gadatirgos. Jau tagad meistars esot uzaicināts uz Grobiņas Pilsētas svētkos paredzēto tirgošanos. “Jau pagājušajā gadā tur biju, un man gāja pat labāk nekā Liepājā,” stāsta amatnieks.

Svarīgi ir arī pārdošanai neveidot pārāk lielus un krāšņus darbus, jo tie sanākot krietni dārgāki, zina stāstīt meistars. “Es jau netaisu lielus. Jo lielāks, jo dārgāks, bet cilvēkiem naudas nav tik daudz,” saka J. Ventaskrasts. Toties nereti ko lielāku sanākot uzpīt, veidojot speciālos pasūtījumus. Savulaik īpaši daudz sanācis taisīt dažādas sporta balvas. “Es pat Rīgas “Daugavai” balvu par pārsimts latiem gatavoju,” priecājas meistars.

Tomēr kopumā pārdošanas apjomi diemžēl samazinās, viņš atzīst.

Pašam jāiet pie pircēja

“Pircējs atnāk, ja brauc uz tirdziņiem! Jāiet cilvēkos un savs darbs jārāda, tad arī atnāk tas cilvēks, kurš vēlās iegādāties,” uzskata adītāja Guna Skroderēna. Ikdienā sieviete strādā par grāmatvedi, bet savulaik toreizējā Bulduru sovhoztehnikumā apguvusi daiļdārznieces profesiju. Ar adīšanu diemžēl nopelnīt esot grūti. “Ļoti, ļoti daudz pārdot nevar, tas nevar būt maizes darbs. Tad ir jāada ļoti ātri un ļoti intensīvi tas ir jādara,” atzīst G. Skroderēna.

Katru mēnesi rokdarbniece uzada kādus četrus rakstainu cimdu pārus un vēl tikpat zeķu pāru. “Ja ir ļoti daudz darba, tad mazāk,” viņa piebilst. Bet adītprasme vairāk esot kā skaists hobijs. “Tad, kad negribas neko darīt, tikai pasēdēt un televizoru paskatīties, tad, lai tas brīdis būtu vēl saldāks un labi izmantojams, ņem un kaut ko ada,” saka meistare. Zeķes, piemēram, lieliski varot adīt, braucot ceļojumā. Viena brauciena laikā parasti sanākot uzadīt divus pārus.

Pāri nekas pašai nepaliekot, viss arī tā lēnām aiziet, tiek uzdāvināts vai pārdots. “Reizēm žēl, bet pašai nepaliek, tāpēc visu fotografēju!” saka rokdarbniece. Tomēr dažus pārus jau arī paturējusi, meistares adījumus lietojot visi viņas ģimenes locekļi, pašas trīs bērni un vēl radu bērni.

“Ja māk labiski un kreiliski, tad var iemācīties”

Tieši tuvāki un tālāki radi esot arī tie, kam izdevies savu māku nodot tālāk. “Esmu iemācījusi krustmeitai adīt. Viņa vasaras pavadīja mūsu ģimenē un tajos brīžos, kad nebija ko darīt, iedevu adatas un teicu: “Lūdzu, tev ir darbiņš!”,” atceras G. Skroderēna. Arī meita mazliet adījusi, tomēr šobrīd viņai esot tāds vecums, kad vairāk patīk bumbu spēlēt, ne adatas rokās turēt, atzīst meistare. “Bet tas ir tāpat kā ar lēnu internetu – adīšana audzina raksturu un pacietību,” uzskata rokdarbniece.

Vaicāta, kur pati apguvusi savu prasmi, meistare atbild, ka tas nemaz nesot tik grūti, ja māk adīt labiski un kreiliski, tad arī rakstus labi varot iemācīties. Bet tie lielākoties apgūti no grāmatām. Lielisks palīgs rokdarbniecēm esot Mirdzas Slavas veidotā grāmata “Latvju raksti”, kā arī Jāņa Sudmaļa veidotā rakstu grāmata. “Un tad tikai atšķir un no viena gala ņem! Tie visi ir Kurzemes raksti – Rucava, Tadaiķi, Grobiņa,” viņa stāsta, rādot pašas izadītos skaistos Rucavas rožu cimdus. “Tas ir īstais Rucavas cimds, tikai ar pērlēm, pērles ir ieadītas iekšā. Bet raksts ir Rucavas rozes. Pērlītes tagad ir tāds atklājums – tās ir viegli pieejamas,” piebilst G. Skroderēna.

Materiāli, no kuriem veidoti rakstainie cimdi un siltās zeķes, laika gaitā bijuši visdažādākie. “Ir tā – ada to, kāds materiāls pie cilvēka atnāk,” saka meistare. Savulaik bieži adīts no jau ārdītām dzijām, taču tās neesot bijušas pietiekami izturīgas un glītas. Vēlāk pirkta īstā vilnas dzija no aitu audzētājiem. “Pirmo sākām pirkt vilnas dziju no Āra Grāmatiņa, zemnieka, kurš audzē aitiņas tepat Durbes novadā,” atminas meistare.

Bet mūsdienās pieejamo materiālu klāsts esot ļoti plašs. “Ir pusvilna, ir akrils ar vilnu – visādi tādi sastāvi. Ir smalkāki materiāli, un ne tik smalki – dažādām vajadzībām,” uzskaita rokdarbniece. Tomēr kārtīgām zābaku zeķēm vislabākais esot tieši īstā aitu vilnas dzija. “Tā ir silta, un nesvīst kāja meža cilvēkiem. Turklāt tik ātri arī neizplīst,” saka meistare.

Marija Leščinska,

Egona Zīverta foto

“Parasti cilvēki skatās, vai cik skaisti! Bet naudiņas ta’ nav,” par iespējām pārdot daiļamata meistaru darinājumu saka pinējs Juris Ventaskrasts.

Pašas adītos rakstainos rožu cimdus Guna Skroderēna uzdāvinājusi draudzenei dzimšanas dienā. “Un tad Rīgas kundzēm tā iepatikās, ka uz Ziemassvētkiem bija arī speciālpasūtījumi,” smaidot stāsta meistare.