Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Cīņas māksla sevis aizsardzībai

Cīņas māksla sevis aizsardzībai
02.07.2009 07:09

Atslēgvārdi

 Vasara ir laiks, kad liela daļa strādājošo bauda atvaļinājumu, bet skolēni – brīvlaiku. Tātad ir plašas iespējas pamēģināt ko jaunu, piemēram, cīņas mākslu džiudžitss.

Pirmsākumi

Džiudžitss ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts, lai attīstītu savu elastību un pretinieka uzbrukuma enerģiju izmantotu savai aizsardzībai. Džiudžitss aptver teju vai visus cīņas paņēmienu veidus – metienus, sitienus, spērienus, satvērienus, žņaugšanas tehniku un sāpju paņēmienus, tāpēc tas bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem. Džiudžitss radies 12. gs., un tā radītājs ir japāņu ārsts Akajama Sirobeji.

Ķīnā Sirobeji bija apguvis gan medicīnu, gan cīņas mākslu. Reiz kādā ziemas rītā Sirobeji izgāja savā dārzā, kas viss bija apsnidzis. Pēkšņi viņš izdzirdēja lūstoša koka troksni un ieraudzīja, kā no sniega segas svara salūza priedes zars. Uzreiz pēc tam viņš ieraudzīja, ka apsnigušais kārkla zars noliecas, sniegs no tā noslīd, un zars iztaisnojas, no smaguma nesalūzis. Šajā brīdī viņš arī noformulēja domu: padoties, lai uzvarētu.

Padošanās šajā gadījumā nav sakāves atzīšana, un formulētais postulāts atbilst gan cīņas garam, gan būtībai, jo izpildīt paņēmienus ar rupju spēku, tikai pamatojoties uz spēka lielumu, reālā situācijā ir iespējams tikai tad, ja šis pārsvars ir ļoti liels. Un spēka ziņā daudz vājāks pretinieks var efektīvi cīnīties un uzvarēt fiziski daudz spēcīgāku pretinieku, ja pret viņu izmanto viņa paša spēku. Akajama Sirobeji atlasīja, viņaprāt, labākos 3000 paņēmienu un parādīja tos Japānas imperatora komisijai. No tiem atlasīja 300 paņēmienu, un jaunā cīņas māksla tika nodēvēta par džiudžitsu, kuru pielietoja un pārzināja vienīgi samuraji. Kad pēc1868. gada revolūcijas samuraju kārtu atcēla, cīņa izplatījās arī citur, tā tika krietni atvieglota.

Mūsdienās džiudžitsā ir ap 200 stilu jeb kju. Vienā stilā uzmanību pievērš sitieniem ar dūri, citā – pirkstu laušanai, vēl citā – dažādiem ieročiem. Džiudžitsā ir paņēmieni ar javaru (īsu nūju), dzo (vidēju nūju), ba (divmetrīgu nūju), naginatu (nūju ar virvi galā) vai cīņas jostu. Kā jau visi austrumu rituāli, arī džiudžitsā treniņš sākas ar meditācijas vingrinājumiem, liela nozīme ir arī dažādiem punktiem. Džiudžitsa lietpratēji izmanto arī adatu dūrienus jūtīgos punktos, jo uzskata, ka arī tā var nostiprināt muskuļus. Kopumā lielākā daļa paņēmienu ir metieni, sāpju paņēmieni un tikai neliela daļa – sitienu.

Jāatzīst, ka mūsdienās džiudžitss vairs nav tik populārs un sacensības norit vairāk kā paraugdemonstrējumi. Tajos sportistus parasti sagrupē pēc jostu krāsām, un viņiem uzbrūk statisti ar plastmasas ieročiem. Tiesneši vērtē sportistu meistarību atvairīt uzbrukumu. Džiudžitsa cīnītāju uzdevums ir piespiest pretinieku zaudēt līdzsvaru un izdarīt metienu, cīnītāji sēž viens pret otru ar mugurām, un pēc tiesneša sākuma signāla 30 sekundēs pretinieks ir jānogāž zemē. Mūsdienās gan netiek pielietoti tik vardarbīgi paņēmieni kā šīs cīņas mākslas pirmsākumos.

Nodarbības Liepājā

Arī mūsu pilsētā ir iespējams nodarboties un apgūt džiudžitsa cīņas mākslu – to māca Liepājas Budo centra treneris Sergejs Kolmakovs, kurš, starp citu, ir arī Latvijas Džiudžitsa federācijas prezidents. Treniņi Liepājas 8. vidusskolas mazajā sporta zālē notiek divas līdz trīs reizes nedēļā, turklāt iesaistīties tajos var ikviens, arī daiļā dzimuma pārstāves.

Līdzīgi kā karatē, arī džiudžitsa audzēkņu meistarības pakāpi apliecina dažādu krāsu jostas, kuras var iegūt, tikai kārtīgi trenējoties. S.Kolmakovs stāsta, ka mazāki audzēkņi melno jostu var iegūt trīs gadu laikā, bet pieaugušie – piecu. Tiesa, tas ir ne tikai garš, bet arī fiziski smags ceļš, jo gala eksāmenā nepieciešamas ne tikai labas teorētiskās zināšanas, bet arī fiziskais spēks, piemēram, lai iegūtu melno jostu, pēc gandrīz trīs stundu vingrinājumu demonstrēšanas vēl jāspēj simt reižu atspiesties un 150 reižu izpildīt vēdera presi.

S.Kolmakovs gan atzīst, ka pēdējos gados bērni kļuvuši fiziski vājāki nekā, piemēram, pirms pieciem gadiem, tādēļ arī treniņi vairs neesot tik fiziski smagi. Bērni trenējas apmēram 45 minūtes, bet pieaugušie – pusotru stundu. “Ir dažādi iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas trenēties šajā sporta veidā – cits tikai grib ar kaut ko nodarboties, kādam ir konkrēta vēlēšanās prast sevi aizstāvēt, bet vēl cits grib atrast jaunus draugus,” stāsta Kolmakovs, atceroties, ka savulaik pēc iepazīšanās džiudžitsa nodarbībās kāda sieviete un vīrietis apprecējušies, un tagad viņu atvases arī nākot uz treniņiem.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Pieredzējušais džiudžitsa treneris Sergejs Kolmakovs saviem audzēkņiem rāda, kā var aizstāvēties, izmantojot cīņas jostu.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz