Darbs ārzemēs – kā loterija
Liepājniece Anita (vārds mainīts) vasaras sākumā uzņēmās risku, noticēja sludinājumam, kas piedāvāja darbu ārzemēs, un viņai laimējās. Nē, par bagātnieci viņa nekļuva, taču vismaz netika piekrāpta un solīto atlīdzību saņēma. Tādēļ, visticamāk, viņa uz ārzemēm dosies atkārtoti, lai arī darbs nav viegls. Jo ir apnicis uz vietas mocīties ar minimālajām algām, ko bezmaz kā lielu dāvanu atmet vietējie uzņēmēji.
Cilvēki, kas piedāvāja uzkopšanas darbus Austrijā, arī bijuši vietējie. Bet tautiešu – darba devēju – reputācija ārvalstīs tagad ir ārkārtīgi zema. Taču Anita nolēma riskēt. Viņai piedāvāja 1000 eiro mēnesī par telpu uzkopšanas darbiem. Pašai vien jānopērk autobusa biļete, jāaizbrauc uz noteikto vietu, kur sagaidīs cilvēks, un varēs ķerties pie darba.
Laikam ritot, Anita pārliecinājās, ka darba devējs savu solījumu pilda. Viņa tika sagaidīta, nogādāta darbavietā un jau nākamajā dienā sāka strādāt. “Es neteiktu, ka tur bija ļoti jauki, ka tā vien alkstu tur atgriezties. Darbs grūts – pa 12 stundām dienā. Taču tā bija runāts, pati apņēmos to darīt, jo galu galā aizbraucu taču strādāt,” skaidro Anita. Turklāt viņai gan dzīvošana, gan ēdiens bija bez maksas.
Kopumā Anita uzskata, ka šis ārzemēs pavadītais laiks viņai bijis noderīgs, gan gūstot zināmu pieredzi, gan arī nopelnot.
Nostrādājusi pusotru mēnesi, Anita ir atgriezusies mājās. Cik darba devējs solījis, tik daudz naudas arī viņas makā iegūlis. Tagad viņa bauda atpūtu, ko, strādājot Latvijā, nemaz nevarēja atļauties. Jo, ja salīdzina ar vietējo uzņēmēju piedāvāto, Austrijas piedāvājums bijis daudz izdevīgāks pat bez sociālajām garantijām.
“Bet ko tās līdz, ja cilvēkam te veikalā liek stāvēt kājās pa 14 stundām dienām, bet viņš saņem minimālo algu, no kuras vēl novelk prāvus nodokļus, lai būtu tās sociālās garantijas. Arī veikalos “Maxima” un “RIMI” pārdevējas vairāk par apmēram 200 latiem nenopelna.
Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 10. augusta numurā.
#kvards-20120810-09#