Ceturtdien Liepājas muzejā atklāja mākslinieka Andra Vītoliņa izstādi “Vakareiropas noriets”. Taču nelielā izstāžu zāle pārvērtusies arī par darbnīcu, jo blakus jau gataviem un izstādītiem mākslas darbiem uz vietas taps pilnīgi jauns darbs. Lai to varētu realizēt, nācies atteikties no vairāku darbu eksponēšanas.

Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla atklāšanā norādīja, ka A.Vītoliņš ir sevi pierādījis kā izcilu laikmetīgās mākslas pārstāvi. “Ir sajūta, ka ir uztverta šīs dzīves pašreizējo notikumu impulsi,” raksturojot izstādītos darbus, sacīja D.Kārkla. Trīs no tiem Latvijā piedzīvo pirmizrādi, pirms tam tikuši izstādīti tikai ārvalstīs.

D.Kārkla norādīja, ka notikums ir unikāls raugoties no vēl viena aspekta – nekad izstādes laikā muzejā līdz šim nav bijusi iespēja vērot, kā norit pats radošais process. “Vienojāmies, ka tie, kas ciena Andra mākslu un kas grib redzēt, kā mākslinieks radoši strādā, tam varēs sekot līdzi feisbukā, kur parādīsies laiki, kad Andris muzejā gleznos.” D.Kārkla skaidroja – zināmā nenoteiktība saistīta ar to, ka “Andris ir ļoti aizņemts cilvēks”. “Viņš rīko ne tikai mākslas darbu izstādes Latvijā, ārzemēs, bet ir arī izstāžu un mākslas festivālu kurators,” sanākušos ar A.Vītoliņu nedaudz iepazīstināja Liepājas muzeja direktore.

Jāpiebilst, ka ne pirmo reizi muzejā izstādīti A.Vītoliņa darbi. Pirms diviem gadiem, kā sacīja D.Kārkla, viņš atļāvies būt pat nedaudz romantisks. Darbos bez urbānās vides motīviem Andra versijā bija iespēja vērot arī Latvijas dabu – mākslinieks gleznās bija iemūžinājis gan Liepājā, gan citviet Kurzemē augošus kokus un krūmus.

Runājot par jaunatklātās izstādes nosaukumu “Vakareiropas noriets”, A.Vītoliņš piekrīt, ka varbūt tas izklausās ļoti skarbi, bet tas neesot nekas traģisks. “Jo kas tad notiek? Jā, saule noriet, bet tas nozīmē, ka kādā citā vietā atkal uzlec. Varētu arī būt “Austrumeiropas saullēkts”. Tas ir vairāk par sajūtu, ka cilvēkiem liekas – iestājas pasaules gals, sabrukums. Cilvēki vēlas dabūt ideālu. Es vairāk par teoriju, kā uzbūvēta sabiedrība, – ka jābūt ideālai mājai, dzīvoklim, virtuvei, attiecībām, vai jebkam citam. Taču pasaule jau ir dzīvs organisms, mūžīgs cikls,” A.Vītoliņš nedaudz iesmaida par cilvēka tieksmi pēc nobeigtības un pilnības, kas nereti robežojoties ar fatālismu.

“Naivā cerība pēc pabeigtas un pareizas pasaules ir bezjēdzīga. Viss plūst un mainās, tā Dievs ir iekārtojis šo pasauli.” Un izstāde esot sava veida liecība par šiem procesiem. Jāatzīmē, ka par pamatu izstādei ir šopavasar tapušais projekts, kas izrādīts galerijā “Fahle” Igaunijā, Tallinā.

Pirmo triepienus ar dzeltenu krāsu uz molberta, kur taps jaunais mākslas darbs, A.Vītoliņš veica pēc svinīgajām runām. Vietu iezīmē melna polietilēna plēve, kas sedz gan sienu, gan grīdu. Tas vajadzīgs, lai pasargātu telpu. “Es nojaušu, bet vēl ne līdz galam, vēl koriģēšu,” sacīja gleznotājs, vaicāts, vai jau ir zināms, kāds būs gala rezultāts. “Es zinu, kā sākšu, varbūt pirmos trīs soļus, ko gribu izdarīt, pārējo redzēšu.” Tā būšot dienas rīta puse, kad A.Vītoliņš ķeršoties klāt radošajam procesam, “kamēr galvā nav saskrējušas pārāk daudz domu”.

“Šāda darbnīca māksliniekam ir bauda,” atzina A.Vītoliņš, priecājoties par iespēju strādāt muzejā. “Kur mākslinieks var atļauties darbnīcu ar balkonu, dārzu? Var aiziet nopeldēties uz jūru un nākt atpakaļ strādāt,” A.Vītoliņš teic, ka vidēji var strādāt trīs stundas, tad jau pagurst gan redze, gan arī viņš pats tīri psiholoģiski.

Lai apmeklētāji varētu vērot mākslinieku darbībā, nācies arī ko ziedot – divi trīs darbi palikuši ārpus izstādes. “To izlēmu tikai mēnesi pirms tam,” atklāj gleznotājs, piebilstot, ka izšķirties par šādu soli neesot bijis viegli. Kad jaunais mākslas darbs, izmērā 200x360cm liels, varētu tikt pabeigts, A.Vītoliņš neņēmās prognozēt, bet muzejs tam atvēlējis divus mēnešus.

Mākslinieks Uldis Rubezis, vērojot sava kolēģa darbošanos, pārliecināts, ka te jātop kam ģeniālam. “Kurš gan nevēlētos sev šādu darbnīcu?” Turklāt, ņemot vērā, ka A.Vītoliņam aug dēliņš, kuram šobrīd ir tikai pusotrs gads, te varētu būt mierīgāk, uzskata U.Rubezis, kurš pats bija iecerējis ko līdzīgu. “Tā ir burvīga ideja. Man bija tieši tāda pati, kad man bija šeit izstāde novembrī. Biju jau atbraucis ar galdiem, krēsliem, molbertiem, tepiķi, krāsām – pilnīgi visu, taču tobrīd biju noslogots, un ideju atmetu. Tagad šī ideja atdzimusi Andra personā. Nu, ļoti burvīgi.” U.Rubezis, vērojot nelielajā zālē jau izstādītos mākslas darbus, sniedza īsu vērtējumu: “Tas mazumiņš, ko redzam, ir pārliecinošs. Ļoti skaidrs koncepts, un man patīk.”

“Esmu pilsētas cilvēks, lai gan man arī ļoti patīk daba un lauki. Piederu tai mākslinieku paaudzei, kas dzimusi pilsētā. Esmu uzaudzis uz bruģa, asfalta, starp mašīnām un tramvajiem, tāpēc pilsēta man ir asinīs,” sacīja A.Vītoliņš, skaidrojot, kāpēc gleznās attēlo rūpnīcas, tiltus, automašīnas u.c. cilvēka radītus objektus, materiālās pasaules elementus.

Izstāde “Vakareiropas noriets” Liepājas muzejā būs apskatāma līdz 28.augustam.

A.Vītoliņš ir dzimis liepājnieks, kas agri pārcēlās uz galvaspilsētu. Saikni ar Liepāju viņš nekad nav pazaudējis un paralēli šeit arī dzīvo, glezno.

A.Vītoliņš aktīvi organizē personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņa darbi atrodas daudzās privātās un publikās kolekcijās.

19Skatīt galeriju