Lai arī kuru grupu tagad sauktu “Credo”
vārdā un kuru – par “Sērkociņcehu”, šās mūzikas cienītājiem tas viss
viens. Viņi sestdien uz Liepājas Olimpiskā centra Rožu zāli nāca satikt savu
jaunību.

“Jaunība, atmiņas.
Emocijas. Četrdesmit gadu… Tas ir kā iziet atmiņu kamolam cauri,” saka
Sarmīte Madre. “Ļoti patīk,” koncertu vērtē Ansis Daizis. Abi ar
interesi klausījušies Ievu Dreimani – Aizsaulē aizgājušā “Credo”
dalībnieka Viktora Dreimaņa meitu – un Jāņa Šteinberga meitu Zani Šteinbergu,
kuras dzied “Sērkociņcehā”. Tāda viena mīļākā “Credo”
sastāva viņiem gan neesot. “Visi ir mīļi, visi ir savējie,” saka
Sarmīte. “Visi ir liepājnieki,” piebilst Ansis. Katrs solists nāk ar
savu vēstījumu, tāpēc “Credo” derot dažādiem dvēseles stāvokļiem.
Raivis Krūms, kuram, pēc paša no skatuves teiktā, vienmēr trāpījušās tās drūmās
dziesmas, kuras nav ņēmis Guntis Veits, der apcerīgiem un smeldzīgiem brīžiem.
Veits atkal priecīgākiem. Tā nu sev piemēroto var atrast ikviens zālē – gan tie,
kam galvas sirmas, gan bērni, pārliecināta Sarmīte.

“Atceramies savu
jaunību,” liepājniece Rūta piekrīt, ka nostalģija ir laba izjūta. Vienas
mīļākās dziesmas Rūtai nav, bet starpbrīdī pirms otrās daļas viņa ar interesi
gaida Gunti Veitu. “Vairāk jau “Credo” asociējas ar viņu. Lai
gan pati labāk zinu “Sērkociņceha” variantu, vēl no tā laika, kad
dejoju “Baltijas” klubā.”

Jubilejas koncerti mēdz
būt intriģējoši ar skatītājiem sagatavotiem pārsteigumiem un negaidītiem
pavērsieniem.

Uzrunātie skatītāji pie
tādiem pieskaita, piemēram, akordeonistu iznācienu ar negaidītu “Sāpes”
aranžējumu. Tas ir salonmūzikas ansamblis “Tikai tā”, tajā darbojas kredists
Verners Bokums. Liepājniece Veronika atzīst, ka skanējis labi un no jauniem
pavērsieniem izpildījumā nevajag bīties: “Viss jau iet uz priekšu, nevajag
vienmēr turēties pie vecā.”

Tā skatītājs pakāpeniski
tiek iepazīstināts ar dažādajām radošajām izpausmēm, kādām ļāvušies un kādas
attīstījuši caur leģendāro Liepājas grupu gājušie mūziķi. Arī koncertu atklājošais
“Sērkociņcehs” ar Jāni Šteinbergu, Tāli Marhilēviču, Verneru Bokumu,
Guntaru Breču, Valdi Skujiņu un abām vokālistēm skanīgi papildināts ar vokālo
grupu “Lauma”. To vada Šteinbergs. Kad uz skatuves pie šiem mūziķiem iznāk
Raivis Krūms, zālei tiek dota iespēja piedzīvot vienu no emocionālākajiem
brīžiem šā koncerta laikā. Krūms dzied “Saulītes ceļu”, un viņam,
šķiet, patiešām acīs miklums, kad viņš saņem aiz rokas Zani Šteinbergu. Un tad
nāk parastajai izpratnei par “Credo” pilnīgi neraksturīgs izpildījums
– Guntara Breča “Lietu” Raivis Krūms dzied, Tāļa Marhilēviča taustiņu
elektronisku skaņupērļu un Alex saksofona pavadīts.

Nākamais interesantais
pavērsiens ir diezgan īslaicīga, bet daudziem atmiņā itin spilgti palikuša
“Credo” ceļa gājēja Edgara Silacērpa uznāciens kopā ar vairākiem
šolaiku Liepājas roka idejas nesējiem. Līdz ar viņiem uz skatuves iznāk arī
Ainars Virga. Un te arī pārsteigums – viņš ir bez ģitāras, toties dzied: “…atnāks
un metīs logā akmentiņiem sīkiem”. Vismaz pirmajā no diviem jubilejas
koncertiem, kas sestdien notika tieši viens aiz otra, šis ir brīdis, kad
publika atraisās un sāk mazliet aizrauties.

Bez dziesmām jāiztiek, kad
uz skatuves kāpj “Armandssound” – ģitārista un kredista
Armanda Alkšņa grupa. Un tad, protams, arī daudzu gaidītais Guntis Veits, kurš
gana neuzmācīgi, toties vairākkārt no skatuves atgādina, ka viņš un pārējie –
Aivars Vīksna, Gundars Lintiņš un Guntars Endzelis – ir “Credo”. Tā
nu strauji tuvojas augstākais koncerta pacilātības brīdis – Raimonda Paula
uznāciens. Starp citu, Maestro pamanās koncertā – pirmais no abiem notiek vēl
vēlēšanu iecirkņu darba laikā – ienest politiku, atgādinādams par vēlēšanām,
pieminēdams Sudrabas lidmašīnu un ironiskā noskaņā novēlēdams viņai izdošanos.

Bet koncerts izskan ar visu – mūziķu un publikas
– kopdziedāšanu: “Pa septiņiem vārtiem var ienākt, var ienākt cilvēkā
prieks…”

36Skatīt galeriju