Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Atgriešanās!

Atgriešanās!
23.07.2008 07:03

Atslēgvārdi

Recenzija
Uzsildīta zupa esot negaršīgāka. Man liekas, ka tā vienkārši ir citādāka. Drīzāk ēdienu var samaitāt nepareiza garšvielu lietošana un slikta ēdāju kompānija. Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” 20 gadu jubilejai veltītajā koncertuzvedumā arēnā “Rīga” kompānija bija laba un arī viena otra neveiksme nespēja sabojāt tūkstošiem cilvēku pozitīvās atmiņas par Atmodas laika leģendu.

Vispirms jāatgādina, ka pirmā autentiskā nacionālā rokopera Latvijā, kā “Lāčplēsi” pamatoti nodēvējusi teātra zinātniece Guna Zeltiņa, radusies 20.gadsimta 80.gadu otrajā pusē tā saucamās “dziesmotās revolūcijas” laikā, kad visas Baltijas tautas saviļņoja nacionālā patriotisma jūtu vilnis, ilgas pēc brīvības un valstiskās neatkarības atjaunošanas. Dzejniece Māra Zālīte, kura savā daiļradē jau bija apliecinājusi konsekventu interesi par latviešu tautas garīgo ģenealoģiju un likteņiem dažādu laikmetu griežos, izvēlējās riskantu ceļu: Atmodas laika garīgās noskaņas un idejas ietvert arhetipiskos nacionālās kultūras tēlos. Par viņas pirmā rokoperas libreta varoņiem kļuva nacionālā eposa “Lāčplēsis” (1888) tēli − teiksmains tautas varonis, kura spēks slēpjas lāča ausīs un kuram jāuzveic tautas ienaidnieki, tautas nodevēja simbols Kangars un citi, arī jaunradīti tēli.

Senajā traukā tika ieliets jauns, aktuāls saturs, un komponista Zigmara Liepiņa komponētā rokopera “Lāčplēsis”, kas tika uzvesta Rīgas Sporta manēžā (1988), kļuva par visplašāko tautas masu tālaika garīgo tieksmju un noskaņu uzminējumu. Tautas varoņa augšāmcelšanās rosināja skatītājos apjautu, ka nācijas turpmākais kopīgais liktenis atkarīgs arī no katra atsevišķa indivīda stājas un centieniem. Latvijas sabiedrība rokoperas vēstījumu saklausīja centrālajā dziesmā − balādē “Mazs bērniņš krustcelēs”, kur Latvija tika poētiski identificēta ar šo bērnu krustcelēs, par kuru atbildība jāuzņemas katram. “Lai gan Latvijas Nacionālā teātra režisora Valda Lūriņa režija bija plakātiski tieša, rokoperas uzvedums tika uzņemts ar sajūsmu. Tolaik, divus gadus pirms valstiskās neatkarības atgūšanas 1990.gadā, bija iespējams skatītājos radīt īpašu attieksmi un jūtas, piemēram, dekoratīvi izgaismojot Latvijas kontūras spēles telpas fonā. Pirmā nacionālā rokopera pulcēja simtiem tūkstošus skatītāju un kļuva par atdzimstošās tautas pašapziņas izpausmi,” raksta G.Zeltiņa.

Drosmīgākie, no tiem neskaitāmajiem cilvēku pūļiem, kas savulaik rokoperu “Lāčplēsis” noskatījušies (dažs pat vairākas reizes), kļuva par atjaunojuma skatītājiem arī pēc divdesmit gadiem. Jo daudzi atklāti paziņoja, ka neskatīsies jauno iestudējumu tikai tāpēc, lai neviltos un saglabātu savās atmiņās tās sajūtas, kas bija toreiz, būdami pārliecināti, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Tomēr arī tie, kas atnāca, varēja šīs atmiņas saglabāt un pat paspilgtināt, jo vispirms jau paši iestudējuma autori bez pretenzijām un lieka patosa skatījās uz pašu paveikto. “Vienkārši gribam to mūziku nospēlēt. Man nav mērķa kādam kaut ko baigi pierādīt. Varēs restaurēt tās sajūtas, bet ne visas, jo tā nekad vairs nebūs, kā bija toreiz,” pirms koncertuzvevuma presē sacījis komponists Zigmars Liepiņš. Viņš pirms koncertuzveduma izteica komplimentus saviem “vecajiem cīņubiedriem”, priecājoties, ka visi var pēc 20 gadiem satikties. Viena no pozitīvajām lietām bija visu izrādes dalībnieku atrašanās uz skatuves visas izrādes laikā, simboliski noskatoties uz citu darbošanos no malas un ik pa laikam tajā iesaistoties. Tāda ģenerālmēģinājuma atmosfēra palīdzēja justies brīvākiem gan skatītājiem, gan dziedātājiem.

Ļoti būtisks bija vēsturiskās izrādes fragmentu demonstrējums uz lielajiem videoekrāniem. Varēja redzēt, kā tas bija toreiz, kā izmainījušies dziedātāji, cik kuplas frizūras savulaik bija Igo un Aivaram Brīzem, kādus tērpus bija sašuvis Uģis Rūķītis, kādas dejas bija iestudējuši “Vektora” dejotāji. Nebija gan īsti skaidrs, kāpēc izrādes veidotāji izvairījās no tiem kadriem, kur redzama Maijas Lūsēnas atveidotā Laimdota, tāpat kā pārējās izrādes galvenās sievietes – Staburadze un Ziemeļmeita. Tas, ka viņas nepiedalās atjaunotajā iestudējumā, taču nedzēš viņu veikumu. Publika zālē bija pietiekami zinoša un neviens necentās saskatīt līdzību Z.Dombrovskas un M.Lūsēnas Laimdotās. Jaunā dziedātāja ar savu lomu galā tika itin labi, lai gan būtu gribējies mazliet spilgtāku dziedājumu. Tāpat pabāls izklausījās Imanta Vanzoviča Kangars, lai gan vizuāli dziedātājs nav mainījies. Un patiess prieks bija, klausoties tādās spēcīgās balsīs, kādas ir Igo, Aivaram Brīzem, Nikam Matvejevam un Zigfrīdam Muktupāvelam. Ļoti aktīvi un atraktīvi bija grupas “Jumprava” puiši, kuriem gan ar balsīm vienmēr bijis tā pašvakāk. Nepārspējami bija grupu “Opus” un “Remix” mūziķi savās lomās.

Diemžēl jāsecina, ka Mirdza Zīvere, kas ir lieliska sarīkojumu organizatore, kā režisore kļūdījās Dziesmu svētku atklāšanas koncertā un arī šeit kopumā darbojās nepārliecinoši.

Jautājums par dziedātāju tērpiem jau plaši tika apspriests pēc koncertuzveduma pirmizrādes Burtniekos. Tagad koristi raibos T-kreklus bija nomainījuši pret klasiski melnbaltiem tērpiem. Tāpat bija mēģināts spēlēties ar klasiskā iestudējuma krāsām – sarkanu, melnu un baltu, taču nebija konsekvenču. Ļaunie, protams, bija tērpti melnā, bet labie − baltā, un, šīs krāsas apģērbā nomainot, I.Vanzovičs lieliski varēja parādīt Kangara nodevību, taču Z.Dombrovskas Laimdota baltu kleitu vilkt nez kāpēc vairs neuzdrīkstas. Un Z.Muktupāvela Līkcepure kā uzvalkā tērpts ierēdnītis (kas dziedātājam palīdz iejusties lomā) izskatās kā nez no kurienes iemaldījies. Un tad nāk “Skandenieki” tautastērpos un apģērbj Lāčplēsi un Laimdotu tautiskās goda drānās.

Nevienam nav šaubu, ka dziedātājus nevajadzēja iespīlēt drānās, kas viņiem šūdinātas pirms 20 gadiem, taču, tāpat kā vēsturiskās izrādes videoprojekcijas uz ekrāniem koncertizrādes laikā, arī tērpu elementus izmantot varēja. Ja vien autori nevēlējās “Lāčplēsi” pārcelt uz mūsdienu Latviju. Taču par to liecināja tikai Līkcepures uzvalciņš un Kangara nodevības skats, kur I.Vanzovičs tumšos spēkus sazvana pa mobilo telefonu. Taču tam neseko citi elementi un nav skaidrs, vai skatītājam tiek piedāvāts vairāk koncerts vai tomēr izrāde.

Kustības ir vēl viens uzveduma vājais posms. Nav skaidrs, kāpēc uz izrādi vienas piruetes dēļ bija jāaicina Igaunijā dzīvojošais baletdejotājs Viesturs Jansons. Ja nu vienīgi tādēļ, lai parādītu, ka viņš joprojām ir savos uzdevumu augstumos. Klasiskajā izrādē dejām bija milzu nozīme un Līkcepures vienmēr klātesošā bezvārdu virpuļošana pa skatuvi bija ne tikai simboliska, bet arī vizuāli piesaistoša. Tagad dejām uz skatuves gluži vienkārši nebija vietas, un tāpēc lielākoties V.Jansona uzturēšanās uz skatuves bija vairāk nekā nesaprotama. Kaut ko saskaņotām kustībām līdzīgu dažbrīd mēģināja atveidot kora “GG Choir” un “Jumpravas” dziedātāji. Slikts bija arī abas rokoperas daļas šķirošais starpbrīdis (visticamāk, komerciālu apsvērumu dēļ, lai savs latiņš tiek arī arēnas kafejnīcām).

Taču pat viss iepriekš minētais nespēja samaitāt galveno “Lāčplēša” trumpi – lielisko Z.Liepiņa mūziku un M.Zālītes tekstu. Nemirstīgo, pat gribētos teikt. “Atgriešanos” publika asarām acīs dziedāja kopā ar Igo, Jāņa Sproģa Lielvārža dziedājums “Latvju zeme vaļā stāv” publiku aizrāva ne mazāk, tāpat kā atkārtota Aivara Brīzes Kokneša dziesma ar sakrālajiem vārdiem “Savai dzīvībai pieskaiti manu”. Tas viss ļāva sajust, ka mums visiem patiešām ir viena sirds un tūkstošiem roku. Tas atgādināja, ka Latvija būs dzīva tik ilgi, kamēr dzīvas būs atmiņas un kamēr mēs dzirdēsim savu tēvzemi – tagadnē, pagātnē un nākotnē.

Par atgriešanos!

Anda Pūce,

Foto no portāla www.delfi.lv

Igo kā Lāčplēsi visi atceras, bet Aizkraukles meitiņu lomās šoreiz iejutās grupas “Lady’s Sweet” dziedātājas.

Rokoperas “Lāčplēsis” autori Māra Zālīte un Zigmars Liepiņš pēc koncertuzveduma uz skatuves paši notrauca pa aizkustinājuma asarai.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz