Aktīvā
riteņbraukšanas sezona praktiski jau noslēgusies. Lielai daļai
šosejas un MTB riteņbraucēju šis ir laiks atpūtai. Uz lielo
sarunu aicinājām vienu no Latvijas vadošajiem šosejas
riteņbraucējiem Andžu Flaksi. ”Rietumu – Delfin/RRS”
komandas sportists pastāstīja par savu karjeru no Dunalkas ceļiem
līdz Amerikai, kā arī ieskicēja lielākos panākumus, starp
kuriem arī Eiropas vicečempiona tituls.

Tu
nāc no Latvijā ļoti cienījamas zemnieku ģimenes. Pastāsti ar ko
nodarbojas zemnieku saimniecībā ”Krastmaļi”?

Mani
vecāki audzē zālāju sēklas visdažādākajiem mauriņiem, kā
arī cita veida agronomiju lietas. Šeit arī pagāja visa mana
bērnība. Bija jautri dzīve laukos (smaida…). Līdz vēl nebiju
sācis dzīvot Murjāņos, daudz sanāca strādāt saimniecībā un
palīdzēt darbos.

Kāda
ir tavu vecāku saistība ar sportu?

Abi
ir diezgan aktīvi. Mamma arvien braukā apkārt ar velosipēdu pa
dažādām sacensībām. Tēvs agrāk ļoti augstā līmenī
nodarbojās ar grieķu-romiešu cīņām. Šo cīņas sporta veidu
iepriekš piekopa arī abi vecākie brāļi. Mamma iepriekš bija
peldētāja. No viņas man arī lielās plaušas, bet cīņas spars
no tēva. Riteņbraukšanai mamma pievērsās tad, kad es sāku
braukt. Abi brāļi, pēc manis, arī pievērsās šim sporta veidam.
Prieka pēc arī startē dažādos MTB un šosejas maratonos Latvijā,
kā arī Igaunijā. Tēvs tikmēr katru gadu startē Vienības
velobraucienā. 

Tu
biji pirmais ģimenē, kurš pievērsās riteņbraukšanai?

Laikam
jau, ka jā. Pirms tam, kā jau minēju, ģimenē galvenais sporta
veids bija grieķu-romiešu cīņas. Tad sekoja futbols, kuru aktīvi
spēlē jaunākais brālis Reinis un agrāk arī par mani vecākais
Toms. Man ir arī sportiska māsa. Kopumā visa ģimene bijām un
esam aktīvi. Datorspēles nespēlējām, priekšroka tika dota
futbolam, hokejam un citām sportiskām lietām.

Kā
sākās tavs ceļš riteņbraukšanā?

Katrs
manā ģimenē nodarbojās ar kādu sporta veidu. Es biju vienīgais,
kurš īsti šajā lietā neko nedarīja. Domāju, ka arī man ir
jāizdara sava izvēle. Futbols man īsti nepatika, bet izvēlējos
pamēģināt tenisu. Vienu gadu šeit pavadīju, tomēr īsti tas
nepadevās, jo sāku pārāk vēlu ar. Ikdienā braukāju daudz
braucu ar riteni pa mājām, arī uz veikalu. Pievedu tēvam
pusdienas, kamēr viņš strādāja. Nedaudz vēlāk lauku skolā,
kurā es mācījos atnāca strādāt jauns sporta skolotājs. Viņu
sauc Kārlis Kandevics. Sporta skolotājs sāka mums pēc stundām
organizēt kopējus izbraucienus ar riteņiem. Pēc tam jau sākām
veidot mazas sacensības, braucām uz 30 kilometru attālo Liepāju. 

Kādas
galvenās lietas tev ir devis Kārlis Kandevics?
Viņš
mani tieši iesaistīja riteņbraukšanā. Treneris bija tas, kurš
teica, ka riteņbraukšana var arī būt kas nopietnāks par
vienkāršu braukšanu pa laukiem. Atceros, ka trenera vadībā
startējām velokrosiņos Liepājas pusē esošajos Beberliņos.
Kopumā jau riteņbraukšana Liepājas pusē gan izsīka, tādēļ
arī vēlāk aizgāju uz Kuldīgu.

Kā
tu nonāci Murjāņu sporta ģimnāzijā?

Mani
uzaicināja treneris Jānis Veide. Pirms tam jau parādīju sevi labi
dažādās pašmāju sacensībās, tajā skaitā Latvijas čempionātā,
Cerību kausā, kā arī reģionālajās sacensībās Valmierā,
Kuldīgā, Smiltenē un citviet. Treneris to pamanīja.

Kā
mainījās tavs treniņu process jau Murjāņu laikā?

Tas
jau bija cits līmenis. Biju projām no mājām, arī cita skola.
Nācās dzīvot daudz patstāvīgāk. No bērna bija jāielec jau
pieaugušā cilvēkā. Jārūpējas pašam par sevi, nebija tuvumā
vecāku. Kopumā man tas viss patika. Nebija pārāk viegli, bet
salīdzinot ar citiem skolas biedriem, iejutos diezgan ātri. Patika
treniņu process un arī sadzīve. Mums bija ļoti labs treneris –
Jānis Veide. Viņš treniņu apjomu un intensitāti palielināja
pakāpeniski. Man patīk tas, ka treneris Veide ir mierīgs un izprot
sportistu īpatnības vai problēmas. Viņš nav agresīvs un
neuzspiež to, ko nevajag jauniešiem. Vairāk vadās pēc sajūtām.

Cik
viegli pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvēšanas tev bija
pieņemt lēmumu par sportisko gaitu turpināšanu riteņbraukšanā?

Tajā
brīdī nebija problēmas ar izvēli. Gribēju braukt, bija rezultāti
un kāja griezās labi. ”Rietumu – Delfin” komandai mani
piesaistīja Igo Japiņš. Pēc junioru vecuma man nebija nekādas
domas beigt braukt. Grūtāks brīdis bija, kad nācās izšķirties
par skolu. Iestājos augstskolā, bet tad nācās izšķirties –
mācīties vai turpināt braukt ar riteni. Īsti nebija varianti
savienot abus, jo bija jābrauc uz garām treniņu nometnēm. Tā arī
aizgāju no skolas.

Kā
bija iejusties ”Rietumu – Delfin” komandā?

Nebija
pārāk grūti, jo mēs bijām vairāki jaunie braucēji. Visi bijām
draudzīgi, arī tie, kuri komandas sastāvā brauca vairākas
sezonas. Praktiski visus komandas biedrus jau pirms tam zināju. 

Kura
tolaik bija tava autoritāte Latvijas riteņbraukšanā?

Toreiz
noteikti Gatis Smukulis. Tad jau viņš brauca Francijā augstā
līmenī un bija labs paraugs pārējiem. Arī Saramotins, kurš
toreiz no Dānijas kontinentālās komandas aizgāja uz Pro tour
vienību ”HTC Columbia”.

”Rietumu
– Delfin” komanda tev dalās divos posmos – pirms un pēc ASV.
Pastāsti par pirmo posmu..

Pirmos
divus gadus pēc junioriem es nobraucu ”Rietumu – Delfin”
sastāvā. Toreiz bijām visi ļoti jauni, motivēti un spēcīgi.
Arī sacensībās gāja labi, tika gūtas daudz uzvaras
starptautiskās sacensībās. Toreiz liela loma bija trenerim
Vitālijam Smirnovam, kurš mūs kārtīgi izdresēja. Viņš
iemācīja arī darba kultūru.

Kādas
ir spilgtākās atmiņas no Nāciju kausiem?

Daudz
spilgtu uzvaru nebija, tomēr ļoti liels panākums tika gūts
Flandrijas sacensībās, kur Toms Skujiņš bija otrais, bet es
trešais. Tajā laikā tas likās nereāli liels panākums. Īpaši
pēc tā, kad iepriekšējā gadā braucām šeit, un tad tas likās
pilnīgi cits līmenis. Tas bija labs pavērsiens, pēc kura arī
karjera varēja pavērsties daudz straujāk uz augšu.

Pastāsti,
kā tu nonāci ASV.

Man
bija labi rezultāti pēc 2011. gada sezonas. Jau šīs sezonas laikā
mani sameklēja menedžeris, kurš teica, ka varētu būt iespēja.
Tā arī notika. Pēc sezonas mani paņēma uz ASV attīstības
komandu ”Chipotle – First Solar”, kas bija zem ”Garmin –
Sharp”. 

Cik
viegli bija adaptēties ASV komandā?

Sākumā
likās, ka būs grūti iejusties, tomēr tas izrādījās negaidīti
viegli. Visi komandas biedri un treneri bija ļoti draudzīgi. Viņi
mani uzņēma un atbalstīja. Es biju pārsteigts, ka ir tik viegli
iejusties. 

Kā
tu biji apmierināts ar pirmo sezonu ASV?

Sezona
kopumā bija daļēji izdevusies. Bija brīži, kad galīgi negāja.
Negriezās kāja un bija arī veselības problēmas. Pirmajā pusē
neizdevās parādīt visu labāko, bet otrā daļa jau izvērtās
krietni vien labāka. Žēl, ka pirmajā pusē neizdevās parādīt
sevi, jo tieši tad bija nāciju kausa posmi, kur cerēju uz ko
labāku. Visu sezonu izglāba Eiropas čempionāts. Nedaudz man
pietrūka, lai tiktu pašā augstākajā profesionāļu līmenī, kur
aizgāja vairāki komandas biedri.

Otrā
vieta Eiropas čempionāta grupas braucienā ir tavs karjeras līdz
šim lielākais sasniegums?

Es
domāju, ka jā. Šāds rezultāts bija ļoti liels un patīkams
pārsteigums man pašam. Pirms čempionāta es vairāk uzmanības
veltīju individuālajam braucienam, bet grupas braucienam
nekoncentrējos. Individuālajā braucienā pašam sanāca nolaist
”luni”, jo vienā no trases posmiem izskrēju ārā no trases uz
grants ceļa. Pazaudēju daudz laika un finišēju 40. vietā. Pirmos
15 kilometrus pirms tam veicu ļoti labi. Biju ļoti vīlies. Grupas
braucienam jau piegāju ar ļoti vieglu attieksmi. Neiespringu un
biju gatavs palīdzēt komandas biedriem. Lielāko daļu trases
nobraucu mierīgi grupā, bet beigu pusē saņēmos un aizbraucu
atrāvienā, kas izdzīvoja līdz galam. Tobrīd bija laba fiziskā
forma. Šo atrāvienu lielā mērā izvilka manas individuālā
brauciena spējas.

Bija
iespēja arī aizķerties līdz uzvarai?

Tas
bija ļoti grūti. Otrs sportists, kurš brauca atrāvienā, jau
pirms tam bija prom no grupas. Es viņam piebraucu no muguras klāt,
bet viņš teica, ka vairs nestrādās. Man nebija izvēles, nācās
pašam uzņemties iniciatīvu. Finiša spurtā viņš bija svaigāks,
jo bija daudz mazāk strādājis. Es mēģināju uzvarēt vēl
distances laikā, bet tas neizdevās. Labāk bija palikt otrajam,
nevis būt peletonā 72.

Kāds
bija komandas biedru uzdevums, kad biji aizbraucis atrāvienā?

Tik
lielā masā viņi grupu bremzēt īsti nevarēja, bet līdz tam, es
varēju mierīgi braukt grupā. Komandas biedri iesaistījās
atrāvienos, neaizlaižot konkurentus vienus pašus projām.

Pēc
šīs sezonas tu nomainīji komandu un pievienojies ”Bontrager
Cycling team”…

Pirmā
gada komanda ASV bija ļoti laba un arī trenerus apmierināja mans
sniegums. Diemžēl atteicās komandas sponsors, tādēļ tā arī
izjuka. Es negribēju, bet biju spiests aiziet. Mani uzrunāja Aksels
Merkss, leģendārā Edija Merksa dēls, kurš uzaicināja uz citu
ASV kontinentālo attīstības komandu ”Bontrager Cycling team”.
Tas bija labs variants, kas ļāva palikt ASV. 

Kādi
bija spilgtākie momenti no ”Bontrager” komandas?

Sezonas
pirmā daļa man bija ļoti neveiksmīga. Ziemā guvu traumu, bet
pavasarī nācās taisīt operāciju kājai. Operācijas dēļ biju
jau norakstījis visu sezonu, bet līdz vasaras vidum izdevās
atgūties. Vasaras vidū atsāku treniņus pēc piecu mēnešu
pārtraukuma. Tas biju ļoti ātri. Latvijas čempionātā uzvarēju
individuālajā braucienā U23 grupā. Tas bija patīkams
pārsteigums. Pēc tam labu sasniegumu paveicu arī Eiropas
čempionātā, uz kuru smagi strādāju. Individuālajā braucienā
izcīnīju piekto vietu. Trase man nebija piemērota, jo tā bija
kalnaina. Tomēr arī šeit bija labas iespējas pacīnīties par
medaļu. Grupas braucienā jau palīdzēju vairāk komandas biedram.
Braucu pats aktīvi un mani arī pamanīja pēc šīm sacensībām.

Kā
tu salīdzinātu ASV riteņbraukšanas sporta kultūru ar Eiropas?

Varbūt
nedaudz atšķiras. Amerikā ir plašāki ceļi, bet Eiropā daudz
šaurāki un tehniskāki, kas prasa lielāku uzmanību. ASV arī ir
vieglāk iegūt vēlamo pozīciju. Citādā ziņā lielu atšķirību
nav.

Kāds
bija tavs redzējums par to, ko vēlies darīt pēc iepriekšējās
sezonas?

Varianti
pēc sezonas nebija nemaz tik slikti. Arī pussezonā paspēju
vairākus labus rezultātus parādīt – Eiropas čempionāts, arī
biju dienas atrāvienā pasaules čempionātā. Ļoti cerēju, ka
izdosies parakstīt līgumu ar augstāka līmeņa komandu, bija arī
cerības stariņi. Tomēr pēc sezonas izjuka vairākas Pro Tour
komandas un līdz ar to vietas šajā līmenī bija ievērojami
mazāk. Jaunajiem braucējiem bija daudz grūtāk tikt iekšā, jo
vietas aizņēma pieredzējušākie vīri, kuri bija gatavi par
mazākiem kontraktiem braukt šajā līmenī. 

Kādi
bija varianti Eiropā?

No
kontinentālajām komandām pietiekami labs variants man likās
atgriezties mājās un braukt ”Rietumu – Delfin” sastāvā. Man
nebija pamata braukt citas valsts kontinentālajā komandā, jo šeit
bija labs kalendārs un zināmi komandas biedri. Zināju arī to, ka,
ja ir liels gribas spēks, var parādīt labu rezultātu.

Atgriezies
”Rietumu – Delfin” komandā jau kā viens no pieredzējušākajiem
braucējiem. Kā tu vērtētu komandas garu šogad?

Komanda
kopumā bija ļoti laba. Varbūt sākumā neizdevās dažas lietas
treniņu procesā, bet visi bijām ļoti saliedēti, gan komandas
biedri, gan arī treneri. Man šosezon bija pozitīvas emocijas un
jutos ļoti labi. Sezonas pirmajā pusē neizdevās parādīt labākos
rezultātus, jo tobrīd nebijām labākajā sportiskajā formā.
Liels pavērsiens bija vasaras vidū, kad Smiltenē mūsu komandai
izdevās uzvarēt Latvijas čempionātā. Šāds panākums nebija
gūts jau daudzus gadus. 

Kas
tavuprāt bija galvenais iemesls tam, kādēļ Andrim Vosekalnam
izdevās gūt uzvaru Latvijas čempionātā?

Mēs
visi bijām kā viena komanda. Palīdzējām viens otram. Labi bija
tas, ka atrāvienā aktīvi brauca gan Andris Vosekalns, gan arī
Armands Bēcis, Krists Neilands un Andrejs Podāns. Mans galvenais
uzdevums bija pieskatīt galvenos favorītus – Gati Smukuli,
Alekseju Saramotinu un Tomu Skujiņu. Biju gatavs izmantot arī savu
izdevību, ja tāda rastos. Tomēr mums izdevās izspēlēt visas
savas labākās kārtis. Liels prieks, ka izdevās komandas biedriem
nosargāt atrāvienu. Fantastiski arī tas, ka Vosekalns spēja
vienatnē nosargāt uzvaru. Emocijas bija ļoti lielas. 

Komandas
treneris ir tavs brālis Toms. Kāda bija viņa loma taktikas izveidē
Latvijas čempionātam?

Sezonas
pirmajā daļā mūs trenēja Igaunijas speciālists Renē Mandri,
tomēr vēlāk viņa pienākumus pilnībā jau pārņēma Toms.
Nedaudz vēlāk arī izdevās mums izcīnīt Latvijas čempiona
titulu. Viņš spēja mūs pacelt emocionāli un arī aktīvi
iesaistījās treniņu procesā.

Tev
šogad izdevās gūt pietiekami nozīmīgas uzvaras pašmājās –
SEB MTB maratona kopvērtējumā un arī Rīgas Velomaratonā. Kā
bija atkal braukt ar MTB riteni?

Jā,
nebiju braucis jau trīs gadus ar kalnu divriteni. Man ļoti patika.
Īpaši MTB maratoni, jo tie ir līdzīgi šosejas riteņbraukšanai.
To var salīdzināt ar tehnisku klasiku. Maratonos nav nepieciešama
speciāla gatavošanās, pietiek ar šosejas riteņbraukšanas
sportisko formu. Mums šogad labi tas izdevās.

Kad
tu saprati, ka cīnīsies par uzvaru SEB MTB maratona sezonas
kopvērtējumā?

Sākumā
nemaz necerēju. Mums bija savs līderis, pats vienkārši braucu,
necerēju, ka būs tik augsti rezultāti. Man pašam ļoti patika šīs
sacensības, pacīnījos un tā arī sanāca, ka uzvarēju
kopvērtējumā. 

Kā
atceries Rīgas Velomaratonu?

Šis
pasākums bija ļoti labi noorganizēts. Trase bija ļoti laba, jo
gāja pa Rīgas centra ielām. Šeit arī braucām kā komanda, daudz
komunicējām un palīdzējām viens otram. Kopumā visās Latvijas
sacensībās guvām panākumus, braucot kā komanda, arī MTB mačos.

Kādi
ir nākotnes plāni pēc šīs sezonas?

Šobrīd
tuvākie plāni ir neko daudz nedarīt, aizbraukt pie vecākiem uz
ilgāku laiku. Bet ja runā par nākamo sezonu, tad tuvākajā laikā
būs lielāka skaidrība. Esmu pārliecināts, ka ”Rietumu –
Delfin” komanda, ja paliks esošais sastāvs un treneri, paliks
tikai spēcīgāka un rezultāti būs labāki.

Cik
tev pašam sanāk laiks veltīt uzmanību velosipēda tehniskajai
pusei?

Pēc
sezonas vairāk pievēršos tam, bet sacensību laikā, kad mums ir
mehāniķis, koncentrējos uz braukšanu. Pa lielam svarīgi ir
nomazgāt velosipēdu un nomainīt kameru.

Kuras
ir labākās īpašības, ko esi paņēmis no pašiem labākiem
riteņbraucējiem?

Tā
noteikti ir neatlaidība. Jo nevienam neiet visu laiku tikai viegli,
jāspēj arī saņemties.

Pasekoji
līdzi arī šī gada pasaules čempionātam?

Čempionāts
šogad bija ļoti interesants un aizraujošs. Trase arī bija
dinamiska un piemērota vispusīgiem braucējiem. Žēl, ka mūsu
sportistiem neizdevās parādīt savu labāko rezultātu. Nācās
saskarties ar kritieniem, caurām riepām un citām neveiksmēm. Es
domāju, ka galvu nevajag nokārt. Ja nebūtu šīs neveiksmes,
rezultāti būtu labāki.

Ko
tu vēlies sasniegt riteņbraukšanā piecu gadu perspektīvā?

Tādu
konkrētu mērķu šobrīd nav, jo neesmu U23 vecuma grupā, kad ir
Eiropas čempionāti un nāciju kausi, kuriem ļoti gatavojāmies un
zinājām laicīgi par tiem. Kad redzēšu nākamās sezonas
kalendāru, tad arī varēšu izvērtēt to, uz kurām sacensībām
vairāk gatavoties. Gribētos startēt arī pasaules čempionātā,
paostīt gaisu tur…