Šosezon SK “Liepājas metalurgs” futbola komandā ir trīs leģionāri, no kuriem divi vienībai pievienojās tikai neilgi pirms jaunās sezonas sākuma.

Abi jaunpienācēji – austrietis Daniels Kastners un Andrejs Kožokars no Moldovas – sarunā pastāstīja par savu nokļūšanu Liepājā, dalījās iespaidos par Latvijas futbolu, kā arī atklāja sava brīvā laika pavadīšanas detaļas. Uz sarunu abus futbolistus aicinājām pēc kāda no metalurgu treniņiem, un Danielu intervējām angliski, bet Andrejs labprātāk vēlējās sarunāties krieviski.

Galvenais ir spēlēt

– Daniel, Rietumeiropas futbolistu parādīšanās Latvijas čempionātā nav pārāk izplatīta, kāds bija tavs ceļš uz Liepāju?
– Iepriekš pārāk daudz nezināju par Latvijas futbolu, un, kad mans aģents piezvanīja un sacīja, ka ir iespēja doties uz “Liepājas metalurgu”, es internetā meklēju informāciju par šo vienību. Redzēju, ka tā ir laba komanda, kas cīnās par čempionu titulu un piedalās eirokausos, tāpēc nolēmu doties šurp.

– Vai pirms ierašanās Liepājā pazini treneri Abramčiku?
– Nē, nepazinu. Pirms manas ierašanās mēs sazvanījāmies, un viņš teica, ka meklējot uzbrucēju, jo tajā laikā Karļiks (Ģirts Karlsons – A.S.) bija Krievijā. Ierados Liepājā uz atrādīšanos, mans sniegums treneri apmierināja, bet, kad Ģirts Karlsons atgriezās, kluba vadītāji piedāvāja līgumu līdz 1. jūlijam. Es piekritu, un tad jau redzēsim vai palikšu.

– Liepājā tu esi spēlējis dažādās pozīcijās, bet kura ir tava ierastā vieta laukumā?
– Nepievēršu tam daudz uzmanības, jo man galvenais ir spēlēt. Nav problēmu darboties laukuma centrā, un domāju, ka turpmāk jutīšos šajā pozīcijā aizvien labāk.

– Vai vari salīdzināt Austrijas un Latvijas čempionātu līmeņus?
– Austrijā ir tikai kādas trīs ļoti spēcīgas un bagātas komandas – “Red Bull”, Vīnes “Austria” un “Rapid”. Latvijā futbols ir diezgan labā līmenī, un domāju, ka Austrijas spēcīgākajā līgā Metalurgs būtu ap piekto, sesto vietu.

– “Youtube” ir videomateriāls par tevi, kurā var redzēt, ka bieži vien gūsti vārtus it kā ne no kā – arī sekojot aizsargiem, nozogot bumbu. Vai tas ir tavs spēles stils?
– Jā. Neesmu vistehniskākais spēlētājs, bet cenšos cīnīties un gūt vārtus tādā veidā. Liepājā gan man dažreiz izdodas gūt diezgan vieglus vārtus – var teikt, ka pareizajā laikā esmu pareizajā vietā.

– Vai tu jau zini – tavu līgumu pagarinās vai nē?
– Nē, pagaidām vēl neko nezinu.

Laukumā draugu nav

Pēc Daniela došanās uz ģērbtuvēm sarunā iesaistījās Andrejs Kožokars, kuram viņa 22 gados netrūkst ne pārliecības par saviem spēkiem, ne apņēmības futbolā sasniegt aizvien jaunas virsotnes.

– Apsveicu tevi ar nesenajām kāzām!
– Liels paldies!

– Vai tava sieva neiebilda, ka uzreiz pēc kāzām devies atpakaļ uz Latviju?
– Viņa zina, ka futbols ir mana iemīļotākā nodarbe. Turklāt viņa grib pēc iespēja ātrāk atbraukt uz Liepāju, kur ir jūra, lieliska pludmale un skaista daba.

– Daba mums ir skaista, bet, viesojoties Moldovā, es pārliecinājos, ka Latvijā ir daudz aukstāk.
– Tas gan – Moldovā ir ļoti karsts, turklāt tur gandrīz nav vēja, bet šeit marta sākumā saaukstējos, jo nevarēju saprast, kā lai ģērbjos. Kad ģērbos silti, man bija karsts, jo saule cepināja, bet, kad novilku virsdrēbes, saldēja aukstais jūras vējš. Tagad gan daudz maz esmu pieradis, bet ne pilnībā, un ģērbjos siltāk arī tad, kad komandas biedri staigā kreklos ar īsām piedurknēm.

– Andrej, runā, ka tev ļoti patīk makšķerēt. Vai Liepājā esi atradis labākās copes vietas?
– Jā, mums ar Danielu Kastneru patīk atpūsties makšķerējot, esam iegādājušies makšķerēšanas licences un spiningus. Pāris reižu esam bijuši makšķerēt ezerā, bet ar lomu gan nav veicies. Domāju, ka tuvākajās brīvdienās aizbrauksim uz kādu vietu, kur labi ķeras. Galvenais gan ir pats process – tas palīdz atslēgties no futbola, jo visu laiku par to domāt nav pārāk labi.

– Moldovas presē lasīju interviju ar tevi, kur tu izskaidroji, kāpēc pameti Kišeņevas “Zimbru”, pastāsti lūdzu arī mūsu lasītājiem, kāpēc nepaliki dzimtenē.
– Moldovā, tāpat kā visā pasaulē, sākās krīze, un klubs spēlētājiem bija parādā naudu. Neilgi pirms ziemas transfēru loga aizvēršanās klubs piedāvāja izvēli – vai nu spēlēt par kapeikām, vai meklēt sev jaunu klubu. Nolēmu meklēt jaunu klubu, un man bija ļoti daudz piedāvājumu no Moldovas komandām, bet es negribēju tur palikt, jo vairs neprogresēju. Bija piedāvājumi arī no Rumānijas, bet tur man bija grūti nokļūt, jo “Zimbru” prasīja lielu transfēra naudu, un galu galā viņi teica, ka nekur mani nelaidīs. Tad devos uz Turciju, kur daudzi Eiropas klubi aizvadīja treniņnometnes, un, kad līdz transfēru loga beigām palika divas, trīs dienas, mans aģents teica, ka Liepāja meklē balsta pussargu. Piedalījos pārbaudes spēlē, treneris mani vēl pavēroja treniņā, un teica, lai dodos mājās kārtot dokumentus. Klubā “Zimbru” man teica lai braucu, jo viņi ir vienojušies ar liepājniekiem, bet, kad atlidoju šurp, Kišeņevā sāka prasīt lielāku summu par pāreju. Pateicoties manam aģentam, trenerim Abramčikam, prezidentam Zaharjinam un direktoram Rogozam, vienošanās par manu pāreju tomēr tika panākta.

– Uz cik gadiem tev ir līgums ar Liepāju?
– Uz trim, bet domāju, ka šeit tik ilgi nepalikšu. Pieļauju, ka, ja nepametīšu Liepāju jau vasarā, tad maksimums palikšu šeit līdz sezonas beigām. Šeit ir ļoti labi apstākļi, te ir jāspēlē, ir jāpalīdz klubam izcīnīt čempionu titulu, bet nevajag samierināties ar sasniegto, ir jāiet tālāk. Sākumā Liepājā tikai atguvu formu, ieguvu spēļu praksi, un tagad pamazām tuvojos savam labākajam sniegumam laukumā. Jūtu, ka kādus 80 procentus no savas spēles jau demonstrēju.

– Kā trūkst līdz visiem simts?
– Esmu izlaidis gandrīz visu pirmssezonas sagatavošanos, kas ir pamats čempionātam.

– Šķiet, tas bija tavs pirmais treniņš Liepājā, kad ievēroju, ka labprāt sit no distances. Cik bieži tu pieslēdzies uzbrukumiem?
– Jā, man patīk izpildīt tālsitienus no kādu 25 metru attāluma. Neteiktu, ka bieži gūstu vārtus, bet ir izdevies būt precīzam svarīgu spēļu izšķirošos brīžos, piemēram, Moldovas kausa pusfinālā, kā arī finālspēles 90. minūtē.

– Latvijas čempionāta spēlētāju arsenālā gan tālie sitieni nav iecienītākais ierocis.
– Metalurga sastāvā ir divi raženi uzbrucēji, līdz ar to vairāk tiek izmantoti flangi. Bet tāpēc jau treneris nesaka, lai nesitam no
distances, tieši otrādi – viņš uzsver, ka, ja vien ir iespēja, tad jāsit. Tomēr mums ir flangu komanda, un tam ir pielāgota uzbrukumu shēma, savukārt klubā “Zimbru” vairāk orientējās uz uzbrukumiem caur centru. Latvijā malējie pussargi puslaikā kādas astoņas, desmit reizes piespēlē soda laukumā, bet Moldovā tāds skaits savācas visas spēles laikā.

– Vai jums ar tavu tautieti Igoru Cigirlašu no FK “Ventspils” ir labas attiecības?
– Mēs ar viņu gadu kopā nospēlējām “Zimbru” rindās, un mums ir ļoti labas attiecības. Sazvanāmies gandrīz pēc katras spēles, un viņš pat pāris reižu kopā ar sievu bija atbraucis ciemos uz Liepāju.

– Vai netraucē tas, ka Liepāja un Ventspils Latvijā ir lielākie konkurenti?
– Ārpus laukuma mēs esam labi draugi, bet, kad devos laukumā mačā pret Ventspili un spēlēju pret viņu, tad darbojos asi. Laukumā draugu nav – kurš uzvar, tas par to saņem naudu, bet pēc mača beigām var gan apskauties, gan draudzīgi aprunāties.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Metalurgu jaunpienācēji Andrejs Kožokars un Daniels Kastners Liepājā kopā dodas ne tikai futbola laukumā, bet arī makšķerēt.