Protams, nevarēja gaidīt, lai karaklausībai pakļautie šo ziņu uztvertu ar sajūsmu, taču vēl negaidītāka bija iebildumu siena, kas strauji izauga pret šo nodomu.

Nē, runa nav par niansēm, jo tiešām ir daudz jautājumu, uz kuriem īstas atbildes vēl nav. Bet mulsina potenciālo karavīru attieksme. Pat tiktāl, ka dažs labs, tuvojoties iesaukumam, teicās laisties uz citām zemēm.

Nav nekādas nozīmes jautāt, vai uz citām zemēm viņš muktu arī tad, ja Latvijai pienāktu x stunda. Nav nozīmes viņiem atgādināt, ka piedalīšanās 11. novembra lāpu gājienā vai leģionāru godināšana nu nekādi nesader ar izvairīšanos gatavoties nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu valsti.

Tāpat nav nozīmes klauvēt pie viņu sirdsapziņas un pārliecināt, ka pilsonisku briedumu apliecina arī rūpes par savas valsts aizsardzību.

Viņiem tukša skaņa ir arī atzinums, ka nevar prasīt Latviju aizsargāt citiem, ja paši no tā izvairās, neapjēdzot, ka neatkarība arī kaut ko prasa.

Ir pavisam vienkārši jāapzinās, ka šie cilvēki ir kuslā patērētāju dzīvesveida upuri, kuru kļūst tīri cilvēciski žēl, jo viņiem tā arī sveša ir Dzimtenes izjūta. Un žēl arī to, kuri nav pratuši vai gribējuši panākt, lai jaunajai paaudzei šāds jēdziens būtu sirdī diendienā, ne tikai valsts svētku reizēs.

Ar otru faktoru saskāros pavisam nejauši, un izrādījās, ka arī šajā ziņā ir cilvēki, kuru žēl. Ar vārdu sakot, ilgus gadus internetā nebiju pievērsis uzmanību komentāriem, jo tie mani neinteresēja. Taču, pirms vairākām nedēļām datorā skatoties futbola spēles pārraidi, gribot negribot nācās uzmest acis viedokļu apmaiņai, kas slīdēja blakus attēlam.

Tad arī nolēmu palasīt komentārus citos portālos, lai pārliecinātos, ka manis lasītais bijis tikai nepatīkams izņēmums, jo nevar taču būt, ka cilvēkiem patiktu tīšuprāt bradāt pa tādu netīrumu zampu.

Un tad nu lasot prasto gānīšanos par visu un visiem, kā arī jēlību apmaiņu savā starpā, apjautu, cik naivs esmu bijis.

Bet apjautu arī ko citu. To, ka šādu “komentētāju” spēkos nav notiekošajā ieskatīties dziļāk un vērtēt, taču kaut ko pateikt gribas, un tad tālāk par visa un visu apliešanu ar dubļiem viņu spējas nesniedzas. Un kļuva žēl šo cilvēku, kurus dzīve pastūmusi malā, tādējādi padarot nīgrus un žultainus, un ar šādu nomācošu slogu viņiem jādzīvo.

Protams, visvienkāršāk ir ieteikt netērēt laiku un nelasīt šādus komentārus, sak, lai “komentētāji” paši tīksminās par savu domu, viņuprāt, augsto lidojumu. Un var jau arī nelikties zinis par tiem, kuriem savas valsts drošība ir vienaldzīga.

Taču jāskatās patiesībai acīs, ka nepievērst tam uzmanību nozīmētu gluži kā strausam iebāzt galvu smiltīs. Jo arī šie cilvēki taču ir mūsu sabiedrības daļa, par kuru esam atbildīgi, un arī viņi raksturo sabiedrību.

Jūlija būtiskākie notikumi mūspusē

Iespaidīgākais. Liepājā ierodas daudzstāvu kruīza kuģi.

Spožākais. Mārtiņa Seska vadītā ekipāža ļoti pārliecinoši uzvar Eiropas meistarsacīkšu Liepājas posmā autorallijā.

Skandalozākais. “Liepājas autobusu parks” nespēj nodrošināt pasažieru satiksmi Ogrē un Aizkrauklē.

Neparastākais. Liepājas pludmalē parādās valzirgs.

Baisākais. Nogalina sievu un sevi.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.