“Šī ir ļoti nozīmīga diena, kad jaunie putnēni pletīs savus spārnus lielajai dzīvei!” Nē, tā nav kāda neizdevusies kāzu uzruna. Ar šādiem uz līdzīgiem nolietotiem citātiem šomēnes piesātinātas izlaidumu uzrunas. It kā jau skaista diena, sveicieni, ziedi…Taču visbiežāk aiz katra izlaiduma slēpjas lietas, par ko ne visi aizdomājas – stundām ieguldīts darbs, tēriņi un ne vienmēr līdz galam izprasti līdzcilvēki.

Daudziem dzīvē pirmais ir bērnudārza izlaidums. Atminos laiku, kad pati beidzu bērnudārzu – sanācām kopā mūsu lauku pagasta kultūras namā, lai nodziedātu pāris dziesmiņas un kopā apēstu saldējumu. Protams, laiki mainās. Pirms dažiem gadiem arī mans dēls absolvēja bērnudārzu. Citu vecāku prasības bija skaidras – vajag limuzīnu, ballīti, izjādes ar zirgiem, fotogrāfu, atmiņu albumu. Protams, mēs taču saviem bērniem vēlamies sniegt to labāko un galu galā jau viss bija skaisti.

Tajā vakarā visi priecīgi, taču nesen, kārtojot mantas, atradu disku ar pasākuma bildēm. Ar dēlu kopā tās apskatījām un secināju, ka viņš īsti neatceras ne braucienu ar limuzīnu, ne izjādi vai ballīti. Bērnu prioritāro atmiņu sarakstā notikumi strauji mainījušies un nu visu lielā centība ir tikai notikums, par kuru vēsta bildes diskā.

Tajā pašā laikā paziņa ir bērnudārza audzinātāja, kas šogad bērnu izlaidumu sagaidīja ar asarām. “Man jānoorganizē limuzīns, viesu nams, pasākuma scenārijs. Un tam jābūt tā, lai visi vecāki būtu apmierināti, jo prasības ir pielīdzināmas kāzu ceremonijai,” sašutusi stāstīja paziņa. Vai tiešām kāds atminās tās garās, atvainojiet, garlaicīgās svētku uzrunas?

Kad tuvojās vidusskolas izlaidums, mēs visam piegājām daudz vienkāršāk – nevēlējāmies iespringt ne paši, ne klases audzinātāja. Pārcilājot iepriekšējo izlaidumu scenārijus, piesavinājāmies kādu pirms desmit gadiem rakstītu izlaiduma scenāriju, pielāgojām tam pašu piemeklētas dziesmas un viss bija kārtībā. Vai kāds pamanīja atšķirību starp mūsu otrreiz lietoto un kādu speciāli rakstītu scenāriju? Nedomāju vis.

Protams, skolotāji un absolventi iegulda daudz darba, lai izlaidums tiktu atzinīgi novērtēts, taču pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka izlaiduma kvalitāte tiek vērtēta pēc tā ilguma. Tekstus “direktora uzruna bija patiesi aizkustinoša” un “skolēnu dzejas rindas visus apbūra” aizvieto sajūsmas pilni “cik forši, ka mūsu absolvente tika izsaukta jau sākumā”, kā arī “labi, ka izlaidums beidzās tik ātri”.

Sasvīdušu svešinieku tuvība aktu zālē jau ir tuvu pielīdzināma braucienam piebāztā satiksmes autobusā karstā vasaras diena. Cilvēki apsveic savus tuviniekus un, pat neapsēžoties savā vietā, dodas prom, pēdējiem absolventiem nereti iznākot jau teju tukšā zālē.

Arī es šogad esmu universitātes absolvente. Vārdi “negribu iet uz izlaidumu” nu šķiet pavisam normāli, pat tad, kad tos saka paši absolventi. Vairākkārt pārliecinājos, ka tieši tuvinieki ir tie, kas izlaidumu uzskata par skaistu, svarīgu mirkli mūsu dzīvē. Mums pašiem tās šķiet vien liekas klapatas – iespējams, jo tagad uzrunas, tēriņi un ”mešanās” dāvanām ir uz mūsu pašu pleciem. Vai vilksim mantijas? Es taču izskatīšos pēc Betmena. Ko dāvināsim? Kurš savāks naudu? Kas jāaicina? Tas viss patiesībā liek saprast, cik daudz laika mēs iztērējam lietām, kas pēc izlaiduma nevienam īsti vairs nerūpēs.

Ir svarīgi izrādīt pateicību tiem, kas to pelnījuši un apsveikt tuviniekus šajā dienā, lai to padarītu viņiem īpašāku, taču tā pārforsēšana ar dažādām nevajadzīgām detaļām, manuprāt, ir visai lieka! Tā ir absolventu diena un viņiem pašiem vajag saprast, kā to pavadīt, neklausoties tajā, kā ir pieņemts!