Šodien pieminam pulkvedi Oskaru Kalpaku. Jo šī ir viņa nāves diena, kad atceramies, ka viņš krita kaujā pie Skrundas.

Kalpaks ir viens no vadošajiem karavīriem, no līderiem. Varbūt viņš tiek izcelts īpašāk tāpēc, ka Kalpaks krita brīvības cīņās, nevis uzdienēja uz ģenerāli un veica citus varoņdarbus. Kalpaku īpaši pieminam, jo viņš, būdams rotas komandieris, ziedoja savu dzīvību.

Protams, bez Kalpaka ir ļoti daudzi citi, arī ievērojami ģenerāļi un virsnieki, kas veikuši varoņdarbus, kas izveda brīvības cīņas līdz galam. Kalpaks krita un tādēļ neredzēja paveiktā augļus, kam viņš pats ticēja. Un tāpēc doma, ko var uzsvērt: Kalpaks, līdzīgi kā daudzi citi karavīri, ticēja nākotnes vīzijai par Latvijas valsti, kas būs jau atbrīvota, jo neatkarība jau bija pasludināta.

Diemžēl viņš neredzēja rezultātu, bet viņa ticība un iesāktie darbi piepildījās. To, ka Latvija varēja baudīt brīvas dienas pēc tam, pieredzēja citi – viņa draugi, ģimene un laikabiedri. Un tāpēc pulkvedis Kalpaks ir viens no tiem, kuri ir mudinājums atcerēties un novērtēt Latvijas brīvību.

Man un citiem karavīriem 6.marts nav kā atskaites punkts, atskaites punkts ir 11.novembris un 18.novembris. 6.marts ir viens no posmiem ceļā uz to. Tas ir pamudinājums studēt vēsturi, meklēt bez pulkveža Kalpaka vēl daudzus citus varoņus un vīrus ar tiešām milzīgu pieredzi, piemēram, cariskās armijas virsniekus, ģenerāli Radziņu, kuri reāli vadīja visaptverošas brīvības cīņas ne tikai kādā konkrētā vietā. Jo cīnījāmies taču gan Kurzemē un Vidzemē, gan Latgalē. Turklāt bija ļoti plaša sadarbība ar poļiem, lietuviešiem un igauņiem. Tā bija ļoti sarežģīta shēma, tostarp politiskās perepetijas pa vidu visam. Karavīri iznesa smagumu.

Un tādēļ vēlētos mudināt meklēt vēstures kontekstu un ņemt vērā vērtības. Arī mūsdienās ticēt Latvijas nākotnei, savai ģimenei. Nodot mantojumu saviem bērniem.

Jauniešiem pirmām kārtām ticību jāredz savos skolotājos, jo skolotāji ir tie, kas ved bērnus. Var daudz stāstīt, bet ja jaunā paaudze neredzēs ticību pieaugušo un savu vecāku un vecvecāku acīs, tad arī viss būs tikai ārējas aktivitātes.

Jaunsargi ir aktīvi jaunieši, taču īpaši es viņus neizceltu. Manuprāt, ļoti vērtīgs ir darbs, ko dara instruktori, kuri dienu dienā ar šiem jauniešiem strādā. Nevis tikai ik pa laikam izved jauniešus pastaigā, bet veic ikdienas darbu nometnēs, pasākumos. Viena lieta ir jauniešus aizvest uz kādu pasākumu, bet pavisam cita lieta – ikdienā ar viņiem strādāt, lai jaunieši strādātu ar sevi, savu raksturu, sevi izaicinātu. Ikdienas darbs ir ļoti svarīgs, ja tajā tiek mācīts arī vēstures konteksts.