“Mmm… Tur ir tik garšīgi mafini! Noteikti iesaku!” kāda mana paziņa paslavē “Boulangerie” ceptos gardumus. Atzinīgi vārdi par šo ceptuvi-kafejnīcu Kuršu ielā dzirdēti no vairākiem cilvēkiem. “Tiešām?” ar mazliet neticību balsī smaidot atjautā Ieva Avota, kad to saku.

Mikus Fomins teic, ka sajūta par to, vai vajadzēja atvērt “Boulangerie”, ar katru dienu nostiprinās. Pāris savu izvēli pēc pusgada darbības nenožēlo.

Prieks par izdošanos

“Sirdī esam mākslinieki, kas uztaisījuši biznesu,” smaida Ieva, sakot, ka tikai pēc tam domājuši un apjautuši, ko paveikuši. “Nekāds iepriekš izplānots biznesa izdevīguma princips te nedarbojās. Gribējās ieviest to, kas pietrūka mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. To pierāda savējie, kas te nāk ikdienā, nejauši garāmgājēji vai mērķtiecīgi apmeklētāji. Pēdējo ceļvedis ir pozitīvās atsauksmes, kas nozīmē rēķināšanos ar nemainīgu kvalitāti. Tieši tāpēc nekad nedrīkst atslābt. Kad ieraugi viņus smaidīgus un pateicīgus par to, ko dodam, ir gandarījums.” Mikus un Ieva ir pārliecināti, ka vienkārši plika vieta bez apmeklētājiem, saimnieku klātesamības un enerģijas ieguldījuma katrā sīkumā neko nenozīmē. Arī Mikus uzsver, ka viņi nav biznesmeņi. “Mēģinām vadīt ko tādu, ko līdz šim nebijām darījuši.” Un par to, ka izdodas, viņam ir liels prieks. “Boulangerie” ir savi regulārie klienti, kas ikreiz atgādina, ka šai vietai ir īpaša atmosfēra.

Kā daudziem zināms, Mikus Fomins ir talantīgs fotogrāfs. Taču līdz ar “Boulangerie” atvēršanu, fotografēšanai atliek arvien mazāk laika, jo no agra rīta līdz vēlam vakaram viņš saimnieko Kuršu ielā. Vaicāts, vai negribētu komandu, kurai uzticēt uzdevumus, dot norādījumus, tādējādi pašam atliktu brīvāks laiks, Mikus atjautā: “Bet kādi darbi tad manu dienu aizpildītu?” Šobrīd dzīve ir tik ļoti piepildīta, viņaprāt, svarīgām lietām. Mikus dara un iegulda savu enerģiju tajā, kas patīk. Savukārt Ieva paralēli saimniekošanai “Boulangerie”, turpina psihoterapijas studijas Rīgas Geštalta Institūtā.

Nestrādā uz masu

“Liepājnieki ir kaprīzi, ļoti precīzi zina, ko grib un cik daudz par ko maksās,” lūgts raksturot, kas pilsētniekiem garšo, saka Mikus. Tā kā pircēji arvien prasa ko jaunu, tiek cepta ne tikai vienkārša baltmaize vai saldskābmaize, bet arī tiek gatavota apelsīnu-ingvera maize, ķirbju maize ar riekstiem, burkānmaize ar timiānu, radziņi ar brī sieru utt. “Vien sešos mēnešos jau esam cepuši vairāk nekā 140 dažādas maizes un konditorejas gardumus,” saskaitījis Mikus.

Nostāja: pagaidām “Napoleonam” – visejošākajai kūciņai – ražošanas apjomi netiks palielināti, liek uzdot jautājumu, kāpēc, jo parasti bizness tiek radīts ar mērķi nopelnīt. Tāpat pastāvīgie klienti ir ielāgojuši, ka veicot individuālus pasūtījumus kūkas netiek ceptas “uz kilogramiem”, bet pēc kūciņu gabalu skaita, tādējādi paliekot pie kvalitātes principa, nevis strādājot uz masu. To izskaidro Mika stāstītais, ka “Boulangerie” ieguldīti tikai pašu līdzekļi, tas par 100 procentiem ir ģimenes uzņēmums, tādēļ nevienam nav jāatskaitās, cik un ko cep. Šī brīvība viņiem ir ļoti svarīga.

Zīmīgi, ka produkcijai netiek likta klāt dažādu “E uzlabotāju” ķīmija. “Man būtu ļoti grūti pārdot ko tādu, ko pats nepirktu, kam neticu. Ir jāēd veselīga un kvalitatīva pārtika,” pārliecināts “Boulangerie” saimnieks. Lai gan uz konditorejas gardumiem tas neattiecas, jo baudot “Boulangerie” eklērus, pat dāmas vairs neskaita kalorijas. Jāpiebilst, ka ceptuve atrodas tieši zem kafejnīcas. Pirms aptuveni 90 gadiem tur bijusi kafijas pupiņu grauzdētava. Mikus mērķis ir darīt tā, lai ceptuve būtu neatkarīga no tā, vai augšā, kafejnīcā, ir pieci vai 50 cilvēki. Jau šobrīd priekš citiem šeit tiek cepas gardas lietas, piemēram, “Darbnīcai” Lielajā ielā.

Vieta arī mākslai

Kāda tad kafija liepājniekiem un viesiem garšo? “Pie mums ierodas baudīt cappuccino un latte, populāra ir arī vienkārši melna kafija,” stāsta Ieva. “Ja kāds vēlas baltu kafiju, sākam to pārliecināt, ka jānobauda cappuccino,” piebilst Mikus. Tas tāpēc, ka līdz šim piedzīvotas vilšanās, šis gardais dzēriens tiek gatavots nepareizi. Liepājā ir trīs “illy” kafijas universitātes sertificēti kafijas eksperti, viņi visi strādā šeit.” Viens no tiem ir Mikus pats. Jāpiebilst, ka “Boulangerie” joprojām ir vienīgā vieta Liepājā, kur var nobaudīt izcilo “illy” kafiju.

Aizvadītās vasaras top dzēriens esot bijusi ledus kafija, atminas saimnieki. Tās sastāvā ir mīlestība, melna kafija, saldējums, piens, ledus. Šķiet, ka ziemai piemērotāki dzērieni ir karstvīns vai arī medus kafija – domājams, ka pēc nosaukuma jau nojaušams, kas ir tās sastāvā.

Mikus par nākotnes plāniem attiecībā uz “Boulangerie” runā nelabprāt, jo mazliet tomēr baidās, ka kāds tos var realizēt ātrāk par pašiem. “Bildējot esmu saskāries ar ko līdzīgu.” Jau izskanējis, ka kafejnīcai plānots atvērt jumta terasi. To Mikus arī apstiprina. Kopš atvēršanas “Boulangerie” klientiem piedāvā ne tikai pašceptu maizi, iegādāties kādu kūciņu vai padzert kafiju, bet arī baudīt mākslu, jo kafejnīcas gala sienas aizpilda ekspozīcijas stūrītis. Tajā savus darbus izstādījuši jau vairāki atdzīti mākslinieki – Māris Uldriķis, Irina Tīre, Valdis Mackars. “Iespēju dodam arī entuziastiem. Kā, piemēram, šobrīd apskatāma Ainara Jermačenko cukura paciņu kolekcija, ko veido paraugi no visas pasaules.” Ieva novērojusi interesentus, kas atnāk tieši izstādes dēļ. Visu apstaigā, apskata un daži, novērtējuši atmosfēru, paliek arī uz kafiju.

Atdzīvina svētdienas

Pēdējos trīs mēnešus katru svētdienu “Boulangerie” ir brunch jeb latviskojot – brokastpusdienas. Tas aizsācies, jo cilvēki vēlējušies vienkārši paēst, pastāsta Ieva. “Nepietika vien ar gardu zupu un maizīti, cepumiem, kafiju.” Svētdienās tiek piedāvāts bufetes galds, teiksim tā – gatavots kā mājās, pasniegts kā ciemos. Ir gan zupa, gan pankūkas, salāti, zivis, sacepumi, gaļas ēdieni, risoto un ital pasta, picas un deserti. Katru svētdienu mēģinām ko jaunu, dažādot, piebilst saimnieki.

Lai cik skarbi tas izklausītos, Mikus saka: “Svētdienas Liepājā bija tik bezcerīgi garlaicīgas, īpaši ziemā – tik drūmas, pelēkas, šķita, ka nekas nenotika un ka cilvēku uz ielām vispār nav. Uztaisot brokastpusdienas izrādījās, ka tomēr Liepājā ir cilvēki, un pats galvenais, viņiem ir vēlme iziet ārā no mājām. Patīkami, ka nāk gan pārīši, gan lielas ģimenes. Arvien biežāk ierodas svinēt vārdadienas un citus svētkus.” Mikus un Ieva līdz šim svētdienu rītus vadīja pavisam savādāk – gultā, dzerot apelsīnu sulu, skatoties televizoru. Tagad viss ir pavisam citādi – ne tikai sestdienas, bet tagad arī svētdienas ir aizņemtākās dienas nedēļā. “Mums un mūsu brunch komandai tā ir kārtīga darbadiena.”

Noslēgumā Mikus piebilst, ka “Boulangerie” tiek veidota par tādu vietu, kādu gribētu atrast pats. Tā kā Ievai sirdij tuvāka ir Itālija, bet Mikum savukārt Francija, “Boulangerie” apmeklētāji var piedzīvot abu valstu satikšanos. Runājot par sajūtām, Ieva iesaka atnākt vasarā, principā visos gadalaikos, lai salīdzinātu cik pārsteidzošas ir gaismas spēles, pateicoties lielajiem fasādes logiem. “Vasarā it īpaši – kad iespīdot saulei pretējās mājas logos, saules stari veido tādu leņķi, kad pie mums ir sajūta, ka telpā ieplūst saulriets. Tādos brīžos tu apsēdies ar kafijas tasi un vienkārši esi.” Mikus un Ieva gaida ciemos un silti iesaka cilvēkiem nākt pēc maizītes “Boulangerie” atvēršanas stundā, kad tā tiek kārtota grozos tieši no krāsns.

Foto no “Boulangerie” arhīva

Agra Kozlovska foto