Ance un Aivis Elstiņi ir no Smiltenes un par liepājniekiem kļuvuši pirms 12 gadiem, kad Aivis šeit bija ilgāku laiku komandējumā. Viņam Liepāja iepatikās, un arī Ance piekrita pārcelties uz vēju pilsētu, pēc tam apgūstot bioloģiju un dabaszinības Liepājas Universitātē.

Abi ir strādājoši vecāki – Ance ir skolotāja, bet Aivis – inženieris ar interesi par dārzniecību, pašlaik hortenziju audzēšana ir viņa lielais vaļasprieks un darbs vienlaikus. Pirms pieciem gadiem iegādāts arī zemes gabals Rudē, kur ir ko rušināties gan lieliem, gan maziem, tiek audzētas arī vistas un pīles utt.

Pašu dēlam jau 14 gadi, un vecāki atzīst, ka viņš kļuvis par īstu kurzemnieku. Vienmēr arī palīdzējis pieskatīt mazākos. ”Kad bija mazāks, vairāk spēlējās ar pirmajiem audžubērniem, tagad citas intereses,” saka Ance.

Kā tas viss aizsākās un kāda bija Ances un Aivja motivācija kļūt par audžuvecākiem, abi atceras labprāt.

Ance: ”Sākās ar to, ka kursabiedrene, kura arī studēja pedagoģiju, bieži stāstīja, ka viņas mammai ir audžuģimene. Tad sapratu, ka ir bērniņi, kam nav, kur dzīvot, un ka var dot viņiem mājas. Vīrs teica, ka tas nav nekas traks, jo viņam pašam ģimenē savulaik bijušas pieņemtas trīs meitenes, kurām traģiski gāja bojā vecāki.”

Aivis: “Bērnībā līdz 12 gadiem biju viens, tad piedzima jaunākais brālis, bet pēc tam vēl pieņēma trīs meitenes no mana tēva radiniekiem, kuri dzīvoja kaimiņos un traģiski gāja bojā. Meitenes bija vecākas, un visi kopā rūpējāmies par manu mazo brāli. Es pat toreiz nezināju, ka tā skaitās audžuģimene, tajā laikā tā nesaucās. Pēc tam tikai sapratu, kas tā ir bijis.”

Par audžuģimeni Elstiņi kļuva 2018. gadā, un kopš tā laika ik pa brīdim ģimenei pievienojas kāds audžubērns – tādi līdz šim ģimenē bijuši pavisam pieci, katrs uz savu laiku. Šobrīd ģimenē kopš pusotra gadiņa dzīvo četrus gadus veca meitenīte ar indiešu izcelsmi, kurai tiek veltītas audžuvecāku rūpes.

Bet tas viss aizsākās, kad abi jaunie vecāki 2018. gadā pusotru mēnesi piedalījās SAIF ”Kurzemes ģimeņu atbalsta centrs” organizētajā audžuģimeņu apmācībā Kuldīgā. Pēc tam sagaidīja bāriņtiesas lēmumu, un oktobra beigās jau tika iegūts audžuģimenes statuss, bet decembrī jau pirmie audžubērni bija mājās.

Domājot par to, kā audžubērni izmainījuši viņu dzīvi, abi ir vienisprātis, ka ”pieņemt savā ģimenē svešu bērnu – tas ir pieņemt viņu kā savu. Pieņemt, mīlēt, dot visu un vēl vairāk, neraugoties ne uz ko – iespējamo nesapratni, sarežģījumiem, dažreiz vienaldzību. Arī zinot, ka bērns ir tikai uz laiku”. Saņemot audžubērnu ģimenē, nekad nevar zināt, uz cik ilgu laiku tas būs. Iepriekšējie četri bērni atgriezušies savās bioloģiskajās ģimenēs.

Ance atzīst, ka sākumā realitāti nekad nevar paredzēt: ”Tie nav tikai bērni, līdzi nāk arī vecāki un viņu iepriekšējā dzīve.” Ar katru bērniņu Elstiņiem šī realitāte bijusi citādāka. Pirmie bija māsiņa un brālītis (pusotru un divus gadus veci). Kā atceras Aivis, aizgājuši uz pirmo tikšanos bērnunamā, bet tur – visi skrien, lec, darās, domājām, ka tas nav mums.

Bet tad viņu uzmanību piesaistījusi meitenīte zilām acīm, kura sēdējusi viena pati klusiņām pie galda un ne ar vienu nav komunicējusi. Kad jautājām, vai varam aizvēlēties viņu, bāriņtiesā atbildēja, ka nāk līdzi arī gadu jaunāks brālītis no zīdaiņu nama. Viss notika ātri – pēc pirmās tikšanās bērni jau bija mājās. Sākumā bijusi liela nesapratne.

”Pirmo nedēļu skatījāmies cits uz citu. Bērni nebija redzējuši mājdzīvniekus, baidījās no kaķa, bet suns pirmās divas nedēļas pavadīja tualetē, atceras tētis. Lēnām vajadzēja iepazīstināt. Tas bija dulli, bet tāds bija sākums,” piebilst Aivis.

Bērni pēc trīs gadiem atgriezās pie vecākiem, tagad jau iet skolā. Pēc tam audžuvecāki gadu paņēma pauzīti. ”Nav variantu, ar to jāsadzīvo un jāsaprot, ka tas mums ir darbs, kas prasa arī atpūtu.”

Pēc tam bija meitene pusaudze, kas bija smagāks variants. ”Gāja visādi, pat aizbēga no mums. Toreiz nesapratām un sākām domāt, ko un kāpēc vispār darām,” atceras Ance. Beidzies viss labi, un arī meitene atgriezusies pie vecākiem.

Uzrunājot tos, kuri vēl tikai apsver domu par audžuģimeni, Ance uzsver: ”Jābūt gataviem, ka būs daudz nezināmā, daudz emociju, bet pāri visam tomēr ir gandarījuma sajūta. Tu vienkārši dari. No sākuma ir grūti, bet pēc tam tas kļūst jau par ikdienu.” Ance arī piebilst, ka ”var uzklausīt pieredzes stāstus, bet, kā būs konkrētā ģimenē, nevar zināt. Katrs gadījums ir citādāks”.

”Audžubērni mums snieguši citu skatu uz lietām, nekreņķējamies vairs tik daudz par sīkumiem. Daudzas lietas, kam sākumā bija liela uzmanība, kļuvušas mazsvarīgas,” atzīst Ance.

”Nevajag baidīties, ja tāda doma ienākusi prātā. Apdomīgi, atbildīgi un apzinīgi, bet naudas dēļ to gan nevajag darīt. Motivācija jāmeklē dziļāk,” atzīst Elstiņu ģimene.

Informācijai

Audžuģimene ir ģimeniska vide mājās bērnam, kurš palicis bez apgādnieka, kas par viņu rūpētos. Audžuģimenēs nonāk juridiski nebrīvi bērni. Juridiski nebrīvs ir bērns, kurš nevar tikt adoptēts, bet vienlaikus nevar arī atrasties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Audžuģimene ir tas posms, kurā paņem bērnu uz brīdi, kamēr viņa juridiskā situācija tiek atrisināta. Ja aprūpes tiesības tiek noņemtas, tad vecākam tiek dots laiks sakārtot savu dzīvi, bet tikmēr bērns var pavadīt laiku audžuģimenē. Ir arī gadījumi, kad bērns neatgriežas ģimenē un iespējams viņu adoptēt.

Kā kļūt par audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju?

1. Izrādi interesi:

• zvani uz SAIF Kurzemes ģimeņu atbalsta centru pa tālr. +371 29110236,
• sazinies ar atbalsta centru, rakstot: [email protected].

2. Piedalies sarunā atbalsta centrā, lai saprastu, ko nozīmē katrs aprūpes veids:

• apmeklē sarunu kopā ar citām ieinteresētām ģimenēm.

3. Izpildi prasības:

• vērsies savas dzīvesvietas bāriņtiesā, kur tev paskaidros, kādus dokumentus vai informāciju nepieciešams iesniegt,
• kopā ar citiem apmeklē sagatavošanās mācības atbalsta centrā, kas būs praktiskas un interesantas,
• dodies uz sarunu pie atbalsta centra psihologa.

4. Saņem gala lēmumu, ka esi ieguvis statusu:

• par to lems bāriņtiesa.

5. Esi sadarbībā ar atbalsta centru:

• gaidi ziņu par iespēju iepazīties ar bērnu, kuram vajadzīgas mājas.

6. Uzņem bērnu ģimenē:

• atbalsta centrā saņem citu audžuģimeņu un speciālistu atbalstu,
• atbalsta centrā saņem atbalstu uzņemtajam bērnam (to sniegs psihologs, psihoterapijas speciālists, dažādi attīstību veicinoši speciālisti).

SAIF Kurzemes ģimeņu atbalsta centrs ”Liepāja”.
Brīvības iela 9, Liepāja, +37129110236.
Facebook konts: saifliepaja.
www.atbalstafonds.lv.